Veselam
Psiholoģija

Mūsu pienākums runāt nepatiesību. Par melu krāsām un nokrāsām 16

Foto – Shutterstock

Pieaugušo melu iemesli un metodes

Meli ir ikdienas dzīves neatņemama un dabiska sastāvdaļa, ko mēs bieži vien pat nepamanām, pat ja vārds “meli” izraisa mums nepatīkamas emocijas. Kāpēc? Meļus taču mēdz dēvēt gan par cilvēkiem ar nepietiekamu morāles līmeni, gan divkošiem (jo saka – es varu samelot, lai kādu nesāpinātu, bet uz tiem, kas melo man, esmu ļoti dusmīga). Vai tas, kurš apgalvo, ka labprāt nemelotu, taču dzīve piespiež, to sakot arī melo vai tomēr nē? Vai pastāv labie un sliktie meli un citi melošanas aspekti?

Konsultē ārste-psihoterapeite Žanete Sebre un psihoterapeite Marija Ābeltiņa.

Ir veiktas ļoti daudzas aptaujas, lai noskaidrotu cilvēku paradumus melot. Daļa zinātnieku (piemēram, psihologs Roberts Feldmans no ASV) uzskata, ka mēs melojam vidēji trīs reizes desmit minūšu garā sarunā! Varētu šķist neiedomājami, bet jāņem vērā, ka pie meliem pieskaitāmi arī „nevainīgie pārspīlējumi”, tad šādi skaitļi vairs nešķiet neticami. Mēs varam melot apzināti vai arī nemaz nemanīt, ka to darām. Piemēram, katrs no mums ir teicis frāzes, kas tajā brīdī neatbilst patiesībai: “Viss ir OK”, “Esmu sastrēgumā”, “Es nedzirdēju tavu zvanu”, “Jau dodos mājup!”, “Tas nemaz tik dārgi nemaksāja”, “Es iedzēru pavisam nedaudz” un citas.

Mūsdienās melu fenomena pētniecībai pievērsies amerikāņu psihologs Pols Ekmans. Grāmatā “Melu psiholoģija” viņš melus raksturo kā darbību, kuras dēļ viens cilvēks apzināti maldina otru, iepriekš nebrīdinot par savu mērķi un bez iepriekš skaidri izteiktas maldināšanas upura vēlmes nezināt patiesību.

P. Ekmana nosauktās melu pamatmetodes ir:

  • Noklusēšana – patiesas informācijas vai tās daļas noklusēšana. Noklusēt ir vieglāk nekā samelot atklāti, jo nekas pat nav jāsaka.
  • Falsifikācija – melīgas informācijas uzdošana par patiesu.
  • Savdabība metode ir patiesības pateikšana joka formā tā, ka klausītājs nenotic patiesībai. Piemērs – vīrs pamana, ka viņam ienākot istabā, sieva uzreiz pārtrauc telefona sarunu. “Ar ko tu tagad runāji?” – vaicā vīrs. “Kas tā par sievišķīgu ziņkārību? – skan atbilde izsmējīgā tonī. “Runāju ar mīļāko, ar ko gan citu!” Vīrs atbild ar kādu joku, jo tieši tā uztvēris sievas teikto.

Savukārt psihologs A. Sitņikovs izdalījis desmit galvenos melu iemeslus:

1. Nenodarīt ļaunumu citiem. Piemēram, neizpauž dzimtas noslēpumus.
2. Aizsargāt tos, ko mīlam. Melis domā, ka otram cilvēkam patiesība būs nepatīkama, sāpīga, sagādās liekus satraukumus. Piemēram, dēls no armijas raksta, ka viņam klājas pavisam labi. Ko vecākiem dos ziņas, ka dēlam fiziski grūti izpildīt visas prasības? Neko, tikai satraukumu par situāciju, kuru viņi nekādi nevarēs ietekmēt.
3. Aizsargāt savu iekšējo pasauli. Melo, lai slēptu patiesās vēlmes, motīvus, mērķus, rīcību, ko citi varētu nesaprast vai nosodīt. Neviens cilvēks nevēlās būt atstumts un nepieņemts, tādēļ mūsu psihe izdomā dažādus aizsardzības mehānismus un meli ir viens no tiem.
4. Izvairīties no soda. Melus var uzskatīt par sava veida aizsardzības uzvedību, ko mēs lietojam, kad jūtamies apdraudēti. Jo mazvērtīgāki mēs jūtamies, jo lielāka iespēja parādīties meliem.
5. Gūt sev kādu labumu. Tukšus solījumus par kādu darbību nākotnē dod, lai tagadnē saņemtu kādu vēlamu lietu vai pakalpojumu.
6. Izlikties labākam. Noklusējot faktus, cilvēks grib saglabāt savu pozitīvo tēlu citu acīs, izvairīties no kritikas, negrib sīkāk skaidrot radušos situāciju.
7. Baudīt melošanas procesu. Piemēram, pārspīlējumus stāstos izmanto, lai piesaistītu klausītāju interesi, padarītu tos smieklīgākus vai citādi aizraujošus (makšķernieku stāsti). Tādi meli nekādu kaitējumu nenodara, gluži otrādi – izkrāso dzīvi.
8. Aizsargāt savas materiālās, garīgās intereses no negatīvām pārmaiņām. Tādi meli pauž patiesību par mums – piemēram, vēlmi saglabāt attiecības neatzīstoties savā sakarā ar citu. Pārdomājiet, vai pati ar savu izturēšanos neviļus neveicinājāt tāda priekšstata, ka meli ir labākā izeja, veidošanos.
9. Panākt taisnību.
10. Kautrība.

Attaisnojamie jeb baltie meli

Jau Platons uzskatīja, ka ārsti un tiesneši pilsoņu interesēs drīkst brīvi interpretēt īstenību. Toties Kants domāja, ka subjektam nav tiesību samelot pat atbildot uz ļaundara jautājumu, vai mājās ir cilvēks, kuru nogalināt viņš ieradies. Melu pētnieks mūsdienās Pols Ekmans uzskata, ka meli ir tik dabiski, ka ietver gandrīz visas cilvēku darbības sfēras. Viņš nepiekrīt viedoklim, ka jānosoda jebkuri meli. Pieņēmums, ka nevienās cilvēku attiecībās nedrīkst būt meli, esot pārāk primitīvs.

No vispārcilvēciskā, morāles un filozofijas viedokļa varbūt arī runāt taisnību ir labāk, nekā melot, tomēr nevar viennozīmīgi apgalvot, ka visās dzīves situācijās patiesības teikšana ir tā labākā izvēle. Vēl vairāk – ir pat tādas situācijas, kad sabiedrība atzīst – meli ir attaisnojami, jo rezultāts būs labāks un noderīgāks nekā tad, ja tiktu runāta tikai patiesība. Visbiežāk tās ir situācijas, kurās apdraudēta personas drošība vai pat dzīvība.

Piemēram, sarunās ar nolaupītājiem ir pieļaujami jebkādi meli, lai tikai atturētu no nolaupītā nonāvēšanas. Tāpat izmeklētājs drīkst samelot, lai aizdomās turamais nejauši izpļāpātu ko slēpjamu vai lidmašīnas piloti paziņot, ka viss ir kārtībā, lai gan radušās nopietnas problēmas pie nosēšanās. Ja piloti pateiktu taisnību, sāktos panika un tas novestu pie dramatiskām sekām.

Strīdīgāka ir situācija, kad ārsts nepaziņo slimniekam patieso diagnozi, jo domā, ka tad slimnieks zaudēs cerības un vairs necīnīsies par savu dzīvību, varbūt pat apsvērs pašnāvību. Tikpat labi var gadīties, ka tāda ziņa dotu slimniekam iespēju ielūkoties sevī, kaut ko mainīt, saņemties.

Patoloģiskie meli un Minhauzena sindroms

Īpašs melu veids ir tā saucamie patoloģiskie meli un Minhauzena sindroms. Par patoloģiskiem meliem visbiežāk sauc fantazēšanas procesus, kas pavada dažādas garīgās saslimšanas vai personības traucējumus. Tie var nebūt saistīti ar attiecību vai komunikācijas situāciju, sociālo spiedienu, bet ar cilvēka iekšējiem procesiem. Dažkārt tas var būt saistīts ar patoloģiskiem procesiem atmiņā, kad cilvēks tic tam, ka viņa stāstītais tiešām ir noticis. Vēl patoloģiskie meli var pavadīt atkarības, piemēram, alkoholismu. Par Minhauzena sindromu arī runā tajos gadījumos, kad cilvēkam ir novērojami psihiskie traucējumi, kas visbiežāk saistīti ar ķermeniskām saslimšanas izjūtām – cilvēki stāsta par fizisko saslimšanu simptomiem, izjūt tos, pat ja tie nav konstatējami ar analīžu vai kādu citu izmeklējumu palīdzību.

Kā atpazīt melus

Patoloģisko melu noteikšana būtu jāatstāj speciālistu ziņā un aizdomu gadījumā svarīgi vērsties pēc kvalificētas palīdzības, jo bieži vien tie ir saistīti ar sarežģītiem psihes traucējumiem un nopietnām garīgās veselības diagnozēm. Savukārt parasto melu atpazīšanai nav vienotas receptes, jo nav tādas tipiskās melu uzvedības, nav neviena žesta, sejas izteiksmes, mīmikas, kas viennozīmīgi norādītu uz meliem. Var tikai rasties nojausma, ka izrādītās emocijas neatbilst tām, ko cilvēks izjūt. Katrā situācija var būt dažādi melošanas motīvi (iegūt priekšrocības, pasargāt otru, izvairīties no soda utt.) un cilvēkiem var būt dažādas melošanas izpausmes, tā kā katru var nodot kas cits.

Bieži vien informatīvajā telpā var lasīt par specifiskiem melu žestiem, neskatīšanos acīs vai līdzīgām lietām, taču vadošie melu pētnieki ir zinātniski pamatojuši, ka nav tāda žesta, acu vai kādas citas kustības, balss toņa, kas 100% nozīmētu melus.  Lai atpazītu melošanu ir svarīgi pētīt gan cilvēka neverbālās izpausmes – žestus, mīmiku, mikro kustības, gan viņa runas veidu un saturu, gan šo divu lietu saistību, kā arī to, kā tas atšķiras no cilvēka ikdienas uzvedības, kad viņš nemelo. Ja būtu žestu un vārdu kombinācija, kas uzreiz atmaskotu melus, tad krāpšanai vairs nebūtu vietas uz zemeslodes.

Iespējamais melu kaitējums

Ja apmelojam kādu mērķtiecīgi, lai viņam sagādātu problēmas, tad noteikti varam nodarīt kaitējumu. Tāpat ilglaicīgi, mērķtiecīgi meli tuvajās attiecībās noteikti ir postoši. Taču to nevar teikt par „diplomātiskiem meliem”, kad mēs komunikācijā mīkstinām savus izteiksmes veidus un nesakām uzreiz visu, kas mums ir uz mēles. Pārāk liela atklātība bieži vien ir tikpat graujoša. Ne vienmēr mums atklāti jāpaziņo: „Tu šodien izskaties vienkārši drausmīgi!” vai „Tu man riebies”. Prast atklāties, bet saglabāt robežas ir svarīga un sarežģīta prasme.

Katrs melošanas gadījums ir individuāls un melošana nav vērtējama viennozīmīgi. Tā ir kā monēta ar divām pusēm – no vienas sargā, no otras sāpina. Piemēram, visi vecāki ik pa brīdim melo saviem bērniem, nestāstot bērniem nepiemērotas vai vecumam neatbilstošas lietas un tādā veidā pasargājot viņu psihi. Mēs varam neatklāt savus pārdzīvojumus citiem, vienkārši saglabājot personisko telpu. Dažkārt cilvēki ar melu palīdzību paņem pauzi, lai precīzāk un neaizskarošā veidā noformulētu attieksmi vai savas domas. Vardarbības upuris var samelot varmākam, lai glābtu savu dzīvību.

Tumšā melu puse saistās ar iekšējo konfliktu, kas parasti pavada ilgstošu melošanas procesu, un citu cilvēku vilšanās, atklājot melus. Mūsu psihe ir izveidojusies tādā veidā, ka tā tiecas uz harmoniju un nepretrunīgumu. Jebkuras pretrunas izraisa mūsos diskomfortu, tādēļ ilgstoša melošana ir stress mūsu organismam. Turklāt, problēmas var sagādāt „iebaroto leģendu” sīka atcerēšanās.

Cilvēki var neapzināties kādas emocionālas sāpes var izjust komunikācijas partneris, uzzinot par meliem. Cilvēki var neaizdomāties par vilšanās, nodevības un garīgo sāpju stiprumu. Viena no svarīgākam melu mazināšanas metodēm ir iemācīties būt empātiskam jeb saprast otra cilvēka jūtas. Tas var ļaut atturēties no nevajadzīgiem meliem. Turklāt labs, veselīgs pašvērtējums ļauj cilvēkiem nebaidīties no konfliktiem vai kritikas, palīdz būt atklātiem.

Psihologs Boriss Ciruļņiks: Meli – intelekta pazīme

Interesantu viedokli izteicispsihologs Boriss Ciruļņiks. «Mums ir tiesības un pat pienākums runāt nepatiesību», – tā viņš paziņojis kādā intervijā. Viņš, protams, neslavē melus, bet skaidro to dabu un nozīmi personības izaugsmē.

Dažas no idejām. Pirmā – melot nozīmē cienīt apkārtējos. Reizēm nākas „spēlēt līdzi” sarunu biedram, lai nesagrautu viņa priekšstatus par savu vietu apkārtējā pasaulē. Otrā – melot nozīmē cienīt sevi. Bieži vien bez ilūzijām un sapņiem mēs nespētu pārdzīvot realitāti. Trešā – melot nozīmē pamazām sagatavot patiesībai. Lai smagi slimajam vai incesta upurim atklātu visu patiesību ir vajadzīgs laiks. Tas, kurš nekad nav melojis, drīzāk ir nevis svētais, bet gan dzīvei sabiedrībā nepiemērots cilvēks.

Ja vien motīvs, pamudinājums melot ir labs, faktam, ka jūs samelojāt, nav lielas nozīmes. Protams, ļaunprātīgi meli ar mērķi nodarīt kaitējumu, ir nosodāmi. Varbūt pateici draudzenei, ka viņu krāpj vīrs nevis tāpēc, ka viņa ir tava draudzene, bet lai viņa cieš? Varbūt pamodusies tava slēptā agresija, skaudība, nevis vēlme pēc patiesības? Pajautā sev – vai tiešām arī tu viņas vietā vēlētos uzzināt visu patiesību?

Īstajam melu mērķim jābūt – aizsargāt. Meli palīdz saglabāt attiecības, dod cilvēkam ticību un cerības, nevis sagrauj ar patiesību. Patiesības sludināšana neatkarīgi no situācijas, vienmēr un visur būtu dīvaina un pat biedējoša.

Mācītājs Ivo Roderts: „Kāpēc vienmēr teikt patiesību?

Bībelē par Jēzu Kristu ir rakstīts, ka “…viltus nebija tam uz lūpām”. Ja mēs Viņu redzam kā Dieva rakstura un principu atklājēju, tad secinājums ir vienkāršs – dzīvot bez viltus ir arī Dieva Labais Padoms mums. Dievs necenšas samazināt mūsu melošanu, izlikšanos un krāpšanos, bet grib to pavisam novērst. Viņš ir skarbs pret negodīgumu: “Viltus ļaudis nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs manu acu priekšā!”

Apustulis Pāvils ir izveidojis sarakstu par to, kas nav savienojams ar Dieva Valstību – grēkot seksuāli, pielūgt elkus, piedzerties, aplaupīt cilvēkus un … runāt to, kas nav labs (1.Kor.6:9-10). Mēs bieži nedomājam, ka mūsu izteiktie meli, zaimi un rupjības Debesu Valstības kontekstā ir tikpat nopietna problēma, kā laulības pārkāpšana, zagšana un nogalināšana. Dievam krāpšanās par ienākuma nodokli nav pieņemama tieši tāpat, kā zemošanās kādu elkdievību priekšā.

“Kungam riebj melīgas lūpas, kas dara pēc taisnības, tie viņam tīk”. Kāpēc tik strikta attieksme? Jo negodīgums ir absolūti pretrunā ar Dieva raksturu. Nav tā, ka Dievs negrib melot, vai arī Viņš ir izvēlējies nemelot. Dievs NESPĒJ melot. Suns nevar lidot, vista nevar riet, un Dievs nevar melot. Kad Viņš noslēdz derību un dod apsolījumu, Viņš to arī izpilda. Kad Dievs izsaka paziņojumu, norādījumu vai aicinājumu, tad Viņš TĀ arī domā. Kad Viņš atklāj, kas ir patiesība, mēs varam tam ticēt. Pat, “…ja būsim neuzticami, viņš [Dievs] paliks uzticams, jo viņš pats sevi nevar noliegt”.

Mēs, cilvēki savā iedomībā, reizēm uzņemamies pārāk lielu atbildību – lemt citu vietā: to es teikšu kā ir, to sagrozīšu, jo patiesība var kādu aizskart. Kurš mums ir devis tādas tiesības? Ja it kā labu nodomu vadīti melojam, vai mēs esam un paliekam uzticami? Pat, ja esam melojuši “labu” motīvu vadīti – vai mūsu tuvākie cilvēki var arī turpmāk mums uzticēties? Pie Dieva nav puspatiesības, nav balto melu, nav pelēkās zonas. Kas ir melns, tas ir melns, un balts ir balts. Tātad, ja Tu vēlies saņemt Dieva svētības, vadību un žēlastību, tad ir nopietni jāapņemas dzīvot un runāt patiesību, tikai patiesību un neko citu kā patiesību.”

Esmu gandrīz vai ideāls – nedzeru, nesmēķēju, nelamājos, kārtis nespēlēju, ar sievietēm nepinos, ar vīriešiem arī nē, esmu uzticīgs savai vienīgajai, mīļotajai, strādīgs, uzmanīgs, mīlošs, saprotošs, man ir tikai viens netikums – es meloju.

LA.lv