Veselam
Psiholoģija

“Mana sirds vienmēr ir sadalīta.” Lorija Vuda par to, kas ceļ spārnos0

Foto – Matīss Markovskis

Neaizmirst piecīšu laiku

Kupls matu vilnis un dziļš acu skatiens, mīļš smaids un sirsnība. Satiekoties uzreiz pazīstu – tā ir Lorija Vuda, leģendāro “Čikāgas piecīšu” simpātiskā soliste. Puķainā koncertkleita gan noglabāta dziļi skapī. Nu jau daudzus gadus viņa vada korus, māca Ventspils un Rīgas bērniem dziedāt, ir talantīga kordiriģente. Lorija Cinkusa nesen svinēja īpašus svētkus – oktobrī apritēja apaļi 20 gadi, kopš viņa dzīvo Latvijā. Lorija stāsta par to, kur gūst spēku un prieku, kādas ir viņas dzīves vērtības.

Čikāgas piecīšu laiks man sākās 1986. gadā. Tas bija īpašs un pat privileģēts laiks. Zināju piecīšus kā brīnišķīgu ansambli, draugu grupu. Armands Birkens bija sens mūsu ģimenes draugs, bijām gandrīz radi – viņa māsas krustmāte bija mana radiniece. Armands zināja, kā es dziedu, kādreiz sadziedājāmies draudzenes kāzās.

Reiz grupas soliste Janīna Ankipāne netika uz kādu nozīmīgu koncertu, tāpēc uzaicināja mani. Tā arī paliku. Mans ceļš ar piecīšiem šad tad pašķīries, pēc tam atkal saplūdis. Tā ir kā mūža 
draudzība.

Daudzi mani atceras puķainās kleitiņas dēļ. Es mēdzu jokot, ka kleita bija daudz slavenāka par mani pašu. Tomēr es nepamostos ar piecīšu dziesmām uz lūpām, nedziedu tās koncertos vai pie galda. Es negribu šīs dziesmas deldēt. Turklāt šajos gados man ir bijusi iespēja nopietni attīstīt citas muzikālās intereses. Arī ansamblis jau pensionējies, tāpēc kopā dziedāšanas iespējas ir retas.

Turklāt kopš piecīšu ziedu laikiem Latvijā paspējušas izaugt paaudzes, kas šādu grupu nemaz nezina, neatceras.

 

Turēties savējo vidū

Uzskatu, ka man ļoti laimējies dzīvē, jo bijuši daudzi aizraujoši darbi. Studiju gados gan ne, jo tad nācās strādāt gan par oficianti, gan veikalā, gan fabrikā.

Kad atgriezos Latvijā, sākumā biju personāla atlases konsultante. Draudzenes vīrs izveidoja konsultāciju firmu un uzaicināja mani strādāt. Te lieti noderēja psiholoģijas studijās gūtais. Vēl tagad priecājos, avīzē ieraugot rakstu par kādu cilvēku, savas nozares viedokļa veidotāju, kurš savulaik piedalījās manis vadītajā atlases procesā un nonāca savām spējām atbilstošākā darbā.

Pirmoreiz uz Latviju atbraucu kā tūriste pagājušā gadsimta 80. gados. Padomju iekārta šķita ļoti sveša, it kā būtu pavisam citā pasaulē, pārāk daudz kas nebija saprotams. Tomēr jutu, ka eiropeiskais un demokrātiskais, brīvais laužas laukā.

Uz ilgāku laiku ierados studentu apmaiņas 
programmas ietvaros, 90. gados studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā, papildinājos kora diriģēšanā. Pēc tam apprecējos, un abi ar vīru (diriģents un mūziķis Ivars Cinkuss – red.) dažus gadus dzīvojām Amerikā, kur Ivars turpināja studijas.

Man bija 36 gadi, kad pavisam pārcēlos uz Latviju. Man bija vieglāk, jo nebiju viena, saņēmu palīdzību un atbalstu. Ivara vecāki pamazām kļuva arī par manējiem. Cerams, viņi domāja, ka esmu laba vedekla. Diemžēl viņu vairs nav šajā saulē.

Ivaram ir brīnišķīga māsa un māsasbērni, esam satuvinājušies. Viņa draugi kļuvuši arī par maniem draugiem.

Mīlestību dot un saņemt – tas man ir svarīgi. Lai būtu labas attiecības ar tuviem cilvēkiem. Lai man apkārt būtu kaut vai saujiņa cilvēku, ar kuriem varu būt es pati.

Satikt tēti skaipā

Mūzika man vienmēr patikusi, skolā es ļoti gaidīju dziedāšanas stundas. Kā jau kārtīgiem latviešu bērniem, arī mums vajadzēja mācīties spēlēt klavieres. Čikāgas priekšpilsētā, kur dzīvojām, nebija mūzikas skolas, tāpēc mūs, visas trīs māsas, veda pie klavierskolotājas. Tas man patika mazāk, taču bija skaidrs – kad pienāks laiks, mācīšos par mūzikas pedagoģi.

Tētim bija laba balss, un viņš diriģēja draudzes kori, lai gan nebija šajā jomā izglītojies. Tētis bija no tiem cilvēkiem, kuri mūziku jūt sirdī.

Es augu divvalodu ģimenē. Mamma dzimusi Jelgavā. Paldies, ka kopa mūsos latviskumu, mācīja runāt latviski. Bez valodas zināšanām diez vai es būtu uzdrošinājusies studēt Latvijā. Tētis ir dzimis Amerikā, bet viņa mamma ir no Īrijas, tēvs – no Velsas. Tagad tētim ir 90 gadu, arī mamma ir cienījamos gados. Viņi izšķīrās pirms daudziem gadiem, katram ir jauna ģimene. Amerikā dzīvo arī abas manas māsas, vecākā strādā medicīnā, jaunākā – finanšu un banku jomā.

Mamma ar manu audžutēvu Ivaru, arī jelgavnieku, brauc uz Latviju, cik vien bieži var. Apciemot mani un citus tuvus radus, arī vienkārši tāpat padzīvot savā mīļajā Jelgavā.

Ar tēti sarunājamies skaipā. Viņa sieva labprāt darbojas pie datora, palīdz visu saslēgt. Dienu iepriekš e-pastā sarakstāmies, cikos sazināsimies. Parasti tas notiek vēlu vakarā vai pusnaktī, kad Čikāgā ir pēcpusdiena.

Mana sirds vienmēr ir sadalīta. Saviem vecākiem gribētos būt biežāk klāt, nekā ir iespējams. Ar gadiem to izjūtu arvien vairāk.

Atvēlēt māju klusumam

Daudzi iedomājas, ka mūziķi to vien dara, kā klausās mūziku. Ja esmu mājās viena, gribu paturēt klusumu. Tad raisās radošas domas un rodas idejas. Man neder pieblīvēta skaņu pasaule.

Vīrs gan strādā un vienlaikus klausās mūziku. Reizēm viņš pieslēdzas tam, kas skan, bet reizēm patur tikai kā fonu. Es tā nemāku.

Dzirdēt jūru Ventspilī

Dzīvoju ar vienu kāju Rīgā, ar otru Ventspilī. Rīgā man ir privātskolēni, arī Ventspilī strādāju individuāli un bērnu mūzikas skolā esmu vokālā skolotāja. Priecājos, ka noder mana mūzikas pedagoģes izglītība. Katrs audzēknis man ir mīļš un svarīgs, ikvienā saskatu spilgtu personību.

Jau 13 gadu vadu Ventspils vīru kori. Tas ir mazs, bet spējīgs. Kādreiz gan viņi mani izved no pacietības. Agrāk nezināju, ka vīri čalo vairāk nekā dāmas. Bet tas tikai liecina, ka viņiem patīk būt savējo kompānijā.

Esmu arī otrā diriģente jauktajā korī Kaiva, kur galvenā diriģente ir Ginta Rūse. Tā ir ļoti muzikāla vienība. Mums patīk draudzēties arī ārpus mēģinājumiem un koncertiem.

Ventspilī vairākus darbus iespiežu trijās dienās. Kādā brīdī sapratām, ka ne laika, ne noguruma, ne iztērētās degvielas ziņā nav saprātīgi katru dienu braukāt. Sākām īrēt pašvaldības dienesta dzīvokli.

Ventspils ritms nav tik steidzīgs un stresains kā Rīgā, te viss notiek rāmāk, tīkamāk. Tikko iebraucu, jūtu citu gaisu, svaigumu, jūras klātbūtni. Pat ja nav vēja, jūru var sadzirdēt. Tas rada labpatiku un sakārto.

Elpot bez stresa

Dziedāšana ir veselīga. Es to salīdzinu ar jogu. Nepieciešama dziļa un ritmiska elpošana, kas savāc domāšanu un ļauj atbrīvoties no stresa.

Zīdainis elpo pareizi, ar vēderu. Ja mazuli noliek uz muguras, var redzēt, kā vēderiņš smuki cilājas. Taču, augot, pieceļoties vertikāli, šī gudrā māka kaut kā zūd. Dziļi elpojot, sāk uzraut plecus, kas nu nemaz nav nepieciešams.

Vingrot kora priekšā

Diriģenta darbs iekustina emocijas, turklāt pamatīgi nodarbina fiziski. Tā ir aerobikas un elpošanas nodarbība vienlaikus. Enerģiskas roku kustības stiprina sirdi. Pareiza elpošana ventilē plaušas. Ne velti daudzi diženi diriģenti turas labā veselībā un sasniedz cienījamu vecumu.

Kad strādāju ar kori, jūtos tā, it kā atrastos krietnu gabalu virs zemes. Mūzika paceļ virs ikdienas putekļiem, aizved prom no praktiskām rūpēm.

Iedziļināšanās mūzikā – melodijā, frāzējumā, tekstā – dod iespēju attīstīt vertikālo domāšanu. Mēģinājumos un koncertos ķeru labsajūtas endorfīnus, uzlādējos un gūstu spēku.

Kļūt par kurinātāju

Ventspils dzīvoklī mums jākurina trīs krāsnis, lai telpas būtu siltas. Tas ir pavisam citādi, nekā apcerīgi lūkoties kamīna liesmās. Ziemā jūtos kā profesionāla kurinātāja. Īpaši braši jārīkojas, ja nav būts vairākas dienas. Pārnāku vēlu vakarā un ķeros pie krāsnīm. Kurinu un paralēli gatavoju vakariņas. Nereti aizeju gulēt tikai divos naktī.

Turklāt visu laiku jāpieskata, lai neizlec kāda kvēloša oglīte. Ir gadījies, ka atnāku un redzu – linolejs pie krāsns atkal tāds nedaudz pakusis…

Uzmeistarot savu kimči

Tāpat, kā pamostos un zinu, kādu kora repertuāru izvēlēšos, prātā ienāk ēdiens, ko gribu pagatavot. Man patīk eksperimentēt. Bija laiks, kad bieži cepu kūkas, radiniekiem īpaši garšoja manas siera kūkas. Tagad mani interesē sātīgāki ēdieni – gaļas un dārzeņu sautējumi, sacepumi, cepeši.

Diezgan daudz laika pavadu internetā, meklējot jaunas receptes. Nesen mans vīrs devās uz Austrāliju, lūdzu, lai noteikti atved gochugaru, korejiešu čili piparu. Gribu izmēģināt pagatavot kimči, marinētus dārzeņus. Kimči parasti izmanto Ķīnas kāpostu, taču var mēģināt arī mūsu pašu kāpostgalvu.

Skatījos jūtūbā, kā kimči gatavo Amerikas korejiete Maangchi, tāda miniatūra lellīte, vienmēr smaidīga un asprātīga. Pat dodoties uz Meksiku, viņa koferī likusi īpašos čili piparus un speciālo zivju mērci, lai varētu uztaisīt kimchi emergency – ārkārtas situācijas kimči.

Ēst gatavošanā uzreiz ir redzams (nogaršojams) rezultāts. Varu novērtēt: izdevās tieši tā, kā domāju, vai arī šo gan vairs negatavošu. Turklāt process ir relaksējošs – mizoju, griežu, kapāju, maisu un visu pati savā tempā, ar patiku un baudu.

Piesargāties no brīnumiem

Par regulāru sportošanu vēl domāju, ļoti gribētu sākt nūjot. Man patīk joga. Zinu, ka tā prasa vērīgu ieklausīšanos ķermenī. Reiz gadījās pārcensties, nodarīt sev pāri, tagad esmu piesardzīga.

Biežāk izmantoju pasīvo vingrošanu. Paziņa ieteica aiziet uz Nuga Best, kur izmanto speciālu masāžas ierīci, gultu. Manai mugurai šī procedūra patika, deva lielāku labumu nekā zāles, ko līdz tam lietoju. Sadūšojos pamatīgam tēriņam un iegādājos šo gultu. Īpašs rullītis lēnām kustas visgarām mugurkaulam, veicot masāžu un sildot ar garo viļņu infrasarkano starojumu. Pie kājām ir sildošs paklājiņš, tas ļoti patīk manām mūždien salstošajām pēdām. Tomēr esmu piesardzīga. Neticu, ka nugabests der visām kaitēm, kā apgalvo uzņēmuma pārstāvji.v

Lasīt Latvijas ceļus

Mani stiprina Latvijas daba. Varu to ilgstoši vērot, jo daudzas stundas pavadu pie stūres, kursējot starp Rīgu un Ventspili. Daru to tik bieži, ka pazīstu ikvienu ceļa līkumu. Zinu, kad pavērsies skats uz Abavu, aiz kura pagrieziena būs bērzu birztaliņa – īpaši skaista agrā pavasarī, svaigi zaļgana kā salātu lapiņa. Es zinu, kuros ceļa posmos atrodas stārķu ligzdas, pavasarī gaidu putnu atgriešanos. Man patīk, kā jūnija pievakares saule apspīd priežu stumbrus, tie kļūst oranžīgi, tādi silti sārteni.

Ainavas man ir ļoti zināmas un pazīstamas, taču šī vienveidība nevis apnīk, bet ikreiz ļauj saskatīt arvien vairāk.

Iestādīt sirdīs rozi

Svētīgs ir laiks, kad ar koncertiem braucam pa laukiem. Koncertakciju Ziemassvētku roze rīko mūziķi un evaņģēliski luteriskā baznīca. Uzstājos kopā ar Ivaru un komponistu Uģi Prauliņu, viņš ir arī mūsu ģimenes draugs. Ikdienā gan kopā nemuzicējam. Koncerti notiek tautas jeb kultūras namos. Idejas autors mācītājs Artis Eglītis vēlējās, lai garīgo mūziku dzirdētu arī tie, kuri neiet baznīcā. Koncertos skan vēl cita mūzika, jo piedalās vairākas mūziķu grupas, katra savā žanrā – operu ārijas, kantrimūzika un popmūzika, šlāgeri.

Man patīk piepildījuma sajūta un prieks, ko gūstu. Turklāt tas piekoriģē domāšanu, labāk sāc saprast dzīvi. Koncertakcijas laikā iegriežamies arī kādā veco ļaužu pansionātā vai zupas virtuvē. Apciemojam bezpajumtniekus, slimniekus un grūtdieņus. Nereti viens otrs ir iereibis un uzvedas mazliet lecīgi, tomēr drīz vien pārstāj sprēgāt. Kad beigās skan Klusa nakts, svēta nakts, visi dzied līdzi. Tas kods darbojas.

Spilgti atceros kādu sociālo iestādi Sēlijas pusē. Klausītāju rindās bija gados jauns vīrietis, kurš sirga ar multiplo sklerozi. Vēlāk satikām viņu gaitenī. Viņš negāja, jo to nespēja, bet savādi vilkās pa grīdu. Pastiepa plaukstu, tiecoties pēc mums. Stostīdamies novēlēja priecīgus Ziemassvētkus. Redzēju, cik grūti viņam runāt… Tā man bija lielākā dāvana. Caur mūziku viņš bija saņēmis mīlestību un no sirds deva to atpakaļ.

Tādi brīži neļauj palikt lepnai un atgādina, cik daudz man ir dots. Esmu par to pateicīga.

LA.lv