Veselam
Psiholoģija

“Nāc pie manis,” sacīja Vilks. Kāda būtu “Sarkangalvīte” 11 slavenu rakstnieku izpildījumā 16

Džeinas Saulītes foto

Ja “Sarkangalvīti” būtu sarakstījis kāds slavens rakstnieks sev raksturīgajā stilā, tas būtu pavisam cits stāsts: vai nu mistisks kā Edgaram Alanam Po, enerģisks kā Džekam Londonam, mūsdienu fantāzija kā Sergejam Lukjaņenko vai drūma romantika kā Patrikam Zīskindam.

1. Ērihs Marijs Remarks

“Nāc pie manis,” sacīja Vilks.

Sarkangalvīte ielēja divas glāzes konjaka un apsēdās uz viņa gultas malas. Viņi ieelpoja konjaka pazīstamo aromātu. Šajā dzērienā bija jaušamas skumjas un nogurums — strauji zūdošās krēslas skumjas un nogurums. Konjaks bija pati dzīve.

“Protams,” viņa sacīja. “Mums nav nekādu cerību. Man nav nākotnes.”

Vilks klusēja. Viņš tai piekrita.

2. Džeks Londons

Bet viņa bija īsta savas rases meita; viņas dzīslās ritēja Ziemeļu balto iekarotāju spēcīgās asinis. Tāpēc, ne aci nepamirkšķinājusi, viņa metās virsū vilkam, deva graujošu triecienu, kuru tūlīt papildināja ar klasisku aperkotu. Vilks bailēs metās bēgt. Viņa noskatījās tam pakaļ, lūpās rotājoties burvīgi sievišķīgam smaidam.

3. Gabriels Garsija Markess

Paies daudz gadu, un Vilks, stāvot pie nošaušanas sienas, atcerēsies to tālo vakaru, kad Vecmāmiņa kopā ar torti apēda tik daudz žurku indes, ka tās pietiktu milzum daudz grauzēju iznīcināšanai. Bet viņa, it kā nekas nebūtu noticis, spīdzināja klavieres un dziedāja līdz pusnaktij. Pēc divām nedēļām Vilks un Sarkangalvīte mēģināja uzspridzināt neciešamās vecenes būdu. Viņi, sirdij pamirstot, skatījās, kā pa auklu uz detonatoru lien zila uguntiņa. Abi aizspieda ausis, bet velti, jo nekādi dārdi neatskanēja. Kad Sarkangalvīte saņēma drosmi ieiet iekšā cerībā ieraudzīt Vecmāmiņu mirušu, viņa ieraudzīja to dzīvāku par dzīvu: vecene skrandās saplēstā kreklā un apdegušā parūkā nesājās šurpu turpu, mēģinot apslāpēt uguni ar segu.

4. Haruki Murakami

Kad pamodos, Sarkangalvīte vēl gulēja. Izsmēķēju septiņas cigaretes vienu pēc otras un devos uz virtuvi, kur sāku gatavot nūdeles. Nūdeles es vienmēr gatavoju ļoti rūpīgi, un man nepatīk, ka šajā procesā kaut kas novērš uzmanību. Radio atskaņoja “Pink Floyd”. Kad pievienoju nūdelēm mērci, pie durvīm atskanēja zvans. Piegāju pie tām, pa ceļam ieskatoties istabā. Sarkangalvīte joprojām gulēja. Patīksminājos par viņas ausīm; vienu izgaismoja rīta saules stari. Nekad nebiju redzējis tādas ausis… Atvēris durvis, ieraudzīju Vilku. Uzreiz atcerējos Aitu…

5. Ilfs un Petrovs

Pusdivpadsmitos no ziemeļrietumiem, no Čmarovkas ciemata puses, Stargorodā ienāca jauna būtne, gadus divdesmit astoņus veca. Viņai pa pēdām skrēja bezpajumtes Pelēkais Vilks. “Krustmāmiņ!” viņš jautri sauca. “Iedod pīrādziņu!” Jauniete izņēma no kabatas košu ābolu un pasniedza to klaidonim, bet tas neatstājās. Tad meitene apstājās, ironiski paskatījās uz Vilku un noskaldīja: “Varbūt tev iedot vēl atslēgas no dzīvokļa, kur vecmāmiņa guļ?” Pirms brītiņa jau sapriecājies Vilks tagad saprata, cik neauglīgas bijušas viņa pretenzijas, un likās mierā.

6. Ričards Bahs

“Es esmu kaija!” sacīja Vilks.

“Tā ir ilūzija,” atbildēja Sarkangalvīte.

Zem “Cesna-152” spārna ar atvēzienu 10,17 un horizontālu četru cilindru dzinēju Lycoming O-235-L2C ar tilpumu 3.8 litri un jaudu 1×110 z/s ar 2550 apgriezieniem minūtē aiztraucās burvju meža zilganās galotnes. Lidmašīna nosēdās pie balta akmens mājiņas meža klajumā.

“Redzi mājiņu?” viltīgi smaidot, pavaicāja Sarkangalvīte.

“Mēs paši piesaistām savā dzīvē mājiņas un vecmāmiņas,” nopūtās Vilks.

7. Viktors Igo

Sarkangalvīte sāka drebēt. Viņa bija pavisam viena. Viņa bija viena kā adatiņa tuksnesī, kā smilšu graudiņš starp zvaigznēm, kā gladiators starp indīgām čūskām, kā mēnessērdzīgā krāsnī…

8. Edgars Po

Mežs bija tīts ļaunas noslēpumainības plīvurā, sens un drūms, virs tā traucās indīgu izgarojumu tumšie mākoņi un šķita skanam tālīnas cietsirdīgu pareģojumu miglas taures. Šī bēdas vēstošā biezokņa klajumā, mistisku šausmu pārņemta, dzīvoja Sarkangalvīte.

9. Sergejs Lukjaņenko

Pamostos. Dziļās programmas krāsainais putenis pierimst. Visapkārt dzelteni pelēks, vienmuļš un pielijis rudens mežs. Manā priekšā tikai viens košs krāsas triepiens – sarkana cepurīte galvā mazai, septiņus astoņus gadus vecai meitenītei. Meitenīte ar bailēm skatās uz mani. Prasa:

“Tu esi vilks?”

“Tas nu gan diezin vai,” atbildu, sevi apskatīdams – vai neesmu pārvērties par vilku? Nē, šķiet, ka ne. Parasts pliks vecis, kas piesedzis kājstarpi ar izlietotu bērzu slotiņu. Bet ko gan es varēju darīt, kad no pārslodzes uzsprāga virtuālā krievu pirts? Tikai sagrupēties un gaidīt, kad mani izmetīs ārā…

“Es eju pie vecmāmiņas,” paziņo meitenīte. “Nesu viņai pīrādziņus.”

Šķiet, esmu aiznests uz kaut kādiem bērnu ziemeļiem.

“Tu esi cilvēks vai programma?” prasu meitenītei.

“Vecmāmiņa ir saslimusi,” turpina meitenīte.

Viss skaidrs. Programma, turklāt no pašām primitīvākajām. Pārstāju pievērst meitenītei uzmanību, skatos apkārt. Kur gan atrodas izeja no šejienes?

“Kāpēc tev tik gara aste?” pēkšņi iejautājas meitenīte.

“Tā nav aste,” es nosarcis atbildu.

“Neglaimo sev. Es runāju par sekotājprogrammām, kas iesēdušās tavā kanālā,” laipni paskaidro meitenīte. Viņas balss strauji mainās, tagad manā priekšā stāv dzīvs cilvēks.

10. Patriks Zīskinds

Vilka smaka bija atbaidoša. Viņš smirdēja kā dīriķa ūķis, kurā sadalās līķi. No viņa netīrā, pelēkā kažoka vējoja neaprakstāma miroņa dvaka, saldi rūgta, izraisot nelabumu un pretīgumu. Pats Vilks to nejuta, viņš bija pilnībā koncentrējies, apbrīnojot Sarkangalvīti. Viņa smaržoja kā vijolītes rītausmā, tāds aromāts ziediem ir tikai dažas minūtes pirms saullēkta, kad pumpurs vēl nav gluži atvēries.

11. Onorē de Balzaks

Vilks sasniedz vecmāmiņas namiņu un pieklauvēja pie durvīm. Šīs durvis 17. gadsimta vidū bija darinājis nezināms amatu meistars. Viņš tās bija izgriezis no tolaik modernā Kanādas ozola, piešķīris tām klasisku formu un iekāris dzelzs cilpās, kas savā laikā varbūt arī bija labas, bet tagad šausmīgi čīkstēja. Uz durvīm nebija nekādu ornamentu vai rakstu, tikai labajā apakšējā stūrī redzama viena švīka, kuru ar savu rapieri esot ievilcis Selestēns de Šavārs — Marijas Antuanetes favorīts un Sarkangalvītes brālēns pa mātes līniju no vecmāmiņas vectētiņa puses. Citādi durvis bija parastas, un tāpēc stāstījumā pie tām nevajadzētu uzkavēties.

 

Papildini komentāros, kā Sarkangalvītes stāstu rakstītu kādi latviešu rakstnieki.

 

Avots: fit4brain.com

LA.lv