Veselam
Psiholoģija

Naids pret vecākiem: ko darīt ar šīm jūtām0

Foto: Pixabay

Kopš bērnības mums apgalvots, ka mīlestība un pateicība ir beznosacījuma jūtas, kas jājūt pret vecākiem. Patiesībā tās var izrādīties pretējas. Portālā Psychologies.ru psihoterapeite Veronika Stepanova dalās pārdomās, kā dzīvot ar dusmām un naidu pret pašiem tuvākajiem cilvēkiem.

Pieaugot un atskatoties pagātnē, mēs saprotam, ka vecāki pret mums bija netaisnīgi. Ko mēs uztveram īpaši sāpīgi?

Fiziska vai psiholoģiska vardarbība

Bērns dzīvo pastāvīgā spriedzē, vecāks pārvēršas par ienaidnieku, no kura jāaizstāvas un jāgaida sitiens. Visas problēmas tādā ģimenē vecāki risina ar spēcīgākā tiesībām – fizisku sodu vai pastāvīgu bāršanu.

Attiecību modeli ar pasauli mēs apgūstam komunikācijā ar vecākiem. Viņi māca izprast un paust savas jūtas. Ja ģimenē visi mūsu mēģinājumi izteikt sevi un savas vēlmes tika apspiesti, tad pieaugušā dzīvē mēs nonākam ar nespēju atklāti runāt par to, kas mūs satrauc, un aizvainojumu uz vecākiem.

Nebūšana blakus

Bieži vien pēc laulības šķiršanas tēvs pārtrauc komunicēt ar bērnu, bet māte metas karjeras virzienā vai veido personīgo dzīvi. Bērni paliek vecmāmiņas aprūpē un pieaugot viņi šo situāciju uztver kā nodevību.

Formāla komunikācija

Vecāks dzīvo kopā ar bērnu, bet apmierina tikai viņa primārās vajadzības. Pieaugušais izliekas, ka, ja bērni ir paēduši un veseli, viņu dzīvē viss ir kārtībā. Ja bērns cenšas runāt par konfliktu situāciju skolā vai ar draugiem, māte vai tēvs, kas nevēlas piedzīvot psiholoģisku diskomfortu, noniecina viņa jūtas un pieredzi: „Skolotājs ir vecāks – viņam taisnība,” „Pats tiec galā ar pāridarītāju,” „Tu pārspīlē”.

Pieaugot mēs dusmojamies uz tādiem vecākiem. Kāds sarīko vētrainu attiecību skaidrošanu, kas vairumā gadījumu ne pie kā nenoved – vecāki nav gatavi atzīt, ka viņiem nebija taisnība. Parasti viņi ir sasnieguši vecumu, kas izceļas ar konservatīvismu un nevēlēšanos mainīties.

Turklāt sākas pārejas projekcija – māte vai tēvs sāk visā vainot bērnus.

Viņi jūtas vainīgi, bet, lai atbrīvotos no tā, radinieki un draugi tiek informēti par neciešamajiem bērniem, kuriem atdevuši visus spēkus. Tā vecāki atbrīvojas no nepatīkamām jūtām, pārnes vainu uz pieaugušajiem bērniem, tā vēl saasinot viņu sāpes un aizvainojumu.

Jūs varat nerunāt ar vecākiem par savām jūtām, nezvanīt viņiem, sodīt ar klusēšanu. Tomēr šāda dusmu izpausme nesniedz atvieglojumu, jo mēs turpinām tās krāt sevī, gaidot grēku nožēlošanu.

Atzīt savas jūtas

Ir liela varbūtība, ka sarunās nevarēsiet atrast kopīgu valodu, un bezcerīgie mēģinājumi būs sāpīgi. Tomēr ir svarīgi pateikt visu, ko jūti. Nevis lai saņemtu izpratni, bet, lai apjēgtu sāpīgo pieredzi un pakāpeniski no tās šķirtos.

To var izdarīt sarunā ar psihologu, tuvu draugu, saprotošu radinieku vai pat vienatnē ar sevi. Uzkrātā agresija jāizpauž mutiski un pēc tam jāapraksta savi pārdzīvojumi uz papīra. Pēc tam varam justies vainīgi, it īpaši, ja rūgtos vārdus vecākiem pateicām acīs.

Ieslēdzas racionalizācijas mehānisms, kad cenšamies visu attaisnot: „Mammai nebija viegli, tāpēc viņa bija rupja pret mani.” Atgādini sev, ka tu un tavi vecāki esat dažādi cilvēki, un ir svarīgi ļaut sev un viņiem izjust dažādas emocijas, ieskaitot aizvainojumu un rūgtumu, ja tie ir viņu audzināšanas sekas. Tu nevari piespiest sevi just mīlestību un pateicību ne pret vienu, un tavi vecāki nav izņēmums.

Kā komunicēt tālāk

Saistītie raksti

Pieņemt, ka vecāki, visticamāk, nemainīsies, un nesagaidīsi no viņa patiesus, sirsnīgus vārdus. Tomēr ienaidnieku attiecības paņem daudz spēka un enerģijas. Pārvērt tās formāli draudzīgā līmenī. Zvani, satiecies, lai tā būtu neitrāla saruna, kas nav saistīta ar jūsu dzīvi.

Ir svarīgi apzināties bērna aizvainojumu. Neveicot sarežģīto, bet nepieciešamo iekšējo darbu, mēs riskējam pārnest negatīvās jūtas uz partneri, ar kuru izspēlēsim bērnības scenāriju.

LA.lv