Veselam
Dzīvesveids

Nāvējoša pārgalvība. Kādēļ neprotam šķērsot sliedes?1

Foto: LETA

Dzelzceļa satiksmes negadījumi un sadursmes, salīdzinot ar citiem, ir vissmagākie un nepatīkamākie; var teikt, ka cilvēks pakļauj sevi jau reālām briesmām un rezultāts teju vienmēr ir zināms jeb letāls. Tomēr katru gadu vēl joprojām dažāda vecuma cilvēki cieš negadījumos uz dzelzceļa un jautājums paliek atklāts – kāds ir galvenais iemesls, kādēļ aizvien neprotam droši šķērsot sliedes?

„Nebaidos skarbi teikt, ka vilciens ir kā liela gaļas mašīna – cilvēks tiek sarauts gabalos un traumas nav savienojamas ar dzīvību.

Šajā pusgadā no 14 negadījumiem 11 ir letāli,” atklāj Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārsta palīgs, ārkārtas situāciju gatavības nodrošinājuma nodaļas vadītājs Juris Raudovs.

Vecuma loks, kas iet bojā uz sliedēm, ir dažāds, tie nav tikai pārgalvīgi jaunieši, bet gan arī pusmūža cilvēki un seniori. Pēdējos gados negadījumu skaits, kas saistīts ar mūzikas klausīšanos austiņās, kad cilvēks nedzird un neieklausās vilcienā, pieaug. Tādēļ ir svarīgi ar jauniešiem un bērniem arī ģimenē runāt par drošību dzelzceļa tuvumā – ja ikvienam bērnam mamma māca nešķērsot ielu pie sarkanās gaismas, tieši tādai pašai sarunai būtu jābūt par drošību sliežu tuvumā. Šķērsojot sliedes ar skaļu mūziku austiņās vai čatojot telefonā, cilvēks sev paraksta spriedumu.

Raudovs atklāj, ka „ierodoties negadījuma vietā tur praktiski nav ko glābt un vākt, viss ir samalts.

Visas ķermeņa daļas ir izmētātas, rokas vienā vietā, smadzenes uz vilciena sastāva, un tāda ir šausmīgā realitāte!”

Pēdējais šokējošākais gadījums, kad divi jaunieši brauca uz elektrovilciena jumta, lai uzņemtu pārgalvīgu video, pēc nāvējošas strāvas devas saņemšanas, beidzās letāli. Jaunieša ķermenis tika atrasts tikai pēc tehniskās apgaitas veikšanas. Par šiem gadījumiem ir jārunā atklāti, neapslēpjot briesmīgo realitāti.

Bioloģiskas īpašības neļauj apzināties risku

Jautāts, kādēļ jaunieši tīši riskē ar savu dzīvību, bērnu psihoterapeits un atkarību speciālists Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā Nils Sakss-Konstantinovs skaidro, ka tam pamatā ir bioloģiska smadzeņu attīstība, kas tīņiem līdz pat 25 gadu vecumam nav līdz galam nobriedusi un nespēj izvērtēt risku. „Līdzīgi kā daži bērni sāk staigāt ātrāk, bet daži vēlāk, ir jaunieši, kuri nobriest ātrāk, citi – vēlāk.

Ilustratīvs foto.
Foto: LETA/Ieva Leiniša

Viņam ir vēlme sevi pierādīt, apliecināt , izdarīt ko riskantu un šos impulsus ir grūtāk nobremzēt, tāpēc daudzi rīkojas riskanti,” skaidro bērnu psihoterapeits. Tas ir iemesls, kādēļ jauni zēni bieži cieš dažādos negadījumos – lec uz galvas ūdenī un riskē arī negadījumos uz sliedēm, tīši vizinoties, pieķērušies pie pēdējā vagona, filmē pārgalvīgus video un arī ikdienā, šķērsojot sliedes, neaizdomājas par iespējamām briesmām.

„Ir jaunieši, kuriem izdodas sevi nobremzēt, bet daļa, kuri pakļauj sevi tīši riska situācijām un tas ir saistīt ar šo smadzeņu briedumu. Tas mums kā pieaugušajiem ir jāņem vērā un jādomā, kā mēs varam viņiem labāk palīdzēt,” skaidro Nils Sakss-Konstantinovs.

Aleksandrs Ronis: „Es gribēju būt kruts”

Aleksandrs Ronis ir Latvijas sēdvolejbola komandas uzbrucējs, kurš zaudēja kājas īsi pirms savas sestās dzimšanas dienas pēc negadījuma uz dzelzceļa sliedēm un šobrīd ir sabiedriski aktīvs, savu pieredzi un atziņas paužot apkārtējiem.

„Manā gadījumā es aizķēros aiz vilciena un tas pārbrauca manām kājām pāri. Es gribēju parādīt citiem, ka es esmu kruts. Esmu saticis daudzus cilvēkus, kuri vilciena sadursmes dēļ ir zaudējuši kājas un visbiežāk dzirdu, ka vai nu negaidīja, ka vilciens tik ātri pietuvosies, vai neatskatījās – tik vienkārši,” skaidro Aleksandrs.

Jau četrus gadus Aleksandrs ir Latvijas sēdvolejbola izlases sastāvā, tāpat viņš ir filmējies īsfilmā “Sarauj, Just!”, kurā atveido galveno lomu un filmā “Dvēseļu putenis”, kurā iejūtas cietušā karavīra lomā.
Foto: publicitātes

Viņš uz operāciju galda pēc sava negadījuma pavadīja 16 stundas un šo gadu laikā ir pārdzīvojis 13 operācijas. „Mans mazākais brālis skolā ar draugiem runā par drošību un,

kad viņa vienaudži vien pasmej, viņš pasaka – mans brālis arī nedomāja, ka ar viņu kaut kas var notikt, un tagad viņam vairs nav kāju.

Tad puikas apklust un aizdomājas, jo tā vairs nav teorētiska lekcija, bet reāls piemērs,” skaidro jaunietis.

Infrastruktūras vai domāšanas maiņa?

„Regulāras kampaņas ir vienkāršākais un efektīvākais īstermiņa risinājums, ko varam un arī darām šobrīd. Būtībā jau nekas pārgudrs nav nepieciešams, ir jāpaskatās pa labi un kreisi un jāiet pāri sliedēm, bet arī tik primitīva darbība ir jāatgādina,” teic “Latvijas dzelzceļš” galvenais tehniskais inspektors Dainis Zvaners.

Foto: LETA

Tāda vidējā bremzēšanas ceļa un laika nav, viss atkarīgs no vilciena svara un ātruma, un katram tas var atšķirties, tāpēc paļauties uz kādu konkrētu attālumu, kurā atrodoties, vilciena vadītājs, pamanot cilvēku, spēs nobremzēt, nav. „Vilciena vadītājs, ieraugot cilvēku, iedarbina bremzes un tālāk jau strādā tehnika – viss atkarīgs no vilciena braukšanas ātruma un atrašanās vietas.

Ja braucot ar automašīnu, šoferis vēl var sagriezt stūri, tad vilciens, arī bremzējot, turpina traukties ar lielu ātrumu taisni virsū,”

vilciena bremzēšanu realitātē ieskicē “Latvijas dzelzceļš” galvenais tehniskais inspektors.

“Latvijas dzelzceļš” katru gadu aktīvi strādā pie drošību aicinošām kampaņām un arī NMPD pārstāvis atklāj, ka kampaņu laikā, kad brīdinājumi visapkārt ir redzami, negadījumu ir mazāk. Bērnu psihoterapeits kā efektīvu piemēru drošības veicināšanai min mūsdienu tehnoloģiju risinājumus, piemēram, mirgojošas pārejas, kas citviet Eiropā jau darbojas, bet “Latvijas dzelzceļš” galvenais tehniskais inspektors iebilst, ka nevēlas vēl vairāk cilvēkus pieradināt pie nodurtām galvām.

„Visu likt tikai uz zemes un nelikt paskatīties augstāk par telefonu arī nevar. Ko tad tālāk – vispār aizvērs acis ciet un dzīvos nodurtu galvu vien.

Saistītie raksti

Protams, arī nožogot visu dzelzceļa teritoriju nav iespējams, bet, ja runājam par infrastruktūras uzlabojumiem, tad, protams, nožogošana ir viena iespēja, arī labirintu veidošana pie gājēju pārejas, signalizācijas uzstādīšana, kas pēdējos gados jau tiek ierīkota, papildu barjeru uzstādīšana, video novērošanas sistēmas. Visiedarbīgāk būtu, ja mums vispār nebūtu viena līmeņa sliežu šķērsošanas ceļš, bet tas vēl ir tālā nākotnē,” viņš piebilst.

Efektīvākais veids katram no mums šobrīd ir ģimenē runāt par drošību ar saviem bērniem, nelietot viedierīces, šķērsojot sliedes, un atcerēties, ka esam atbildīgi ne tikai par savu, bet arī apkārtējo drošību. Cilvēka acs nevar precīzi novērtēt, ar kādu ātrumu vilciens tuvojas, tādēļ ir jāseko norādījumiem un signāliem uz gājēju pārejas. Ja tuvojas vilciens – nogaidi un nemaksā ar savu dzīvību!

LA.lv