Veselam
Dzīvesveids

Nedrīkst nolaist rumpi! Saruna ar enerģisko “Atštauku” vadītāju Ināru Kalnarāju 16


“Vienmēr jābūt formā, jābūt laipnam. Mājās varbūt savējos sarāj, papuksti, bet cilvēkos tā nevar,” spriež Ināra Kalnarāja.
“Vienmēr jābūt formā, jābūt laipnam. Mājās varbūt savējos sarāj, papuksti, bet cilvēkos tā nevar,” spriež Ināra Kalnarāja.
Foto – Egons Zīverts/”Kurzemes vārds”, speciāli “Latvijas Avīzei”

“Ja cilvēks nekustas, viņš lēnām mirst. Ja es tikai dzīvotu mājās, būtu mājsaimniece, gribētu ilgāk pagulēt, nenoģērbtu mājas drēbes, neuzpucētos, tad ar mani būtu cauri,” saka bijusī Liepājas teātra aktrise, aktrišu folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja, Liepājas un Priekules tautas teātru režisore Ināra Kalnarāja (71). Viņas dzīve aizvien ir kā vāverei ritenī, un enerģijas netrūkstot.

Bez vīra Aivara (80), arī bijušā Liepājas teātra aktiera, palīdzības gan neiztikt – viņš sanes uz trešo stāvu malku, ar vīriešu darbiem piepalīdz arī “Atštaukām”. Inārai un Aivaram pērn bija zelta kāzu jubileja – viņi saraduši kā cimds ar roku. Laulātajiem ir divas atvases – Ilze un Mārtiņš, vecvecākus priecē mazdēls Krišs. Un vēl Kalnarājiem ir ģimenes dārziņš netālu no Liepājas, Dubeņos, kur sezonas laikā darba būs pārpārēm.

 

Jāiet cilvēkos un puķēs

“Ja tev nav darīšana ar cilvēkiem, tad lēnām čīksti ārā un viens otrs kauliņš pasāp. Bet mana ģimenes ārste var būt laimīga – neeju pie viņas. Dzeru zāļu tējas, daudz kustos. Kā mums kādreiz teātrī teica – nedrīkst nolaist rumpi! Vienmēr jābūt formā, jābūt laipnam. Mājās varbūt savējos sarāj, papuksti, bet cilvēkos tā nevar,” pārliecināta ir aktrise.

Kādreiz viņai ļoti paticis tīrīt māju, vienmēr uzturējusi kārtību, lai gan bijuši divi mazi bērni. “Tagad es neteiktu, ka man ir perfekta kārtība – vienkārši tam pietrūkst laika. Jaunībā paspēju visu ko izdarīt. Kad mēs ievācāmies tagadējā dzīvoklī, apakšējā kaimiņiene jautāja, kā mēs logus nomazgāsim. Es domāju – ko tu, tantiņ, uztraucies, uz palodzes uzrāpšos, izlīdīšu ārā un notīrīšu. Tagad jau pie šī darba jūtu savus gadus. Paldies Dievam, mājās ir jaunatne, viņiem jāpārņem šīs funkcijas. Tagad tantiņas teiktajam pilnīgi piekrītu,” pasmaida Ināra.

Dubeņu mazdārziņā Ināra sastādījusi ziedošus kokus un krūmus, bet tagad raugoties, lai būtu arī kas ievācams rudenī. Ir jāņ­ogas, upenes, ķirši. Ābeles un plūmes gan nav laika apzāģēt, tās noveco, tāpēc dižas ražas nav. “Daudz ievārījumu un kompotu vairs nevāru, jo manējie brīžiem neēd. Bet, ja tu neiestādīsi to augļkoku, varbūt pēc tā būs kāre un gribēšana?” domā dārza saimniece. “Kādreiz man bija plantācija ar tulpēm un narcisēm, arī lilijas, bet žurkas sīpolus sagrauza. Arī tagad nevaru noturēties – ieraugu skaistu tulpju sīpolu, un man vajag! Aplieku to ar kadiķu skujām – varbūt izdzīvos,” prāto Ināra. Viņa dārzā palēnām veido latvisko puķu audzi – ir peonijas, kurpītes, kaz-roze, flokši, kas tik skaisti smaržo. “Pagājušajā gadā izveidojām skaistu rožu dobi. Tomēr man ir daudz puķu aizgājis, jo nav laika tās pārstādīt. Tad es tās lūdzu: “Mīļā, izturi vēl šo vasaru!” Kad aizbraucu no rīta uz dārzu, vispirms izstaigājos, ar visiem augiem sarunājos! Bet dzīve dārzā jāpieskaņo autobusam, un ar Aivaru biežāk turp netiekam kā divas trīs reizes nedēļā. Dienās, kad neesi bijis, daudzas pārvērtības notikušas.”

“Atštaukās”– teātra turpinājums

Folkloras kopas “Atštaukas” nodibināšanas gads ir 1995. – tātad šogad jāsvin jau 22. gadskārta. Viss sākās Liepājas teātra sezonas noslēgumā, kad vairākas aktrises bija izveidojušas programmu ar latviešu tautasdziesmām un parādīja to galvenajam režisoram Herbertam Laukšteinam. “Pieņēma, un tā mēs sākām. Visas meitenes jau gados, kuras toreiz sāka, viss teātra zieds,” palepojas vadītāja.

Lielai dienai vienas dziesmas, ielīgošanai citas, Miķeļiem, Mārtiņiem, ziemas saulgriežiem atkal cits dziesmu un tradīciju pūrs. “Visas uzreiz nav jāzina! Kuri svētki nāk, tās dziesmas atkārto. Ir jau arī galda, svinamdziesmas, kāzu, bēru, krustabu un visas populārās, ko tauta dzied. Es pat skaitu nezinu.”

“Mums – visām dalībniecēm – “Atštaukas” ir teātra turpinājums. Tā ir būšana ar publiku. Tagad jāgatavojas festivālam “Baltica 2018″,” par “Atštauku” tuvākajiem plāniem stāsta vadītāja. Programmas aktrišu ansamblim veido Ināra kopā ar citām dalībniecēm, lielākoties tajās izmantotas latviešu tautas parunas un sakāmvārdi, arī anekdotes un jautri pastāsti un, protams, dziesmas. Ināra meklē rakstos. Materiālu ir bezgala daudz. Kas kristiešiem Bībele, tas latvietim folklora – tā mēdza teikt gada sākumā aizsaulē aizgājusī dziesminiece, “Atštauku” dalībniece Austra Pumpure. Viņa bija “ar Rucavas smeķi”, to neviens ansamblī neaizstās, tomēr vilciens ies tālāk, pārliecināta ir enerģiskā Ināra. Dzīve turpinās.

 

Pulciņa vadītājas vīrs

“Atštaukām” pirmās tautasdziesmas repertuāram savulaik iedeva Austra Pumpure, pēc tam bija sadarbība ar rucavnieci, folkloras zinātāju Sandru Aigari. Arī no “Skandeniekiem” liepājnieces papildinājušas dziesmu pūru. “Kad veidojām Rucavas programmu, palīdzēja īstena rucavniece Anna Roga. Mēs bišķiņ bezkaunīgas, kā jau pilsētnieces – paņemam kaut ko arī no lauku folkloras kopām. Tas nav vienkārši – Rucavas dziesmu nodziedāt, Rucavas valoda nezinātājam var izklausīties kā ķīniešu ābece. Man gribētos, lai rucavnieki sāk runāt rucavnieciski. Kāpēc priecājamies tikai par Latgali, ka viņi runā latgaliski?” vaicā Ināra.

“Atštaukas” pabijušas ar koncertiem arī ārpus Latvijas, piedalījušās festivālos Holandē, Čehijā, Prāgā, arī Norvēģijā, Vācijā, Itālijā. “Itālijas brauciens bija skaistākais – tāls un nezināms, ar milzīgu pārdzīvojumu – latvietes pie temperamentīgajiem itāļiem. Viņi bija silti un atsaucīgi. Mēs itāļus sajutām kā savējos, kā latviešus.”

Ināra mājās pārnāk deviņos desmitos vakarā, un dzīvesbiedrs Aivars tad vāra tēju. Sak, tu esi pensionārs mājās, es atbraucu no darbiņa, man ir tiesības palūgt – tāda ir abu dzīvesbiedru filozofija. “Atštauku” vadītāja slavē savu dzīvesbiedru, jo grupas mājvietā – folkloras centrā “Namīns” – viņš daudz padara. “Ir tāda profesija – pulciņa vadītājas vīrs,” pasmej asprātīgā kundze. “Raksturs jau mums ir katram savs, bet nevajag otram tos skarbos vārdus teikt! Ar Aivaru iepazināmies teātrī – vienas “ziepes”, vieni prieki, un tā tas 51 gads pagājis gluži nemanot. Mēs esam viens otru pasargājuši no rāšanās, kaut uz vecumu gribas dažreiz papukstēt. Aivars arī dzied vīru ansamblī “Dziedonis”, viņam tāpat vajag saikni ar publiku.”

Ināras novēlējums citiem senioriem: “Nevajag ļauties panikai, sēt sevī bailes un skumjas, bet priecāties par visu un katru dienu padarīt cik vien var jauku! Ļoti ātri paiet gadi, un, kā mans tēvs teica – nedari otram to, kas tev pašam nepatīk! Cilvēks aiziet, un mēs nožēlojam to, ko esam viņam pateikuši vai varbūt nepateikuši. Iesaku ik dienu censties nodzīvot ar labu prātu!”

LA.lv