Veselam
Psiholoģija

Neprecīza diagnoze un 18 gadi sāpēs. Naura spēka stāsts1

Foto – Matīss Markovskis

Autore: ZAIGA GRĪNBERGA

Pirms diviem gadiem pavasarī ar organizācijas ziedot.lv starpniecību tika vākti ziedojumi NAURIM GŪTMANIM, lai pēc 18 sāpēs pavadītiem gadiem viņam varētu veikt muguras un gūžas nostiprināšanas operāciju Vācijā. Kāpēc tik ilgi bija jācieš? Kādas ir izjūtas pēc operācijas? Izmantojot brīdi, kad viņš no darba Anglijā iebraucis Latvijā, ar Nauri satiekos viņa dzīvesvietā Līgatnē, lai uzdotu šos un citus jautājumus par vīrieša dzīves gājumu.

Augšlīgatnē, pa Vidzemes šoseju pārbraucot pāri dzelzceļam, kreisajā pusē ir Pīlādžu iela ar dažām daudzdzīvokļu mājām. Vienā no tām pirmajā stāvā dzīvo Nauris. Kāpņutelpā pie viņa dzīvokļa durvīm zīmīte ar norādi – ieeja no ārpuses. Skaidrs, jāiet pa uzbrauktuvi. Tā nav šāda tāda, bet kapitāla – ērta un plata, uzbūvēta no dēļiem, norobežota ar sienām un jumtiņu.

Šmuce ar šampi

Iepazīstoties 45 gadus vecais Nauris stāsta, ka viņa dzimtā vieta ir Trikāta. Reizēm piemin mammu un lūdz atsaukties savu tēvu, kuru nepazīst. Viņam ir brālis un trīsarpus māsas, kā pats saka. Vēlāk dzīvojuši arī Cēsīs. Septiņdesmitajos gados mājas tur būvētas kā sēnes, neviena smilšu kaste vai rotaļlieta puišeli neesot tā vilinājusi kā jaunbūves. Sūtīts uz veikalu iepirkties, zēns uz ilgāku laiku aizķēries kādā aizsāktā celtnē. Vienam draugam gadījies iestigt kastē ar saulē izkusušu piķi, un izdabūt laukā varējuši tikai vecāki. Puišeļus interesējusi arī tuvējā mototrase – ja vien tajā kaut kas noticis, puikas sakāpuši uz jumtiem un skatījušies.

Cēsīs Naurim pagājis bērnudārza laiks, bet skolā gājis Augšlīgatnē – mammai Ratniekos aiz Vildogas bijis dzīvoklis. “Lai arī pabūts citās vietās, Līgatne ir vieta, kur vienmēr atgriezties,” viņš atzīst. Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas pusaudzis mācījies Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā par traktoristu.

Esot bijis bosiks. Nauris atceras kādu gadījumu – puikas redzējuši, ka pieaugušie svētkos dzer šampanieti, un, dzīvojot Līgatnes skolas internātā, katrs nopircis Palsas pudeli (toreiz bija šāds salds, dzirkstošs, aptuveni četrus grādus stiprs dzēriens). Slepus mazliet padzērušies. Nauris savu pudeli aizkorķējis un nolicis pagultē. Korķis izsprādzis, blakusistabā troksni izdzirdējusi naktsaukle un nosūdzējusi vadībai. Uz skolu izsaukti vecāki, vajadzējis skaidrot, kur dabūta nauda, kurš dzērienu pārdevis. “Tad mēs visi dabūjām iekšās!” Palikusi neizpratne – mājās pie tortes Palsu drīkst dzert, bet internātā šmuce sanākusi.

Īstu alkoholu – gramus 25 – Nauris pirmoreiz iedzēris vien 18 gadu jubilejā. Tas nav vilinājis. Pīpēt gan mēģināts slepus, pa krūmiem, lai vienaudžiem parādītu – esmu izaudzis! Vēlāk, kad smēķēšana vairs nav bijusi aizliegtais auglis, pīpēt kļuvis neinteresanti.

Trīs sievas

Pēc profesionālās skolas beigšanas Nauris padomju saimniecībā Līgatne vadījis kāpurķēžu traktoru – aris, kultivējis, sējis. Iemanījies arī tehniku remontēt. Toreiz bija uzskats: ja esi izmācījies par traktoristu, ciematā esi kārtīgs vecis, kuram nav bēdu – vienmēr ir darbs, haltūras, arī nauda.

Deviņdesmitajos gados sovhozi un kolhozi juka un bruka. “Cilvēki kā skudras skraidīja pa Latviju, meklējot, kur un kā dzīvot,” atminas Nauris. Viņš 18 gadu vecumā jau bija paspējis apprecēties, izšķirties, bet vēl pēc pāris gadiem ar to pašu sievieti vēlreiz sagājis kopā. Pats saka – dzīvē bijušas divas oficiālas un viena neoficiāla sieva.
Nauris ir divu puiku tēvs. Ar sarautajām attiecībām un laulībām viņš nelepojas – tolaik tas licies štrunts, pakreņķējies, un viss. Vēlāk domājis, ka vairāk vajadzēja savstarpēji komunicēt, piekāpties. “Toreiz jau nebija psihologu vai ģimenes mācību, kur to apgūt. Nebija arī pieņemts par tādām lietām runāt ar vecākiem vai kolēģiem.”

Naurim patīk, ka tagad, piemēram, internetā cilvēkus māca un veido. Glancētie žurnāli gan maitājot, jo tajos rakstot – ja tev attiecības nepatīk, esi brīvs un ej uz visām četrām debespusēm. Viņš uzskata: ja esi attiecībās un ir bērns, nevari būt brīvs, jābūt atbildīgam. Ja attiecības tomēr nevar salīmēt, tad arī nevajag, jo, ja bērns ikdienā neredz savstarpēju mīlestību, labāk lai ģimenē nāk cits cilvēks, kurš parāda, ka mamma vai tētis tiek mīlēts.

Kad Nauris juku laikos izšķīrās no sievas, viņš Siguldā strādāja uzņēmuma Daiļrade galdniecībā. Rokas viņam augot no pareizās vietas – pavisam neilgs bijis mācekļa laiks, un tad jau darinātas dažādas lietas. Arī tagad dzīvoklī redzamās mēbeles, galvenokārt plaukti, ir paša roku darbs. Tie gan esot tikai tādi krikumi.

Kā izjuka vecais fiatiņš

Nedēļu pirms 25. dzimšanas dienas Naura vadītajai automašīnai izlūza aizmugurējais ritenis. Tā kūleņoja, slīdēja uz jumta, atsitās pret apmali. Braucamais, vecs fiats, bija atdzīts no ārzemēm, iegādāts par sagrabinātu naudu no draugu draugiem un turējies kopā visai nosacīti – neesot bijis metināts, bet sliekšņos sadzīti koka kluči, kas aptīti ar audumu un nošpaktelēti. Arī aizmugures lanžeroni (virsbūves detaļas, kas atrodas aiz spārniem), kuros turas riteņi, sastiprināti ar cementu, naglu galiem un skrūvēm. Viss šis remonts gan atklājās tikai pēc avārijas. “Pārējie trīs pasažieri, paldies Dievam, ir sveiki un veseli,” saka Nauris. Pašam nekustējās kājas, bija lauzts un saspiests mugurkaula skriemelis.

“Sāpes sākās trešajā mēnesī pēc operācijas, atrakciju bija bez gala.” Kādu laiku kājas saspringušas un patvaļīgi raustījušās. Sākumā vīrietis nodomājis – o, atsākas kustības, bet vēlāk… “Raustījās tik traki, ka pats sev ar ceļgaliem pa zobiem ieliku!” Bija vajadzīga vēl viena operācija jo kaula šķembas spieda nervu, kas veicināja savilkšanos jeb spasticitāti.

Nauris apmeklēja dakterus gan Siguldā, gan Cēsīs, jo tolaik vajadzēja ārstēties tajā rajonā, kur notika avārija. Līdz Rīgas speciālistiem netika, lai gan Traumatoloģijas institūtā (tagad Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā – red.) praktizēja vertebrologi, bija jaunākā aparatūra… Tolaik Nauris to nezināja.

Siguldas slimnīcā bijis dievīgs medicīnas personāls – ļoti labi rūpējies par pacientu. Kad vīrietis atlabis, pārvests uz Cēsu slimnīcu. Tur bijusi kārtīga fizioterapija. Nauris vingrināts, locītas rokas un kājas, bet, piemēram, injekciju adatas pretsāpju zāļu iešļircināšanai vajadzējis gādāt pašam.

Atkarīgs no pretsāpju zālēm

Dažus gadus gājis tīri labi – Nauris braukājis uz sanatorijām Jaunķemeros, Vaivaros un Līgatnē, vingrojis, jutība atjaunojusies virzienā uz ķermeņa lejasdaļu, līdz ar to sācies jauns sāpju vilnis. Vingrošanas nodarbībās pat ģībis no sāpēm, ārste atteikusies tās vadīt un mudinājusi iet pārbaudīties.

“Tad mani uzsēdināja uz pretsāpju zālēm – tramadola. Sākumā devas bija mazas, bet piecos sešos gados izauga.” Reiz Nauris apsēdies un saskaitījis par tabletēm iztērēto naudu. Sapratis šā ceļa bezcerību un sācis apmeklēt narkoloģijas iestādi Rīgā, lai atlauztos no zāļu atkarības. Tas darīts, izmantojot citus medikamentus un motivācijas programmu.

Viņš tagad saprot, ka jāmeklē zāļu apraksti un jālasa nevis vienā, bet vairākās valodās. Vēlāk viņš uzzinājis, ka tramadols ir sintētisks opioīds, radīts ASV kā līdzeklis cilvēku atradināšanai no LSD, taču lietotāji īsā laikā kļuvuši atkarīgi no tā.

Kad izdevies mazināt atkarību no tramadola, varējis dzīvot labāk. Tomēr, pakratoties ratiņkrēslā pa nelīdzenajiem ceļiem un ietvēm, kā arī vairāk pastrādājot, jutis sāpes. Tolaik Nauris nodarbojies ar koka darbiem – bijis individuālais uzņēmējs, kopā ar vēl diviem vīriem izgatavojis gaļas dēlīšus, karotes, pannas, lāpstiņas, izrotātas kastītes Lieldienu pashai.

Ratiņkrēslā uz Angliju

“Uzradās arī viena meitene, šķita, būs liela, skaista mīlestība,” stāsta Nauris. Viņai Anglijā bijusi draudzene, radusies iespēja aizbraukt uz turieni. Angļu valodā lasīt un runāt viņš mācējis, atradis informāciju par pretimnākšanu invalīdiem, par to, ka tur nodrošina ar darbu. Viņš aizbraucis uz Sauthemptonu, piereģistrējies un saņēmis sociālās apdrošināšanas numuru. Iestājies bezdarbniekos, apmeklējis datorkursus, bet… “Tiklīdz potenciālais darba devējs uzzināja, ka esmu ratos, tā saruna beidzās.”

Nauris sapratis – jāveido kaut kas savs. Sācis tautiešus ar automašīnu vadāt uz lidostām, uz pasākumiem (to viņš spēj, jo kājas, kaut gan nav kustīgas, tomēr ir jutīgas). Brīžiem nav bijis viegli septiņas astoņas reizes iekāpt un izkāpt no automašīnas, turklāt bijušas arī citas darīšanas – jākārto dokumenti, jābrauc uz veikalu iepirkties.

Saistītie raksti

Anglijā ar pārtraukumiem aizvadīts desmit gadu, un visu šo laiku viņš braukājis pie ārstiem. Veikti izmeklējumi, bet mugura sāpējusi un sāpējusi – ne gulēt, ne atpūsties. Dažreiz atlaidies gultā un raudājis. Draugi teikuši – tas nav normāli, zvani ātrajai palīdzībai! “Ātrie Sauthemptonā atbrauca un teica – mēs varam tikai narkotikas iešpricēt.”

Tad Nauris atradis Anglijā labāko muguras klīniku Solsberijā, kurā viss iekārtots invalīdiem ar muguras traumām. Tur veikti vairāki magnētiskās rezonanses izmeklējumi, dakteru konsilijs apspriedis rezultātus. Kāds draugs jurists braucis līdzi, lai pacients labāk saprastu ārstu teikto. Risinājums tomēr neradās.

 

Naura stāsta turpinājums – žurnāla 36,6°C jūnija numurā vai tā eletroniskajā versijā!

LA.lv