Veselam
Bērni

Nesaki, ka dzīvnieks ieslīdzis miegā. Kādu ietekmi uz bērnu atstāj mājdzīvnieku nāve 16

Foto – Shutterstock

Bērni bieži vien mājdzīvniekus – suņus, kaķus un pat kāmīšus – sauc par saviem labākajiem draugiem. Viņi tos redz kā kompanjonus, rotaļu biedrus un, iespējams, pat atbalstu un plecu, uz kura paraudāt. Diemžēl šie labākie draugi no dzīves aiziet daudz ātrāk, nekā mums gribētos. Bērni vēl ilgi pēc mājdzīvnieka nāves šo notikumu var dēvēt par sliktāko dienu viņu mūžā. To, ko bērnam nodara mājas mīluļa nāve un kā mazajam palīdzēt tik galā ar skumjām, portālā “Psychologytoday” skaidro psiholoģijas doktore Gaila F. Melsone.

Ik gadu bojā iet vairāki miljoni mājdzīvnieku – citi pazūd, saslimst ar kādu neatgriezenisku slimību vai nomirst no vecuma. Šķietami tikpat daudz dzīvnieku aizbēg un pazūd uz neatgriešanos. Mājas mīluļa aiziešana visbiežāk ir bērna pirmā pieredze ar nāvi. Pirms tam, iespējams, neviens viņam par to nav pat stāstījis, un mazais par šo tik dabisko dzīves nobeigumu neko nezina. Kā tas ir, kad kāds nomirst? Vai Reksim sāp? Kas ir paradīze? Kāda ir dzīve pēc nāves? – šie un vēl citi jautājumi var nomocīt bērna prātu pēc četrkājainā drauga aiziešanas viņsaulē. Melsone skaidro, ka to pierāda arī vairākas aptaujas, kuru rezultāti liecina, ka aptuveni 80 procenti bērnu pirmo reizi saskaras ar nāvi tad, kad no dzīves aiziet viņu iemīļots mājas mīlulis – suns, kaķis, jūrascūciņa vai kāds cits dzīvnieks.

Vides zinātnes pētnieks Džošua Rasels savā pētījumā, par to, kādu ietekmi uz bērnu atstāj mājdzīvnieka nāve, kurā piedalījās bērni vecuma grupā no sešiem līdz 13 gadiem, atklāja, ka pat vairākus gadus pēc četrkājainā drauga nāves, bērni dienu, kad viņiem tiek paziņots par nelāgo notikumu, sauc par sliktāko dienu viņu dzīvē.

Līdz šim brīdim visi ir centušies bērnu turēt pa gabalu no nāves. Neviens viņam nav atklājis šausminošo faktu, ka ik dienu pasaulē mirst vairāki tūkstoši, cilvēku. Taču mājdzīvnieka nāvi no bērna ir grūti noslēpt. Iespējams, ir vecāki, kuri cenšas turpināt sargāt savu atvasi no skarbās dzīves realitātes, sakot, ka viņa mīļais suns ir aizbēdzis. Psiholoģijas doktore gan atzīst, ka tā darīt nevajadzētu: “Vecākiem vajadzētu pret bērnu būt atklātiem, neatkarīgi no tā, cik viņam ir gadu.” Šāds apgalvojums bērnam dos tikai viltus cerības par to, ka viņa labākais draugs reiz atgriezīsies, kaut patiesībā tas nekad nenotiks. Arī psiholoģe Laila Kalniņa uzskata, ka bērniem, arī pašiem mazākajiem, ir jāstāsta, par mājdzīvnieka vai kāda tuvinieka nāvi. Tomēr viņa uzsver, ka situācija ir jāskaidro atbilstoši bērna vecumam un izpratnei par lietām. Tāpat nevajadzētu slēpt bēdas – vecāki drīkst raudāt un izrādīt skumjas par zaudējumu.

Tāpat kā intīmās attiecības un nauda, nāve ir tēma, kuru vecākiem ar savu bērnu apspriest ir grūtības. Ja nezini, kā labāk ar bērnu runāt par šo tik nepatīkamo dzīves notikumu, šajā rakstā vari lasīt psiholoģes Lailas Kalniņas ieteikumus.

Bieži vien bērni par nāvi iemācās nevis no vecākiem vai skolotājiem, bet gan no medijiem – filmām, grāmatām, televīzijas un interneta. Bieži vien šis nepatīkamais dzīves notikums tiek dažādos veidos apspēlēts arī multfilmās. Taču psiholoģijas doktore skaidro, ka tur bieži vien tiek aizmirsts par to, ka nāve ir pastāvīga un neatgriezeniska. Tāpat multiplikācijas filmās bieži vien netiek parādīts apkārtējo pārdzīvojums par zaudējumu, līdz ar to bērnam nāve neasociējas ar kaut ko negatīvu.

Melsone stāsta, ka aptaujas, kurās ir piedalījušies bērni, pierāda, ka mazie satraucas par savu mājdzīvnieku labklājību, it īpaši tad, kad paši atrodas ārpus mājas – skolā vai ceļojumā. Tātad pat tad, ja bērns katru dienu neieber savam sunim paēst vai slinkuma dēļ atsakās viņu vest pastaigā, mazais šā vai tā dzīvnieku mīl un par viņu uztraucas. Bērns izrāda šo mīlestību un rūpes ar savu pieķeršanos dzīvniekam. Melsone skaidro, ka patiesībā šīs rūpes bērns izrāda, neapzināti baidoties dzīvnieku pazaudēt.

Bērna izpratne par nāvi ir atkarīga no vecuma

Portāls “Petplace” atklāj, ka katrā vecumā bērns mājdzīvnieka nāvi uztver citādāk:

Jaunāks par diviem gadiem

Bērns var justies atbildīgs par dzīvnieka nāvi, balstoties uz apkārtējo reakciju uz notiekošo. Bērns jebkurā vecumā sajūt mammas un tēta satraukumu, tāpēc arī mazais var izjust līdzpārdzīvojumu.

No diviem līdz pieciem gadiem

Bērns ilgosies pēc dzīvnieka kā pēc sava spēļu biedra, bet ne vienmēr kā mīlestības objekta. Šajā vecumā bērni nāvi redz kā pagaidu notikumu, salīdzinot to ar rudeni, kad kokiem nokrīt visas lapas, taču, iestājoties pavasarim, tās atkal atplaukst. Viņiem ir grūtības saprast nāves galvenās iezīmes – to agrāk vai vēlāk piedzīvo visas dzīvās radības, tā ir neizbēgama un neatgriezeniska, to izraisa ķermeņa vai orgānu darbības traucējumi. Taču, par spīti tam, britu pētījumi pierāda, ka bērnam jau četru gadu vecumā sāk veidoties sava veida izpratne par nāvi.

Gluži kā mazuļi, arī bērni līdz piecu gadu vecumam uztver vecāku satraukumu un bēdas, tāpēc, pārciešot zaudējumu, viņi var, piemēram, sākt sūkāt pirkstu.

No pieciem līdz deviņiem gadiem

Bērns sāk uztvert nāvi kā paliekošo notikumu, kaut ko, kas nemainās. Viņš saprot, ka mirušo nevar atdzīvināt. Bērns saprot, ka nāves iemesls ir bioloģisks process. Tajā pašā laikā bērni sāk iepazīt arī kultūras un reliģijas skaidrojumu par nāvi un pēcnāves dzīvi, kurš var līdzpastāvēt ar bioloģiskajiem iemesliem. Piemēram, jaunietis var būt spējīgs saprast nāves bioloģisko iemeslu, taču tajā pašā laikā ticēt, ka mirušais uz viņu lūkojas no mākoņa maliņas.

10 gadi un vecāki

Bērni saprot, ka visas dzīvās būtnes ar laiku nomirs un ka nāve ir neizbēgama. Par spīti tam, ka bērns to saprot, tas nebūt nenozīmē, ka viņš to arī pieņem. Šajā vecumā viņi visbiežāk skumjas pēc aizgājušā izpauž ar līdzīgām emocijām kā pieaugušie – asarām, dusmām, vainas apziņu, depresiju un samierināšanos. Bērni uz dzīvnieka nāvi var reaģēt arī citādāk, piemēram, viņiem var pasliktināties sekmes skolā, samazināties interese par draugiem un hobijiem, kas iepriekš viņam sagādāja prieku.

Melsone skaidro, ka var būt bērni, kuri zaudējumu apzinās tikai vairākus mēnešus pēc dzīvnieka aiziešanas viņsaulē. Ja esat nolēmuši visi kopā apglabāt mājas mīluli, tad nebrīnieties, ja redzat, ka bērnam šis process neko nenozīmē un, iespējams, pat šķiet garlaicīgs. Viņa atzīst, ka šīs pieaugušajiem tik ļoti ierastās darbības, bērnam var likties mulsinošas un nevajadzīgas. Gluži tāpat kā pieaugušie, arī bērni uz šo dzīves notikumu reaģēs dažādi – vieni raudās, citi neteiks neko, bet vēl daži mulsi smaidīs vai neizrādīs citas emocijas, kas mums, pieaugušajiem, saistās ar skumjām.

Tajā pašā laikā psiholoģijas doktore stāsta, ka sabiedrība bieži vien pret cilvēka skumjām par dzīvnieka nāvi izturas nosodoši. “Ko tu raudi? Tas tak ir tikai dzīvnieks,” ir frāze, ko nereti nākas dzirdēt. Sevišķi nesaprotoši un pat nievājoši var izturēties pusaudži, kuriem pašiem nekad nav bijis mājdzīvnieks. Šī iemesla dēļ bērns var sākt nospiest savas patiesās emocijas par notiekošo.

Portāls “Nytimes” vēsta, ka viens no veidiem, kā bērns var izpaust skumjas par četrkājainā drauga nāvi, ir spēlējoties. Pēc pārdzīvojuma mazais var spēlē imitēt dzīvnieka nāvi, piemēram, izliekoties, ka kāds plīšu sunītis ir smagi slims un nomirst. Eksperti skaidro, ka vecāki bērnam var palīdzēt tikt pāri skumjām par aizgājušo, iesaistoties šāda veida rotaļās.

Taču, ja ievēro, ka tavai atvasei sāk rādīties murgi, parādās miega traucējumi un paaugstinās stress, vajadzētu doties vizītē pie psihologa, kurš palīdzēs mazajam tik galā ar pārdzīvojumu.

Kā palīdzēt bērnam tik pāri mājdzīvnieka nāvei?

Pirmkārt, vecākiem vajadzētu saprast, cik ļoti bērns pārdzīvo par četrkājainā drauga nāvi. Tāpat viņiem vajadzētu atcerēties, ka nav viena konkrēta veida, kādā bērnam būtu jāreaģē uz šo skumjo notikumu. Tas, ka bērns sākumā neizrāda skumjas, nenozīmē, ka viņš tās neizjūt. Iespējams, viņam vajag laiku, lai apzinātos zaudējumu.

Jauna dzīvnieka iegāde

Jauna dzīvnieka iegāde un pieņemšana ģimenē bērnam var izraisīt dusmas. Šāda vecāku rīcība viņam var likt domāt, ka mīļotais mājdzīvnieks mammai un tētim neko daudz nav nozīmējis un ir viegli aizvietojams. Šajā brīdī būtu jāatceras, ka šo suni, kaķi, kāmi vai papagaili bērns ir uztvēris kā savu labāko draugu, tāpēc tā tūlītēja aizvietošana nebūtu labākais risinājums.

Taču, ja esat nolēmuši iegādāties jaunu kucēnu vai kaķēnu, palīdziet bērnam saprast, ka jūs sniedzat mājas jaunam dzīvniekam, nevis aizvietojat iepriekšējo.

Paziņo bērnam par dzīvnieka nāvi laikus

Vides pētnieka Rasela jau iepriekš pieminētais pētījums atklāj arī to, ka bērni daudz mierīgāk uztver mājdzīvnieka nāvi tad, ja vecāki viņiem par to jau ir laicīgi paziņojuši. Tāpat viņi šo skumjo notikumu uztver saprotošāk arī tad, ja vecāki iepriekš ir izskaidrojuši, ka daži dzīvnieki, kurus mēs izvēlamies turēt mājās, nedzīvo ilgi, piemēram, žurkas, kāmji, jūrascūciņas vai zivis. Bērns jau iepriekš ir brīdināts, ka dzīvnieciņš pēc diviem vai trīs gadiem nomirs, tāpēc šis notikums viņu tik ļoti nešokē.

Arī pirms mājdzīvnieka iegādes bērnam vajadzētu paskaidrot, ka diemžēl dzīvnieks ātrāk vai vēlāk nomirs, pieminot arī to, ka iepriekš minētie dzīvnieku dzīves ilgums ir īsāks, nekā suņu vai kaķu.

Tāpat gluži kā pieaugušie, arī bērni, daudz mierīgāk pieņem dzīvnieka nāvi tad, ja tas ir nomiris, piemēram, no vecuma nevis pāragri, kādas slimības dēļ. “Ja dzīvnieks nomirst pēkšņi un negaidīti, bērns atklāj to, ka pasaule ir neparedzama un viņa mīļie var aiziet no dzīves nebrīdinot,” portālam “Nytimes” skaidro bērnu klīniskās psiholoģijas eksperts no Sanfrancisko Marks Abigals.

Sarīkot atvadas

Kaut dažiem bērniem tas varētu šķist nevajadzīgi un lieki, citiem ir nepieciešams vēl pēdējo reizi atvadīties no sava uzticamā, četrkājainā drauga. Vecāki kopā ar bērnu var vienoties par sev tīkamāko atvadu rituālu, piemēram, izveidot fotoalbumu ar mājdzīvnieka bildēm, iedegt svecīti vai pat visiem kopīgi doties aprakt dzīvnieka ķermeni. Šāda veida atvadas bērnam palīdzēs saprast, ka mājas mīlulis vairs neatgriezīsies. Tāpat tas dod iespēju vēl pēdējo reizi atvadīties un pateikt paldies, par visu kopā piedzīvoto. Tas kalpotu kā labs noslēgums.

Nesaki, ka suns ir ieslīdzis dziļā miegā

Portāls “Kidshealth” vēsta, ka bērni uztver lietas tieši. Vecāku atruna par to, ka mājas mīlulis ir ieslīdzis dziļā miegā, no kura tas nekad neatmodīsies, bērnam var radīt bailes turpmāk iet gulēt. Tāpat nevajadzētu teikt, ka vetārsts noliks sunīti vai kaķīti gulēt, ja patiesībā dzīvnieks tiek eitanizēts.

Portāls “Webmd” vēsta, ka dažkārt bērns var uzskatīt, ka tieši viņš ir vainojams dzīvnieka nāvē, atceroties brīžus, kad viņš to nav pabarojis vai sabāris. Šī iemesla dēļ vecākiem vajadzētu izskaidrot dzīvnieka nāves patiesos iemeslus.

Paskaidro apkārtējiem, kāpēc bērns tā jūtas

Vecākiem vajadzētu atcerēties, ka bērns dzīvnieka nāvi pielīdzina cilvēka nāvei. Bieži vien bērniem zaudēt dzīvnieku, kurš viņam nemitīgi bijis blakus, sniedzot mīlestību un rūpes, bērnam nozīmē vairāk nekā zaudēt attālu radinieku. Dažkārt vecākiem šo nākas paskaidrot apkārtējiem, kuriem pašiem nekad nav bijuši mājdzīvnieki un kuri mēdz izturēties nievājoši.

 

calis

LA.lv