Veselam
Psiholoģija

“Neveiksmīga grūtniecība mūs satuvināja,” Arinas un Viestura iedvesmojošais spēka stāsts0


Ceļojuma laikā Arābu Emirātos.
Ceļojuma laikā Arābu Emirātos.
Foto no Rozentālu ģimenes albuma

Arinas (26) un Viestura (26) Rozentālu stāsts ir īpašs – viņiem ir gājis kā pa kalniem. Kritumi, augsti kāpumi un atkal – zemi un sāpīgi kritumi. No lielas nepatikas līdz simpātijām. No draudzības līdz laulībām.

Sāpīgākais, ko pārim nācies piedzīvot, – Arinas neveiksmīgā grūtniecība. Taču, roku rokā un ticot labajam, Arina un Viesturs nepadevās, un šobrīd audzina divus lieliskus un ņiprus dēlus – trīs gadus vecus dvīņus Stefanu un Severīnu.

Laulība ir kas īpašs

Arina ir no Daugavpils, Viesturs ir rīdzinieks. Abi iepazinās, kad Arinas ģimene pārvācās uz Rīgu. Toreiz meitenei bija deviņi gadi. Arina atceras, ka viņiem ar Viesturu sākotnēji esot bijušas briesmīgas attiecības: “Pirmos gadus īsti nekomunicējām, lai gan tagad, apskatot vecās bildes, redzams, ka gandrīz vienmēr stāvam viens otram blakus. Septītajā klasē mums bija ļoti sliktas attiecības.

Likās, ka ienīstam viens otru. Nekad netika laista garām izdevība otru pavilkt uz zoba. Es gan nevarēju saprast, ko Viesturam esmu nodarījusi, ka viņš mani tik ļoti ienīst. Protams, ka pati arī varēju paklusēt vai nepievērst uzmanību, bet tā vietā reaģēju tieši tāpat.”

Pēc vasaras brīvlaika viss mainījās, it kā viss sliktais nekad nebūtu bijis: “Pirms brīvlaika tā sastrīdējāmies, ka biju laimīga par to, ka nebūs Viesturs jāredz veselus trīs mēnešus, bet vēlāk viss mainījās – viņš bija pilnīgi citāds. Pirmajā septembrī pirmo reizi pilnīgi normāli ar mani sasveicinājās.”

Viesturs apgalvo, ka viņam Arina patikusi jau sen:

“Nebiju priecīgs par skolas gaitu atsākšanu, taču zināju, ka, atgriežoties skolā, atkal satikšu Arinu.

Šoreiz viss bija citādi – negribējās izteikt stulbus komentārus, kašķēties vai kaut kā viņu aizvainot. Beidzot sākām normāli komunicēt, un pēc kāda laika sapratu, ka vairs negribu slēpt to, ka man viņa patīk.”

Tā arī aizsākās draudzība, kas pārauga mīlestībā un vēlāk – laulībā, kas pārim bija un ir ļoti svarīgi: “Katrs mācījāmies savā universitātē un otrā kursa laikā sākām dzīvot kopā. Pēc diviem kopdzīves gadiem sekoja bildinājums. Kādā brīdī vienkārši sapratām, ka esam tam gatavi.

Nevienu citu sev blakus nespējām iedomāties. Bija svarīgi, lai ir kopīgs uzvārds.

Protams, ka nekas īpašs jau attiecībās nemainās, varbūt tāpēc daudzi izvēlas vienkārši turpināt tā dzīvot – neapprecoties, taču mums laulība ir kaut kas svēts un ļoti īpašs.” Viesturs stāsta, ka pēc laulībām viņam radās ļoti liela atbildības sajūta: “Dzīvot kopā un nebūt precētiem tomēr ir citādi. Pēc laulībām sapratu, ka es tagad atbildu ne tikai par sevi, bet arī par savu sievu.” Šogad februārī apritēja 12 gadi, kopš abi jaunieši ir kopā, septembrī pāris svinēs ceturto kāzu jubileju.

Nelaimē jāturas kopā

Dzīve nereti mēdz būt nežēlīga, un arī Arinai un Viesturam nācās stāties pretī lielam pārbaudījumam – neveiksmīgai grūtniecībai: “Mums bija 22 gadi, kad pirmo reizi paliku stāvoklī. Bērniņu ļoti gribējām un plānojām. Laikam nekad īsti līdz galam šim notikumam mums neizdosies tikt pāri – to bieži atceramies, ik pa laikam runājam par to. Kad tas notika, cīnījāmies kopā, nekad pat nepieļāvām domu, ka šis grūtais laiks varētu mūs izšķirt – tieši otrādi, tas mūs satuvināja vēl vairāk. Vakaros pirms miega joprojām runājam par to: ja esam piedzīvojuši ko tādu, spēsim pārdzīvot jebko.

Viesturs mani ļoti atbalstīja, sākumā ne mirkli neatstāja vienu, neļāva ieslīgt savās domās.

” Pāriem, kuriem nākas saskarties ar līdzīgiem pārbaudījumiem, Arina iesaka atrast kopīgas nodarbes. Lai vai kas – pavadīt laiku kopā un atbalstīt vienam otru: “Izdomājām dzīvoklī samainīt mēbeles – braucām uz mēbeļu veikaliem, visu nomainījām. Tāpat braucām ārpus mājas, apskatījām iepriekš neredzētas vietas – visu darījām kopā. Sapratām, ka ir jādzīvo tālāk. Mierinājām viens otru — ja tā ir noticis, tā tam bija lemts būt. Ticējām, ka mūs gaida arī labas lietas – un tā arī notika.”

Pāris nepadevās, neļāvās grūtībām, skumjām un mēģināja atkal: “Ārstu teiktais mūs pārliecināja. Visi ārsti kā viens apgalvoja, ka mēs abi esam veseli, ka mums var būt bērniņi – šoreiz vienkārši tā sanāca. Tas bija nelaimes gadījums. Protams, ka bija bail.Bail par to, ka notiks tas pats un ka otrreiz to nepārdzīvosim.

Tajā pašā laikā apzinājāmies, ka ir jāmēģina, jo, ja to nedarīsim, tiešām nekas nenotiks. Dzēru vitamīnus, sportoju, gāju pie ārstiem un gatavoju savu organismu. Ārsti pēc pusgada atļāva mēģināt vēlreiz – mēģinājām, un veiksmīgi!

Dēli piedzima, kad mums bija 23 gadi. Galvenais ir turēties kopā un nepadoties – mūsdienu medicīna ir ļoti attīstījusies, ir jāizmēģina visi iespējamie varianti.”

Dubultmīlestība

Arina un Viesturs ar dēliņiem Stefanu un Severīnu.
Foto no Rozentālu ģimenes albuma

Abi jaunieši iesaka cilvēkiem nenoslēgties katram sevī: “Ir dažādi veidi, kā mēs katrs aizmirstamies. Ja nelaimes gadījumā katrs aizmirsīsies pa savam – tas ir ceļš uz nekurieni. Sieviete un vīrietis pārdzīvo atšķirīgi – sieviete vaino sevi, ka neiznēsāja bērniņu, savukārt vīrietis – ka nenosargāja sievieti.

Vīrietim var vienkārši nākties būt spēcīgākam, jo sievietei bērna zaudējums ir milzīgs pārdzīvojums, taču viņai jāatceras, ka nedrīkst aizmirst par savu otro pusi – arī vīrietim tas ir smags trieciens.”

Šobrīd abi audzina divus burvīgus dēliņus – Stefanu un Severīnu. Puikām ir jau trīs gadi. Dvīņu audzināšana ir liels izaicinājums, taču, kā apgalvo Arina, tas ir dubultprieks: “Sākums bija grūts, bet mums ļoti palīdzēja vecāki. Arī vīrs mani vienmēr ir atbalstījis – naktīs cēlās ar mani, lai pabarotu vai iemidzinātu bērnus.

Es to ļoti novērtēju. Mēs vairs nevaram iztēloties, kā bija, pirms dēli ienāca mūsu dzīvē.

Ar dvīņiem nekad nav garlaicīgi – viņi kopā aug, mācās, spēlējas.

Dēli mācās dalīties un nebūt egoisti. Abi ir ļoti tuvi, vienreiz, kad nācās viņus šķirt, jo ar vienu no bērniņiem biju slimnīcā, otrs brālis ļoti ilgojās – un tā ir tik laba sajūta. Ceram, ka viņi arī turpmāk turēsies kopā tikpat cieši. Arī mums ar vīru tā ir dubultmīlestība – nekas nav labāks par tām mazajām rociņām, kas nu jau apzināti tevi apskauj.”

LA.lv