Veselam
Bērni

Neviens negrib nogalināt savu bērnu… Par bērnu traumatismu 16


Ilust
Ilust
Foto – Shutterstock

Klāt gadalaiks, kad pieaug bērnu traumu skaits. Vai mēs, pieaugušie, vienmēr rīkojamies pietiekami atbildīgi, lai bērnu traumas novērstu? Vai vecāki vienmēr zina, ko darīt traumas gadījumā? Un kā atrast zelta vidusceļu starp bērna brīvības ierobežošanu un pilnīgu kontroles trūkumu? Bērnu klīniskās universitātes ķirurgs Jānis Upenieks uzsver – diemžēl zināt vēl ļoti bieži nenozīmē rīkoties pareizi.

 

Zina, bet nedara

Jebkura darbošanās var rezultēties ar traumu. Bet dažas aktivitātes ir izteikti traumatiskas, piemēram, traucoties ar kvadracikliem, braucot skeitparkos, lēkājot pa batutiem – šādās nodarbēs risks ir daudz lielāks, nekā spēlējot šahu. Traumu spektrs ir ļoti dažāds – tie var būt nelieli nobrāzumi, skrāpējumi, zilumi, brūces, arī ārkārtīgi komplicēti lūzumi, kas prasa operācijas, ārstēšanos slimnīcā un rehabilitāciju. Ir retas reizes, kad vecāki nezina, kā rīkoties traumas gadījumā, taču lielākoties tiek reaģēts pareizi. Vairumā gadījumu vecāki izsauc ātro palīdzību, taču daudzreiz viņi paši ir pietiekami zinoši un adekvāti, lai sniegtu pirmo palīdzību.

Jebkuru vecākiem interesējošo informāciju par to, kā rīkoties traumas gadījumā, iesaku meklēt google.com – tur ir viss nepieciešamais. Ir arī informācija latviski. Laiku pa laikam notiek dažādas kampaņas, kuras rīko Veselības ministrija, Slimību profilakses un kontroles centrs. Palīdzības sniegšanu māca kursos, kaut vai autoskolā, un parasti tas katram kaut nedaudz paliek atmiņā. Es uzskatu, ka informācijas mums pietiek. Par bērnu traumām runājam katru gadu, nepārtraukti – ko mēs varētu darīt lietas labā, kā to novērst, ko pieaugušie un bērni dara nepareizi. Lielākā daļa cilvēku pavisam noteikti, kaut vai garām ejot, ir par to dzirdējuši radio, televīzijā vai lasījuši kādu rakstu medijos. Un nodomājam – es taču to visu zinu! Piemēram, tad, kad brauc ar velosipēdu, galvā jāliek ķivere, bet lielākā daļa to nedara. Laikam cilvēki uzskata, ka ar viņiem nekad nekas slikts nenotiks.

 

Nepārspīlēta kontrole

Ir ļoti ierasti, ka vecāki gluži vienkārši neaizdomājas, ka kāda aktivitāte var nodarīt bērnam kaitējumu. Negribētos ticēt, ka vecāki speciāli vēlas darīt pāri savai atvasei — neviens normāls cilvēks taču nevēlas nogalināt savu bērnu. Dažkārt vecāki, labu gribēdami, nosēdina mazo motociklam vai kvadraciklam priekšā – trase ir tiešā redzamībā, bērns spiedz no sajūsmas, taču viņš ne pie kā neturas, viņam nav ne ķiveres, ne citu aizsargu, un izprieca var beigties bēdīgi.

Dažkārt izskan ziņas, ka vecāki piedzērušies un atstājuši bērnu bez uzraudzības, bet tā vairāk ir fakta konstatēšana, nevis apliecina tendenci, ka traumas iegūst tieši sociālā riska ģimeņu bērni, jo traumējas pilnīgi visi. Ir arī tādi vecāki, kuri pārspīlē ar bērna uzmanīšanu. Es uzskatu, ka ir jāļauj bērnam uzkāpt uz kāda maza grābeklīša, tajā pašā laikā kontrolējot, kas notiek, kaut vai sekojot līdzi ar vienu acs kaktiņu. Iesaku par šādām tēmām ar bērniem runāt jau no agras bērnības, lai viņi zina, kas var gadīties dažādu aktivitāšu rezultātā. Vecāki nevar staigāt apkārt ar domu: ja bērns kritīs, palikšu apakšā paliks mīkstu sedziņu – tas realitātē nestrādā. Ir jāmāca bērnam dzīvot, lai viņš būtu psiholoģiski gatavs jebkādam notikumam.

 

Traumu nodaļas pacientu skaits 2016. gadā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā 

Janvāris – 1704

Februāris – 1449

Marts – 1656

Aprīlis – 1924

Maijs – 2179

Jūnijs – 1625

Jūlijs – 1775

Augusts – 1705

Septembris – 1958

Oktobris – 1698

Novembris – 1543

Decembris – 1438

Avots: Bērnu klīniskā universitātes slimnīca

LA.lv