Veselam
Psiholoģija

No opija līdz kancelei. Skaudrs dzīvesstāsts par atkarības uzvarēšanu3


Aivars Vīksniņš
Aivars Vīksniņš
Foto – Matīss Markovskis

“Man ir 65 gadi gadi, 35 no tiem esmu pavadījis narkotiku atkarībā,” savu stāstu sāk Ogres Trīsvienības baptistu draudzes evaņģēlists Aivars Vīksniņš. Viņš bijis meistara kandidāts boksā, divreiz nokļuvis aiz cietuma restēm, trīsreiz apprecējies, neskaitāmas reizes ārstējies un gandrīz saticies ar nāvi. Lai gan dzīve bijusi visai raiba, narkotiku reibumā tā paskrējusi nemanot.

Filmās pierasts redzēt, ka narkomāni arī ilgi pēc atkarības beigām izskatās diezgan baisi, taču, satiekot Aivaru, nekas neliecina par viņa smago bagāžu. Vīrietis ir dzīvespriecīgs un mundrs, vien, atlokot piedurknes, var pamanīt dūrienu atstātās rētas.

 

Liktenīgais sievietes pirksts

Gluži kā Bībeles lappusēs rakstītajā par Ādamu un Ievu, kura pavedinājusi vīrieti iekost aizliegtajā auglī, arī Aivars pirmās narkotikas pamēģināja tieši no sievietes rokas. “Līdz divdesmit gadiem es vispār neko par to nezināju, Padomju Savienībā taču nebija seksa un narkotiku. Kad atbraucu no armijas, iepazinos ar kādu meiteni, bieži satikāmies tolaik slavenajā kafejnīcā Putnu dārzs. Dzērām kafiju, un es nevarēju saprast, kāpēc es katru reizi palieku tāds dumjš, runāju un daru muļķības. Viņa ar draudzeni par to vienmēr ķiķināja. Pēc kāda laika atklāja, ka manā krūzē pa kluso met tabletītes – ciklodolu, ko dod šizofrēniķiem. Nebiju dusmīgs, man jau bija iepatikusies tā sajūta, kas radās.” Pēc tam meitene teikusi, ka esot arī kas labāks, un piedāvājusi morfiju, pēc kura visa pasaule šķitusi mīļa. Vēlāk viņa iemācījusi vārīt un špricēt magoņu sulu. Arī māte dēlam izdarīja lāča pakalpojumu. “Viņa bija pirmā sieviete taksometra vadītāja Rīgā, pelnīja un deva man naudu. Priecājās, ka dēls ir mājās no armijas, lutināja, kā vien varēja, un es ar šādu liekēža dzīvi biju mierā. Potējos, dzēru dažādas tabletes, pavadīju laiku ar draugiem Rīgas centrā, kur tolaik apgrozījās viss sabiedrības zieds, sportisti, mākslinieki, pat Raimonds Pauls tajās kafejnīcās mēdza iegriezties. Tā es divus gadus nodzīvoju mammai uz kakla.”

 

Restotais skats uz pasauli

Aivars cietuma dzīvi izjuta divreiz, un tie bija vienīgie pārtraukumi no narkotikām. Pirmoreiz viss sākās it kā nevainīgi – 1975. gadā kāds draugs teicis, ka jābrauc uz Pjatigorsku, tur viņam dzīvojot onkulis, apkārt lieli kaņepju lauki, varēšot labi pavadīt vasaru. Jau pavisam drīz abi staigājuši pa kalnu pakājē esošo pilsētu. “Mēs bijām ārzemnieki, tāds kā sabiedrības zieds. Mums bija džinsi kājās – tagad šķiet smieklīgi, bet tolaik tas bija retums!” Tur Aivars satika savu pirmo sievu, bet opiju nomainīja pret hašišu un nebeidzamām vīna straumēm. “Jo dullāka galva, jo labāk es jutos,” viņš atceras.

Ilgi nebija jāgaida, līdz 1978. gadā jaunā vīrieša galvā dzima ideja sākt biznesu – vedīs hašišu uz Rīgu, mainīs pret džinsiem, ko vēlāk pārdos, un dzīvos kā niere taukos. Plāns bija veiksmīgs līdz brīdim, kad vienu pircēju aizturēja policija un tas atklāja ieguves avotu. Drīz vien likumsargi klauvēja arī pie Aivara durvīm. “Stāvēja kādi seši miliči, teica, ka būs kratīšana. Sāku ātri domāt, vai man kaut kas mājās ir. Atcerējos, ka iepriekšējā dienā pēdējo izmetu, visam jābūt tīram. Viņi ilgi meklēja, neko nevarēja atrast. Esmu pārliecināts, ka man piemeta kaut ko, lai var arestēt. Viņi it kā uzgāja 0,04 gramus – ar to pat vienu papirosu uztīt nevarēja. Aizveda uz Rīgu, uz izmeklēšanu, tur mani vecie draugi norādīja, ka hašišu dabūjuši no manis.”

Aivars gan ar pliku roku neesot ņemams – atlicis vien parādīt dūri, un visi liecinieki savus vārdus atsaukuši. Taču izmeklēšanu tik ātri nebeidza, un viņam gadu nācās pavadīt Rīgas Centrālcietumā. “Tad noteica tiesas dienu. Atceros, dodoties augšup uz zāli, pie sevis nodomāju: ja 20 reizes noskaitīšu Tēvreizi, viss būs labi. Tolaik Dievu nepazinu, bet biju tā iedomājies. Sanāca noskaitīt kādas 25 reizes. Draudēja līdz pat 15 gadiem cietumsoda, bet es visu noliedzu un draugi no liecībām atteicās, tāpēc iedeva trīs gadus brīvā nometinājumā, kur bija jādzīvo kopmītnēs un jāstrādā būvdarbos. Vai es biju bēdīgs? Nē, priecājos, jo zināju, ka esmu vainīgs, šāds sods šķita nieks!” Grafiks bijis pietiekami brīvs, lai atkal ķertos pie vietējo dārzu magonēm.

Soda izciešanas laikā Aivars paspēja gan satikt savu tagadējo sievu, gan apprecēt kādu gruzīnieti, kuras ģimenē pēc tam gandrīz gadu nodzīvoja Tbilisi. Taču tad dažādu iemeslu dēļ abu ceļi šķīrās, un vīrietis atgriezās Latvijā.

Lai gan pirmā biznesa ideja izgāzās, Aivars bija apņēmības pilns mēģināt vēlreiz. “Iepazinos ar kādu vīrieti, kuram bija lauks ar magonēm. Viņš tās sēklas piegādāja konditorejām, bet galviņas meta ārā. Sarunāju, ka atdos man. Samalu un divus pilnus čemodānus vedu uz Pjatigorsku pārdot. Viss gāja labi, tiku lidmašīnā, aizlidoju, gandrīz visu pārdevu un sev atstāju pavisam nedaudz. Ar to nelielo devu mani arī paņēma ciet milicija. Ja tas būtu noticis, kad man bija divi čemodāni, es vēl šodien sēdētu cietumā. Toreiz ielika uz diviem gadiem, sodu izcietu Čeļabinskā, tur no visas Padomju Savienības bija dažādi noziedznieki, latvietis gan biju vienīgais.”

Tā no 1984. līdz 1986. gadam dienas ritēja ar restotu skatu uz pasauli. Cietumā bijusi gluži vai kastu sistēma, kurā starp ieslodzītajiem sadalīta vara, taču Aivars turējies nomaļus – ar zagļiem nebiedrojās, nepatikšanas nemeklēja, citus neapcēla. Apciemot mīļoto cietumā no Latvijas brauca tagadējā sieva Ingrīda. Mēdz teikt, ka mīlestība ir akla… Tieši viņa ieslodzīto apgādāja ar apreibinošajām vielām – sūtīja paciņas ar prjaņikiem, kuros ieceptas magoņu galviņas.

1985. gadā Aivars atbrīvojās pusgadu pirms termiņa beigām un atgriezās Latvijā. Lai gan no šķidrajām narkotikām kādu laiku jau bija brīvs, pats stāsta, ka tikai tad viss tā īsti sākās.

Viltus ārstēšanās

Atgriezies dzimtenē, viņš ķērās pie pārbaudītām vērtībām. “Aizgāju pie drauga. Viņš vārīja narkotikas, un es teicu, lai dod man arī. Pēc kāda laika pamanīju, ka vajag lielākas devas: iepriekš man ar glāzi pietika četrām reizēm, pēc tam tikai vienai. Potējos vismaz trīsreiz dienā, citreiz biežāk, ik pēc divām trim stundām. Kad doza bija uzaugusi, gribēju to nedaudz samazināt. Pilnīgi atmest neplānoju.”

1987. gadā Aivars savācis pilnu istabu ar magonēm, dūries pats un retu reizi ar tām cienājis arī savu draugu, kura sieva ar to nav bijusi mierā, tāpēc nosūdzējusi milicijai. “Viņi atbrauca, ieraudzīja to milzīgo daudzumu, kas man bija, un teica, lai ģērbjos, jābrauc līdzi. Tik tikko biju iznācis no cietuma, vai tiešām atkal?!

Sākumā mani aizveda pārbaudīt asinis, kas, protams, bija pārsātinātas ar narkotikām. Sēdēju, gaidīju, kas būs tālāk, un dežurējošā narkoloģe man prasīja, vai gribu ārstēties. Padzirdējis par tādu iespēju, uzreiz piekritu, lai tikai uz cietumu nebūtu jābrauc!”

Aivaram nebija līdzi pases, tāpēc miliči viņu aizveduši mājup un teikuši, lai tad pats otrā dienā brauc uz slimnīcu. Viņš apsolīja, taču, pārrodoties mājās, turpināja iet pa iemīto taciņu. Tomēr pēc nedēļas saprata: lai atkal nenonāktu aiz restēm, kaut kas jādara, tāpēc devās uz slimnīcu. “Ielika mani ārstēties uz pusotru mēnesi. Krimināllietu izbeidza. Nē, es, iznākot ārā, nejutos vesels, bet doza bija kļuvusi mazāka, un tieši to man vajadzēja. Pēc tam, kad deva atkal uzauga, lai to nosistu, ik pa laikam ārstējos, vismaz kādas piecas reizes.”

 

Birokrātija arī baznīcā

1992. gadā Aivars saprata, ka ir atkarīgs un pats to izbeigt nevar, tāpēc šoreiz, jau nopietni noskaņots, meklēja palīdzību. “Domāju – cik var?! Vajadzētu taču nākt pie prāta, 41 gads tomēr.” Slimnīcā kāda medmāsa, vārdā Mudīte, teikusi, ka viņš ir tik sliktā stāvoklī, ka palīdzēt var vienīgi Jēzus Kristus. “Es vēl nodomāju – kas tas tāds?! Jaunībā bieži klausījos Loida Vēbera rokoperu Jesus Christ Superstar*, tikai tik daudz par viņu biju dzirdējis.”Aivars pēc Mudītes aicinājuma apmeklēja Ogres baznīcas dievkalpojumu. Toreiz nožēloja grēkus, sāka regulāri apmeklēt draudzi, atmeta narkotikas un tik ļoti tiecās pēc Dieva vārda, ka gribēja pat stāties Bībeles skolā Jelgavā, tomēr tam nebija lemts piepildīties. “Aizbraucu uz pārrunām, man uzdeva dažādus jautājumus un prasīja par ģimenes stāvokli. Teicu, ka precējies neesmu, bet ar kādu sievieti jau ilgus gadus dzīvoju kopā. Viņi atbildēja, ka man jāsakārto attiecības Dieva priekšā, jāsalaulājas un tikai tad varu nākt. Šausmīgi sadusmojos, ka tāda birokrātija arī baznīcā, visur vajag papīrus, Ingrīda taču man tikpat kā sieva. Staigāju todien pa Jelgavu raudādams, domāju, ka visa pasaule sabrukusi.” Jau pēc pāris stundām Aivars, bēdu nomākts, aizstaigāja līdz tuvējam dārzam, salasīja magones un atgriezās uz sev labāk saprotamā ceļa. Tad līdzās opiātiem sāka lietot arī citas vielas, kuras sastāva ziņā bija spēcīgākas par amfetamīnu. Paralēli vēl lietoja dažādas tabletes.

Sieva vīra pēdās

Nākamā apskaidrība nāca pēc četriem gadiem. “Domāju – viss, es mirstu nost. Tik daudz man tajā galvā bija, ka jāmeklē palīdzība. Tolaik tieši atvērās metadona programma. Piecus gadus ārsta uzraudzībā jālieto sintētiskais heroīns, un tad it kā esi brīvs no visiem opiātiem. Pirmo mēnesi dzīvoju kaifodams, varētu teikt, ka valsts mani vienkārši bez maksas legāli apgādāja ar narkotikām. Katru dienu vajadzēja doties pēc savas devas. Ja nedabūju, gāju tūtā, biju kā zombijs.”

Metadona programmā viņi abi ar dzīvesbiedri iestājās kopā, jo arī viņa kopš astoņdesmito gadu sākuma, sekojot vīra piemēram, bija sākusi durties. Aivars sākumā sievieti vēlējies pasargāt, tāpēc pirmajā reizē speciāli sataisījis lielāku devu, lai kļūst slikti un negrib vairs atkārtot. Slikti nudien bijis, taču pēc kāda laika lūgums atkārtots un arī Ingrīda uzsēdusies uz adatas. Abi šos gadus nav strādājuši, ar naudu palīdzējuši vecāki, bet pārtiku zaguši veikalos. “Tie pieci gadi, kuros ārsti solīja, ka izārstēšos, pagāja gluži kā viena diena,” viņš atzīst. Taču beigas ne tuvu nebija klāt, ārsti atzina, ka metadons nepalīdz, kā sākumā šķita, tāpēc jāturpina to lietot visu atlikušo mūžu. Pagāja vēl pieci gadi, kuros papildus bezmaksas apreibinošajām vielām Aivars taisīja arī pats savas narkotikas un lika dzīvesbiedrei tās pārdot.

2006. gadā Ingrīdu pieķēra policija un piesprieda divu gadu cietumsodu. Aiz restēm metadonu vairs nedeva. “Viņa man rakstīja vēstules, kurās stāstīja, kādām šausmīgām lomkām iet cauri, solīja pat izdarīt pašnāvību. Arī tikšanās reizēs redzēju, ka cilvēks ir briesmīgā stāvoklī un mirst nost.” Taču kādā apciemojuma reizē Aivars ieraudzījis pavisam citu sievieti, viņa bija atplaukusi. “Es prasīju – kas notika, kā tu tiki no visa vaļā? Viņa teica, ka noticis brīnums. Stāvējusi kādu vakaru pie loga, drebējusi sāpēs un tad skaļruņos izdzirdējusi Allas Pugačovas dziesmu, kurā ir vārdi Okna otkroju i pomoļus**. Nokritusi ceļos un teikusi: Dievs, ja tu esi, noņem man šīs sāpes! Nākamajā dienā pamodusies brīva.”

Kamēr sieviete izcieta sodu, Aivars joprojām lietoja metadonu. Taču pēc devas braukt uz Rīgu no Rembates, kur atradās abu māja, bija problemātiski. Tāpēc viņš kopā ar bezpajumtniekiem sāka dzīvot kādā pamestā galvaspilsētas graustā, gāja uz zupas virtuvi un zaga. Paveicās, ka tolaik bija siltas ziemas, tāpēc iztikt nebija grūti.

Nekad vairs nelietošu

Kad dzīvesbiedre, brīva no narkotikām, atgriezās mājās, Aivars saprata, ka arī viņa laiks ir pienācis. “Aizgāju pie narkologa un teicu, ka metodons man vairs nav vajadzīgs, nekāda kaifa nebija, jutu, ka lēnām dziestu. Domāju – ja turpināšu, vienkārši nomiršu. Ārsti gan teica, ka nomiršu arī tad, ja pārtraukšu lietot, – organisms neizturēs. Nodomāju, kā būs, tā būs, un ielikos slimnīcā. Mani pārņēma tādas lomkas un sāpes, kādas vēl nekad nebiju piedzīvojis. Šķita, ka redzu sevi no malas, it kā gars būtu ārpusē. Kā tas izskatījās? Guļu kails, sadurstīts ar nazi, no brūcēm šaujas uguns, un iekšā ir sadzīti stikla gabali. Kaulus lauza tā, it kā kāds izgrieztu slapju veļu. Man šķita, ka eju prom no dzīves, domāju, ka mirstu. Ārsti apstiprināja, ka tas ir iespējams.”Pēc mēneša, pametot slimnīcas gultu, Aivars sev nosolījās, ka vairs nekad nelietos narkotikas, pat ja tas būtu dzīvības vai nāves jautājums.

Lai gan brīvība no apreibinošajām vielām bija iegūta, nekas nebija galā. “Man bija sajūta, it kā kāds ar ceļa rulli būtu pārbraucis pāri. Gulēju depresijā divus gadus. Biju tik vienaldzīgs, ka, pat sētā uzsprāgstot atombumbai, es nepaceltu acis. Gadalaiki skrēja kā dienas: paskatījos pa logu – putni čivina, bet pēc tam jau kupenas sētā. Mans lielākais sasniegums bija aiziet uz tualeti.” Viņš jūtas pateicīgs Ingrīdai, ka šajā laikā viņa strādāja, rūpējās un nepameta nelaimē.

“2010. gadā sāku saprast, ka esmu šausmīgā stāvoklī,” vīrietis dalās atmiņās. “Zināju, ka viena kaimiņiene svētdienās brauc uz baznīcu. Teica, ka viņu uz turieni ved Mudīte. Nodomāju, ka tā varbūt ir tā pati medmāsa, kura mani gandrīz pirms divdesmit gadiem iepazīstināja ar Dievu, taču pārliecības nebija. Svētdienā izgāju sētā un redzēju – jā, tā ir viņa. Mudīte, mani ieraugot, sasita plaukstas un iesaucās: “Aivar, tas tu? Mēs domājām, ka jau sen esi miris! Baznīcā pat aizlūdzām par tavas dvēseles mieru.” Sāku braukāt viņām līdzi uz dievkalpojumiem.”

Depresija tomēr vēl lika par sevi manīt. Ikreiz, kad mācītājs aicināja draudzi piecelties, lai lūgtu Dievu, vīrietis nespēja sagaidīt, kad atkal varēs apsēsties. Viņš maz ko saprata no tolaik notikušā, taču jau pēc gada bija atžirdzis un iestājās Bībeles skolā, no kuras deviņdesmitajos gados tika atraidīts.

“Man bija 60 gadu, taču Dievam nav vecuma ierobežojuma. Joprojām ar Ingrīdu nebijām precējušies, bet, tiklīdz sāku mācīties, pateicu, ka mums kā vīrietim ar sievieti nekādu sakaru nebūs.” Pēc gada, kad tika absolvēta mācību iestāde, Ogres mācītājs piedāvāja evaņģēlista vietu draudzē. Aivars piekrita un sauca pie sevis Ingrīdu, kura peļņas nolūkos bija devusies uz Angliju. Sieviete atbrauca, un jau pēc divām nedēļām pāris svinēja kāzas.

Saistītie raksti

Tagad abi ikdienu pavada kopā, Ingrīda apkopj vecus cilvēkus, bet Aivars kalpo draudzē un, kā pats saka, strādā par dvēseļu kopēju. “Palīdzu veco ļaužu pansionātā, bezpajumtnieku patversmē, esmu kopā arī ar tādiem cilvēkiem, kāds kādreiz biju pats, – ar atkarībniekiem. Reizēm mēdzu būt tāds kā ārsts pēc izsaukuma – man var piezvanīt, un es braucu aizlūgt, parunāties.”

Sarunas beigās Aivars atklāj, ka viņam ir arī divi dēli – no pirmās un otrās sievas. Viens no viņiem kopš 1981. gada dzīvoja kopā ar tēvu un pieredzēja daudz ko. Taču abi visu esot izrunājuši, un visas sāpes piedotas. Arī ar otru dēlu tagad esot labas attiecības. Aivars apgalvo, ka Dievs dziedināja gan viņa ķermeni, gan garu.

 

* Jēzus Kristus Superzvaigzne – no angļu valodas.

** Atvēršu logus un palūgšos – no krievu valodas.

 

LA.lv