Veselam
Psiholoģija

Pieredze: Nometne, kur pēc vēža sevi iemīlēt no jauna0

Foto: Ieva Zeme

Par vēzi nudien nevar izstāstīt, to var, nedod Dievs, piedzīvot. Un līdzīgi var teikt arī par onkoloģisko pacientu psihosociālās rehabilitācijas programmu jeb nometni Spēka avots. Tas ir kaut kas vairāk nekā tikai lekcijas, fiziskās aktivitātes un sastapšanās ar dažādiem cilvēkiem.

Pēkšņi izlecis bumbulis skaistā jūnija rītā pirms nu jau vairāk nekā trim gadiem šķita ļoti dīvains, bet tajā mirklī vēl nebūt ne biedējošs. Pēc pusgadu ilgas staigāšanas pie dažādiem dakteriem es saņēmu diagnozi – vēzis, un tas gan rādījās kā beigu sākums. Daudzās ķīmijterapijas un staru terapijas bija pārbaudījums. Liels. Gan psiholoģisks, gan fizisks. Līdz laimīgajai dienai, kad daktere teica: tu esi vesela, dzīvo!

Mēneši gāja, bet organisms atkopās ļoti lēni. Pirmajā vasarā pēc dažādajām terapijām locītavas sāpēja tik ļoti, ka pat nakts vidū piecelties no gultas, lai aizietu pačurāt, nemaz nebija tik vienkārši.

Spēka nebija. Līda ārā dažādas kaites. Viena operācija, otra. Lieliska iespēja trenēt pacietību!

Tikai pēc dažiem gadiem sāku apjaust, cik ļoti samocījusies tolaik biju. Vien mati uz ne tik sen pavisam gludās galvas sāka ataugt, neraugoties ne uz ko. Veselīgi kā asni pavasarī. Uz tiem lūkojos ikreiz, kad jau atkal šķita – tas nekad nebeigsies.

 

Tikai ne par vēzi!

Kārtējās ķīmijterapijas laikā feisbukā pamanīju, ka Starptautiskajā pretvēža dienā onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība Dzīvības koks rīkos atvērto durvju dienu. Nekāda spēcīgā apkārt cilpotāja tobrīd nebiju, taču man bija sakrājies daudz jautājumu.

Palūdzu draudzeni, un kopā aizbraucām līdz Kalnciema ielai, un tur pēkšņi bija cilvēki, kuri ļoti labprāt un iejūtīgi runāja par vēzi.

Pārāk daiļa un pašpārliecināta nejutos, tāpēc pielaikoju dažas piedāvātās parūkas. Vēl papētīju grāmatas, mazliet parunājos, un ar to spēki bija galā. Tad sāku sekot līdzi biedrības aktivitātēm. Jau pirms diviem gadiem redzēju, ka tiek organizētas rehabilitācijas nometnes onkoloģiskajiem pacientiem. Taču pirmajā vasarā pēc ķīmijterapijām pat nepieļāvu domu par nometnes apmeklēšanu, fiziski nespēju paveikt arī daudz vienkāršākus uzdevumus.

Pagājušajā vasarā apsvēru diezgan daudz un nopietni. Pēc visa piedzīvotā gan nekādi nespēju iedomāties, ka tā vietā, lai aizmirstu, gribētu doties tur, kur nedēļu vajadzētu pastiprināti atcerēties. Nē, lūdzu, parunāsim par jebko citu! Un es aizbraucu gandrīz nedēļu garās un brīnišķīgās brīvdienās uz sev tik mīļo Liepāju.

Arī šogad par nometnes apmeklēšanu nedomāju. Vien nopriecājos, ka šai rehabilitācijas programmai ar finansējumu beidzot pieslēgusies arī valsts.

 

Prognoze – nometnei labvēlīgs laiks

Kādu rītu, caurskatot e-pastu, pamanu vēstuli no Dzīvības koka. Tajā aprakstīts, kādas nometnes būs, un tas, ka šogad tās būs tematiskas. Pēkšņi redzu, ka augusta beigās paredzēta nometne pāriem. Hm, divatā būtu drošāk. Un, ja visapkārt būs pavisam nelāga čīkstēšana, man būs, ar ko parunāt par jebko citu, izņemot vēzi. Varbūt jāpamēģina? Ai, bet tā taču ir vesela nedēļa…

Taujāju mīļotajam, kad viņš paņēmis darbā brīvo nedēļu Liepājas brīvdienām. Izrādās, precīzi tajās dienās, kad notiek nometne. Diena dienā. Un viņš ir ar mieru braukt uz nometni, vēl pirms pati esmu ar mieru.

Sazinos ar Dzīvības koku, aizpildu nepieciešamos dokumentus (tas izrādās vienkārši), pēc pāris dienām saņemu atbildi – esat apstiprināti.

Būšot nūjošana, imunologa, fizioterapeita, fitoterapeita lekcijas un vēl daudz kas cits. Viss, ko esmu gribējusi, bet vēl neesmu paspējusi apmeklēt.

Kā pēc saraksta. Turklāt šogad pasākums pavisam bez maksas. Mums abiem.

Palūkoju laika prognozi konkrētajai nedēļai – it nekādas vainas. Bāc, neviena iemesla atteikties! Nu, labi. Vēl jau pagūšu, ja nu kas.

 

Negribu padomāt

Nometnē ierodamies vēlā svētdienas pēcpusdienā, pavakariņojam, iekārtojamies. Uzzinām, ka esam septiņi pāri.

Forši, ka pirmdienas rīts sākas ar nūjošanas nodarbību. Instruktore Zane Grava ierāda, pastāsta, un, par spīti sīkam lietum, kārtīgi izstaigājamies. Sākt ar kādu psihoterapijas lekciju droši vien būtu grūtāk.

Raiti rit arī imunoloģes Simonas Doniņas lekcija. Šo to pierakstu. Koncentrējos uz man tik kāroto zināšanu gūšanu. Tāpēc jau esmu atbraukusi. Kāda atšķirība, kāds kurš ir. Taču pirmajā psihoterapijas nodarbībā pie Alda Miglinieka (ak, nē, negribu parunāties, paldies!) atklājas mazliet vairāk, kādi esam sabraukuši. Kādai nometnes dalībniecei patlaban notiek aktīvs ārstēšanās process, viņa lieto zāles un acīm redzami pārāk labi nejūtas. Vēl divas sievietes šāda veida nometnē nokļuvušas otro reizi, tas nozīmē, ka arī ar vēzi viņas satikušās atkārtoti. (Pēc vienas diagnozes noteikšanas iespējams pieteikties vienai nometnei.)

Drusku sašļūku. Iespēja, ka vēzis var atrāpot vēlreiz, ir viens no tiem jautājumiem, par kuriem pavisam negribu padomāt (tāpat jau visai regulāri iedomājos).

Pastiprināti pievēršos Anitas Libertes vadītajai fitoterapijas nodarbībai. Vakarā ir drāmas terapija pie Sindijas Meluškānes. Uz to dodos pavisam skeptiska – nu, labi, kaut ko pazīmēsim, palīmēsim, paspēlēsim…

Bet tieši drāmas terapijas nodarbības kļūst par vienu no maniem šīs nometnes atklājumiem.

Acīmredzot šis ir man piemērots terapijas veids. Par to nedēļas laikā pārliecinos katru dienu no jauna. Vakariņas. Un urrā – gulēt.

Ķīmijterapijas laikā katrs mazākais prieks sajūtu ziņā desmitkāršojas. Burbuļu pūšanā vienmēr ir kaut kas līksms, bet tur, mežā, tajā dienā, ar sacaurumotām vēnām, tā bija dienas lielā laime.
Foto: Ieva Zeme

Sievas neraud, vīri skrien

Otrā diena sākas ar fizioterapeites Madaras Umlejas lekciju un foršu nodarbību, tad dalāmies grupās un dodamies gan uz psihoterapiju, gan drāmas terapiju.

Vēl atbrauc Rūdolfs Cešeiko ar lekciju un spēka vingrojumu treniņu. Mums veicas itin labi. Bet kā skrien mūsu vīri! Uh!

Atvērta un ļoti cilvēciska ir onkoloģe Linda Brokāne. Sandra Mihailova piedāvā deju terapiju, un Gita Ignace stāsta par veselīga uztura nozīmi. Dzīvības koka vadītāja Gunita Berķe pastāsta, kā savu jūsmu un vēlmi palīdzēt iespējams likt lietā. Viņā ieklausoties, rodas ticība, ka arī viens cilvēks ar siltu sirdi var paveikt neticami daudz. Jebkurš no mums. Katrai nometnei ir citi speciālisti, kuri stāsta dalībniekiem par to, kā sev palīdzēt. Šie ir mūsējie.

Slodze šķiet visai liela, taču esmu gandarīta te būt.

Pavisam priecīgi, ka pēc katras lekcijas, ja ir vēlme un vajadzība, var pieiet pie speciālista un noskaidrot arī tos jautājumus, kurus mazliet neveikli uzdot publiski.

Visu nedēļu ar mums kopā dzīvo vien psihoterapeits Aldis un drāmas terapeite Sindija. Viņu nodarbības ir katru dienu, un, ja vēlas, katru vakaru iespējams apmeklēt arī individuālas konsultācijas.

Nometne nav izklaidējoša un man brīžiem pat mazliet par intensīvu, taču pilnīgi noteikti domāt un darīt rosinoša. Daudz koncentrētas informācijas un ieinteresētība no lektoru puses. Dažs labs sākumā šķiet mazliet uzmanīgs – kā nu būs, bet, redzot, ka nometnes dalībnieki neraud no agra rīta līdz pēdējam saules staram un mēdz pat smieties, ātri vien nomierinās. Neraugoties uz to, ka vēzi, protams, piemin katrs, šīs nedēļas laikā par slimību iespējams pat aizmirst.

 

Izdodas visiem, izņemot mani?!

Viena no lietām, kas mani mulsināja, esot slimnīcā, – liela daļa palātas biedreņu bija ļoti, ļoti optimistiski, pat kareivīgi noskaņotas cīņai ar vēzi. Šķietami mundras. Kamēr es starp vienlaicīgu ēst un vemt gribēšanu un tādiem aizcietējumiem, ka nopietni sāku apsvērt domu, vai maz esmu gatava, piemēram, dzemdību procesam, nebiju nekāds superkareivis.

Kad vēnas no ķīmijas bija tik tālu uzvārījušās, ka nācās zem ādas iešūt porta katetru, lai ievadītu atlikušos divus ķīmijas kursus, biju jau tā samocījusies, ka raudāt gribējās bieži. Kad palātas kaimiņienei gadījās līdzīga ķibele, viņa tikai smaidīja un cieta, kaut acis bija asaru pilnas. Mani nepameta izjūta, ka kaut ko daru nepareizi, varbūt esmu drusku tizla un nemāku būt stipriniece.

Pēc aktīvā ārstēšanas procesa beigām, ejot uz pārbaudēm pie savas dakteres, laiku pa laikam nejauši satiku vairākas bijušās palātas biedrenes. Un atkal visām viss izdodas. Viena atradusi jaunu darbu un strādā pilnu slodzi, cita brauc ceļojumā. Tobrīd es pat nedomāju par strādāšanu. Cīnījos ar veselības ķibelēm un, šķiet, tikai pa milimetram atguvu spēkus.

Tikai atbraucot uz nometni, pamazām sākot savā starpā sarunāties, uzzinu, ka kādai traki sāp rētaudi, citai (gluži kā man pirmajā vasarā pēc ķīmijas!) dikti tirpst rokas un kājas. Spēka trūkums un izjūta, ka izdodas visiem, izņemot mani, te ir pazīstama. Ir labi saprast, ka nevis man nekādi neizdodas tikt atpakaļ pilnā jaudā, bet ikviens organisms atkopjas atšķirīgā ātrumā.

Šīs nometnes sarunas ir vērtīgas, jo līdz šim biežāk esmu saskārusies ar to, ka grūtības un nevarēšana tiek slēptas, par to taču supercilvēki nerunā.

Neviena no nometnes dalībniecēm nečīkst, bet ir tik īpaši piedzīvot – atklātības brīžos viņas neizliekas, ka problēmu nav.

Esmu pateicīga par šo neizlikšanos.

Pēdējos gados esmu gribējusi aizmirst. Gandrīz gadu pēc saslimšanas regulāri pat sapņos turpināju būt slimnīcā un risināt dažādus medicīniskus rēbusus, bieži modos noraudājusies. Ar laiku tas atkāpās. Nometnē sapratu, ka vieglāk būs aizmirst, tik ļoti nemēģinot aizmirst. Un šo to varbūt nemaz nevajag aizmirst. Attēlā: neaizmirstulītes, fotografētas maijā pirms pēdējā ķīmijterapijas kursa. Tobrīd daudz fotografēju ziedus un ļoti gaidīju brīdi, kad beidzot varēšu sākt aizmirst.
Foto: Ieva Zeme

Vērtīgākā lekcija – vīrieši

Par manu vērtīgāko nometnes ieguvumu kļūst vīri. Vīrieši, kuri nav onkoloģiskie pacienti, bet ir līdzās savām sievām. Arī te. Ļoti dažādi gan vecuma, gan dzīves uztveres ziņā, bet visi kā viens klātesoši.

Tiklīdz sākas sarunas par piedzīvoto, arī viņu acīs var redzēt sāpes, nogurumu un dažbrīd arī apjukumu. Viens no vīriešiem, kas sevi visas nedēļas garumā pozicionē kā absolūti racionālu cilvēku, tik emocionāli stāsta par to, ka sievu visu šo laiku atbalstījis, egoistisku mērķu vadīts, – viņam sieva esot vairāk nepieciešama nekā viņai vīrs, ka knapi spēju savaldīt (un vēlāk arī nespēju) kaklā sakāpušo kamolu.

Viņi tik ļoti cenšas. Visi. Apmeklē katru psihoterapijas un drāmas terapijas nodarbību, lai gan jūtams, ka dažiem publiska stāstīšana par savām izjūtām sniedzas krietni pāri viņu spēkiem. Psihoterapeits un drāmas terapeite ir pretimnākoši un pēc mūsu lūguma drīz vien apvieno sieviešu un vīriešu grupas. Atlikušo nedēļas daļu var vērot, cik īpašs un skaists ir katrs pāris savā kopābūšanā.

Kāds vīrs izlasījis teju visu pieejamo literatūru un aktīvi iesaistās sievas veselības stiprināšanā. Cits noorganizējis mājas darbu paveikšanu tā, lai sieva mierīgi varētu priecāties par skaistajām rozēm dārzā. Arī es neesmu droša, vai būtu tikusi cauri visām ārstēšanas procedūrām un saglabājusi veselo saprātu, ja līdzās nebūtu mīļotā.

Nometnē jūtu, ka ne tikai es, bet ikkatra no mums (lai gan pēc visa kopā piedzīvotā jau ļoti novērtējam savus vīrus) atklāj, ka viņi ir vēl foršāki džeki, nekā mums šķita līdz šim.

Nedēļu esot līdzās pulciņam vīriešu, kuri spēj būt tik iejūtīgi un stipri vienlaikus, saprotu, ka šo paņemšu kā savu lielāko spēka un iedvesmas avotu no šā piedzīvojuma. Tas arī ir patiesais iemesls, kāpēc man bija lemts nokļūt tieši šajā nometnē. Rūpīgi un ar lielu pateicību noglabāju šo dārgumu savā sirdī.

 

Drīkst nebaidīties

Pāris dienu pēc nometnes pati sev par pārsteigumu staigāju pavisam sagurusi. Gan fiziski, gan emocionāli. Tikai tagad sajūtu, cik intensīva patiesībā bijusi šī pieredzes gūšana. Nezinu, kā citiem un citās nometnēs, bet man nebija viegli, toties ļoti patiesi gan. Un daudzveidīgi. Katrs varēja paņemt savu dārgakmeni: vērtīgu lekciju, individuālu konsultāciju, labu fizisko treniņu, līdzcilvēka padomu vai mīlošu vīru sirdi tuvplānā.

Tam, ka Spēka avota nometnes nav pārpildītas teju gadu uz priekšu un pieraksts uz brīvajām vietām nenotiek tik strauji kā, piemēram, pie kāda pieprasīta speciālista vietējā slimnīcā, noteikti nav saistīts ar to, ka tās nav īsti labas. Iespējams, daudzi par tādām nemaz nezina, bet vēl iespējamāk, ka daudzi negrib par to parunāt.

Ir cilvēki, kuri jau ārstēšanās laikā vai pēc tās dodas uz onkoloģisko pacientu atbalsta grupām (tās pastāv gan Rīgā, gan vairākās citās Latvijas pilsētās). No sirds apbrīnoju šo uzņēmību un vēlu labu veselību! Taču, iespējams, daudz vairāk ir to, kuri paliek paši ar sevi. Tas nebūt nenozīmē, ka visi nekur negājēji ir nomāktas, sevī ierāvušās nesabiedriskas būtnes. Nē. Daudzi ir lieli malači un ikdienā priecīgi dalās sirds siltumā ar pasauli. Tikai ne visai kārojas lieku reizi satikties ar savu slimību aci pret aci. Man, ieskatoties acīs savām bažām, sākumā bija pavisam grūti, tikai pēc tam kļuva vieglāk.

Sliktākais, kas teorētiski var notikt Spēka avota nometnē, – vienkārši labi pavadīsi laiku un uzzināsi ko jaunu. Labākais? Varbūt mazliet iemīlēsies sevī no jauna.

Nebaidies, neviens neliks teikt vai darīt to, ko negribēsi. Pamēģināt ir vērts. Starp citu, tā sieviete, kurai nometnes laikā ritēja aktīvs ārstēšanās process un viņas skepsi varēja ļoti labi saprast, pēdējā nometnes dienā teica: “Mana dvēsele ir atpūtusies!”

Daļa nometnes lekciju notika telpās, bet daļa svaigā gaisā. Nolikām lapsenēm glāzi ar cukurūdeni, lai mielojas un liek mierā, un ļāvāmies informācijas plūsmai.
Foto: Ieva Zeme

Kas ir Spēka avots

Tā ir psihosociālās rehabilitācijas programma, kas sniedz pārbaudītu un profesionālu informāciju par onkoloģiju, dod iespēju tikt galā ar emocionālo pārdzīvojumu, kas radies slimības dēļ, kā arī ļauj uzzināt, kā iespējams turpināt dzīvot pilnvērtīgi – gan praktiskā veidā, gan psihoemocionāli.

Programma tiek īstenota kopš 2009. gada, to dara biedrība Dzīvības koks. Līdz 2017. gadam līdzekļi tika piesaistīti no ziedojumiem, kā arī dažādos projektos. Kopš 2018. gada tā ir valsts atbalstīta psihosociālās rehabilitācijas programma.

 

Kam lūgt padomu

Saistītie raksti

Ja esi apmulsis, droši vari vērsties organizācijā Dzīvības koks. Regulāri notiek onkoloģisko pacientu atbalsta grupu tikšanās. Nesen sākta arī pašpalīdzības kustība Ar zināšanām – vēzim NĒ! .Cilvēki, kam nepieciešama mentora palīdzība, ar Dzīvības koka starpniecību tiks iepazīstināti ar piemērotāko mentoru tālākai saziņai – klātienē vai ar telefona, e-pasta, Skype vai citu tehnoloģiju starpniecību.

 

Lasiet, kādas programmas tiek piedāvātas 2019. gadā! Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība aicina pieteikties programmām „Spēka Avots” 2019. gadā

LA.lv