Veselam
Ārstēšana

Onkologs: Kā es atklāju sev ļaundabīgu audzēju un nepadodos. Kāpēc ārsti mēdz slimību slēpt 16

Foto – takprosto.cc

Jā, ārstus arī personiski skar vēzis. Ārsti arī ir cilvēki un viņiem ir ķermenis, tāpat kā visiem.

Martā 39 gadus vecais krievu ķirurgs-onkologs Andrejs Pavļenko, kurš vada vienu no onkoloģiskiem centriem Sanktpēterburgā, uzzināja, ka pats saslimis ar kuņģa vēzi jau izplatītā formā. Daudzus aizskāra viņa personiskais stāsts, par kuru var uzzināt viņa personiskajā blogā par dzīvi ar vēzi, nu jau arī dažādās intervijās medijos. Kolēģi, lai atbalstītu cienījamo ārstu, kopīgi noskuva galvas… Andrejs bija aizkustināts, jo viņš netaisās padoties, bet uzticēt savu veselību gan kolēģiem, gan pats kā ārsts racionāli izsver savas situācijas par un pret, labākās ārstēšanās metodes. Viņš uzsver – viņa blogs ir par Dzīvi, kad ir vēzis. Un tā viņš noskaņojis arī visu ģimeni – nav padošanās. Pat matus, kad tie sāka saujām krist ārā, viņš palūdza noskūt meitai, tikmēr jokojoties.

Šajā rakstā dalīsimies ar daļu no Andreja personiskās pieredzes, bet Latvijas situāciju, kā ārsti slimo ar vēzi, iezīmēs Veselības ministrijas galvenā speciāliste onkoloģijā, habilitētā medicīnas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes asociēta profesore Dace Baltiņa.

 

Ārsta pieredze

Martā 39 gadus vecais krievu ķirurgs-onkologs Andrejs Pavļenko, kurš vada vienu no onkoloģiskiem centriem Sanktpēterburgā, uzzināja, ka pats saslimis ar kuņģa vēzi jau izplatītā formā. Vispirms viņu sāka mocīt sāpes vēderā, īpaši, ja nebija paguvis laikus paēst, tāpat arī nakts stundās. Parasti tādas ir kuņģa čūlas vai gastrīta izpausmes, tāpēc vienu no šīm diagnozēm Andrejs paredzēja, dodoties uz gastroskopiju, taču…

Kad izmeklējums bija beidzies, viņš palūdza ārstiem datus ierakstīt diskā un, pārradies mājās, ielika to datorā. Kad apskatīja attēlus, pašam par skumju pārsteigumu, konstatēja, ka viss līdzinās ļaundabīgam audzējam, turklāt vēzis jau bija izplatījies – ārpus kuņģa bija redzamas metastāzes. „Tā es sapratu, ka man ir kuņģa vēža agresīva forma,” atklāti saka Andrejs Pavļenko. „Nākamajā dienā to apstiprināja mani kolēģi.” Izrādās, ka tā var notikt arī ar ārstu.

Galerijas nosaukums

Andrejs Pavļenko uzreiz veica datortomogrāfiju un noskaidroja, ka vēzis ir jau trešajā stadijā. Pats saprata, ka viņam ir 35 procenti iespējas nodzīvot piecus gadus. Kad dienā pēc datortomogrāfijas Andrejs atgriezās mājās, izpūta elpu un bez aplinkiem sievai izstāstīja: „Man ir vēzis.” Neslēpa to arī no bērniem, viņiem teikdams: „Tētim ir audzējs. Tētis to ārstēs.”

„Kad pirmo reizi dzirdēju samulsušos kolēģus sakām, ka man ir vēzis, es viss nodrebēju, no galvas līdz kājām pārskrēja karstuma vilnis,” atzīst Andrejs Pavļenko. „Man tas bija šoks, bet jau pēc īsa brīža atguvos un skaidri sapratu, ko un kā turpmāk darīšu. Uzskatu, ka ārstam uzzināt šādu diagnozi psiholoģiski droši vien ir grūtāk nekā citiem, jo viņš pats savām acīm redzējis, cik smaga ir šī slimība, runājis ar neglābjami slimiem, tāpēc skaidri zina, ar ko pašam būs jāsastopas.

Tiesa, jo vairāk cilvēks zina par efektīvas ārstēšanas variantiem, jo viņš ir mierīgāks. Labi informēts slimnieks ir gatavāks dažādiem sarežģījumiem, kas viņu sagaida šajā grūtajā ceļā.

Visi taktiskie lēmumi, kuri pacientam jāievēro, jāpieņem multidisciplinārai komandai. Tajā jābūt ķirurgiem, ķīmijterapeitiem, staru terapeitiem, kā arī citiem speciālistiem. Rūpīgi izvērtējot visus slimnieka datus, viņiem jāpieņem tāds lēmums, kurš konkrētajā gadījumā varētu būt visefektīvākais. Tā kā es zinu visus ārstniecības standartus un saprotu, ar ko vislabāk sākt, iztēlē sarīkoju šādas komandas apspriedi. Nolēmu sākt ar mērķterapiju. Pēc laika šo lēmumu atbalstīja arī daudzi mani paziņas – ķirurgi un onkologi. Vispirms es nolēmu iziet četrus ķīmijterapijas kursus, tikai pēc tam veikt operāciju. Trešajā stadijā, kā ir manā gadījumā, sākt ar operāciju nedrīkst, jo tad krietni samazinās pacienta iespēja izdzīvot, un tas attiecas arī uz mani.

Vairāki cilvēki ir jautājuši, vai tas, kas ar mani noticis, man nešķiet netaisnīgi. Nemānīšos – neskaitāmas reizes esmu sev uzdevis šo jautājumu, kā arī to, kāpēc šī slimība mani piemeklējusi, tik jaunam esot. Uz šiem jautājumiem nav atbilžu. Vēzis, kas ieperinājies organismā,– tas ir fakts, un no tā neizvairīties. Pēdējo gadu laikā esmu ārstējis apmēram divus tūkstošus onkoloģisko pacientu. Vai tas bija taisnīgi, ka tā notika ar viņiem? Protams, ka ne. Visu izsaka tas, ka vēzis neizvēlas savus upurus, vienkārši parādās ķermenī. Ja sasirgušais sevi šaustīs un stresos par notiekošo, tas samazinās viņa dzīvildzi.

Uzzinājis diagnozi, es sarēķināju, ka sliktākajā gadījumā man atlicis dzīvot divus gadus, tāpēc pirmais, ko izdarīju, – ieviesu korekcijas savos plānos, kas bija izveidoti gadiem uz priekšu. Man ir trīs bērni, vecākajai meitai – 13 gadi, bet jaunākajam – tikai gadiņš, tāpēc viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas man jāatrisina, ir ģimenes finansiālā situācija. Es vēlos nosegt visus kredītus un atvērt bankā atsevišķu kontu, kurā noguldīt līdzekļus ģimenei. Tāpat plānoju saskaņot visus iesāktos darbus, tostarp pētnieciskos.”

Andrejs Pavļenko nolēma ne tikai pats piedalīties savā ārstēšanā, bet arī veidot blogu: https://cancer.takiedela.ru, kurā stāsta par visu, kas ar viņu notiek.

Arī ārstiem sanāk klupieni

Lai cik skaudri arī būtu, katru gadu palielinās to cilvēku skaits, kam tiek atklāts ļaundabīgais audzējs. Patlaban Latvijā ar vēzi sirgstošie jau pārsniedz 76 tūkstošus, taču, par laimi, šie cilvēki, lai arī ir pārslimojuši vēzi vai ārstējas, joprojām ir mūsu vidū.

Vēzis nešķiro – par saviem upuriem izvēlas gan jaunus, gan vecus, neatkarīgi no nodarbošanās un finansiālā stāvokļa. Uz jautājumu, vai šī nopietnā slimība piemeklē arī ārstus, atbild tieši: „Ārsti, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, pieder mūsu populācijai, līdz ar to viņi ar vēzi slimo ne biežāk, ne retāk kā pārējie Latvijas iedzīvotāji – tā vienmēr ir bijis un būs. Tas, ka esi ārsts, diemžēl neglābj no šīs bīstamās slimības.”

Konkrētu piemēru par kādu Latvijas ārstu, kuram atklāts ļaundabīgais audzējs, onkoloģe Dace Baltiņa nemin, atsaucoties uz Vispārīgo datu aizsardzības regulu, kā arī uzsverot, ka neviens ārsts nevēlas, lai par viņu publiski parādītos šāda informācija, jo dakteri par savu slimību nelabprāt runā pat ar kolēģiem.
Par situāciju Latvijā konkrētāk iztaujājām onkoloģi Daci Baltiņu. „Šķistu loģiski, ka ārsti ir apzinīgāki, zinošāki un tādēļ atbildīgāk izturas pret savu veselību. Piemēram, sasniedzot atbilstošo vecumu, reizi gadā nodod visas nepieciešamās analīzes, veic vajadzīgos izmeklējumus, aktīvi piedalās skrīninga programmās, pie pirmajām sūdzībām vēršas pie kolēģa. Taču ārsti mēdz klupt uz tiem pašiem akmeņiem, kur jebkurš cits cilvēks, uzskatot, ka uz mani tas neattiecas, man nekas nekait, tas droši vien ir kaut kas cits, kāpēc uzreiz domāt par vēzi, man tagad nav laika un tamlīdzīgi. Tas ir viens skaidrojums.

Otrs – ļaundabīgie audzēji diemžēl attīstās nemanot. Faktiski, kad parādās pirmās nopietnās sūdzības, slimība diemžēl jau ir iedzīvojusies, un ārsta ķermenis šajā ziņā nav izņēmums. Aplam iedomāties, ka vēzi ielaiž tikai neizglītotie, tumsonīgie, savu veselību pagalam ignorējošie cilvēki. Cik es savā praksē esmu saskārusies, gadās, ka mani kolēģi sevi nav pietiekami uzmanījuši. Tā ka diemžēl šādas lietas notiek ne tikai vienkāršo cilvēku, bet arī mediķu vidū.”

Uz jautājumu, kā ārsti reaģē tajā brīdī, kad apzina skaudro diagnozi – vēzis, Dace Baltiņa atbild:
„Manuprāt, tieši tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Ja ārsts pats ir onkologs, tā ir viena situācija, bet, ja viņš pārstāv citu specialitāti, viņš ļoti bieži ir tikpat izmisis, apmulsis un tāpat gaida no kolēģiem sakarīgu izklāstu un secinājumus. Varbūt vienīgi ārsts vairāk atskārš, ka viņš nesaņem pietiekami daudz skaidrojuma par savu slimību, kā būtu gribējis.

Cik bieži ārstiem Latvijā tiek atklāts vēzis? „Domāju, ka šāda analīze Latvijā nav veikta, bet pieļauju, ka lielas atšķirības nevarētu būt, sevišķi, ja runā par audzējiem, par kuriem nav pārliecinošu sūdzību vai simptomu, vai kuriem nav iespējama skrīninga diagnostiskā izmeklēšana – tur jau bieži vien cilvēku vainot ir grūti. Attiecībā uz ļaundabīgiem audzējiem zināšanu kopums vai profesionālisms ir svarīgs, taču ne vienmēr izšķirošais. Vēzis mēdz būt arī augsti profesionāliem cilvēkiem. Nav tā, ka ārsti, lūk, ir tie, kuri slimo retāk vai kuri atveseļojas jau pēc agrīnām stadijām. Mana pieredze par to neliecina.”

Veselīgais dzīvesveids attiecas uz ikvienu

Savukārt uz jautājumu, vai ārsti vairāk uzmanības pievērš savai veselībai, mēģina fiziski kustēties, nesmēķēt, veselīgāk ēst, daktere Dace Baltiņa atbild: „Šie veselīgie dzīvesveida padomi vienādi attiecināmi ne tikai uz onkoloģiskām, bet arī uz sirds-asinsvadu un citām slimībām. Protams, mani priecē, ka ir kolēģi, kas spēlē tenisu, piedalās orientēšanās sportā un visnotaļ ir fiziski aktīvi, taču tā nebūs lielākā ārstu daļa, īpaši, ja ņem vērā vidējo ārstu vecumu valstī. Domāju, ka šeit proporcija varētu būt līdzīga kā sabiedrībā kopumā.”

Tabu tēma arī ārstiem

„Vēzis ir slimība, par kuru negrib runāt, kur nu vēl ārsti,” vispārina daktere Dace Baltiņa. „Sasirgušajiem ir bail – ja atklāti par to izteikšos, man var kļūt vēl sliktāk, kauns no apkārtējiem. Ir dažādi aizspriedumi, kāpēc cilvēki par to nelabprāt runā.”

Vai ārsti lūguši sabiedrībai ziedojumus? „Latvijā šāda veida dati nav apkopoti, es personīgi ne par vienu tādu gadījumu kolēģim ar onkoloģisku slimību neesmu dzirdējusi. Ja ārstam atklāj vēzi, viņš varbūt aukstasinīgāk attiecas pret informāciju un ir reāli gatavāks. Ja tas ir kāds sabiedrībā ļoti pazīstams cilvēks, varbūt viņam ar firmu starpniecību palīdz vieglāk dabūt zāles vai viņš pats meklē palīdzību ārzemēs, to īpaši neafišējot. Ja mēs runājam par tiem, kas uzdrošinās lūgt ziedot, tad padomāsim – Latvijā ir 76 tūkstoši vēža slimnieku! Nav grūti atskārt, kas notiktu, ja viņi visi meklētu sabiedrības atbalstu. Katram var likties, kāpēc tieši viņam no vēža jānomirst.

Vai tad, kad ārsts uzzina diagnozi, viņš ir gudrāks, jo viņš vairāk saprot par medicīnu un cīnās par savu izveseļošanos? Manuprāt, nav lielas starpības. Tas būtu nepieņemami, ja mēs šajā ziņā kādu šķirotu. Ir kolēģi, kas slimojuši ar šo slimību un kas ir bijuši ļoti apmierināti ar ārstēšanu, bet ir arī tādi, kas bijuši dziļi vīlušies tieši kolēģu attieksmes dēļ. Iznākums var būt vairāk vai mazāk veiksmīgs – tāpat kā jebkuram pacientam. Tas, ka cilvēks ir ārsts, diemžēl vēža gadījumā viņa likteni īpaši nemaina, tieši otrādi. Es domāju, ka ārsts vēlētos lielāku empātiju pret sevi. Vai viņš to vienmēr saņem, nezinu, neesmu aptaujājusi – tas ir katra paša ziņā.”

[yesnopoll background=”#ff9c51″]

LA.lv