Veselam
Psiholoģija

Otrās elpas piedzīvojums. Aktrises Jekaterinas Frolovas spēka un prieka avoti0

Foto – Marta Purmale

Jekaterina Frolova jeb Katja, kā īsāk un sirsnīgāk sauc draugi, ir skatītāju iemīļota, aptaujās atzīta par Rīgas Krievu teātra labāko aktrisi, vairākkārt nominēta Spēlmaņu nakts balvai.

Daudzi viņu zina kā Jevgeņiju seriālā UgunsGrēks, citi sajūsminās par mīlestības pārņemto Fro vai delverīgo Jūliju Fiļipovnu Vasarniekos. Asmēlīga, mīlīgām bedrītēm vaigos un bangojoši enerģiska. Katja stāsta par saviem spēka un prieka avotiem.

Meklēt spēku miegā

Kopš mazotnes esmu kustīga, nemiera gars. Nevaru sēdēt un neko nedarīt. Aktīvais laiks ir vakars. Ja nav izrādes, visu vakaru varu kopt dzīvokli, rosīties un plosīties. Iespējams, vakara ritms iestrādājies teātra dēļ, organisms savāc spēkus izrādei.

Uz sporta zāli gan eju no rīta, kādu stundu soļoju pa slīdošo skrejceliņu. Kustībā ir dzīvība – kurš gan nezina šo teicienu?! Turklāt gribu izskatīties tā, lai esmu ar sevi apmierināta.

Ja sporto, tas jādara regulāri. Tikko pārtrauc, kādu laiku neej uz zāli, ir ļoti grūti piespiesties atkal atsākt. Pusgadu nevarēju atlicināt laiku sportošanai, bija ļoti daudz darba, un kūtruma sekas jūtu vēl tagad. Sporta klubu atradu tuvu mājām, lai nevajadzētu pārlieku agri celties. Man patīk daudz gulēt. Miegs dod spēku. Ne vienmēr gan izdodas izgulēties tik, cik vajadzētu. Nereti jau astoņos no rīta notiek filmu vai reklāmu ieskaņošana. Vēl esmu skatuves runas pedagoģes asistente krievu teātra kursā Latvijas Kultūras akadēmijā, pirms diviem gadiem pabeidzu maģistrantūru šajā jomā. Viss paņem laiku. Taču, ja rītā nekā cita nav, tikai mēģinājums teātrī – tas sākas vienpadsmitos –, atļaujos pagulēt ilgāk. Tomēr miega nedrīkst būt par daudz, citādi visu dienu jūtos kā sapīta, gluži bez spēka.

Skriet ar izaicinājumu

Sporta klubu sāku apmeklēt pirms diviem gadiem, kad gatavojos sieviešu skrējienam. Mani uzaicināja piedalīties. Neko tādu nebiju darījusi, skriešana mani neaizrauj. Kad pateica, ka vajadzēs nojozt septiņus kilometrus, nobijos, ka diez vai izdosies. Tad nospriedu – kāpēc ne?! Man patīk izmēģināt kaut ko jaunu.

Bija regulāri treniņi, nopietni gatavojāmies. Parādījās iekšēja motivācija izskatīties labāk. Sapratu, ka pēc treniņa arī jūtos labāk. Taču pievārēt septiņus kilometrus nebija viegli. Skrējiens notika 1. maijā, tieši manā dzimšanas dienā. Draugi atnāca uz Mežaparku ar puķēm un šampanieti. Trasē bija kilometru atzīmes. Skrēju un kādā brīdī jutu, ka vairs nav spēka. Domāju, droši vien drīz būs finišs. Tad ieraudzīju uzrakstu – trīs kilometri. Ārprāts, tik maz?! Es taču vairs nevaru paskriet! Tomēr piespiedos un turpināju. Pēc mirkļa piepeši sajutu – atkal varu!

Bieži biju dzirdējusi pieminam tādu jēdzienu kā otrā elpa, bet nekad nebiju izjutusi, kā tas ir. Ir grūti, neciešami smagi, bet piepeši kļūst viegli, vari atkal skriet. Otrā elpa! Bija pacilājoši just, kā tā atveras, kā no kaut kurienes atnāk spēks. Tātad organismā ir milzīgas rezerves, kam nepieciešamības brīdī varam pieslēgties.

Piedzīvot brīnumu uz skatuves

Arī izrādē, līdzīgi kā sportojot, var atvērties otrā elpa. Pat vēl vairāk – notikt brīnums! Par to esmu pārliecinājusies ne reizi vien. Ir gadījies, ka esmu apslimusi, saaukstējusies, galīgi savārgusi, taču jāpiedalās izrādē. Uzkāpju uz skatuves un jau pēc neilga brīža saprotu, ka viss sliktums pagaisis, it kā savārguma nebūtu bijis. Radies spēks un enerģija. Varbūt pēc izrādes atkal jutīšos slikti, taču šajā brīdī viss pārgājis.

Ne velti saka – skatuve ārstē. Nezinu, kādi organisma mehānismi nostrādā, bet tā notiek. Iespējams, tam palīdz enerģija, ko saņemam no skatītājiem.

Daudzas ir emocionāli grūtas lomas, citas prasa fizisku spēku. Mana varone Fro izrādē Fro, Pupče izrādē Jakišs un Pupče, kur man ir tie liekie zobi… Otrā rītā var sāpēt pleci, mugura vai mute, bet izrādes laikā un uzreiz pēc tās nekas nekait, jūtos enerģijas pārpilna, pacilāta. Un galu galā, ja kaut kas sāp, tātad esmu dzīva!

Paripot garām korķiem

Vasarā pārvietojos ar divriteni. Man ir vienkāršs pilsētas variants bez īpašām ekstrām. Ļoti gaidīju pavasari, lai varētu braukt. Man patīk vējš, kas švīkst gar ausīm, redzēt cilvēkus, kuri steidzas savās gaitās. Spīd saule, un es esmu tik priecīga!

Dzīvoju Iļģuciemā, un, lai tiktu uz darbu teātrī, jāšķērso Vanšu tilts. Citi nīkst sastrēgumā, bet es braucu! Mierīgi ripoju garām visiem korķiem.

Nekad neesmu bijusi liela sportiste, taču vienmēr ar kaut ko nodarbojusies. Pusaudzes gados dejoju sporta dejas, trenējos sporta vingrošanā.

Kad studēju Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijā, apguvām dažādas skatuvei noderīgas kustības. Tagad teātrī ir nodarbības pie horeogrāfes, laikmetīgās dejas pasniedzējas Olgas Žitluhinas, tās ietver ne tikai deju, bet arī jogu un citas kustības.

Atteikties no liekā

Manā dzīvē bija laiks, kad sev ļoti nepatiku. Skatījos spogulī un skaidri zināju, ka vajag kaut ko mainīt.

Dietologs ieteica pareizākus ēšanas principus. Sāku izvērtēt, ko pērku, ko lieku galdā. Maltītes kļuva biežākas, bet porcijas – mazākas. Atteicos no maizes, kartupeļiem, piena, cepta un sālīta ēdiena. Putru vārīju ūdenī. Nelietoju cukuru. Agrāk tējai vai kafijai noteikti pieliku divas karotes salduma, jo tikai tā šķita garšīgi. Tagad tieši pretēji – ja cukurs klāt, pat negaršo.

Nebiju gan pārliecināta, vai izdosies diētu ievērot ilgu laiku. Nolēmu – turpināšu, kamēr spēšu.

Kad pēc vasaras atvaļinājuma atnācu uz teātri, visi bija pārsteigti – ko tu esi izdarījusi, kur tavas formas, kur krūtis, kur apaļie vaigi?! Tu taču zaudēsi lomas!

Visus izrāžu kostīmus vajadzēja pāršūt. Trīs mēnešos svars bija sarucis gandrīz par desmit kilogramiem. Bet es sev patiku tāda tieva! Turklāt katru dienu dzīvoju ar vieglumu, ar prieku. Man bija viegli kustēties, vairāk spēka.

Ja saņemies un dzīvē kaut ko maini, tas dod enerģiju. Spēcina apziņa, ka vari, ka izdodas.

Sarīkot miesai atslodzi

Reizi nedēļā rīkoju atslodzes dienu. Zinu, ka pareizāk būtu ievērot Mēness fāzes, taču man ir ērti to darīt trešdienā, nedēļas vidū. Dzeru tikai ūdeni. Daudz ūdens. Ja tajā dienā ir smaga izrāde, sāk sāpēt galva un peldēt acu priekšā, nemokos, apēdu kādu nieku – dārzeņu salātus ar avokado vai izdzeru kefīra krūzi.

Man patīk gatavot, protams, ja ir laiks. Taču, kopš mums mājās ir multikatls, šī lieliskā ēdiena pagatavošanas ierīce, visu var izdarīt daudz ātrāk. Tikai saliec produktus, ieslēdz vajadzīgo programmu un staigā svilpodams.

Joprojām ievēroju galvenos ēšanas principus, ko apguvu diētas laikā. Bez siera gan nevaru, tas man vienmēr ir ledusskapī.

Nedrīkst arī visu laiku sev teikt nē. Dažreiz, kad ļoti sakārojas šokolādi vai smalkmaizīti, to atļaujos. Apēdu un aizmirstu, vairs negribas. Tomēr nedaru to katru nedēļu.

Piedzīvot skudriņu sajūtu

Priecājos, ja esmu noslogota darbā. Man vajag rosīties visu laiku. Šogad bija tikai viena pirmizrāde Veļas mazgātava – Trešās un Ozolu ielas krustojumā pie režisora Mihaila Gruzdova, taču joprojām spēlējam gan Vasarniekus, gan Fro, gan Indrānus, piedalos vēl dažās izrādēs.

Indrāni ir viena no manām mīļākajām izrādēm. Pagājušajā vasarā bijām viesizrādēs Sibīrijā. Omskā un Krasnojarskā skatīties Indrānus bija sabraukuši daudzi Sibīrijas latvieši. Pilna zāle. Viņiem ļoti patika mūsu Indrāni, visi cēlās kājās un aplaudēja. Man pat skudriņas pārskrien, to atceroties.

Pēc izrādes satikām sibīriešus. Viņu senči ir dzimuši Latvijā, ieradušies Sibīrijā pirms daudziem gadiem, tomēr arī jaunākā paaudze valodu prot un tradīcijas nav zaudējusi. Viņi bija ļoti priecīgi, ka varēja ar mums parunāties latviski. Tie bija aizkustinoši brīži.

Braukt un adīt ātri

Man patīk braukt ar mašīnu, taču vienmēr gribas ātri. Cenšos sevi apvaldīt, atļaujos tikai mazliet ātrāk, nekā drīkst. Tik daudz, lai nebūtu pārkāpuma.

Ja priekšā kāds brauc lēni, manī viss sāk kūsāt. Tas nav tāpēc, ka steidzos. Tāda ir mana daba – karsta, nepacietīga. Piemēram, man patīk adīšana, tā lieliski relaksē, bet, līdzko kaut kas neiznāk, gadās vismazākā kļūdiņa, metu visu malā, adīklis pa gaisu.

Piepulcināt ģimenei kaķi

Vasarā vienmēr esmu pie jūras. Nu jau 17 gadu mūsu ģimene īrē istabu Jūrmalā, Pumpuros. Divus gadus gan esam jaunā vietā. Pirms tam mitinājāmies vecā koka mājā. Apkaimē bija daudz bērnu, visi bijām draugi, liela kompānija. Tā arī staigājām pa mājām – padzīvojāmies pie viena, paēdām pie otra… Tumsiņā visi gājām uz jūru peldēties. Jautri.

Kad māju pārdeva, atradām jaunu vietu turpat netālu. Dzīvojam draudzīgi visi kopā – mani vecāki, brālis un vecmāmiņa, es un mans draugs (man šķiet, ka nu jau vīrs!!! LL) Roberts.

Un vēl mums ir kaķis Čuča, ko nopirkām pēc sludinājuma internetā.

Reiz mēs ar Robertu izdomājām, ka gribam kaķi. Man labāk patīk suns, taču abi esam aizņemti (es – teātrī, bet Roberts nodarbojas ar mēbeļu ražošanu) un nevarētu sunītim veltīt pietiekami daudz laika. Kādreiz draugi man uzdāvināja skotu terjeru, bet suni tagad audzina vecāki, jo dzīvnieks pie mums izturēja vien divus mēnešus.

Līdz Čučas ienākšanai mūsu mājā par kaķiem neko nezināju – kādi ir pēc dabas, kā apieties. Negribēju, lai mincis būtu mierīgs, jo daudzi tādi ir, guļ vien. Veltas bažas! Mūsējais par gulēšanu ij nedomā. Trako, skrien, skrāpē un kož. Draugi smejas, ka pie mums pat bail nākt ciemos.

Runā, ka mājdzīvnieks līdzinoties saimniekam… Nē, tomēr tik traka es neesmu!

Nesadegt ugunsgrēkā

Jau daudzus gadus piedalos seriālā UgunsGrēks. Kad tā nosaukums vēl bija Neprāta cena, filmētājiem mani ieteica teātra kolēģis Jakovs Rafalsons. Paldies viņam par to! Tā esmu palikusi līdz pat šim laikam. Partneri mainās, notikumi neiespējami! Jevgeņijas loma man ir mīļa, lai gan seriāla varone ir tāda vētraina, bijusi gan Vadima mīļākā, gan Fēliksa sieva. Īsta rusaločka!

Saistītie raksti

Kādu vakaru sēdējām kafejnīcā, turpat blakus kompānija svinēja bērna dzimšanas dienu. Piepeši pie mūsu galdiņa pienāca puika, viņam varēja būt aptuveni pieci gadi. Kādu brīdi skatījās uz mani, tad iesaucās: “Es no tevis baidos!” – un aizskrēja. Sākumā nesapratu, kas mazajam noticis. Pēc tam atnāca viņa tētis un vaicāja, vai esmu filmējusies seriālā UgunsGrēks, dēliņš mani pazinis. Bērni ir vērīgi, viņi nolasa tos zemtekstus, ko pieaugušie palaiž garām.

 

LA.lv