Veselam
Bērni

Par ko bērni klusē: patiesi stāsti, kurus mūsu vecāki savulaik neuzzināja 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – pexels.com

Ja kaut ko nezini par sava bērna dzīvi, vai esi slikts vecāks? Un vai tavi vecāki bija slikti? Mēs tik daudz ko viņiem neizstāstījām!

Dažreiz, lai viņus pasargātu. Dažreiz… jā, izskatās, ka viņi bija attālinājušies vecāki, ja nomirt vai tikt izvarotai bija mazāk biedējoši nekā viņus sadusmot. Kāds bija tavs gadījums? Lūk, pieredzes stāsti par to, kas un kāpēc bērnībā nav izstāstīts tēviem un mātēm.

Lēkšana

Pats vienkāršākais – lēkšana no garāžas uz garāžu, pa jumtiem. Jumti bija sapuvuši, varēja iekrist iekšā, un attālums starp tiem bija apmēram metrs. Es biju ļoti labi audzināts bērns. Klusa. Mājas bērns.

Mēs skraidījām pa deviņstāvu ēku jumtiem. Un es visus nodevu, jo izrādījās, ka miegā runāju!

Es pārrāpos no koka uz koku – zari bija noliekušies un varēja pārrāpties uz blakus koka zaru. Mammu ķertu trieka, ja viņa ko tādu ieraudzītu.

Krimināla lasāmviela

Mēs atradām purvā līķi. Tas ir, mēs domājām, ka redzējām tā roku un bikses. Mums bija kādi septiņi gadi. Izstāstījām pusaudžiem, viņi aizgāja un pārbaudīja. Izrādījās, ka tas ir matracis. Stāsts risinājās trīs dienas, sākot ar atklāšanu, izstāstīšanu citiem sava vecuma bērniem, tad pusaudžiem un līdz izskaidrojumam. Vecākiem, protams, neteicām neko.

Nu, protams, vēl bija visas spēles ar seksuālo pieskaņu. Mums bija 11. Vecāki devās uz darbu un mēs (divi zēni, divas meitenes) sapulcējāmies un pētījām rakstus par kāzu nakti u.tml. Atceros, ka tur ieteica dzimumakta laikā palikt zem gurniem spilvenu. Mēs tā darījām, bet nekas nenotika. Aizmirsām par pašu seksuālo aktu!

Pāris situāciju

12 gadu vecumā bija situācijas, par kurām neizstāstīju. Tās bija dīvainas un neizskaidrojamas, bet ne bīstamas. Neizstāstīju, jo nezināju, kādos vārdos tās attēlot. Pēc daudziem gadiem sapratu, ka tas bija viens izvarošanas mēģinājums un divas uzmākšanās. Bet tagad es zinu, ka viss vairāk jāapspriež skaidri. Vecāki man teica, ka nekādu iemeslu dēļ nevajadzētu dodies līdzi nepazīstamiem pieaugušajiem utt. Bet “kāpēc šis ķēms aiztiek manu dibenu un kā man uz to reaģēt” – man palika noslēpums.

Mūsu pagalmā tika celts jauns bērnudārzs. Ziemā mums bija luksusa izklaide – doties uz būvlaukumu, uzkāpt septiņu vai astoņu metru augstumā un no turienes lēkt sniegā. Mamma to uzzināja pēc daudziem gadiem. Un vēl – kad kāds muļķis mums ar draudzeni parādīja savu dzimumlocekli, mēs viena otrai zvērējām nekad par to nestāstīt vecākiem. Nezinu, kāpēc.

Klinšu kāpēja

Tas bija sestajā klasē. Vasarā spēlējāmies pagalmā. Es skrēju uz māju padzerties un salauzu atslēgu. Pateicoties kaimiņam klasesbiedram, pārrāpos no viena balkona piektajā stāvā uz otru. Arī atpakaļ. Beidzām spēlēties – vēlreiz pārlīdu. Es iegāju istabā, bet koridorā māte atgriezusies no darba, novilka kurpes. Teicu, ka biju mājās visu dienu… tas nekas, ka stāvēju kedās un ar bumbu rokās.

Vispār neko nevarēja stāstīt. Viss, ko negribējās pieņemt, redzēt un dzirdēt, vienmēr tika uzskatīts par meliem.

Ziņkāre

Piecos vai sešos gados man gribējās uzzināt, kur radio uztvērējs ņem vārdus. Ieliku kontaktdakšu tam neparedzētā rozetē. Kāpēc uztvērējs sadega, vecākiem palika noslēpums.

Bērnībā mani baidīja ar baznīcu, ka tur labi jāuzvedas, kas būs, ja rīkosies slikti, un ka neko no turienes nedrīkst nest mājās, tad uzreiz jādodas uz elli. Es nolēmu to pārbaudīt, savācu dūres izmēra kaudzi ar notecējušiem sveķiem un aiznesu mājās. Noliku to uz radiatoriem. Vecmāmiņa sāka sūkt putekļus, bet es sēdēju un baidījos, ka viņa atradīs vaska pikuci. Jo tuvāk viņa nāca pie radiatoriem, jo vairāk es baidījos. Mani izglāba aizkari – aizsedza radiatorus. Pēc tam es pikuci aiznesu atpakaļ. Vienreiz es nolaizīju ikonu. Pārbaudīju, vai tā garšo pēc asarām. Izrādījās, ka pēc sviesta. Ja kāds to uzzinātu, baznīcai būtu liela problēma, ikonu vajadzētu svētīt no jauna.

Slikti, tātad, apkaunojoši

Es neizstāstīju, kā 12 gadu vecumā parkā man uzbruka puišu kompānija, un es atkāvos. Tiesa, es tā kliedzu, ka, iespējams, ieradās kāds no pieaugušajiem. Es apsolīju vecākiem, ka iešu pa parka centrālo aleju, bet gāju pa nomaļām taciņām un… Es nekad neesmu stāstījusi un nestāstīšu, kā vecākais brālis ar mani spēlēja seksuālas spēles. Tas bija slikti, bet atzīties sliktajā ir bail un kauns. Līdz dzimumaktam nenonācām.

No tā, par ko kauns – es iemīlējos skolotājos. Ne jaunos praktikantos, bet sliktāk – daudz vecākos. Es nekad nevienam par to neesmu teikusi. Reiz vectēvs lika noprast, ka viņš zina, kurā skolotājā es daudzus gadus biju iemīlējusies, un vairākus mēnešus degu no kauna, nevarēju to pārvarēt. Tikai vēlāk sapratu, ka ir normāli iemīlēties vecākos vīriešos, ja esi meitene, kurai nav tēva. Savdabīga nerealizējušās meitas mīlestības aizstāšana ar nerealizējušos sievietes mīlestību.

Ardievu, tuvinieki!

Es noriju košļeni. Nejauši. Un īsu brīdi pirms tam man kāds (laikam tētis) teica, ka košļeni nekādā gadījumā nedrīkst norīt, zarnas saķeps un droša nāve garantēta. Bet es noriju. Un sapratu – viss. Es esmu nolemta. Lai nesarūgtinātu radiniekus, es nevienam par to nestāstīju. Pagāja diena, divas, nedēļa. Es joprojām nemiru un pat jutos diezgan labi. Bet kurš zina, kāds ir košļājamās gumijas norīšanas efekts? Varbūt cilvēks nemirst uzreiz, bet pēc dažām nedēļām vai mēnešiem? To noskaidrot es neuzdrošinājos un nezināju, cik daudz man vēl atlicis. Es neatceros, cik ilgi dzīvoju ar nenovēršamas drīzas nāves sajūtu. Varbūt sešus mēnešus. Tad beidzot es kādam izstāstīju (droši vien vecmāmiņai vai vectētiņam), par mani pasmējās un teica, ka košļene jau sen dabiskā veidā mani pametusi un tuvākajā nākotnē nāve mani neapdraud. Košļeni pēc tam es vēl ilgi nezelēju, kaut kā negribējās.

Ekstrēms notikums bērna gaumē

Bija traks lēciens no trešā stāva – šķiet, saderēju ar kādu. Bija lēcieni no šūpolēm lapu kaudzē, turklāt māte stāstīja, ka tā dara citi bērni un bija sašutusi, es skatījos ar “godīgām” acīm: “Šausmas, šausmas, labi, ka es tā nedaru.” Cik slikti man palika, kad kādu dienu lapas tika aizvāktas un es redzēju, ka zem tām bija no asfalta izdūries dzelzs gabals! Citā pagalmā arī bija šūpoles, bet tur es izklaidējos citādi. Draudzene uzšūpojās augstu, bet es skraidīju starp šūpoļu balstiem, kamēr šūpoles atradās priekšā vai aizmugurē. Sacentāmies, kurš izskries vairāk reižu, kamēr sareibs galva. Es biju rekordiste, man 300 reizes sanāca viegli. Vēlāk iemācījos uzzīmēt “astotnieku”. Ja mamma būtu uzzinājusi, dabūtu no viņas stiprāk, nekā būtu varējusi dabūt ar dzelzs sēdekli. Tāpat kā daudziem bija gadījums ar pedofilu, taču tiku cauri ar izbīli. Tagad es saprotu, ka ne tikai vecākiem vajadzēja izstāstīt – vajadzēja pasūdzēties tiem pieaugušajiem, kas tajā laikā atradās parkā. Es klusēju. Pati nezinu, kāpēc.

Man patika staigāt pa celtņa strēli. Tēvs pieķēra – ieraudzīja ar mazutu nosmērētus dūraiņus. Kopš tā laika kabatā nēsāju divus pārus.

Neviena

Nesen pasēdējām ar draudzenēm, iedzērām un pļāpājām. Visām bērnībā bija gadījumi, kad zēni un tēviņi uzmācās, izteica nepiedienīgus priekšlikumus, demonstrēja savu locekli. Vienai šķita, ka viņai gan tā nav bijis, tad pēkšņi atcerējās. Acīmredzot viņa ļoti gribēja aizmirst tādu riebīgu notikumu. Un tomēr – neviena no viņām nesūdzējās saviem vecākiem. Jo… Pieaugušajiem tas šķiet muļķīgs paskaidrojums, viņi domā, ka aizsargātu savas meitenes. Bet tad tas viss bija nopietni. Vainīga būsi tu. Labām meitenēm negrābstās starp kājām, labām meitenēm onkulis autobusā neuzliek roku uz krūtīm, labām meitenēm nav jāatkaujas no kaimiņa.

Pretīgi atcerēties

Nav taisnība, ka bērni nesaprot, ka iesaistās vajāšanā. Es biju vajāšanas organizatore un neparko nestāstītu vecākiem, kā mēs “sodījām” un “audzinājām” klusu meiteni no alkoholiķu ģimenes. Par to, ka viņai zeķbikses saplēstas, mati nemazgāti. Darījām tik briesmīgas lietas, ka pretīgi atcerēties. Sev tādai, kāda es biju, tagad gribētos pļauku iesist. Es taču sapratu, ka daru sliktu!

Biju viens no bērniem, kuri nogalināja četrus kaķēnus. Mēs metām viņiem akmeņus un ķieģeļu šķembas, bet viņi mēģināja izvairīties un klusi ņaudēja, saucot māti. Es joprojām nesaprotu, kāpēc tā darīju. Es biju laba meitene.

Es daudz ko nestāstīju, gandrīz visu. Es dzīvoju divas dzīves. Vienā es biju mātes lepnums un brīnumbērns, kautrīga un bikla, lieku vārdiņu nepateikšu, ļoti paklausīga u.tml. Otrā – visu nicināta, kura dara sliktas lietas, lai kaut nedaudz līdzinātos “normāliem” bērniem un ar kādu iedraudzētos. Biju objekts manipulācijām un izmantošanām, kādas vien bērni un pusaudži spēj izdomāt. Vienreiz mēģināju par to mātei pastāstīt un izdzirdēju “pati vainīga, muļķe, draugi ir jāizvēlas labāk!” Kur ņemt labākus, ja no centra pārcēlāmies uz nomali? Pati nekur negāju, māte līdz 10. klasei pavadīja mani uz skolu (un sagaidīja).

Bingo!

Vakarā ar draugiem skraidījām pa būvlaukumu. Es nokritu no otrā stāva pagrabā, tur bija ūdens līdz kaklam es nemācēju peldēt, bija rudens – 9. oktobris. Lielie puiši mani izvilka. Mājās teicu, ka iekritu peļķē. Mamma nevarēja saprast, kur mums ir tik dziļa peļķe. Šoruden 31. oktobrī mans dēls salauza kājas pirkstu, bet otru kāju stipri sasita. Viņš teica, ka nokritis no koka. Pateicoties internetam un atvērtajai lapai es uzzināju, ka viņš būvlaukumā nokritis no 4. stāvā. Tajā pašā vecumā! Tajā pašā laikā! Bingo!
Mēs spēlējām indiāņus, lokus un galvassegas taisījām no baložu spalvām. Cepām un ēdām kukaiņus. Taisījām tetovējumus – ar stikla lauskām ieskrāpējām attēlu, tad apvilkām to ar pildspalvu.

Gandrīz neko nestāstīju. Kā skraidījām pa jaunceltnēm un kritām laukā pa logiem, kā līdām gāzes komunikāciju tranšejās un zagām “putas” (izolējošie porainie materiāli) un līmlenti. Pēc mēneša šajā tranšejā apraka trīs zēnus, divi no viņiem nomira. Kā man uzmācās pedofils, kurš dzīvoja blakus atkritumu tvertnēm. Iznest atkritumus bija mans pienākums. Mani bāra, ka es negribu nest, bet es nevarēju pateikt par pedofilu – man ir kauns, kauns! Un kā autobusā apgrābstīja, turklāt mātes klātbūtnē.

Nekad nestāstīju par seksuālām spēlītēm ar mūsu ģimenes draugu dēlu. Mums bija apmēram septiņi gadi. Mēs mēģinājām nodarboties ar seksu virtuvē, bet mūsu senči sēdēja istabā, kaut ko svinēja.

Tas bija 8 gadu vecumā. Gatavojām indi no mēsliem un visā nopietnībā gatavojāmies kādu indēt. Tas bija tāpēc, ka man ļoti patika “Karaliene Margo”. Vēl mēs uzlikām lāstus. Es biju bērns, kurš daudz lasījis.
Avots: pics.ru

LA.lv