Veselam
Ārstēšana

“Zinu, kāpēc cieta iepriekšējās attiecības”. Personiska saruna ar veselības ministri Andu Čakšu0


Anda Čakša
Anda Čakša
Foto – Valts Kleins

No naudas trūkuma cietušas ārstu un pacientu attiecības

ANDA ČAKŠA (42) veselības ministres amatam Māra Kučinska valdībā tika izvirzīta kā bezpartijiska Zaļo un zemnieku savienības  kandidāte. Sarunā ar “Mājas Viesi”, kopš Anda Čakša ir ministre, viņa reto reizi publiski atbild uz jautājumiem, kas skar privāto dzīvi.  Brīžiem mulst un satraucas par neveiklāk formulētiem teikumiem. Ministre atzīst – daudz labāk risina ar darbu saistītus jautājumus, nevis atklāti stāsta par sevi.

Kā jūtaties, kopš esat ministres amatā, vaicāju Andai Čakšai.

– Ļoti atbildīgi par to, ko esmu uzņēmusies. Jo situācija veselības aprūpē ir ļoti smaga. Tiesa, nav tā, ka es nezināju, uz ko parakstos, piekrītot kļūt par veselības ministri, bet, kad sāku strādāt, lietu būtība atklājās vēl vairāk. Tas, ko esmu ieraudzījusi, ir vēl sarežģītāk un smagāk. Man ļoti gribētos kaut kādas konkrētas lietas, ja tā var teikt, pavērst pareizā virzienā. Uz to, kas notiek veselības aprūpē, vajag palūkoties no pacienta pozīcijām. Nevis konstruēt lietas ap ārstiem un slimnīcām, bet, ņemot vērā to, kas nepieciešams pacientam. Man ļoti gribētos to izdarīt. Lai to paveiktu, svarīgs ir finansējums. Ārsti izjūt ļoti lielu aizvainojumu par to, ka viņi nejūtas novērtēti. No hroniskā naudas trūkuma ir būtiski cietušas ārstu un pacientu attiecības. Kā šajā grūtajā situācijā saglabāt ārstu labo vārdu un nodrošināt pilnvērtīgu palīdzību pacientiem – tas ir jautājums, ko vēlos risināt. Ārstu un pacientu attiecībās ir jāatjauno līdzsvars. Jāsaprot, ka tas nav stāsts tikai par naudu, lai gan hroniskais naudas trūkums nenoliedzami ir nostrādājis būtisku lomu. Esot badā, ir grūti ilgstoši būt laipnam.

Lielais darba apjoms, kas man jāpaveic kā ministrei, mani nebiedē. Ir cita problēma. Lai risinātu veselības aprūpē samilzušās problēmas, ar viena cilvēka spēkiem ir par maz, pārmaiņām jābūt gribētām visos līmeņos, arī mediķu vidū. Ir vajadzīga cilvēku grupa, kas tic kopīgai idejai un iet uz priekšu. Brīžiem baidos par to, vai man pietiks spēka pārliecināt pārējos iet vienā virzienā un iekvēlināt acis. Apkārt redzu daudz blāvu acu un plakanu pieeju. Vienmēr esmu ar interesi un pilnu atdevi darījusi to, kas man patīk, un to sagaidu arī no pārējiem, – teic ministre.


Dzimtā puse

Dzimtā puse. Esmu dzimusi Siguldā, un šī puse man joprojām ir ļoti tuva. Bērnību pavadīju pie vecmāmiņas Aglaidas Mālpilī. Foto no Andas Čakšas personīgā arhīva

Esmu dzimusi Siguldā, un šī puse man joprojām ir ļoti tuva. Bērnību pavadīju pie vecmāmiņas Aglaidas Mālpilī. Viņa bija latviešu valodas skolotāja. Man joprojām ir siltas atmiņas par viņu, māju, kurā abas dzīvojām, un dārzu. Gribas teikt – tur valdīja tāds klusums! Lai gan patiesībā klusuma nebija nekad, jo visu laiku dziedāja putni. Kad atceros kopā ar vecmammu pavadīto laiku, pārņem dziļš miers. Vēlāk, kad bija jāsāk iet skolā, kopā ar vecākiem pārcēlos uz Dobeli. Tēti pēc studijām nosūtīja strādāt uz šo pilsētu. Dobelē pabeidzu vidusskolu.
Viņi domāja, ka lasu, bet es stāstu izdomāju

Skolas gadi. Biju ļoti apzinīgs, kārtīgs skolasbērns. Centos čakli mācīties. Foto no Andas Čakšas personīgā arhīva

Biju ļoti apzinīgs, kārtīgs skolasbērns. Centos čakli mācīties. Paralēli apmeklēju mūzikas skolu, spēlēju klavieres un dziedāju korī. Man ļoti patika dziedāt. Mamma stāstīja – kad ar autobusu braucām ciemos pie vecmāmiņas, es, vēl maza būdama, piespiedos pie loga stikla un dziedāju pašsacerētas dziesmiņas ar pašas izdomātiem vārdiem par visu, ko redzēju aiz loga. Kad kāpām ārā no autobusa, šoferis mēdza teikt: “Mums autobusā ir dziedātāja…” Es esot arī modinājusi vecmāmiņu agrā rīta stundā un likusi viņai dziedāt.

Biju arī liela stāstniece. Reiz kaimiņu meitene, kura bija daudz vecāka par mani, atnākusi mājās un stāstījusi, ka mazā Anda jau lasa grāmatu… Lai gan patiesībā es grāmatu turēju otrādi un nevis lasīju, bet pati izdomāju to, ko runāju.

Lielas blēņas nedarīju. Atceros – bija man viens niķis… Kad kāds runāja pa telefonu, šiverēju pa māju un metu zemē grāmatas un žurnālus, jo zināju, ka tobrīd mani nevar dabūt rokā…
Ja kādu brīdi nemācos, pārņem jocīga sajūta

Studijas. Par ārstniecības studijām sāku domāt vidusskolas laikā. Foto no Andas Čakšas personīgā arhīva

Par ārstniecības studijām sāku domāt vidusskolas laikā. Piedalījos atvērto durvju dienā Bērnu klīniskajā slimnīcā. Atceros, mums, topošajiem studentiem, par studentu dzīvi stāstīja tolaik jaunais ārsts Aigars Pētersons (tagad RSU Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas profesors, Rīgas domes deputāts. – Red. piez.), ar kuru daudzus gadus vēlāk strādāju kopā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdē. Pēc atvērto durvju dienas apmeklējuma pilnībā izšķīros par labu medicīnas studijām. Strādāt ar bērniem un palīdzēt viņiem atveseļoties – tas man šķita ļoti interesanti. Lai varētu iestāties Rīgas Medicīnas institūtā, turpmākajos vidusskolas gados pastiprināti apguvu tos mācību priekšmetus, kas bija nepieciešami medicīnas studijām. Nevaru teikt, ka biju ķīmijas un fizikas fane, bet mācības man padevās viegli.

Joprojām mācos. Man aizvien patīk mācīties un apgūt jaunas lietas. Ja kādu brīdi nemācos, pārņem jocīga sajūta. Studiju gados mums atgādināja, ka ārsta profesijā visu mūžu var turpināt izglītoties. Tobrīd laikam to vēl neapzinājos. Lai gan patiesībā laikam jebkurā profesijā visu mūžu ir jāmācās.

Jau strādājot slimnīcā, biju nolēmusi, ka katru gadu vismaz vienu nedēļu veltīšu mācībām, kas saistītas ar konkrētu slimnīcas attīstības virzienu. To darīju, apmeklējot kursus gan Latvijā, gan ārzemēs. Uzskatu, ja es izglītojos, arī citiem darbiniekiem rodas stimuls sevi attīstīt.
Lasu, kā ļaudis lūkojas uz Dievu

Foto – Shutterstock

Lasot grāmatas, mācos no citu cilvēku pieredzes. Tā uzlaboju savas prasmes un zināšanas veselības aprūpes jomā. Pēc tam, kad biju kļuvusi par bērnu ārsti, papildus apguvu anestezioloģiju un reanimatoloģiju, vēlāk mācījos biznesa vadību veselības aprūpē un apguvu psihoterapiju. Grāmatas palīdz arī labāk iepazīt sevi. Man vienmēr ir šķitis svarīgi saprast, kā es pati varu mainīties.

Līdzās manai gultai šobrīd stāv grāmata “Dievs, deviņi, nulle” par dažādiem cilvēku attīstības līmeņiem un to, kā ļaudis lūkojas uz Dievu. Man arī ļoti patīk grāmatas, kas iznākušas sērijā “20. gadsimts”, īpaši Noras Ikstenas “Mātes piens”. Viens no pēdējiem darbiem, ko nesen lasīju, ir bijušā ANO ģenerālsekretāra Dāga Hammaršelda piezīmes, kas tika atrastas pēc viņa nāves. Tajās izskan pasaulīgi meklējumi un iekšēja saruna ar Dievu. Jāatzīst, kopš esmu ministres amatā, grāmatu lasīšanai vairs neatliek laika. Esmu palasījusi tikai kādu žurnālu. Šobrīd man vienmēr līdzi ir biezas dokumentu mapes par veselības aprūpes stratēģiju un citiem jautājumiem, kas jāizskata. Uzsākot pildīt ministres pienākumus, man ir ātri jāapgūst ļoti daudz jaunas informācijas.

Nevaru teikt, ka valodas padodas viegli

Foto -Shuttetstock.com

Pārzinu klasisko valodu komplektu – latviešu, krievu un angļu. Gan skolā, gan augstskolā mācījos vācu valodu, bet, jāatzīst, šajā mēlē šobrīd varu pateikt ļoti maz. Angļu valodu apguvu nedaudz vēlāk, jo man darbā vajadzēja intensīvi komunicēt angļu valodā. Kā zināms, valodu ir visvieglāk iemācīties, ja tā jālieto ikdienā. Nevaru apgalvot, ka valodas man padodas ļoti viegli.

Zinu, kāpēc cieta iepriekšējās attiecības

Man svarīgākie cilvēki ir mans dzīvesdraugs, divi dēli, vecāki un māsa. Vecākais dēls mācās Kultūras koledžā un dzīvo atsevišķi. Kopā ar mani un dzīvesbiedru dzīvo astoņus gadus vecais Andrejs. Viņš mācās skolā un ir ļoti aktīvs puika.

Esmu bijusi precējusies vairākas reizes, un arī šobrīd esmu attiecībās. Mans privātās dzīves gājums nav bijis vienkāršs lielā mērā tāpēc, ka vienmēr ļoti daudz laika esmu veltījusi mācībām un darbam. Šā iemesla dēļ ir cietušas manas iepriekšējās attiecības. Man ir bijis daudz jāmācās, kā veidot veiksmīgas attiecības. Kamēr cilvēks ir jauns, viņam šķiet, ka viss, kā jābūt, ir zināms, un ļoti gribas mainīt otru cilvēku. Tikai gadiem ritot, sapratu, ka nekas nav tik vienkārši. Lielā mērā tāpēc nolēmu mācīties psihoterapiju. Kādu laiku kā psihoterapeite arī strādāju ar pacientiem. Kopš esmu apguvusi šo jomu, daudz labāk saprotu cilvēkus un spēju iejusties viņu “ādā”. Esmu nonākusi pie secinājuma – labo sajūtu sev var nodrošināt tikai cilvēks pats. Dzīvesbiedrs nav atbildīgs par partnera laimi.

Esmu “par” darba higiēnu – atpūtai jābūt

Pašcepta maize. Draugi man uzdāvināja maizes ieraugu, ko glabāju ledusskapī, un kopš tā laika divas reizes mēnesī cepu pilngraudu rudzu maizi. Pārklāts ar linu dvielīti, maizes klaipiņš glabājas divas nedēļas, un šajā laikā mēs to pieveicam. Foto no Andas Čakšas personīgā arhīva

Es esmu ļoti “par” darba higiēnu. Lai varētu labi strādāt, ir jāprot atslēgties no darba. Pirmajās divās nedēļās, ko pavadīju ministres amatā, šo apņemšanos neizdevās izpildīt – darbdienās beidzu strādāt ļoti vēlu un arī brīvdienas pavadīju strādājot. Cenšos darba ritmu mēģinu salikt tā, lai brīvdienas tiešām būtu brīvas. Citādi cietīs darba efektivitāte. Turklāt man taču ir ģimene, kam arī ir vajadzīgs mans laiks.

Esmu rīta cilvēks, tāpēc arī brīvdienās nevaru ilgi nogulēt. Kad vēl strādāju slimnīcā, vienmēr cēlos agri. Reizēm svētdienu rītos, kamēr pārējie ģimenes locekļi vēl gulēja, es, kā agrs putniņš cēlies, vienu stundu mierīgi lasīju. Vakaros reizēm ir grūti atrast laiku lasīšanai, jo visi “rausta”. Kopš esmu ministre, darbdienās rīta stundu veltu tam, lai izskatītu darba e-pastus. Brīvdienu rīti ir nesteidzīgāki. Tad visi kopā malkojam kafiju un ēdam brokastis, galdā ceļot ceptas olas ar pašceptu maizi, reizēm pankūkas. Jāatzīst, es pati reti gatavoju, mūsu mājās to dara vīrieši.

Draugi man uzdāvināja maizes ieraugu, ko glabāju ledusskapī, un kopš tā laika divas reizes mēnesī cepu pilngraudu rudzu maizi. Pārklāts ar linu dvielīti, maizes klaipiņš glabājas divas nedēļas, un šajā laikā mēs to pieveicam. Man par prieku, maize man labi izdevās jau pirmajā cepšanas reizē. Maizes cepšanu izjūtu kā ģimenei svarīgu lietu. Varbūt tāpēc, ka ikdienā maltīti ģimenei gatavoju reti, sagādāt maizi ir mans pienesums ģimenes kopā saturēšanai un labsajūtai. Kad maizīte izņemta no krāsns, jauki smaržo visa māja.

Jaukākie brīži

Jaukākie brīži saistās ar mūsu ģimenes lauku māju Limbažu novadā, kur kopā pavadām laiku un nodarbojamies ar sportiskām aktivitātēm – nūjojam, braucam ar velosipēdiem, ziemā slēpojam. Foto no Andas Čakšas personīgā arhīva

Jaukākie brīži saistās ar mūsu ģimenes lauku māju Limbažu novadā, kur kopā pavadām laiku un nodarbojamies ar sportiskām aktivitātēm – nūjojam, braucam ar velosipēdiem, ziemā slēpojam.

Jau daudzus gadus sapņoju par to, ka reiz man būs savs dārziņš, un šogad šo sapni pirmo reizi piepildīju. Dārziņš nav liels, tajā aug manis pašas sēti dārzeņi un zaļumi. Laikam tāpēc, ka zemi atkarojām no krūmāja, pirmajā gadā nevaru lepoties ar ļoti labiem panākumiem. Labi ir padevušies redīsi, salātlapas, dilles un pupiņas. Iestādīju arī ķirbīšus. Piekrītu tiem, kuri apgalvo, ka vislabāk var atpūsties zemes darbu laikā. Ļoti labi sakārtojas domas. Gandarījumu jūtu, arī grābjot lapas, kārtojot māju un citos darbos, kuru rezultātā veidojas kārtība.

Man ļoti patīk kopā ar ģimeni ceļot pa Latviju un apskatīt dažādas mūsu valsts vietas. Labprāt arī apmeklējam koncertus Latvijas koncertzālēs. Esam bijuši pilnīgi visās. Nesen bijām “Lielajā Dzintarā”, kur noklausījāmies Liepājas vasaras festivāla atklāšanas koncertu. Muzicēja divi vijoļmākslinieki no Vācijas. Labprāt eju arī uz teātri. Mans favorīts ir Jaunais Rīgas teātris.

 


Dzīves CV

* 1999. gadā absolvējusi Latvijas Medicīnas akadēmiju (LMA), iegūstot ārsta grādu.

*2007. gadā Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā ieguvusi maģistra grādu biznesa vadībā.

* Līdz 2002. gadam strādājusi LMA Pediatrijas katedrā par vecāko laboranti.

*No 2001. līdz 2005. gadam – ārste pediatre Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu intensīvās terapijas nodaļā.

*Strādājusi farmācijas biznesā.

*Kopš 2011. gada jūlija – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja.

*No 2014. gada marta līdz 2016. gada janvārim – P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle.

*No 2016. gada marta līdz jūnijam – veselības ministra Gunta Belēviča padomniece ārstniecības jautājumos.

* 2016. gada 16. jūnijā apstiprināta veselības ministres amatā.

LA.lv