Veselam
Dzīvesveids

Plastmasas pudele sadalās 450 gados! Pārgājiens tuvāk tīrai dabai 0


Ilustrācija no projekta Zaļie publiskie pasākumi – izpratnes veicināšana par resursu taupību un atkritumu samazināšanu publiskajos pasākumos Latvijā un Igaunijā, to īsteno ar Igaunijas–Latvijas programmas 2014–2020 finansiālu atbalstu.
Ilustrācija no projekta Zaļie publiskie pasākumi – izpratnes veicināšana par resursu taupību un atkritumu samazināšanu publiskajos pasākumos Latvijā un Igaunijā, to īsteno ar Igaunijas–Latvijas programmas 2014–2020 finansiālu atbalstu.
Foto: no privātā arhīva

Ja plānojam pārgājienu vai izbraukumu dabā, parasti vispirms izpētām maršrutu un apskates objektus, izdomājam, kādu ēdienu ņemsim līdzi ceļā, kur nakšņosim. Tomēr ir vēl kas svarīgs, ko nereti aizmirstam, – saplānot to, kā neradīt atkritumus, kā pēc iespējas mazāk kaitēt videi un nākamajām paaudzēm.

Allaž iesaku atcerēties, ko un kā ņēmām līdzi, braucot pie dabas laikos, kad vēl nebija maisiņu un vienreizlietojamo trauku. Tieši tāpat der rīkoties arī pašlaik,” uzsver zaļi domājošā Lilija Apine. Viņa darbojas biedrībā Zaļā brīvība, kā arī Latvijas un Igaunijas projektā, kas veicina izpratni par resursu taupību un atkritumu samazināšanu publiskajos pasākumos.

 

Īss prieks ar ilgstošām sekām

Tikai pēdējā laikā pamazām sāk mainīties attieksme pret vienreizlietojamo trauku izmantošanu. Agrāk tas tiešām šķita ērti – pārgājienā vai piknikā izmantot šo inventāru, kas pēc tam nav pat jāmazgā. Saloki un izmet!

“Tomēr jāsaprot – pat ja visu savāc un kārtīgi iemet urnā, plastmasa tomēr nekur nezūd, tā uz daudziem gadiem paliek atkritumu poligonā. Vai tas nav absurdi un izšķērdīgi – tērēt naudu par preci, ko lieto tik īsu brīdi? Turklāt tā ir necieņa pret dabu – šos traukus izmanto labi ja pusstundu, bet tie paliek uz zemes vēl nez cik simtus gadu. Tādas ir zinātnieku aplēses, jo neviens jau nav pieredzējis, ka jebkāda plastmasa būtu pilnībā sadalījusies.

Tajā brīdī, kad nopērc plastmasas trauku, tu balso par piesārņotām jūrām, par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, par slimākiem cilvēkiem,” uzsver Lilija Apine.

Kā zināms, plastmasu iegūst no neatjaunojamiem dabas resursiem – naftas pārstrādes produktiem.

Iedarbojoties saulei, ūdenim un citiem faktoriem, dabā plastmasa pamazām sadalās, taču ne līdz neitrālām molekulām, tātad neizzūd pilnībā. Paliek sīkas daļiņas, kas mazākas par pieciem milimetriem. To dēvē par mikroplastmasu. Šāda sadalīšanās var ilgt simtiem gadu. Zinātnieki turpina pētīt sekas, ko var radīt mikroplastmasa. Piemēram, sīkdaļiņas nokļūst ūdenī, kur tās apēd zivis. Tātad vēlāk tās var nonākt cilvēka organismā, izraisīt toksisku iedarbību, gandēt veselību.

Ne velti Eiropas Komisija ierosina jaunus noteikumus, kas Eiropas Savienībā risinātu problēmu, ko jūrām un pludmalēm nodara vienreizlietojamie plastmasas izstrādājumi. Tiks aizliegti desmit veidu vienreizlietojamie plastmasas izstrādājumi, kas visbiežāk konstatēti kā piesārņojums, piemēram, ēdamrīki, šķīvji, salmiņi un maisāmkociņi. Tie būs jāražo no ilgtspējīga materiāla.

 

Stils ar kafijas krūzi

Pateicoties filmām un videoklipiem, par stilīgu ir padarīta pastaigāšanās ar kafijas krūzi rokās. Ikreiz tiek nopirkta kafija atkal jaunā traukā, ko piedāvā degvielas uzpildes stacijā vai lielveikalā.

“Varbūt kādam šķiet, ka tas ir dabai draudzīgi, jo krūzīte taču ir no papīra. Der zināt, ka krūzes iekšpuse ir izoderēta ar polimēra kārtiņu. Šādu materiālu pārstrādā tikai dažās valstīs pasaulē, un Latvija nav viena no tām. Tātad pārdesmit minūšu kafijošanas prieka iznākums ir Latvijas zemes piesārņojums daudzu gadsimtu garumā. Ja vide nerūp, der vismaz saudzēt savu veselību – kafijas krūzes plastmasas vāciņš saskaras ar karsto kafiju, tātad dzērienā var nonākt nevēlamas vielas,” pauž Lilija.

Viņai somā vienmēr līdzi daudzreiz lietojama termokrūze ar vāciņu. Ja Lilija dodas pārgājienā vai ceļojumā, viņa ņem līdzi pat divas tādas. Kāpēc? “Jo zinu, ka kādam draugam var nebūt līdzi, un tad roka pastiepjas pēc vienreizlietojamā trauciņa. To nevēlos.”

Lilija arī citiem iesaka iegādāties krūzi, ko allaž ņemt līdzi, vislabāk – no izturīgās plastmasas. To var noteikt pēc marķējuma trauka apakšā – bultiņu trijstūrī ietverts cipars, kas norāda polimēra veidu. Ar 5 tiek apzīmēts tā dēvētais PP pārklājums jeb polipropilēns, kam ir laba mehāniskā izturība. Der arī cita daudzreizlietojamā un dabai draudzīgā alternatīva, piemēram, trauks no bambusa šķiedras. Ir nopērkamas arī saliekamas krūzes.

Nereti rakstīts, ka trauks ražots no kompostējama materiāla, tomēr praksē tā īsti nav.

Ne vienmēr pietiek ar komposta kaudzi dārzā, vajag industriālās kompostēšanas iekārtu un augstu temperatūru, lai trauks pilnībā sadalītos. Tomēr šis materiāls jebkurā gadījumā ir labāks par plastmasu, jo nav toksisks.

“Šķirošana ir vien daļējs risinājums. Vajadzētu tuvoties sistēmai, kad iepakojumu varam atkārtoti izmantot daudzreiz. PET pudeli var pārstrādāt, bet tikai divas vai trīs reizes, pēc tam tā vienalga nonāk atkritumu poligonā vai dabā. Ir vērts atgriezties pie stikla taras,” uzskata Lilija.

 

Vienkārši, bez liekiem tēriņiem

Lai iešanu dabā izplānotu zaļāku, videi draudzīgāku, jāiegulda nedaudz pūļu. Iesākumā tas prasa arī mazliet vairāk naudas, jo jāiegādājas, piemēram, daudzreiz lietojami šķīvji un krūzes. Lilija iesaka metāla traukus – tie ir viegli. Ja bieži dodas ceļā, vērts nopirkt arī tā dēvēto dakškaroti – abi ēdamrīki vienā instrumentā.

Veikalos ir plašs piedāvājums ceļotājiem, un tā vien šķiet, ka tas viss arī jānopērk. Taču bez daudz kā var iztikt, piemēram, bez mitrajām salvetēm, jo tās mēdz saturēt poliesteru vai polipropilēnu, kas dabā nesadalās.

Lai ceļā paņemtu līdzi salātus un citu pārtiku, noder stikla burciņas, metāla trauki vai kārbiņas no izturīgās plastmasas. Dārzeņus var ielikt auduma maisiņos, sviestmaizītes ietin papīrā vai vēl labāk – bišu vaska drāniņā, ko nav grūti pagatavot pašam. Tam vajag vien plānu kokvilnas audumu, cieto bišu vasku, ko var iegādāties bišu produktu tirgotavās, kā arī karstu gludekli.

Darbojoties projektā, kas veicina izpratni par resursu taupību un atkritumu samazināšanu publiskos pasākumos, šī tēma pārrunāta ar dažādu mūzikas festivālu rīkotājiem. Vairākums no viņiem pagaidām nevēlas savos pasākumos atteikties no vienreizlietojamo trauku izmantošanas, jo tā ir ērtāk, taču netrūkst semināru un konferenču rīkotāju, kuri ir ieinteresēti, lai pasākums izdotos arī videi draudzīgāks.

“Pastāv iespēja, ko izmanto daudzviet pasaulē: trauku depozīta sistēma. Pasākuma apmeklētājs par papildu samaksu ņem stikla glāzi vai daudzreizlietojamu plastmasas krūzi, bet pēc izdzeršanas saņem atpakaļ savu eiro, ko bija piemaksājis. Gaidu to brīdi, kad pa īstam sāks darboties princips – piesārņotājs maksā. Ja tev nav līdzi sava šķīvīša, lūdzu, samaksā, jo tu radi kaitējumu videi, apdraudi nākamās paaudzes.”

 

Es rīkojos tā

Iesaka beziepakojuma veikala Turza komanda*

Ilze: “Manas zaļās un zero waste atpūtas pamatā ir neliela plānošana – zinu, kurp dosimies, kas būs pieejams. Vienmēr ņemu līdzi savu metāla ūdens pudeli. Arī bērniem ir pa pudelei un metāla salmiņam. Nekautrējos pudeles uzpildīt dažādās vietās ar krāna ūdeni, pie mums lielākoties tas ir droši dzerams.

Uzkodas bērniem cenšos sagatavot mājās, jo zinu, ka tās tiešām tiks apēstas. Mans mīļākais iepakojums ir atkārtoti lietojamie silikona zip-lock maisiņi. Ja izbraukuma ideja rodas spontāni, cenšos skatīties, lai ceļā nopirktais iepakojums produktiem ir tāds, ko var nodot šķirošanai.

Ja gadās aizmirst savu termokrūzi, noteikti atsakos no kafijas krūzītes plastmasas vāciņa, ko piedāvā DUS.”

Artis: “Maksimāli izvairos no jebkādu pārpalikumu – pārtikas vai iepakojuma – rašanās. Ja kaut kas tomēr paliek pāri un tas nav videi un veselībai kaitīgs, sadedzinu ugunskurā. Pārējo nogādāju līdz tuvākajam konteineram. Neizmantoju plastmasas vienreizlietojamos traukus un piederumus. Ja kaut ko ļoti vajag, izvēlos no bambusa vai cita biomateriāla ražotu.”

Madara: “Svarīgākais – izplānot pasākumu. Pārdomāju, ko ēdīšu, ko padzeršos, kur likšu atkritumus, ja tādi paliks, kur pēc tam salikšu netīros traukus un instrumentus. Līdzi ņemu rezerves tašu, auduma maisiņus, virtuves dvielīšus, rīkus ēšanai.

Ēdienu sapakoju mājās esošos trauciņos. Pēc tam visu taru izmazgāju un izmantoju nākamajai reizei.”

Lāsma: “Izvēlos produktus, ko var iegādāties bez iepakojuma: dārzeņus, augļus, maizi. Diemžēl ne vienmēr var izvairīties no iepakojuma. Taču atkritumus aiz sevis savācu, pēc iespējas visu sašķiroju.”

 

* Komanda veido veikalu, kur produktus pārdod uz svara, pircējs tos liek savā traukā vai dabai draudzīgā iepakojumā. Pašlaik Rīgā jau atvērtas divas šāda veida tirgotavas – Burka un Zeroveikals.

 

Apdomājies!

  • Plastmasas pudele sadalās tikai 450 gados, alumīnija skārdene – 200–500 gados.
  • Plastmasas ēdiena kārbiņa paliek dabā 50–80, polietilēna maisiņš – 200–1000 gadu.
  • Vienreizējās autiņbiksītes – 500 gadu.
  • Jūras ūdens paraugi satur plastmasu 6 reizes vairāk nekā planktonu. Ik gadu no plastmasas drazām cieš un iet bojā vairāk nekā miljons ūdensputnu un 100 000 jūras zīdītāju.
  • Vairāk nekā 80% jūras drazu ir dažādi plastmasas izstrādājumi, tie sadalās lēni, un nereti to pēdas nonāk jūras dzīvnieku organismos, kā arī jūras veltēs, ko pēc tam liek galdā cilvēks.

 

 

Mūsu eksperte

LILIJA APINE, vides eksperte projektā Green Public Events

 

LA.lv