Veselam
Psiholoģija

Pasakiet paldies visiem, kuri jums netic0

Foto: Pexels

Mums apgalvo, ka ir kaitīgi paturēt savā komunicēšanas lokā cilvēkus, kuri noniecina mūsu sapņus, uzklausīt tos, kuri saka, ka mums nekas neizdosies. Rakstniece Džesika Vaildfaira savā lapā jessicawildfirethewriter.com tam nepiekrīt. Viņa ir pārliecināta, ka šie cilvēki iedvesmo un palīdz sasniegt mērķus ne mazāk kā draugi un sabiedrotie.

“Vairums cilvēku par saviem sasniegumiem pateicas tiem, kurus mīl: draugiem, skolotājiem, kolēģiem. Kā ar tiem, kuri bija pārliecināti, ka no tevis nekas labs nesanāks? Manuprāt, arī viņi ir pelnījuši pateicību. Protams, mums vajadzīgs atbalsts un atzinība, bet mums vajadzīgi arī tie, kas mums netic.

Mēs pieliekam daudz pūļu, lai pierādītu, ka viņi kļūdījušies un panākam savu. Jā, viņi neplānoja mums palīdzēt, bet tomēr palīdzēja.

Pirmais tāds cilvēks manā dzīvē bija bērnudārza audzinātāja. Viņa teica maniem vecākiem, ka tad, kad es izaugšu, es kļūšu par striptīza dejotāju vai vēl ko sliktāku. Tad bija profesors, kurš, tikai mazliet pārlapojis manu stāstu, izteiksmīgi izbolīja acis. Cits pasniedzējs mani pārtrauca, kad centos pateikties viņam par grāmatu un iedvesmu, ko tā man sniedza. “Patiesībā es esmu aizņemts,” viņš izmeta, paskatījās pulkstenī, aizgriezās prom un pasūtīja vēl vienu kokteili (tas notika viesnīcas bārā).

Es neaizmirsīšu zinātniskā darba vadītāju, kurš mani apsūdzēja par plaģiātu, un neuzrakstīja rekomendāciju un dāmu recenzenti, kura teica, ka man nav iespēju atrast darbu (viņa kļūdījās). Un visus svarīgos cilvēkus, kuri nekā nevarēja atcerēties manu vārdu.

Visas labās lietas ar mums notiek, pateicoties citiem. Mēs neko nesasniedzam vienatnē.

Pat ja esam pārliecināti par pretējo, visticamāk, ducis vai vairāk cilvēku ir pelnījuši pateicību.

Bet par panākumiem jāpateicas arī tiem, kas lika mums spieķus riteņos – viņi padarīja mērķi vēl kārotāku.

Man šķiet, ka tāda attieksme pret kritiķiem un skeptiķiem ir noderīgāka. Tas ir labāk, nekā noslīkt šaubās, ņemt visu pie sirds un padoties pirms laika, akli noticot saviem pretiniekiem.

Manu kursa biedreni piemeklēja nervu sabrukums, jo profesora attieksme bija pārāk stingra. Patiesībā viņš bija stingrs ar visiem un bieži vien netaisnīgs. Viņš lika skaidri saprast, ka tie, kuros viņš neredz potenciālu, nav pelnījuši viņa uzmanību.

“Es neesmu šeit, lai iedvesmotu jūs,” viņš teica. Viņš deva priekšroku strādāt ar tiem, kuriem izdevās radīt par sevi labu iespaidu. Iedvesmojošas runas un stingrība labā nozīmē nebija viņa stiprā puse.

Daudziem tāds pasniegšanas stils nebija piemērots, viņi zaudēja motivāciju un sāka meklēt mīlestību un atzīšanu pie citiem pedagogiem. Atrodot stāstīja, kurš un par ko viņus slavējis. Taču tā viņi maldināja sevi, un šodien lielākā daļa no viņiem ir bez darba.

Vecākajai paaudzei patīk kritizēt jaunos, uzskatot viņus par vājiem un nenobriedušiem. Labākie no mums saprot, ka vienmēr nevar palikt komforta zonā. Mēs meklējam sarežģītus uzdevumus un nebaidāmies no briesmām.

Mums ir patīkama doma, ka ienaidnieki uzzinās par mūsu panākumiem, pat ja tas patiesībā nenotiks. Es gribētu nodejot bērnudārza audzinātājas priekšā striptīzu un pēc tam pavicināt deguna priekšā savu diplomu. Bet, visticamāk, viņa vienkārši neatcerētos mani. Vajadzētu ilgi skaidrot, kas es esmu, ko tas viss nozīmē, un kāds jau noteikti būtu paspējis izsaukt policiju. Visticamāk, gadu gaitā viņai izdevies informēt simtiem bērnu, ka viņus gaida cietums vai prostitūtas darbs. Jautājums ir par to, kāda mācība no tā gūta.

Lai ko mēs būtu sasnieguši, cilvēks, kuram gribam pierādīt, ka esam uz kaut ko spējīgi, atradīs veidu, kā mazināt mūsu nopelnus. Tas nav briesmīgi.

Nav svarīgi, ko viņš par mums domā – svarīgi ir tas, ko viņš mums izdarīja. Viņš mūs iedvesmoja, lai gan viņš to darīja savā īpatnējā veidā. Tā to vajadzētu uztvert.

Personīgi es zinu tikai vienu cilvēku, kurš apzināti mēģināja atņemt citiem iedvesmu. Profesors, dučiem grāmatu autors, jau dzīves laikā celts uz pjedestāla. “Lielākajai daļai no jums nav nākotnes,” viņš katru nedēļu mums teica. “Bet neuztraucieties: es dzirdēju, ka ēdamzālē ap stūri vajadzīgi viesmīļi.” Mēs viņu ienīdām.

Gadu vēlāk es satiku viņu bibliotēkā. Viņš nesmaidīja, bet arī nebija rupjš. “Es redzēju tavu stāstu žurnālā,” viņš teica. Sekoja pauze. “Patiesībā es pat to izlasīju līdz galam. Parasti viņi drukā muļķības, bet tavu stāstu es atcerēšos.” Vārdi sildīja manu dvēseli, tie bija patīkamāki par jebkādām uzslavām vai cildinošām recenzijām.

Saistītie raksti

Mēs tiecamies uz laimi, lai mūsu darbs tiktu atzīts un lai mūs ieskautu draugi. Es neesmu pārliecināta, ka tas ir vienīgais, kas mums nepieciešams. Pat ja viss ir labi, mēs atrodam, par ko sūdzēties vai radām problēmas. Patiesībā mums ir vajadzīgi konflikti, tā ir daļa no mūsos ieliktās programmas. Varbūt ir pienācis laiks to atzīt.

Protams, nav jārada sev liekas grūtības, bet nav jābaidās no tām, kas var rasties dabiski. Jebkurā gadījumā tās nāks par labu. Būsim godīgi: kāda daļa no mūsu personības vēlas, lai mūs pienācīgi nenovērtētu. Mums nepieciešama iespēja pārsteigt augstprātīgos skeptiķus. Tas kļūst par motivācijas avotu. Pat ja neradīsies iespēja nodejot striptīzu bērnudārza audzinātājai, ir vērts pacenties.”

LA.lv