Veselam
Netradicionāli

Pasaule mainās, daudz kas nenotiek tā, kā iepriekš. Kā dzīvot šajā laikā, iesaka Kristīne Muciniece 16

Foto – Shutterstock

Autore: Kristīne Muciniece, grāmatu sērijas “Eņģeļu acis” autore

Radot prieku sev pašam

Cilvēku dzīvē tagad notiek izmaiņas. Straujas un spēcīgas. Cits tās izjūt, cits vēl ne. Taču ar tām saskarsies visi bez izņēmuma – kāds tam dodas cauri jau tagad un apzinās, kāds izjūt, bet neapzinās, un ir arī tie, kuri pašlaik “guļ”, jo vēl nav viņu laiks. Tās var būt izmaiņas gan mūsu fiziskajā ķermenī, gan arī apziņā. Pēkšņas sāpes, nogurums, viegls reibonis, līksmes momenti, kas mijas ar straujiem apātijas brīžiem, nervozums, ātras dusmas, kuras pēkšņi nomaina prieks, it kā nekas nebūtu bijis. Pēkšņi var rasties sajūta, ka esam atmodušies kā no dziļa miega un, visam ap mums kļūstot tik caurspīdīgam un caurredzamam, redzam nejēdzības sev visapkārt gandrīz vai ik mirklī.

Ārējā realitāte tad sāk līdzināties muļķīgam seriālam, taču mēs saprotam, ka tur, ārpusē, mainīt neko nevaram. Vienu vārdu sakot, nesaprotamas un diskomfortu radošas norises, kas, visticamāk, liks mums jautāt – kas ar mani notiek? Šādos brīžos nevajag tam ļaut sevi pārņemt, iedziļināties un analizēt, jo prāts dos tikai tās atbildes, ko ir spējīgs radīt, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, bet tas, kas notiek tagad, ir vēl nebijis un prātam neizskaidrojams notikums. Vienīgais, ko varam darīt, – uztvert to kā absolūti normālu parādību savā transformācijas procesā. Mēs maināmies. Mēs mostamies. Un tas ir pilnīgi normāli. Mainās un mostas arī Zeme, un visi šie procesi gan mūsos, gan globāli rada ļoti spēcīgu iespaidu, gribam mēs to vai negribam. Cits šīs izmaiņas pārdzīvo ļoti spēcīgi, kāds cits tās izjūt vieglāk, un, lai mēs tās pārdzīvotu pēc iespējas harmoniskāk, ir jāmaina sava attieksme pret notiekošajiem procesiem. Viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.

Meklējam un iesaistāmies nodarbēs, kas rada prieku, paceļ vibrācijas – staigājam, uzturamies pēc iespējas vairāk dabā, svaigā gaisā, dziedam, dejojam, zīmējam utt., darām lietas, ko nekad iepriekš neesam darījuši, vai arī mums ir šķitis, ka tās nemākam un tāpēc nevaram.

Pamēģiniet! Ļaujieties! Izbaudiet šo bērnības tīro azartu – izzināt sevi. Nevienam par to atskaite nav jādod, jo šajā procesā mēs radām prieku tikai un vienīgi sev, bez vērtēšanas un salīdzināšanas. Vērojam sevi, ieklausāmies sevī, savā ķermenī. Tas ir smalks un ļoti gudrs mehānisms. Lēnām, pēc iespējām, samazinām treknu ēdienu daudzumu uzturā, vairāk ēdam svaigus dārzeņus, augļus un dzeram tīru ūdeni, taču nenodarām sev pāri, pēkšņi kaut ko aizliedzot pilnībā, kaut arī ķermenis vēl nav gatavs no tā atteikties. Ieklausieties, un ķermenis parādīs vislabāko ceļu katram individuāli, jo ikviens cilvēks ir unikāls un neatkārtojams un neviens cits viņam nevar dot pareizo padomu, kā pareizāk ēst vai dzīvot. Kopumā radām neatkarīgu prieku SEV PAŠAM! Neiesaistām un neliekam mākslīgi priecāties citiem. Prieks sev! Tad šīs transformācijas notiek harmoniskāk un katram atbilstoši, neļaujot ieslīgt dziļā apātijā, kas reizi pa reizei mūs diezgan spēcīgi “uzāķē”.

Jau tagad pasaule ir tik ļoti mainījusies, ka daudzas lietas vairs nestrādā tā, kā bija pierasts iepriekš. Mēs atrodamies jaunajās enerģijās. Vecās enerģijas ir aizgājušas, un vecajām sistēmām un lietām vairs nav to atbalsta. Ir palikusi vairs tikai ilūzija par to, tāpēc arī daudz kas vairs nenotiek tā, kā bijām ieraduši, vai arī nojūk pavisam, kur šķita – viss ir dzelžaini stabils. Tas attiecas uz visām mūsu dzīves jomām, rada satraukumu un stresu – un mēs nesaprotam, kas notiek. Vecajam ir jāaiziet. Tas paņem sev līdzi ļoti daudz no mūsu dzīves, vai mēs to gribam vai negribam. Protams, ka tas radīs satraukumu, jo aizies arī tādas lietas, ko neesam gatavi atdot, bet mums ir jāsaprot: lai arī cik sāpīgi, nepatīkami vai satraucoši ir zaudēt veco un pierasto, jaunais dāvās mūsu turpmākajai dzīvei neierobežotas iespējas.

Pašreiz mums nav viegli to saprast. Ir jāpārstāj skriet!

Kļūstot par vērotājiem, pamazām nāk apzināšanās un pēc tam arī izpratne

Gaismas filozofija par to, ka ikviens sevī var atvērt – iespējas, zināšanas, kas ļauj savus sirds sapņus piepildīt savā dzīvē. Tikai un vienīgi savā! Līdz ar vecajām enerģijām aiziet arī vecais domāšanas veids, tāpēc kļūst arvien grūtāk. It sevišķi sākumā, jo sapratne par lietu kārtību mūsu dzīvē mainās līdz pašiem pamatiem. Pirmajā brīdī pat izsit pamatu zem kājām. Mums vismaz tā šķiet. Tas būtu tā, it kā putnēns mācītos lidot, pirmo reizi atstājis ligzdu. Tāpat ir ar mums. Mēs esam gaisā – ligzda aiz muguras – nākamais nosēšanās punkts ir tālu priekšā. Nekas cits neatliek kā uzņemties atbildību pašiem. PAŠIEM! Katram par sevi!

Viss ir mūsos. Jaunās enerģijas atbalstīs un ļaus visam piepildīties brīvi un neiedomājami skaisti. Tāpat kā gaisa straumes putnēnam – tās ies savu ceļu, taču vienmēr putnēnu atbalstīs, ja viņš tām uzticēsies. Viņam neviens nav to mācījis, bet viņš zina, ka tā ir, arī mēs visi ZINĀM. Savā sirdī. Tikai jāļaujas.

Kā dzīvot Jaunajā laikmetā?

Kā dzīvot bez ierastās vecās enerģijas, veciem ieradumiem, veciem uzskatiem, bez ierobežotās domāšanas, bez rāmjiem, ko uzlikām paši sev, būdami sabiedrības un dažādu sistēmu daļa, cauri tik bagātīgām un piesātinātām pieredzēm? Brīvi! Neatkarīgi! Pasakaini skaisti un viegli! Atbrīvoti. Caur sajūtām. Starojot! Pieņemot sevi! Ļaujoties! Neatkarība, brīvība, mīlestība pret sevi un SAJŪTAS – tās ir lietas, kas strādā šajā Jaunajā laikmetā. Sajūtas ir ļoti svarīgas! Tās nāk no sirds, lai mēs spētu radīt, lai spētu izvērtēt sirds līmenī, vai tas vai cits ir nepieciešams manā dzīvē. Tikai un vienīgi manā dzīvē. Sajūtas vibrē sirdī, un tas ir rādītājs atbildei! Iepriekš nosauktās lietas tiks atbalstītas, tās ir neierobežotā daudzumā. Tāds ir nākotnes dzīves pamats. Kas mums to neļauj izbaudīt? Prāts! Tas ir jāatvirza otrajā plānā. Cilvēks nevar prātu izslēgt! Radīšanas procesā tas nav bijis paredzēts. Taču cilvēks var prātu nomierināt. Cilvēks var atteikties spēlēt prāta spēles, jo tieši to ar mums tas dara. Spēlē spēles, novirzot mūs no mūsu brīvības, no dzīves, kas ir piepildīta ar gaismu un mīlestību. Prāts ir instruments. Sākotnēji radīts kā labs un spēcīgs instruments, ko varam izmantot tad, kad ir nepieciešams.

Kas notiek, ja prātu atvirzām otrajā vietā? Priekšplānā iznāk sirds, kurā mēs glabājam visu! Daudz vairāk, nekā glabā prāts. Tās ir neierobežotas zināšanas, tā ir neierobežota mīlestība, tā ir neierobežota enerģija un līdz ar to arī piepildīti sapņi. Šobrīd esam prāta vergi. Prāts mūs paverdzina. Esam ļāvuši tam kļūt par mūsu dzīves vadītāju un ārējai realitātei valdīt pār mums. Ļāvuši sev aizmirst, ka spējam savus sirds sapņus piepildīt, tāpēc tagad šaubas mūsu dzīvē ir absolūti pašsaprotamas. Tiklīdz mēs izvirzām sev sapņus, prāts sāk analizēt – vai esmu to pelnījis? Kas notiks, ja neizdosies, ja kāds no tā cietīs? Kur es dabūšu materiālo pusi sapņa piepildīšanai? Ja nu es zaudēšu naudu, māju vai vēl ko? Ko teiks citi? Simtiem jautājumu un atrunu, un mūsu sapnis tiek nolikts arvien tālāk un tālāk no mūsu sirds. Mēs pat nepamēģinām to piepildīt! Visticamāk, ka nesperam pat nevienu soli! Šādi aizejošie sapņi paņem sev līdzi ļoti daudz enerģijas, darot mūs arvien vājākus un vājākus, līdz dzīvojam vairs tikai ilūzijā par savu sapni. Mēs pamazām iznīkstam, izčākstam, it kā samierināmies ar likteni!!! Pat nepamēģinot…

Bet kas patiesībā notiek? Prāts tur mūs ieslodzītus rāmjos, ko esam radījuši paši un spējam nojaukt ar vienu vienīgu nodomu! Būt brīvam un neatkarīgam savas dzīves piepildītājam – Radītājam! Tam, kas patiesībā esam. Speram pirmo soli, lai arī cik utopisks tajā brīdī šķistu sapnis. Tas novedīs pie nākamā, lai arī viss ceļš mums nebūs redzams. Un prāts no tā ļoti, ļoti baidās… Izvēle ir katra paša rokās. Kā nomierināt prātu? Klusums, daba un savas gaismas apzināšanās. To var tikai un vienīgi katrs pats. Sevī. Ja ģimene un draugi nav tam gatavi, neuzspiediet viņiem darīt to pašu! Tiklīdz līdzsvarosieties, apkārtējie cilvēki to sajutīs. Viss mainīsies, bet jāņem vērā, ka jābūt gataviem arī daudz ko atlaist – vecajām lietām ir jāaiziet un zemajām vibrācijām līdz ar tām.Jo vairāk laika pavadīsim klusumā, savā klusumā, jo labāk sadzirdēsim, ko saka mūsu Dvēsele, kas uzrunā mūs ar sirdi. Tas nenozīmē, ka ir jānoslēdzas no visas pasaules un jāsameklē īpašā vieta, kur neviens netraucē. Nē. Mēs pārstājam skriet. No skrējējiem kļūstam par vērotājiem, un tad atklājas, ka klusums ir mūsos. Tad ārpusē notiekošais vairs netraucē, un kādā brīdī saprotam, ka mūsu apkārtnē vairs nav nekā, kas kaitina vai uztrauc, jo ārējā realitāte ir tikai atspoguļojums tam, kas notiek pašos. Tad sākam dzirdēt.

Daba ir milzīgs palīgs, kas ik mirkli rāda, kā dzīvot un ļauties dzīvei. Pat mazs zirneklītis agrā rīta stundā, saulei lecot, ir pasakains skolotājs ar lielo burtu. Pavērojiet, kā tas pa gaisu tiek no viena koka uz otru, kas atrodas neaptveramā attālumā, salīdzinot ar mazo būtni… Tas dara tikai to, kam ir radīts. Auž savu diedziņu. Vērojiet viņu un paņemiet sevī šo mācību par ļaušanos. Tādējādi mēs ļaujam, lai daba mūs līdzsvaro – viegli, nejūtami, bet ļoti spēcīgi. Ejam laukā, staigājam, braucam ar riteni, atrodam skaistas vietas, ainavas, kas priecē acis un sirdis un kur jūtamies labi. Ļaujamies šai dabas dāvanai, tad ieraudzīsim, ka ik mirkli notiek tik daudz pasakainu lietu, ko savā skrējienā nemaz neredzam, jo lielākoties koncentrējamies uz negatīvo un dodam tam spēku un enerģiju pārpludināt savu dzīvi, piesārņot to tik tālu, ka aizmirstam, ka paši esam to iedzīvinājuši, radījuši un piesaistījuši. Kad esam atraduši klusumu un mieru sevī, tad pamazām sākam apzināties gaismu, ko izstarojam. Protams, arī iepriekš to izstarojām, lai arī neizjutām vai arī bijām piemirsuši savu būtību. Tās intensitāte bija atbilstoša guļošajam stāvoklim, kurā pavadījām savu iepriekšējo laiku. Kad sākam mosties un sevi atcerēties, gaisma sāk starot spēcīgāk, tā dziedina un sakārto gan ķermeni, gan dzīvi, gan šķietami neatrisināmas situācijas te un smalkajos līmeņos. Bet pats galvenais – mainām attieksmi pret prātu! Neļaujam prātam spēlēt spēles! Klausām savai sirdsbalsij. Tā nerunās skaļi. Tā būs ļoti klusa balss. Tā nekad neuzbāzīsies, bet vienmēr pateiks un norādīs pareizo ceļu vai atbildi. Prāts neliks mieru, analizēs, muļķos… uzvedīsies skaļi…

Mums katram ir dota iespēja – apzināties un izvēlēties. Būt atkal brīvam SAVĀ būtībā. Nojaucam prāta būvētās barjeras un apzināmies to, kas mēs esam. Atceramies un apzināmies. Radītāji bez robežām. Gaisma, kurai nav ne sākuma, ne beigu. Mums ir jāsāk atcerēties un apzināties savu vērtību. SEVI. Mēs neesam cilvēki, kuri tiecas pēc garīguma, bet esam gaismas būtnes, kuras izvēlējušās izzināt šo fizisko blīvumu. Un ļāvušas sev aizmirst to, kas patiesībā esam. Nekas un neviens nav tiesīgs un nav spējīgs mūs turēt rāmjos. Tiklīdz mēs sākam to apzināties, jaunās enerģijas mūs atbalsta. Tiklīdz pieslēdzas prāts, tā atbalsts zūd. Mēs ieslēdzamies tādā kā aplī – uz riņķi, uz riņķi – un netiekam no tā laukā. Kamēr neatsitamies pret kaut ko cietu, un pierē ir puns! Un atkal mācība.

Bailes

Bailes ir NEKAS. Ilūzija ar tukšumu vidū. Prāta radīts instruments, lai neļautu cilvēkam būt brīvam. NEKAS nevar mūs ietekmēt! Bailes mums atņem ļoti daudz enerģijas. Kas patiesībā notiek? Mēs savu enerģiju atdodam NEKAM. Tukšumam. Izmetam vējā tā vietā, lai ļautu tai radīt neatkarīgu, piepildītu dzīvi. Nākamajā reizē nostājamies tām pretī un izsakām nodomu būt brīvam no bailēm. Īsi, kodolīgi, skaidri! Lai prāts nevar spēlēt spēles ar gariem teikumiem, un vienkārši darām to, no kā mums ir tik ļoti, ļoti bail. Atbrīvojoties no bailēm, mēs kļūstam brīvi paveikt neticamas lietas savā dzīvē. Tad kādā brīdi mēs smaidot varēsim atskatīties uz savu noieto ceļu un bez bailēm doties tālāk arī nezināmajā.

Neatkarība

Tas ir jautājums par līdzsvara punktu. Mums reizēm šķiet, ka nespējam pacelt savu dzīvi. Ņemam talkā fiziku! Pārbīdām savu līdzsvara punktu! Neceļam to, ko nespējam, jo lielākoties mēs ceļam CITU dzīves, CITU problēmas, CITU sāpes, CITU darbus utt. Mēs cenšamies glābt pasauli, jo tā ir pareizi. Kas to saka? Sabiedrība? Sistēmas? Radi? Draugi? Kāpēc? Kāpēc visi saka, ka tā ir pareizi? Tāpēc, ka tā ir vieglāk noslēpties no SEVIS! Tā mēs izvairāmies no atbildības par savu dzīvi. Bet kas tad ir mūsu dvēseles uzdevums? Dzīvot SAVU dzīvi ar visu, ko tā mums dod. Gūt pieredzi. Nav sliktas vai labas pieredzes. Ir tikai pieredze! Un tieši tādā veidā tā ir arī jāuztver. Cienot savu pieredzi, mēs iemācāmies cienīt arī citas dvēseles izvēles, un tad pazūd nevajadzīgas drāmas, to vietā rodas izpratne un spēja pieņemt.

Uz Zemes atrodas tikai neliela daļa mūsu esības – viens aspekts. Visumā šo daļu jeb aspektu ir ļoti daudz. Katra šī daļa dara savu darbu, gūstot pieredzi un nobriestot. Kādā brīdī pieredzes trauks ir pilns. Tur nekas vairs nevar ietilpt. Kas notiek? Mēs sākam mosties! Sākam meklēt, sākam ieklausīties, apstāties, meditēt, meklējot kaut ko, paši nesaprotot, ko. Tajā brīdī mēs sākam meklēt sevi. Savas daļas, savu pilnību, kas mēs patiesībā esam. Veselumu – paši savu veselumu. Sākas galvu reibinoši meklējumi – Skolotāji, meditācijas, garīgās prakses, literatūra un informācija, sakrālie ceļojumi uz dažādām pasaules malām, kustības, sistēmas… Viss cits, tikai ne pats! Mēs mēģinām to atrast kaut kur ārpus sevis. Mēs gaidām, ka kāds cits pateiks, iedos to, ko meklējam. Pieķeramies kaut kam ārpusē. Bet ārpusē ir citu cilvēku zināšanas, citu cilvēku radītas patiesības, citu cilvēku pasaules. Tikai ne ES, es pats! Tur nav tas, ko meklējam. Meklētais ir mūsu pašu dzīvē – pagātnē, tagadnē un nākotnē. Dažādās laika līnijās, vienlaikus pastāvošās un eksistējošās Visumā. Gaismas ceļš.

Pēdējā šķautne
Lineārais laiks ir tikai uz Zemes. Citur tas ir Tagad. Brīdī, kad sākam meklēt, ir jāapzinās, ka mēs meklējam sevi un atrast to varam tikai un vienīgi SEVĪ. Izbaudot, sajūtot, priecājoties, pieņemot un mīlot sevi tādu, kādi nu mēs te, uz Zemes, esam. Nevērtējot, nesalīdzinot.

Kas notiek ar iepriekšējām dzīvēm? Tās kārtojas. Jaunās enerģijas ir maigas un tajā pašā laikā jaudīgas. Zeme tās mainoties un attīroties absorbē milzīgos daudzumos. Tas pats notiek arī ar mums. Mēs katru mirkli izstarojam arvien lielāku un lielāku gaismu, ļaujot tai ienākt šeit, uz Zemes, un tas nepaliek bez sekām. Mēs mostamies, sākam redzēt, dzirdēt un līdz ar to arī mainīties. Mūsu vibrācijas paaugstinās, un mēs vairs nespējam dzīvot tā, kā dzīvojām līdz šim. Starojot mēs mainām tālākās dzīves scenāriju, un mainās arī izpratne par iepriekšējo pieredžu nepieciešamību.

Arī Zeme, tāpat kā cilvēce, tagad strauji mainās. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka esam nedalāmi saistīti ar Zemi, – kas notiek ar mums, notiek arī ar Zemi. Jaunajā laikmetā vairs nav laika un vajadzības rakņāties un iedziļināties pagātnē, savās iepriekšējās pieredzēs, meklējot tur cēloņus kaut kam, kas būtu vainojams pie tā, kas neapmierina šajā dzīvē. Tas kārtosies pats, reizē ar mūsu esības apvienošanos, reizē ar to, ka sāksim sevi apzināties kā gaismu bez robežām, reizē ar atmošanos un atcerēšanos.

Savu pagātni mēs varam mainīt, tikai un vienīgi atrodoties tagadnē. Nevajag iet un cilāt vecus krāmus, kas tāpat ir uz iziršanas robežas. Tā mēs zaudējam enerģiju, pirms pieslēdzamies jaunajam. Mēs ļaujam vecajam sevi vilkt atpakaļ. Tāpat nevajag izteikt nodomu dzēst to, ko esam piedzīvojuši apzinātās vai neapzinātās pieredzēs! Jaunās enerģijas to saprot burtiski. Tādējādi jūs varat dzēst arī to, kas, iespējams, toreiz šķita slikts, bet nes pretēju efektu kādā nākamajā pieredzē. Tas ir ļoti sarežģīts un laikietilpīgs process, bet, ja jums ir tāda vajadzība, ja jūtat, ka tā vajag, – lūdzu, dariet! Katram ir sava izvēle, balstīta uz sajūtām konkrētā brīdī, tikai sekojiet līdzi domām un izsakiet nodomus ar sirdi, neaizmirstot, ka visas pieredzes ir bijušas vajadzīgas, pretējā gadījumā mēs tām nebūtu gājuši cauri, jo, tikai izejot cauri visam, ko esam izlēmuši piedzīvot un izzināt, veidojamies par apzinātiem radītājiem.

Domas

Ļoti svarīga lieta ir, ko un kā mēs domājam tagad. Tieši tagad. Cik daudz labu domu ir tagad, tik daudz pieredzes sakārtojas gan pagātnē, gan tagadnē un veidojas jauni potenciāli nākotnē. Tas ir tik tieši saistīts neaptverami smalkām un skaistām saiknēm. Katrs smaids, katrs prieks, katra dalīšanās, katra brīvības sajūta, katra gaismas sekunde, ko dodam, jaudīgi un neaptveramā ātrumā attīra un sakārto visu, kas ir jāsakārto, un šī pārkārtošanās ļauj mums tagadnē baudīt savu piepildīto dzīvi. Katra doma piedalās realitātes radīšanā. Tas nav nekas jauns. Tā tas ir bijis un būs vienmēr. Tā dzīve, kādu dzīvojam tagadnes brīdī, ir mūsu iepriekšējo domu radīta realitāte. Ja tā neapmierina, nevainosim citus, jo vainīgi esam tikai paši. Apstāsimies un pavērosim savas domas, to, kā veidojam caur tām savu tagadni. Šim radīšanas procesam ir beznosacījuma raksturs. Visas, absolūti visas domas rada, un tām kā pavadonis ir spēcīgs virzītājspēks – kaisle. Mēs ar to radām. Radām divējādi, un mums atkal ir brīva izvēle. Viena iespēja – radīt bailēs, ļaujot prātam būt noteicējam, un mēs vienmēr saņemsim tieši to, no kā baidāmies, – vai arī otra – radīt priekā ar spēku, ko dod atvērtas sirdis un sajūtās piepildīti sirds-sapņi.

Šī laikmeta atslēga ir sirds. Kad to plaši atvērsim paši sev, bez bailēm dodot un bez bailēm ņemot, tad arī sāksim dzīvot, redzēt, dzirdēt, sajust, domāt un radīt jau pavisam citā apziņā un vibrācijās.

Mīlēt sevi

Visgrūtākais ir iemīlēt sevi visu. Pieņemt. Visu, kas mēs esam. Nedalot, nevērtējot. Visas savas labās un sliktās īpašības. Pieņemt un iemīlēt savu gaismas un tumsas pusi. Mēs visi bez izņēmuma esam gājuši cauri pieredzēm, kurās izzinājām gan vienu, gan otru. Neviens nevar teikt, ka ir tikai balts, tīrs un pūkains. Tas būtu pašapmāns, taču tas nenozīmē, ka tagad sevi būtu jānosoda par to, ka mūsos ir šī tumsas puse. Tā ir pieredze. To nevar nodalīt vai padarīt par nebijušu. Tā ir izzināšana. Ejot un attīstoties tikai vienā virzienā, mēs esam vāji. Ja ejam tikai tumsas virzienā – mēs esam vāji. Tas pats notiek, ejot tikai gaismas virzienā, – kādā brīdī mēs saprotam, ka tur nav nedz piepildījuma, nedz spēka. Tikai tajā brīdī, kad izejam cauri abām šīm pusēm, izzinām visu, ko Zeme ļauj izzināt personīgā pieredzē, mēs kļūstam par atbildīgiem radītājiem, kuri nekad savu tumšo pusi neizmantos pret citu, jo līdz kaulam zina visu, ko tā spēj. Tad mūsos ir tas spēks, ko visu laiku meklējām ārpusē.

Lielākais klupšanas akmens ceļā atpakaļ pie sevis ir tieši šis pēdējais posms – sevis pieņemšana. Mēs cīnāmies, strādājam ar sevi, mēģinām noslāpēt savu tumšo pusi, ignorēt to vai padarīt ko par nebijušu, lai tikai nav jānostājas tai pretī aci pret aci. Dažkārt brīdī, kad ieraugām to sevī, mēs nespējam noticēt, ka tie esam mēs, un visbiežāk mūs pārņem bailes. Mēs nespējam spert šo pēdējo soli. Taču noliedzot tumšo pusi vai padarot sevi pašu acīs labāku, mēs zaudējam spēkus, jo tas prasa nemitīgu cīņu, kas nekad nebeigsies. Un ne ar vienu citu, kā sevi pašu. Katru reizi, kad domājam, ka esam to noslāpējuši vai pieveikuši, tā atklājas ar jaunu spēku, un mēs atkal cīnāmies. Bezjēdzīgi. Jo abas šīs puses ir vienlīdz spēcīgas. Šo cīņu uzvarēt var tikai, pārstājot cīnīties. Pieņemot un iemīlot sevi VISU, tieši tādu, kādi mēs patiesībā esam. Tajā brīdī rodas apziņa, ka esam izcīnījuši vislielāko cīņu visā savā esībā. Šīs sajūtas var tikai izdzīvot, tās nav iespējams aprakstīt. Tad iestājas līdzsvars. Absolūts līdzsvars sevī, kas atbalsojas VISUR. Tikai tad veidojas izpratne par to, ko īsti nozīmē mīlēt bez nosacījumiem un kas ir mīlestība.

Kas notiks tālāk?

Tālāk nekas nav uzrakstīts. Un nevar būt uzrakstīts, jo katru nākamo mirkli mēs tagad radām paši. Apzināti. Brīvi. Atmodušies. Nesot savā sirdī nenovērtējamu pieredzi, kurai līdzvērtīga nav nekā visā radītajā. Mēs beidzot esam pieņēmuši savu Zemes šķautni. Pēdējo šķautni. Mums atkal ir izvēles iespējas.

LA.lv