Veselam
Psiholoģija

Pašbildes kā diagnoze. Par ko liecina attieksme pret savām fotogrāfijām 16

Foto- pexels.com

Mūsdienu mobilās ierīces atvērušas mums jaunu fotogrāfiju pasauli vārdā “pašbilde” jeb “selfijs”. Kopā ar profesionālajām foto sesijām un parastām fotogrāfijām, selfijus var izmantot, lai noteiktu: kādu es vēlos sevi redzēt? Kāds es gribu izskatīties citiem? Kas man sevī patīk? Stāsts psihologs Andrejs Novoselovs.

Jebkurš cilvēks, raugoties spogulī vai pozējot pašbildei, dara to tā, kā, pēc paša domām, izskatās vislabāk. Dažreiz neapzināti, dažkārt apzināti, mēs ieņemam noteiktu pozu, izvēlamies mīmiku, rakursu. Kaut ko ievelkam, kaut ko izceļam, smaidām, iztaisnojamies, pagriežamies…

Bet, pat strādājot ar profesionālu fotogrāfu, nevar būt pārliecināts par foto objektīva objektivitāti. Pirmkārt, kad jūs zināt, ka tiekat fotografēts, ir grūti aizmirst par to un nepozēt. Un, otrkārt, pats foto speciālists ne tikai “klikšķina”, bet vēlas iegūt māksliniecisku attēlu, bieži vien tālu no psihoterapeitiski godīgas varoņa fiksācijas.

Sanāk, ka tikai automātiskās novērošanas kameras objektīvi fiksē tādus, kādi esam. Nu, vēl kā nejaušu garāmgājēju reportāžu stila fotogrāfiju otrā plāna varoņiem mums ir cerības uz dabiskumu. Tātad, ko par mūsu būtību liecina selfiji, fotosesijas un nejauši kadri? Kā ar to palīdzību pareizi diagnosticēt savu psihisko stāvokli?

Pajautā sev: Kāda ir tava reakcija uz savu tēlu pašbildēs, profesionālās fotosesijās un nejaušos kadros?

“Neglītais pīlēns”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Sāksim ar galējību: ar cilvēkiem, kuri sev nepatīk uz jebkura foto, spogulī un vispār. Pārāk tievi, pārāk resni, matiem nav īstā krāsa vai tie ir plāni, sejas vaibsti nav pareizi, mīmika nekāda, nevienas veiksmīgas pozas… Patiesībā viņi var izskatīties vienalga kā: gan normāli un skaisti (tiešām neglītu cilvēku vispār ir ļoti maz), tikai pārliecināt viņus par to ir bezjēdzīgi. Viņi neticēs.

Nelaime tāda, ka ķermeņa iedomātais tēls un realitāte atšķiras tik ļoti, ka nekas nelīdz. Tādi cilvēki vai nu samierinās ar neglītā pīlēna lomu un mūžīgi slēpjas no visiem, vai arī, ja nolemj mainīties, tad radikāli, iesaistot plastisko ķirurģiju, maksimālas ķermeņa izmaiņas (līdz pat lieko ribu izņemšanai) un pilnīgu izskata maiņu.

Hipotēze: tāda attieksme pret sevi – trauksmes signāls, kas liecina vai nu par dziļu garīgu traumu bērnībā, vai psihisku patoloģiju risku. “Es negribu būt tāds” ir pārāk viegli saīsināt līdz “Es negribu būt”. Dominējošās emocijas – kauns, pašiznīcināšanās, bezcerība – raksturīgi narcistiskai traumai un psihes pēctraumatiskam stāvoklim.

Viņi nav nejaušie cilvēki

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Ar pašbildēm un fotosesijām viss kārtībā: viņi patīk sev un citi atpazīst. Bet ar nejaušiem attēliem neveicas: te mīmika vai poza neglīta, rakurss nav īstais… Var būt divas iespējas.

Variants Nr. 1. Ir cilvēki ar bagātu mīmiku, plastiski un ļoti kustīgi. Vērot viņus kustībā ir īsta bauda (arī video viņi izskatās skaisti), bet momentuzņēmumi ir problēma.

Hipotēze: tā notiek ar pārsvarā neirotiskiem cilvēkiem: viņu dzīve ir attiecībās, procesā, nevis statiskos stop kadros.

Variants Nr.2. Cilvēki, kuri pastāvīgi spēlē zināmu lomu reāliem vai iedomātiem skatītājiem. Tā ne vienmēr ir apzināta izlikšanās vai sevis nepieņemšana. Gadās, ka cilvēka “paša sev” vienkārši nav: nebija iespējams izveidoties, nebija vajadzības. Tas ir raksturu, masku un pozu krājums dažādiem partneriem un situācijām, un tas darbojas perfekti un tiek uztverts dabiski. Tikai kad noņemtas visas maskas, nav, ko fotografēt.

Hipotēze: “aktieri” ir histēriski akcentēti cilvēki, viņiem ir dabiski spēlēt lomas, tikai jāzina kam un ko spēlēt.

Dzimuši modeļi

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Cits gadījums: cilvēki, kuri sev patīk tikai iestudētās fotogrāfijās. Ar izvēlētiem kostīmiem, grimu, vidi, gaismām un režiju. Tur viss ir vienkārši satriecoši. Spilgts, īpašs, neaizmirstams. Parastā dzīvē, bez sagatavošanās, paši, spogulī, uz ielas… nekas īpašs, pelēcība. Neprofesionālas spontānas foto sesijas viņiem arī nepatīk: bez īpašas sagatavošanās tās sanāk pārāk neglītas. Viņi parasti rūpējas par sevi, tērē laiku un enerģiju kosmetologiem, stilistiem, sporta zālei, diētām (vai arī netērē, jo viņiem nav pietiekami daudz līdzekļu, tomēr ir pārliecināti, ka tāpat vien, bez darba ar sevi viņi ir “nekas”).

Hipotēze: tā ir narcistiski histēriska rakstura pazīme. Tādi cilvēki, tāpat kā visi, vēlas tuvību, mīlestību un pieņemšanu – bet saņemt tos vienkārši nespēj, jo ieguvuši pārliecību, ka tāpat vien tos nedod. Mīlestība ir jānopelna! Ar sasniegumiem, smagu darbu, izrādīšanos, kņadu un spīguļiem. Viņi ir lieliski aktieri, modeļi, “firmas sejas un krūtis”. Viņi saņem daudz uzmanības, slavu un atzīšanu. Tikai viņu nepieciešamība pēc mīlestības ar to pilnībā netiek apmierināta.

Esmu lielisks!

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pretstats: cilvēki, kuri sev patīk tikai pašbildēs. Citiem fotogrāfiem nekad nav izdevies iemūžināt šo cilvēku kā vajag. Bet patstāvīgi, izvēloties fonu, rakursu, pozu, sejas izteiksmi, viņi paši sevi fotografē izcili!

Tas nekas, ka skatītāji ķiķina par šiem sociālajos tīklos publicētajām pašbildēm uz paklāju, skapju un dīvānu fona. Viņi nesaprot: labam fotoattēlam jāatspoguļo iekšējā pasaule, nevis kaitinošie nepilnīgās ārienes izkropļojumi.

Hipotēze: tas arī ir narcisms, tā otra puse. Priekšstats par savu pārākumu un neatvairāmību. Tomēr nepilnības kauns vienmēr ir gatavībā, vienmēr mīt dvēseles dziļumos un grauj ticības sev pamatus.

Vienaldzīgie

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Šiem cilvēkiem viņu izskats nav svarīgs. It kā. Tīrs, kārtīgs – viss labi gan spogulī, gan jebkurā fotoattēlā (izņemot pašbildēs, jo tās viņi nekad nefotografē). Viņi uzskata, ka izskats ir nieki, ja vien neesi krokodils, galvenais ir attiecības un iekšējā pasaule. Apģērbu nēsā ērtu un funkcionālu, bieži vien visa garderobe sastāv no vairākiem identiskiem vienāda stila priekšmetiem, lai nebūtu jādomā par izvēli. Uz tiem, kuri pārmērīgi rūpējas par savu izskatu (un pārmērīgi – tas ir viss, kas lielāks par nulli), viņi skatās no augšas.

Hipotēze: parasti tie ir introverti, šizoīdi, nedaudz autiski cilvēki. Cilvēku attiecību nosacījumi viņiem šķiet pārāk sarežģīti vai neloģiski, neietilpst harmoniski drošā klasifikācijā, tāpēc nogurdina un traucē. Bet, ja papētītu dziļāk, zem patiesās vienaldzības pret izskatu varētu atrast tās pašas šaubas par sevi. Vienkārši šie cilvēki ir atraduši citu paņēmienu: pārcelt sacensības no nedrošas vai acīmredzami zaudētas ārējās efektivitātes lauka uz iekšēju efektivitāti. Bieži vien dvēseles dziļumos viņi cer, ka tādus pelēkus un nemanāmus kāds tomēr pamanīs un iemīlēs. Bez slēptiem nodomiem un bez nosacījumiem, tāpat vien. Tāpat kā mamma vai tētis. Tad šie gandrīz neredzamie cilvēki pēkšņi izrādās pamanāmi un skaisti. Ar veiksmīgiem fotoattēliem.

Nekādu problēmu!

Ir tādi laimīgi cilvēki, kuri patīk sev visur: gan nejaušos kadros, gan fotosesijās, gan spogulī un selfijos. Viņi ne vienmēr ir skaisti, viņiem ir arī pamanāmas nepilnības un viņi labi zina savas priekšrocības un trūkumus. Viņi vienkārši netaisa no tiem traģēdijas, neslēpj un neuzsver. Viņu āriene sakrīt ar iekšējo, ķermeņa tēls ar realitāti, un viņi ir pārliecināti, ka izskatās pietiekami labi. Šī pārliecība par pietiekamību, dabiskumu un atbrīvotību izskatās, iespējams, pievilcīgāka nekā modeļa izskats.

Hipotēze: psihologi, atšķirībā no psihiatriem, nelieto normas jēdzienu. Tāpēc par šādiem cilvēkiem var teikt, ka visas viņu personības daļas – šizoīdā, neirotiskā, narcistiskā – ir harmoniski attīstītas, līdzsvarotas un integrētas dinamiskā adaptīvā veselumā.

Atrodi kopējo dažādu veidu attēlos. Ieraugi savu īsto Es fotogrāfijās. Un pieņem to.

Var atšķirīgi uztvert fotogrāfijas, patikt sev vai nepatikt, pilnībā vai selektīvi, pieņemt vai cīnīties ar to. Bet vienā vai otrā veidā ir kaut kas kopīgs visām fotogrāfijām, atspulgiem spoguļos un citu cilvēku acīs. Tas kopīgais ir – tavs Es. Nedalāma personība, ieskaitot ķermeni, dvēseli, attiecības ar citiem cilvēkiem, un vietu dzīvē. Izskats ir tikai viena no daļām. Izskats nav galvenais. Ja ne tas, tad kas cits noteikti darbosies kā simptoms un būtības atspoguļojums. Izskats vienkārši ir nedaudz vairāk pamanāms.

 

 

Avots: psyh

P.S.

* “Mēs tā netiektos pēc vispārējas atzinības, ja skaidri zinātu, ka esam tās cienīgi.” Luks de Vovenargs

* – Sakiet, lūdzu, vai jūs darbavietā uzņemat selfijus un liekat tos sociālajos tīklos?
– Nē, man kaut kā nav ienācis prātā.
– Bet daudzi cilvēki tā dara.
– Redziet, lieta tāda, ka es esmu ginekologs…

LA.lv