Veselam
Dzīvesveids

Pat svētceļojumā ar nūjām. Jautājam ilggadējiem nūjotājiem, ko devis šis sporta veids2

Foto – LETA

“Maigā, rāmā fitnesa revolūcija… 2005. gada lielākais sporta bums veļas pār Eiropu. Jau sasniedzis Igauniju, mūs vēl ne. Daudzās Eiropas valstīs pastaiga ar nūjām vairs nav sporta veids, bet gan iespaidīga veselības kustība.” Tā pirms gandrīz desmit gadiem 36,6 °C slejās rakstīja žurnāla toreizējā galvenā redaktore Vita Beļavniece. Tieši ar Vitas starpniecību nūjošanas ideja izplatījās visā Latvijā.

Tagad nūjotājus var sastapt visur – gan liedagā pie jūras, gan mežā un parkā, gan lauku lielceļu malās vai pilsētu ielās. Ne tikai pa vienam vai divatā dudinot, bet ejot kuplākos bariņos, arī pulcējoties pārgājienos un sacensībās. Piemēram, 9. maijā Mežaparkā notiks pirmais no sešiem Latvijas nūjošanas kausa posmiem, kas turpināsies Liepājā, Siguldā, Skrīveros un citur.

Nūjošana kā alternatīva slēpošanai iekļauta pamatskolu sporta programmā. To māca Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studentiem, topošajiem sporta skolotājiem. Asociētā profesore Baiba Smila, kura lasa lekcijas par šo disciplīnu, smaidot atceras, ka agrāk sportiskie džeki lūguši viņus piesegt, sak, lai kāds paziņa neierauga ejam uz tuvējo mežu ar nūjām rokās. Pašlaik attieksme mainījusies. Ne tikai augstskolā, bet visā sabiedrībā.

“Lielākais prieks par to, ka cilvēki izvēlas sportot, jo domā par savu veselību. Daudzi gan dod priekšroku ātrai nūjošanai, gandrīz vai skriešanai ar nūjām, tomēr neuzskatu, ka tā ir veselīgai vislabvēlīgākā, jo ātrumā kaut ko var izdarīt nepareizi. Man šķiet vērtīgāk nūjošanu uztvert kā izkustēšanos, kam līdzi nāk iespēja gūt mieru dabā, kā savdabīgu meditāciju,” uzsver Baiba Smila.

36,6 °C vaicāja dažiem ilggadējiem praktiķiem, ko devis un kā gadu gaitā mainījies šis sportošanas veids. Izrādās, ar nūjām rokās dodas pat svētceļojumā!

Man patīk iztaisnoties

Kristīna kopā ar jaunāko dēlu Helgi un pavadoņiem – Latvijā visai retajiem šiba inu suņiem Odžo un Zuki. Tie netraucē nūjot, ir uzticami ceļabiedri. Foto – Marta Purmale

“Allaž atceros, kā mācīja pasniedzējs no Somijas: nūjojot vienmēr skaties uz priekšu, ar smaidu, pretim savai nākotnei,” uzsver Kristīna Bernāne, Priekuļu bērnudārza Mežmaliņa vadītāja.Pirms desmit gadiem viņas ģimene bija redzama uz 36,6 °C vāka – visi smaidīgi un ar nūjām. Kristīna joprojām, sākoties pavasarim, vismaz reizi nedēļā izkustas, nūjojot pa Priekuļu trasi.

“Man patīk izlīdzinātā kustība nūjojot. Šāda iešana ļauj kļūt taisnākai. Pleci ir nolaisti lejup, nedaudz atpakaļ. Vēders, arī gūžas un dibena muskuļi sasprindzināti. Visu laiku noturu sevi tādā kā korsetē. Tas ik pa laikam jāatceras, lai neatslābtu.

Nūjošana palīdz attīstīt muskulīšus, kas bijuši novārdzināti. Tas ir ļoti labs sporta veids ķermeņa vispārējai fiziskajai sagatavotībai, jo iesaistās gan rokas un kājas, gan elpošana. Treniņš sirdij, asinsvadu sistēmai, plaušām – un prieks! Atrodies svaigā gaisā, baudi labas emocijas, pozitīvi uzlādējies.

Ar vīru Uģi kādreiz bijām aizrautīgi slēpotāji. Braucot darba darīšanās uz Somiju, vīrs pamanīja daudzus nūjotājus, tas šķita interesanti. Trenējoties slēpošanā, jau bijām līdzīgi skrējuši ar nūjām. Uģis izdibināja, kā vajadzētu darīt pareizi. Vispirms izmēģinājām ar pielāgotu slēpošanas inventāru. Kā pratām, tā darījām. Tad par nūjošanu sāka runāt arī Latvijā, pamazām parādījās pirmie gājēji, notika mācības. Tagad viss ir ļoti mainījies. Uz nūjotāju vairs neskatās kā uz dīvaini, neizsaka piezīmes. Priekuļos ir ļoti daudz šādu sportotāju. Iet vienatnē vai ar draugiem, iesaistījušies pulciņos un interešu grupās. Katrs to dara pēc savām spējām. Vecākam cilvēkam nav tik daudz spēka, lai sparīgi atspertos, taču nūjo, cenšas. Ja var iet vairākus kilometrus, viss ir kārtībā, lieliski. Ja pēc gājiena ir labā noskaņojumā un nekas nesāp, var pieņemt, ka nūjojis pareizi.

Kādreiz mācījos kursos pie somu pasniedzēja. Bija vērtīgi dzirdēt speciālista viedokli, piemēram, kā pareizi iet kalnā un nākt lejup, kādam jābūt ķermeņa stāvoklim pret zemi, nūjas leņķim.

Agrāk uzskatīja, ka vajag garākas nūjas, nekā mēs izmantojam patlaban. Igaunijas veikalos vēl joprojām tādas piedāvā. Taču, jo garākas nūjas, jo lielāks spēks jāpieliek, jābūt atlētiskākam, lai izdarītu tehniski pareizi. Mēs savas garās nūjas jau sen noīsinājām. To var izdarīt pats – noņem rokturi, augšpusi nogriež un uzgali uzsprauž atpakaļ.

Ar slēpošanu vairs neaizraujos. Vasarā braucu ar divriteni, eju staigāt ar suņiem un vēl vingroju. Nūjoju kopā ar vingrošanas grupas meitenēm, citreiz kopā ar draugiem. Nedēļā reizi vai divas mērojam apmēram piecus kilometrus garo trasi.

Pirms trim gadiem sākām nūjot ziemā. Mērķis – sagatavoties Tartu maratonam maijā, lai pieveiktu desmit kilometru. No mūsu entuziastu pulciņa uz sacīkstēm gan aizbrauca tikai četri, bet bijām apmierināti, ka to izdarījām. Ja sevi pārvari, emocijas vienmēr ir patīkamas.

Ar darba kolektīva nūjotājām pēdējos divus rudeņus piedalāmies Priekuļu trail sacensībās, kurās ietilpst arī nūjošanas pārgājiens. Var veikt četru kilometru apļu neierobežotu skaitu noteiktajā kontrollaikā, turklāt ģimeņu vai uzņēmumu komandas dalībnieku kilometrus saskaita kopā – jo vairāk cilvēku nūjo, jo lielāks rezultāts. Vienu gadu bijām septiņas dalībnieces, ieguvām trešo vietu. Nolēmām, ka jāvinnē! Iesaistījām citus un uzvarējām. Sešpadsmit cilvēku kopā pieveica 203 kilometrus!

Tā ir vēl viena labā ziņa – ja nūjo draugu pulkā, labās emocijas pieaug, prieka ir daudz vairāk.”

Ko Kristīna ieguvusi

* Ķermenis ir trenētāks, labāk darbojas.

* Piedzīvojusi daudz skaistu brīžu dabā.

* Kuplinājusi labas emocijas draugu pulkā.

Ar četrām kājām vieglāk

Pēteris uzskata, ka sēdošais darbs birojā pieprasa līdzvērtīgi ilgu izkustēšanos. “Katru dienu ar dažiem kolēģiem pavingrojam turpat birojā. Noteikti dodos nūjot, tā ir arī iespēja izrauties svaigā gaisā.” Foto – Marta Purmale

“Man patīk, ja fiziska darbošanās ir apvienota ar garīgās izaugsmes elementu. Nūjošana ir īstā lieta, kam likt klāt pievienoto vērtību,” atzīst Pēteris Aglonietis. Viņš jau trešo gadu organizē gājienu uz Aglonu, kā pats saka – svētceļojumu ar nūjām.

Pēteris sešus gadus strādā Latvijas Valsts probācijas dienestā par referentu, viņam ir mīļa sieva un trīsgadīga meitiņa. Tomēr tas ir īpašs pavērsiens dzīvē, jo pirms tam viņš 25 gadus bija Romas katoļu baznīcas priesteris un Dominikāņu ordeņa mūks. Jau kopš 90. gadu sākuma daudzus svētceļniekus no Rīgas, Talsiem, Liepājas, Salaspils vedis uz Aglonu. Kopš apguvis prasmi nūjot, urdījusi ideja atkal kaut ko organizēt, vadīt saturīgu pasākumu, lai tas būtu emocionāls un motivējošs.

“Tagad nūjošanai ir zelta laiks. Esmu atradis 60 zinātnisku pētījumu par šādas sportošanas efektivitāti. Ikreiz vēl vismaz stundu pēc nūjošanas lidoju, ķermenis gavilē. Šāda aktivitāte modina no slinkošanas un sēdēšanas, ļauj piedzīvot ķermeņa prieku.

Nūjošanu iepazinu, pateicoties sievasmātei Ainai Vilsonei, kura dedzīgi nūjo jau piecus gadus. Reiz viņa laimēja velosipēdu. Ko var sadarīt, lai tādu dabūtu? Nūjot! Viņa braukā pa pasākumiem dažādās vietās, Loterijā Ventspils nūjotāju festivālā Aina arī tika pie velosipēda. Agrāk par nūjošanu neko daudz nezināju. Aizgājām uz nodarbību kopā ar sievasmāti, tur mazliet pamācīja. Iepatikās. Vienmēr esmu daudz sportojis, regulāri spēlēju basketbolu. Ja gribi būt sportisks, sprigans un izturīgs, vajag kustēties pamatīgi. Kad pārbaudīju, cik sparīgi varu nūjot, sapratu – vēl ir kur augt. Atradu Latvijas Tautas sporta asociācijas kursus, kur māca nūjošanas gidus – instruktora palīgus. Viņi drīkst arī vadīt pasākumus, ja piedalās nūjošanā apmācīti cilvēki.

Reiz saņēmu pravietojumu, nākotnes paredzējumu – ej svētceļojumā ar nūjām! Patiesi, tas būtu kolosāli! Nevis nūjošana uz Aglonu, jo tad pasākuma atslēga būtu sports, bet gan svētceļojums ar nūjām. Dievbijīgs saturā, taču nenesot milzu krustu, neuzsaucot megafonā un nespēlējot ģitāru, jo to pagrūti savienot ar nūjošanu. Gribēju pats pārbaudīt, vai šāds veids iespējams. Piedāvāju draugiem. Daži baidījās, ka fiziski neizturēs, citi nevarēja atrast laiku. Tad divatā ar vienu kungu gājām no Rīgas Doma laukuma līdz pat Aglonai. Nūjojām līdz 40 kilometru dienā, un tas bija grūti. Pirmās divas dienas vēl lido, gavilē, bet tad jau pulveris izšauts. Vajadzēja sevi noregulēt, lai izturētu pārējo ceļu. Pagājušajā gadā arī gājām, dienas distance gan bija uz pusi īsāka. Šogad esmu iecerējis sākt no Varakļāniem, veikt trīs dienu maršrutu līdz Aglonai. Nesen noskatījos raidījumu par svētceļojumiem Eiropā, ļoti daudzi ceļo, ņemot līdzi nūjas.

Nūjošanā ir trīs līmeņi – pastaiga, fitness un sports. Veselīgā ir pastaigas maniere. Kāds teiks – daudz neatšķiras no parastas iešanas, bet tā nav tiesa. Pat pastaigas manierē nūjotājs sper nedaudz platāku soli, un ar to pietiek, lai ietu ātrāk. Stāja mainās, muskuļi darbojas daudz efektīvāk, mugurkauls iztaisnojas. Neesi sakņupis, līdz ar to nogursti mazāk. Atspiežoties uz nūjām, it kā cel sevi augšā un iztaisno mugurkaulu, kas saliecies, pie biroja galda ilgstoši sēžot. Un vēl labā rotācija, it kā izšūpošana, kas patīk visam organismam. Pret kalnu ejot, var atbalstīties uz nūjām – ir vieglāk. Tās ir kā divas garākas kājas, kas palīdz, dod stabilitāti. Ha, tātad esam četrkājaini!”

Ko Pēteris ieguvis

* Veselīgu veidu, ar ko mazināt ilgstošās sēdēšanas sekas.

* Jaunu nodarbošanos brīvajam laikam.

* Patīkamu saskarsmi ar daudziem cilvēkiem, ar kuriem kopā nūjo.

* Jaunu ideju svētceļojumam.

Lunkani pretim saulrietam

“Sākumā visi vaicāja par tām slēpēm, bet tagad vairs ne. Nesen gan viens pajautāja. Mēs to uztvērām ar humoru un teicām: laikam slikti ar acīm, neredzi, ka mums ir slēpes?!” Foto no Ilonas Kilas personiskā albuma

Liepājniece Ilona Kila nūjo jau deviņus gadus, turklāt ar to nodarbojas nopietni. Brīvajā laikā, ārpus grāmatvedes darba, māca nūjošanu citiem – agrāk Kalnišķos un Nīcā, tagad arī Aizputē un Otaņķos. Divreiz nedēļā kā instruktore vada grupas Liepājā. Saņēmusi pilsētas apbalvojumu par šā sporta veida popularizēšanu.

“Visi saka – ah, tā tāda modes slimība… Bet kāpēc gan neizslimot šo kaiti?!

Par nūjošanu pirmo reizi izlasīju žurnālā 36,6 °C, tas uzreiz šķita mans sporta veids. Kad stāstīju citiem, daudzi smējās. Tagad Liepājā, tāpat kā visur pasaulē, nūjo ļoti daudz cilvēku. Es pati esmu mācījusi vairākiem simtiem Liepājā, vēl arī Priekulē, Vērgalē un Dzeldē. Mans skolnieks Imants Ločmelis nūjo gandrīz tikpat ilgi kā es. Viņš Liepājā ir otrs instruktors, bet ir daudz sekotāju arī Grobiņā. Imanta grupās dominē sportiskais variants – lieli attālumi, divdienu pārgājieni, piedalīšanās Eiropas mēroga sacensībās. Viņam kā bijušajam skrējējam šāds veids ir sirdij tuvāks. Jau trešo gadu pastāv biedrība Nūjo ar vēju, tā apvieno aktīvākos sportotājus.

Liepājā maijs ir veselības mēnesis, būs daudz pasākumu, tostarp nūjošana. Vadīšu nodarbības arī jaunajām māmiņām, jo daudzas vēlas to iemācīties. Man nav bijis neviena, kurš nevarētu apgūt šo sportu, tātad spriežu, ka visi to spēj.

Prieks, ka Liepājā nūjošanu uzskata par normu. Līdz pat tumsiņai jūrmala ir pilna ar aktīviem sportotājiem – skrējējiem, soļotājiem, riteņbraucējiem un nūjotājiem. Pat ja nevienu nesatiec, redzi, ka gājuši daudzi – smiltis nūju asumiņu sabakstītas. Tagad nūjo cilvēki, kuri agrāk nenodarbojās ne ar kādām kustību aktivitātēm, arī tie, kuri nevar skriet, jo problēmas ar ceļiem, bet nūjojot šī vaina netraucē. Nesen manā grupā ieradās sieviete, kurai dakteris ieteica šādi normalizēt asinsspiedienu.

Arī pati sāku sportot tikai pēc 50 gadu vecuma. Sapratu, ka gadi iet uz priekšu un kļūstu arvien stīvāka. Nūjošana uzreiz iepatikās. Vēl viena aizraušanās ir Argentīnas tango. Abos kustību veidos ir kaut kas līdzīgs – dejojot jātur līdzsvars, un arī nūjojot nedrīkst klāņoties, savai asij jābūt taisnai.

Ievēroju, ka nūjo arvien jaunākas sievietes, viņas to izvēlas papildu citiem sporta veidiem. Vīriešu gan joprojām maz. Prieks par tiem, kuri kādreiz jau mācījušies, bet grib apgūto nostiprināt. Nāk grupā, lai, kā paši saka, nezaudētu nūjošanas garu un bariņā justos jautrāk. Ļoti patīk, ka vecas kundzītes staigā nevis ar štociņu, saliekušās uz vienu pusi, bet gan ar nūjām, mugura puslīdz taisna. Tas nekas, ka nesporto pa īstam, labi, ka izkustas svaigā gaisā. Redzu gan daudzus, kuriem gribētos teikt – rokas nepareizi, galva nodurta, pleci uzrauti. Kādreiz aizrādīju, bet bieži skanēja atbilde: es skatījos internetā, tur tā bija… Vairs neko nesaku. Dažreiz tomēr pavaicāju, kas ir mācījis. Izrādās, neviens. Daudziem nūjas tiek uzdāvinātas, nezina, ko tālāk darīt. Tad būtu jāmeklē instruktors un jāapgūst pareizās kustības.

Nūjošanā ir daudz kustību un vēl vairāk emociju. Pārrunājam aktuālo, redzēto, uzzināto, dalāmies kulinārijas pieredzē un veselīgos ieteikumos. Vakarā skatāmies saulrietu. Vienvasar aizsoļojām līdz nūdistu pludmalei. Pašā jūras krastā salikām nūjas kā baļķīšus ugunskurā un devāmies kailas peldēties.

Daudzas vēlas notievēt nūjojot. To var, tikai nebūs kā uz burvju mājienu. Pirms nodarbības nevajag pieēsties, arī pēc tam vismaz stundu der atturēties, lai enerģija, kas iekustināta, turpina mutuļot. Ja pēc kārtīgas soļošanas kārojas paēst, labāk paciesties, lēniem malciņiem padzerties ūdeni.

Saistītie raksti

Kad pēc nodarbības atgriežos mājās, ir patīkams nogurums un gandarījums, ka atkal esmu kaut ko labu darījusi savas un citu veselības labā.”

Ko Ilona ieguvusi

* Izturību un lunkanumu, uzlabojusies veselība.

* Gandarījumu, ka var būt noderīga, dot citiem to, ko pati māk.

* Pozitīvāku dzīves uztveri.

* Ieguvusi daudz draugu.

 

LA.lv