Veselam
Psiholoģija

Pēc iespējas vairāk kustēties! Pārliecināta 101 gadu vecā Alise Lauva0

Personiskā arhīva foto

Alise Lauva (101) dzimusi Sibīrijā divpadsmit bērnu ģimenē. 1923. gadā vecāki atgriezās Latvijā un apmetās uz dzīvi Bauskas rajona Bārbeles pagastā. Pie vīra izgāja agri – jau 21 gada vecumā. Vīrs Zūrās vadīja krejotavu, bet Alise tur strādāja par palīdzi. Ģimenē piedzima četri dēli. Pēc kāda laika pārcēlušies uz Kandavu, kur pašu spēkiem uzbūvēja māju, bet Alise tās priekšā ierīkoja krāšņu puķu dārzu.

Darba gaitas aizritēja gan Kandavas lauksaimniecības tehnikumā, kur viņa strādāja par pavāri, gan Popova radiorūpnīcā.

Viņai ļoti patīk gatavot, savulaik bieži aicināta par saimnieci dažādos godos, kāzās.

Abi ar vīru dziedājuši korī, 1973. gadā piedalījušies arī dziesmu svētku simtgadei veltītajos XVI Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Arī tagad viņa labprāt dzied, turklāt atceras visām dziesmām vārdus. Viena no viņas mīļākajām tautasdziesmām, ko uzskata arī par savas dzīves moto: “Bēdu manu lielu bēdu,/ Es par bēdu nebēdāju./Liku bēdu zem akmeņa,/ Pāri gāju dziedādama.”

Kopš 2008. gada dzīvo Tukumā pie radiem. Šā gada 29. novembrī viņa gaidīs ciemos savus trīs mazbērnus, piecus mazmazbērnus, trīs mazmazmazbērnus un citus tuviniekus, lai kopā nosvinētu savu 102. dzimšanas dienu.

“Savos gados viņa ne tikai pati aprūpē sevi, bet arī uzkopj savu istabiņu: izslauka, uzmazgā grīdu, noliecas līdz pat zemei un ar lupatu rūpīgi izberž visus stūrīšus aiz dīvāna, skapja, kumodes. Neviens viņai neliek to darīt, bet viņa uzstāj un vēl pasmejas: “Man tas patīk, turklāt man ir tādas garas rokas – gluži kā mērkaķim!” Mēs apbrīnojam viņas atmiņu un spēju uztvert visu ar humoru. Viņa atceras ne tikai dažādus savas dzīves notikumus, bet ir lietas kursā par visu, kas notiek Latvijā un pasaulē. Mums viņa ir kā piemērs. Aizbraucam ciemos un no viņas uzlādējamies ar enerģiju,” par Alisi Lauvu tec viņas radiniece Daina Zariņa.

Personiskā arhīva foto

Ilgdzīvošanas noslēpumi

Ilgdzīvotāju dzimta. Šogad jūnijā Alises māsa Milda nosvinēja 95. dzimšanas dienu. Arī mamma nodzīvojusi līdz 93, brālis – līdz 95 gadiem.

Optimisms. Nepārtraukti uztur sevi možā garastāvoklī, nekad nečīkst. Viņas iemīļotais teiciens: “Možu garu, senču sparu!”

Kustības. Cītīgi skaita noietos soļus – gan pa istabu, gan Tukuma privātmājas pagalmu.

Arī, skatoties pa logu, viņa neatbalstās uz palodzes, bet stāv taisnu muguru un soļo uz vietas, lai izkustinātu ceļgalu locītavas. Bet, runājot ar radiem pa tālruni, vingrina ķermeni – groza to no vienas puses uz otru, izkustina vidukli.

Nūjošana. Pirms dažiem gadiem tuvinieki uzdāvinājuši speciālās nūjas, teikdami, ka ar tām staigāt būs vieglāk, augums nelieksies uz vienu pusi, kā balstoties uz spieķa, turklāt nūjošana ir modē. Līdz šim neredzētie sporta rīki tā iepatikušies, ka tagad spieķis nolikts malā un Alise Lauva regulāri nūjo pa istabu.

Masāža vingrumam. Ar radu dāvāto roku masāžas ierīci viņa katru rītu deviņas reizes, kā teikts latviešu tautasdziesmās, izmasē ne tikai roku, bet arī kāju pirkstus. Ar masāžas ezīti katru dienu izmasē galvas ādu, bet ar pēdām paredzēto – arī tās.

“Kad beidzu masāžas, man šķiet, it kā es būtu nostrādājusies,” viņa stāsta.

Koku enerģija. Katru dienu Alise aptuveni pusstundu pavada svaigā gaisā: pasēž saulītē uz soliņa, pastaigājas dārzā.

Pieiet pie katra koka, pieglaužas, sasveicinās un kādu brīdi ar to parunājas. “Tā es uzņemu enerģiju!”

Uzturs. Nav izvēlīga ēdienos, bet nekad nepārēdas. Arī uz nakti nedzer, neēd. Pēdējo reizi maltīti ietur ap pulksten 18, jo uz nakti nevar kuņģi pārslogot. Tāpēc arī nekad nesūdzas par bezmiegu.

Žurnāla “36,6C” novembra numurā lasiet vairāku ilgdzīvotāju stāstus un speciālistu ieteikumus, kā dzīvot ilgi un veselīgi. Žurnālu var lasīt arī elektroniskajā versijā. 

LA.lv