Veselam
Psiholoģija

Pie kā mūs novedīs “dzīve ekrānos”?0

Foto: pexels.com

Komunicēšana sociālajos tīklos noņem spriedzi, bet pastiprina vēlēšanos. Ja šī vēlēšanās ilgi nepiepildās, vientulības sajūta tikai pastiprinās.

Telefona sarunas, sarakste feisbukā vai VK, WhatsAppā vai Skypā ir labi tikai tajā gadījumā, ja agri vai vēlu beidzas ar vārdiem: tiksimies rīt.

Lapā labkovskiy.ru var lasīt psihologa Mihaila Labkovska pārdomas par bēgšanu no reālās dzīves.

Daudzas dāmas (vīrieši – mazāk) pamanās ticēt attiecībām sociālajos tīklos. Ne jau tādās, kuras tur iesākušās un plūstoši pārtapušas reālā draudzībā, bet tikai virtuālajā veidā pastāvošas, ilgstošas un tā arī nenonākušas līdz īstiem apskāvieniem.

Tāda veida – “starp mums ir dvēseļu radniecība” un epistolārs romāns. Gribas jautāt: kur jūs dzīvojat? Reālā vai virtuālā pasaulē? Ja pirmajā, tad arī attiecības jāveido šeit, uz zemes, un ar to, kuru var aptaustīt. Bet ja otrajā – mums ir problēma.

Foto: pexels.com

Sarakste, lai cik emocionāla būtu – ir tikai informācijas apmaiņa. Komunikācija, īsta komunikācija, kura dod mums prieku, siltumu, elkoņa un aizsargātības sajūtu, komunikācija, kura kalpo par pamatu vissvarīgākajam dzīvē – mīlestībai un draudzībai – iespējama tikai, kad cilvēki sēž blakus dīvānā, uz soliņa, palodzes, pie galda, kinoteātra krēslos… Pieskārieni, acu skatieni, mīmika, žesti, intonācija – lūk kas komunikācijā ir vissvarīgākais. Tā uzbūvēta cilvēka psihe, ka laimei tas nozīmīgāk par vārdiem!

Tiem, kuri paši nesaprot, speciālisti zinātniski un eksperimentāli pierādījuši pieskārienu, apskaušanās un acu skatienu kontakta vitālo nepieciešamību.

Ir pat statistika: komunikācijas nepieciešamība 80% tiek apmierināta uz emociju apmaiņas rēķina. Kā tu domā, kāpēc pie tāda tehnoloģiju attīstības līmeņa, kino un televīzijas, teātris turpina dzīvot un mirt negrasās? Tāpēc, ka tajā ir emocijas – dzīvas, kontakti – tieši. Tādēļ saskarsme ar mākslu izraisa spilgtas emocijas un ne ar ko nesalīdzināmas dziļas jūtas.

Protams, teātrī spēlēt ir sarežģītāk, ne katrs spēj atdot enerģiju, spīdēt un izstarot. Lūk, kāpēc visi teātra aktieri var spēlēt kino filmās, bet ne visi kinoaktieri spēj būt pārliecinoši uz skatuves. Iedomājieties teātrī, piemēram, Tomu Krūzu. Grūti, vai ne? Un protams, uzturēt attiecības reālajā dzīvē sarežģītāk nekā virtuālajā. Bet no tādām, piedodiet, arī atdeve lielāka.

Paralēli komunikācijai sociālajos tīklos pastāv arī trula atrašanās tajos. Sēdēšana.

Daudzas stundas, daudzgadīga. Un visi zina, kādas slimības simptoms tas ir – neizdevušās dzīves simptoms. Pilnīgas izgāšanās. Reālu draugu un reālu notikumu trūkums. Prieka un jēgas nepietiekamība. Savā dzīvē “piesmacis “ – paskatīsimies, kā dzīvo citi un padzīvosim tur. Tas ir bijis vienmēr: lūrēšana logos un atslēgu caurumos, klaču apsūkāšana, kolektīvās apspriedes un to cilvēku nosodīšana, kuri dzīvo aktīvi, pilnvērtīgi un bez atskatīšanās. Tagad klačām cits mērogs un forma, bet iemesls palicis tas pats – garlaicība un slinkums.

Foto: Pexels

Iesaku pārtraukt mēģinājumus dzīvot paralēlās pasaulēs, jo vairāk – ja tāda tieksme novērojama bērniem. Tiklīdz bērns tā vietā, lai ietu spēlēt futbolu, sēžas pie datora, izmantojiet visus līdzekļus, bet nepieļaujiet atkarības veidošanos! Tas ir tas pats ieradums, kurš kļūst liktenīgs: no virtuālām kaujām un nikiem draugu vārda vietā pie sociālajiem tīkliem, iepazīšanās portāliem un virtuālā seksa normālas ģimenes un attiecību vietā. Doza, kuru es uzskatu par nekaitīgu bērna psihei – 1,5 stundas pie datora – darba dienās un 4 stundas – brīvdienās. Ieskaitot laiku mācībām (referāti, konspekti un pārējais).

Atcerieties, ka komunikācija Interneta kopienās tikai padziļina bērna komunikatīvās problēmas. Patiesībā ne tikai bērnu, arī pieaugušo: tā vietā, lai beidzot izietu kontaktēties ar ārējo pasauli, viņi ieslīgst vēl dziļāk sevī.

Foto: SCANPIX/REUTERS/LETA

Man patīk pēc darba dienas ieiet feisbukā, lai ko ierakstītu un palasītu visādas blēņas. Taču es daudz strādāju, katru dienu daudz notikumu, un tādēļ apgulties dīvānā ar planšeti rokās – svēta lieta. Es saprotu tos skolniekus, kuri, nosēdējuši skolā septiņas-astoņas stundas, vēl saņēmuši brāzienu no klases audzinātājas, knapi atvelkas mājās un cenšas relaksēties ar interneta palīdzību. Kam gan tā nav gadījies? Un tas ir normāli, kamēr ieraksti, komentāri, foto, video un spēles ir kā papildinājums piesātinātai dzīvei. Slikti, ja tie sāk to aizvietot.

Viena no drošām, pirmajām atkarības no sociālajiem tīkliem pazīmēm – ja tikko pamodies, tu vispirms pārbaudi, kas pa nakti noticis feisbukā, Instagramā utt.

Vajag taču uzzināt – cik “patīk”, ziņojumus saņēmi, vai tev atbildēja, novērtēja, vai apstiprināja draudzību? Tu meklē atzinības apliecinājumus no domubiedru kopas, kuri nu ir kļuvuši interesantāki par īstajiem. Vai arī, kad izejot no darba, atslēdzies no pasaules tīmekļa, tu tūdaļ ieej smartfonā, bet, atnākot mājās, ieslēdz datoru. Kāpēc? Tāpēc, ka svarīgākais, ko tu baidies pārtraukt – savu esamību onlainā! Tas viss liecina par nopietnām problēmām tavā reālajā dzīvē, un ar tām tev būtu jānodarbojas. Nekavējoties.

Vēl viens bēgļu no reālās dzīves paveids – cilvēki, kuri pēc darba nesteidzas satikties ar draugiem, vai komunicēt ar bērniem. Viņi parasti saka saviem mājiniekiem: ”Ļaujiet man normāli atpūsties! “ un sēžas skatīties seriālu. Saprast to vajag sekojoši: “ļaujiet man atpūsties no paša dzīves”.

Foto – Shutterstock

Jo, ja vienkārši filma – tas ir stāsts, kura sākums un beigas ietilpst divās stundās, tad seriāls – tā burtiski ir paralēlā dzīve, kurā skatītājs iegrimst līdz ausīm un dzīvo tajā gadiem.

Kinoteātrī neviens neiekrampējas krēslā atzveltnē un nezaudē esamības jēgu, kad seanss beidzas. Bet seriāli ievilina, viņu dēļ ne pa jokam pārdzīvo, gaida, strīdas, fano. Seriāls kļūst svarīgāks par dzīvu sarunu, tikšanos, randiņu. Cilvēki vairs neceļo, neiet ciemos, svinēt ģimenes svētkus, bet gandrīz vai pārvācas iluzorajā pasaulē, un bērni staigā pa istabu uz pirkstgaliem, kad mamma skatās seriālu.

Saistītie raksti

Ja tā notiek pastāvīgi – vai tas nav iemesls pajautāt sev: kas nav kā vajag? Kas mani nomāc reālajā dzīvē? Kāpēc es tā nogurstu? No darba, kurš man nepatīk? No kādām attiecībām? No kurām tieši? No konkrētā cilvēka, situācijas, konflikta?

Tā vietā, lai turpinātu blenzt monitoros un ekrānos, jāapzinās un jāsāk risināt konkrētas problēmas. Tad pienāks diena, kad būsi vienkārši laimīgs, un tā nebūs iemīļotā seriāla jaunas sezonas atklāšanas diena.

LA.lv