Veselam
Dzīvesveids

Pieskatām viens otru dzelzceļa tuvumā. Profesors: Cilvēki melo sev par uzvedību 16

Shutterstock ilustrācija

Pēdējo gadu laikā strauji palielinājusies mobilo ierīču lietošana. Viedtelefons ir teju katram pamatskolēnam, bet ne vienmēr tiek kontrolēts, kā un kur to izmanto. Telefons nav bīstama ierīce, tomēr dažās situācijās rīcība ar to var apdraudēt veselību un pat dzīvību. Kā liecina pētījuma dati, lietojot mobilās ierīces, gandrīz 40% aptaujāto ir gadījies nokļūt riskantā situācijā, tostarp dzelzceļa sliežu tuvumā.

Katru gadu dzelzceļa tuvumā notiek negadījumi, kuru biežākais iemesls ir gājēju neuzmanība, nereti riskanta viedtelefonu izmantošana. Latvijas Dzelzceļš tāpēc sācis sociālu kampaņu Atmet telefonu un dzīvo! par drošu dzelzceļa šķērsošanu. Turklāt mobilo tehnoloģiju lietošana ir šāgada vadmotīvs visā pasaulē, akcentējot drošību dzelzceļa tuvumā.

2017. gada maijā Latvijas Dzelzceļa, pētījumu centra SKDS un Latvijas Universitātes profesora Ivara Austera kopīgi veiktajā pētījumā par iedzīvotāju rīcību riskantās situācijās aptaujāti 1005 respondenti vecumā no 18 līdz 74 gadiem. “Mani interesē drošības jautājumi, iedzīvotāju riska uztvere, tāpēc zinātniskos nolūkos mēdzu iesaistīties šāda veida pētījumos. Rezultāti ļauj labāk izprast cilvēku uzvedības paradumus,” stāsta Ivars Austers un ļauj mums ielūkoties iegūtajos datos.

 

Vainojam citus

Pētījumā analizēts, kā cilvēki attaisno savu riskanto uzvedību dzelzceļa tuvumā. “Prasījām, cik bieži respondenti tērzē pa telefonu, stāvot uz perona, cik bieži fotografē vai filmē sevi dzelzceļa tuvumā, klausās mūziku austiņās. Varam pieņemt, ka melo visi, jo ļaudis parasti neatļauto dara biežāk, nekā ir gatavi to atzīt. Turklāt šo uzvedību piedēvē citiem un tādējādi mēģina attaisnot savu rīcību,” skaidro speciālists. Piemēram, autovadītājus pētījumā var sadalīt divās lielās grupās. Vienai grupai prasa, kāda ir varbūtība, ka jūs kādai automašīnai ieskriesiet aizmugurē. Otrai grupai – kāda ir varbūtība, ka kāda cita automašīna ieskries aizmugurē jūsējai. Lielākajai daļai šķiet, ka to drīzāk izdarīs kāds cits, nevis viņš pats. Tā ir savu spēju pārspīlēšana, atzīst profesors. Mums šķiet, ka spējam kontrolēt to, kas patiesībā nav mūsu spēkos. Tas pats attiecas uz viedierīču lietošanu dzelzceļa tuvumā. Risks nozīmē nejaušību, ko nav iespējams kontrolēt.

Zinām, ka ir riskanti atbildēt uz zvanu, rakstīt īsziņu, klausīties mūziku, fotografēt, filmēt sevi vai citus brīdī, kad šķērsojam dzelzceļa sliedes. Apjaušot, ka citi to dara vēl biežāk, par sevi saglabājas puslīdz pozitīvs priekšstats. Cilvēki piedēvē citiem tādu uzvedību, kāda ir pašiem.

 

Zinām, ka slikti

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vismaz reizi mēnesī šķērso dzelzceļu. 24% aptaujāto atzina, ka to darījuši, lietojot mobilās tehnoloģijas – runājot pa telefonu vai klausoties mūziku. 13% respondentu dzelzceļa tuvumā ir fotografējuši vai filmējuši video. Savukārt 42% cilvēku lietojuši mobilos telefonus, uz perona gaidot vilcienu. Iedzīvotāji apzinās, ka iegrimšana telefona ekrānā dzelzceļa tuvumā var radīt dažādus riskus, tomēr atļaujas to darīt, jo uzskata, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. Tur, kur ir šauri peroni, piemēram, Torņakalna stacijā, ir riskanti pat rakstīt īsziņu vai runāt pa telefonu, jo ir lielāka varbūtība notikt nelaimei, uzskata profesors.

81% aptaujāto nespēj identificēties ar cilvēku, kurš iet pāri dzelzceļa sliedēm, skatoties telefonā, un uzskata, ka tas nemaz neatbilst viņiem. Vairākums, redzot šādu situāciju, iejauktos tikai tad, ja tā izvērstos ļoti bīstama, piemēram, tuvotos vilciens vai būtu slēgta pārbrauktuve. Aptuveni katrs ceturtais mēģinātu gājēju apturēt un norādītu uz iespējamiem riskiem, bet 3% šādā situācijā nedarītu neko.

Mirkļa vēlmes

Ja cilvēkam jautā, vai viņš grib dzīvot, atbilde noteikti būs – jā, protams! Vai tavu iespēju dzīvot apdraud mūzikas klausīšanās dzelzceļa tuvumā? Protams! Vai tu neklausīsies mūziku? Nē, es neklausīšos.

Uz šiem jautājumiem ir atbildēts ar vēsu, racionālu prātu. Taču, atrodoties emociju un mūzikas varā, cilvēks, iespējams, ir noguris, neuzmanīgs un domāšana vairs nav tik skaidra. Viņš spriež: kā es tagad atraušos no šīs brīnišķīgās pieredzes? Kā nepalūkošos, kas atrakstījis? Tās ir acumirklīgas, emocionālas vēlmes. Cilvēki spēj puslīdz objektīvi novērtēt risku, bet to neievēro, jo darbojas aukstā–karstā domāšana. Emociju varā rīkojas saskaņā ar acumirklīgām, nevis ilglaicīgām vajadzībām. Savu uzvedību attaisno ar faktu, ka citi ir vēl sliktāki. Tie, kuri uzvedas aplami, uzskata, ka nekas nav jāmaina. Tas nozīmē, ka paši rīkojas nepareizi un arī citi to var darīt.

Turklāt ļaudis pārvērtē savas spējas. Pajautājiet iedzērušam kungam, vai viņš spēj sēsties pie stūres? Viņš teiks: kāda runa, es jau daudzus gadus braucu ar mašīnu!

“Sabiedrība Latvijā psiholoģiski ir tāda pati kā citur pasaulē. Nedomāju, ka mēs atšķiramies. Tomēr cilvēki darbojas noteiktā vidē. Tad rodas jautājums, cik lielā mērā vide atgādina, ko darīt vai nedarīt. Tagad daudzās dzelzceļa sliežu pārejās uztaisīti zigzagi, caur kuriem jāiziet, lai dotos pāri sliedēm. Tad gājējam nākas pievērst lielāku vērību apkārt notiekošajam. Tas ir solis pareizajā virzienā, bet ar to viss nav atrisināts. Ideālā gadījumā sliedēm jābūt nodalītām ar sētu,” vērtē speciālists.

 

Drošība ir norma

Protams, vajadzīga arī izglītošana, jo tā situācijas padara par normu. Likums neļauj izmantot telefonu pie automašīnas stūres, taču cilvēki to dara un drīzāk par normu uzskata sacensties, kurš to dara prasmīgāk. Tāpēc cilvēki jāizglīto, viņiem jāsaprot šādas rīcības objektīvais risks, bet apkārtējiem nevajadzētu būt vienaldzīgiem. Ja zvana pie stūres sēdošais, būtu jāatbild: parunāsim tad, kad piestāsi. Ja blakussēdētājs brauc un raksta īsziņu, normāli būtu norādīt, ka tas apdraud apkārtējo un viņa paša drošību. “Jo vairāk par to domāju kā pētnieks, jo pats šādās situācijās rīkojos apzinātāk. Tagad, vadot automašīnu, nemaz neskatos, kas man zvana,” atzīst Ivars Austers.

Nav iespējams sagatavoties kritiskām situācijām, kad esi noguris, iereibis, sāp galva, trūkst uzmanības vai ir citi apstākļi, kas palielina negadījuma iespējamību. Tāpēc uzmanīgai dzelzceļa sliežu šķērsošanai jākļūst par ieradumu. No drošības viedokļa vispār nav ieteicams ne skrējējiem, ne riteņbraucējiem, ne gājējiem uz ielas klausīties mūziku austiņās.

Īpaši svarīgi tas ir bērniem, kuriem spēja sadalīt uzmanību rodas ar laiku un kuri pilnībā iegrimst savās tābrīža nodarbēs un apkārt notiekošo var vispār neredzēt, nedzirdēt. Turklāt viņi vienmēr seko savu vecāku piemēram. Ja tēvs vai māte šķērso dzelzceļu un atbild uz telefona zvaniem, īsziņām, bērni to uztver par normu. Ja vecāki iet pāri neatļautā vietā, lai ietaupītu dažas minūtes, to noteikti darīs arī bērni. Turklāt šādā gadījumā ir lielāka iespēja, ka vecāki neaizrādīs savai atvasei, ja tā darīs ko līdzīgu.

 

Risks ar nopietnām sekām

Latvijas Dzelzceļa sabiedrisko un korporatīvo attiecību daļa informē, ka līdz jūnija vidum Latvijā uz dzelzceļa notikuši 12 negadījumi, kuros traumas guvuši 13 cilvēki, bet deviņi no tiem gājuši bojā. Savukārt 2016. gadā dzelzceļa satiksmē reģistrēti 28 negadījumi, kuros cietuši 28 cilvēki, no kuriem 24 gājuši bojā. Galvenais negadījumu iemesls ir neuzmanība, nereti – viedtelefonu lietošana.

Kā vēsta aptaujas dati, gandrīz pusei respondentu ir gadījies nokļūt riskantā situācijā, lietojot mobilās ierīces un tādējādi laikus nepamanot apdraudējumu, piemēram, šķērsli un citus satiksmes dalībniekus. Pētījumā parādās saistība starp riskantu uzvedību un mobilo ierīču lietošanas ilgumu. Tie, kuri viedierīces izmanto ilgāk par četrām stundām dienā, biežāk uzskata sevi par riskētājiem. Aptaujāto vidū mobilās tehnoloģijas visvairāk lieto jaunieši vecumā līdz 24 gadiem – 36% jauniešu dažādas ierīces aktīvi izmanto vairāk par četrām stundām dienām, bet 7% no tiem to dara pat astoņas stundas un ilgāk.

Pieskatām viens otru

Un kāda ir iedzīvotāju sociālā atbildība? Ja redzam līdzcilvēku darām kaut ko potenciāli bīstamu, vai viņam aizrādīsim? Pētījums apstiprina, ka lielākā daļa tomēr neiejauktos, ja vien situācija nebūtu pavisam bīstama. “Uzskatu, ka aizrādīt vajadzētu vienmēr, jo negadījumus nav iespējams paredzēt. Protams, jāmāk aizrādīt tā, lai nerodas konflikts. Pat ja ir pretreakcija, tas nenozīmē, ka otrs neņems vērā teikto,” pārdomās dalās Ivars Austers.

Teātrī reti kurš atļaujas izmantot telefonu, jo zina, ka saņems citu skatītāju nosodījumu. “Esmu redzējis, kā operas kulminācijas brīdī, kad skatītāji aiztur elpu, kādai dāmai iezvanās telefons. Tā vietā, lai pēc iespējas ātrāk to apklusinātu, viņa sāk runāt ar zvanītāju. Blakussēdētājs sašutumā mēģina izraut telefonu no kundzes rokām, bet viņa, iekrampējusies tajā, nelaiž vaļā. Ja telefonu izdotos izraut no rokām, tas visdrīzāk tiktu sašķaidīts. Tas ir ekstrēms gadījums, piemērs, kā nevajadzētu rīkoties nevienai pusei. Patiesība ir kaut kur pa vidu,” uzskata speciālists. Tas pats attiecas uz ierīču izmantošanu dzelzceļa tuvumā.

 

Mūsu eksperts:

IVARS AUSTERS, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā

 

 

LA.lv