Veselam
Psiholoģija

Pirtniece Anita Reščenko par pārmaiņām pēc tam, kad viss nodega0

Foto – Matīss Markovskis, stils – Lolita Graudiņa

“Man paveicies, jo visu varu radīt no nekā, un šī radīšana man sagādā milzīgu prieku. Dzīvoju vietā, kur daba ir visapkārt,” saka pirtniece un veselības saimniecības izveidotāja Anita Reščenko no Kastuļinas pagasta Aglonas novadā.

Anitai laukos ir viss, kas viņas dzīvei nepieciešams, – pirts, kur būt laimīgai un palīdzēt citiem tādiem kļūt, saldi smaržojošs zemeņu lauks, spirgts gaiss un Latgales zeme. Viņa uzņem viesus un rīko labsajūtas rituālus pirtī. Guvusi atzinību arī pirtnieku čempionātos. Anitas rituālā ir ne tikai sasildītas koka ripas un bluķīši, bet arī cirvis un lāpsta. Man veicas izbaudīt nelielu masāžu – sajūtu gan cirvja asmens slīdēšanu pa miesu, gan izklauvēšanu ar sprunguļiem, kas atgādina naglu iesišanu.

Uz jautājumu, kur Anita visam ņem spēku un prieku, viņa atbild vienkārši: smeļos dabā un mācos no tās.

Ļauties radošumam

Pirtniecība ir mans dvēseles darbs. Savulaik uzcēlām pamatīgu viesu māju un pirti, centāmies nopelnīt. Viss nodega vienā naktī. Toreiz ļoti raudāju, jo bija zudis desmit gadu darbs. Taču pēc tam sāku vairāk domāt par savu dvēseli, sirdi. Jautāju sev: kāpēc esmu šajā pasaulē, kas man jāpaveic?

Jutīgums, šī Dieva dāvana, man atvērās tikai pēc 40 gadu vecuma.

Uz lāvas visi ir dabiski, pirtī nav iespējams maskēties. Pirtī pazūd laiks, visas rūpes paliek aiz durvīm.

Mūsu pirtī ir logs. Caur to labi var notikt transformācija, ir iespēja ieaicināt dievišķas būtnes. Es nevaru strādāt, ja pērtuvē nav loga. Atveru vaļā – dzirdams, cik skaisti viss šalko, kā čab lietus. Var jau sapirkt speciālus instrumentus, Tibetas traukus vai čakrafonus, bet daudz labākas ir dabas radītas, pirmatnējas skaņas. Tām ir cilvēkam visatbilstošākās frekvences, kas attīra, dziedina un piepilda.


Izmantot dabas mūziku

Man vairs nav dārza, jo ļoti patīk nezāles. No katras zālītes un ziediņa plūst mīlestība, žēl tos izravēt.

Pirms pieciem gadiem viesojāmies Vācijas veselības saimniecībās. Tur kāda kundze iedeva katram spainīti un sūtīja lasīt nezāles. Tās likām uz maizes un ēdām, ļoti garšīgi. Vāciešiem nezāles speciāli jākultivē, bet mums taču aug pie katra pakša! Vācieši gatavo končas no 20 zālītēm, ko mēs vēl tielējamies, ko gaidām?!

No rīta agrāk pieceļos, izeju dārzā. Pieeju pie zieda, paņemu saujās rasu un lieku pie sejas. Tas ir ļoti uzmundrinošs smaržūdens, turklāt gluži par velti. Pateicos par jaunību un mīlestību.

Līdzīgi var uzburt bērza dušu. Pēc lietus eju pie bērza un papurinu zarus. Saņemu dušu ar strukturētu ūdeni.

Dalīties un ziedot

Apzinos sevi kā daļu no Visuma. Desmit procentus no tā, ko nopelnu, atdodu. Saskaitu, cik pienākas man, un cik – Visumam. Agrāk, kad tā nedarīju, regulāri gadījās zaudēt naudu – kādam aizdevu un nedabūju atpakaļ, samaksāju lielu summu par tūrisma braucienu, bet firma pazuda, izputēja… Sapratu, ka kaut ko nedaru, kā nākas. Sāku dalīties. Parasti ziedoju labdarībai. Neafišēju, iedodu, un viss.

Dalos ne tikai ar naudu, bet arī ar zināšanām un prasmēm. Kaut vai sarīkoju pirtiņu bez maksas, ja jūtu, ka šim cilvēkam to ļoti vajag.

 

* Visu Anitas dzīvesstāstu un receptes mundrākai dzīvei lasiet jūlija žurnālā “36,6 °C” vai tā elektroniskajā versijā. Rakstā uzzināsiet arī Anitas īpašo vasaras kūkas recepti.

 

LA.lv