Veselam
Psiholoģija

Elpojiet dziļi! Kas plaušām sliktāks par caurvēju, atklāj pneimoloģe Dace Žentiņa0


Dace Žentiņa
Dace Žentiņa
Foto – Matīss Markovskis

Pagājis teju gads, kopš Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centru vada DACE ŽENTIŅA, bijusī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas pneimonoloģe. Specialitātes izvēle viņai bijusi absolūta sagadīšanās, bet, nokļūstot šajā amatā, radies izaicinājums attīstīt vienu no lielākajiem šāda profila centriem valstī.

Vai Latvijā pietiek plaušu ārstu?

Šī specialitāte līdz šim nav bijusi ļoti pieprasīta. Pneimonologi konsultē rajonu centros, taču ne visi lauku ļaudis pie speciālista var viegli nokļūt. Bieži vien tuberkulozes ārsti, kuri strādā reģionos, uzņemas arī pneimonologa pienākumus. Tie arī ir šajā jomā sertificēti speciālisti, tikai viņu galvenā nodarbošanās ir tuberkulozes ārstēšana. Mūsu slimnīcā rinda pie pneimonologa nav gara – pie ārsta var tikt jau šajā vai nākamajā nedēļā.

Citreiz saka pulmonologs, bet dažkārt – pneimonologs. Vai kāda no šīm vārda formām ir novecojusi?

Līdz šim vairāk pierasts sacīt pulmonologs, taču valodnieki nākuši pie atziņas, ka nav pareizi salikteni veidot no divu valodu vārdiem, tāpēc tagad noteikta forma pneimonologs. Kādreiz atsevišķi tika nodalīta arī specialitāte ftiziopneimonologs, bet tagad vārda pirmo daļu vairs nelieto – ar domu, ka tuberkulozi ārstēt jāprot visiem pneimonologiem. Daži šīs specialitātes ārsti atsevišķā rezidentūrā ir apguvuši arī alergoloģiju.

Vai jūs nebiedē tas, ka pneimonologam jāārstē tuberkuloze, jāstrādā ar sociāli nelabvēlīgu slāņu pārstāvjiem?

Tā nav tikai bezpajumtnieku slimība, lai gan šiem cilvēkiem ir lielākas iespējas ar to sasirgt. Ar tuberkulozi var inficēties ikviens, arī daudzi ārsti ar to ir slimojuši.

Latvijā šo slimību ārstē specializētos stacionāros. Citur pneimonologiem to darīt neiznāk, ja nu vienīgi diagnosticēt.

Jebkuram slimnīcā strādājošam ārstam risks saslimt ar tuberkulozi ir lielāks nekā pārējiem. Jācenšas to pietiekami ātri konstatēt, lai varētu pacientus laikus nogādāt stacionārā un attiecīgi rīkoties, ievērojot visus piesardzības pasākumus.

Lielākajā daļā gadījumu tuberkuloze ir ārstējama ar antibiotikām, ja vien nav multirezistenta – tāda, uz kuru zāles neiedarbojas.

Vai plaušu vēzis ir bīstamāks nekā tuberkuloze?

Manuprāt, visbriesmīgākā ir hroniskā obstruktīvā plaušu slimība jeb HOPS.

Plaušu vēzi bieži diagnosticē vēlīnā stadijā, kad audzēju radikāli operēt ir grūti vai pat neiespējami un prognozējamā dzīvildze labākajā gadījumā ir pāris gadu. Bieži vien sāpes rodas tikai tad, kad jau iesaistīta pleira, apkārt vēzim iekaist audi, ir paaugstināta temperatūra un citi plaušu karsoņa simptomi, cilvēks sāk atklepot asinis vai tuvinieki ievēro, ka viņš novājē. Tad bieži vien vairs nevar palīdzēt. Turpretī HOPS nedraud ar tūlītēju nāvi. Pacienta stāvoklis pasliktinās, un elpas trūkums saasinās laika gaitā. Viņš kļūst sociāli ierobežots, un ciešanas ir daudz vairāk izstieptas laikā.

Kas jums visvairāk patīk pneimonoloģes darbā un sagādā vislielāko gandarījumu?

Patiesībā man ir vienalga, kuru nozari izvēlēties, jo interesanti kļūst, kad sāku kaut ko zināt. Man patīk, ka jāārstē ne tikai izolētas plaušu slimības, bet arī tādas, kuras izpaužas plaušās, bet kuru cēlonis ir citā orgānā, piemēram, dažādas saistaudu slimības un dažādas lokalizācijas vēža metastāzes.

Interesanti šķiet, ka pneimonoloģijā arvien biežāk iespējams veikt dažādas invazīvas manipulācijas, lai precīzāk noteiktu diagnozi un atvieglotu ārstēšanu, taču domāju, ka invazīvo pneimonoloģiju Latvijā vajadzētu attīstīt vēl vairāk.

Pašlaik manas profesionālās dzīves būtiska sastāvdaļa ir jaunie kolēģi. Nevaru sacīt, ka būtu dzimusi skolotāja, taču, tā kā speciālistu trūkst, viņus vajag apmācīt.

Manuprāt, Latvijā nepietiek augsta līmeņa stacionāra ārstu, kas spētu nodarboties ar sarežģītiem diagnostiskiem uzdevumiem. Lai noteiktu grūti diagnosticējamas slimības, ar kurām sirgst daudzi slimnieki, vajadzīgas zināšanas un pieredze, komanda un kolēģi, kuriem var pajautāt padomu, kā arī stacionārs, kurā veikt nepieciešamos izmeklējumus.

Arī savā ģimenē esmu pieredzējusi, ka sarežģītā situācijā nav, kur vērsties pēc palīdzības.

Vai jūsu plānos ietilpst attīstīt un pilnveidot Plaušu slimību centru vai arī turpināt labi sāktās tradīcijas?

Strādājot šajā darbā, nevaru žēloties, ka nekas nenotiek, kā vajag, jo arī es esmu par to atbildīga.

Protams, iespēju vienmēr ir mazāk, nekā gribētu. Vēlētos daudz lielāku finansiālo nodrošinājumu, taču mēs daudz ko varam izdarīt, neraugoties uz mazo finansējumu, un, ja tas nenotiks, tā būs mana atbildība.

Saku mēs, jo attīstīt centru varam tikai komandā. Gribam šeit pilnībā nodrošināt visu plaušu slimnieku aprūpi no diagnozes noteikšanas brīža līdz operācijai nepieciešamības gadījumā un vēl tālāk – sekot līdzi pacienta veselības stāvoklim visu viņa atlikušo mūžu, kas, cerams, būs ilgs un laimīgs.

Mūsu komandā līdztekus pneimonologiem, torokālajiem ķirurgiem, funkcionālās diagnostikas un internās medicīnas speciālistiem un bronhologiem ir arī klīniskais farmakologs, kurš konsultē par medikamentu izmantošanu, savienojamību un devām. Ceram pievienot arī radiologus, ar kuriem mums ir laba sadarbība jau tagad, un histologus, lai precīzāk noteiktu diagnozes.

Vai līdz ar jaunā Stradiņa slimnīcas korpusa uzcelšanu mainīsies arī Plaušu slimību centra darbs?

Tajā mums vietas nebūs, taču ļoti ceram uz nodaļas remontu, lai pacientiem būtu patīkamāk uzturēties, cik vien tas slimnīcā iespējams. Pagaidām centrs atrodas divos korpusos, un slimnieki ir izvietoti divas nodaļās, kas apgrūtina mūsu darbu.

Vai centrs var lepoties tikai ar gudriem ārstiem vai arī ar modernām tehnoloģijām?

Vispusīgu pneimonologu, kas spētu pacientus ārstēt arī invazīvi, nav daudz. Šī nozare pasaulē bieži vien ir saistīta ar intensīvo terapiju, taču pie mums pneimonologi nejaucas šīs specialitātes ārstu darbā. Tomēr vajadzība pēc zināšanām un prasmēm šajā jomā kļūst arvien izteiktāka, jo mums ir daudz pacientu, kuriem nepieciešama gan tā sauktā neinvazīvā plaušu ventilācija, gan pastiprināta novērošana, piemēram, pēc operācijām. Citur pasaulē pneimonologs bieži vien izvēlas arī pacientam atbilstīgu mākslīgās plaušu ventilācijas veidu, bet pie mums tā nav iegājies. Tā varētu būt vēl viena joma, ko mūsu centrā attīstīt, atslogojot intensīvās terapijas nodaļas. Par savu galveno uzdevumu uzskatu jauno speciālistu – ne tikai topošo pneimonologu, bet arī internās medicīnas un ģimenes ārstu – izglītošanu. Vēlos radīt viņiem vidi, lai negribētos braukt strādāt uz ārzemēm.

Vai plaušu slimnieku skaits palielinās?

Pēc manas pieredzes, daudziem galvenokārt nepieciešama sociālu problēmu risināšana. Slimnīcās un pat specializētās nodaļās uzturas cilvēki, kuriem te nevajadzētu būt.

Nākas ārstēt arvien vairāk ielaistu gadījumu, smagus pacientus, kuri nav ilgstoši vērsušies pie ārsta. Domāju, ka daudzi HOPS slimnieki netiek atpazīti. Primārās aprūpes ārstiem lielākoties rodas aizdomas par sirds problēmām, kas, protams, šiem slimniekiem nav retums. Tāda problēma raksturīga visā pasaulē.

Parasti elpas trūkumu izskaidro ar cilvēka novecošanu un mazāku fiziskās slodzes izturību. HOPS slimniekiem tā krītas daudz straujāk nekā viņu vienaudžiem. Lai saprastu, vai viss kārtībā, vajadzētu salīdzināt, vai spējam izdarīt to pašu, ko klasesbiedri vai viena vecuma brāļi un māsas.

Vai tiesa, ka plaušu veselību var noteikt pēc tā, vai cilvēks spēj nopūst sveci no metra attāluma?

Tas nav strikts kritērijs, taču, ja neizdodas, der aizdomāties.

Elpas trūkumu var iedalīt divās grupās. Pirmajā gadījumā cilvēks to uzreiz jūt, jo sākas pēkšņi. Lielākoties tā notiek astmas pacientiem un slimniekiem ar akūtām dziļo elpceļu infekcijām, piemēram, smagām pneimonijām. Turpretī hroniskiem slimniekiem, piemēram, HOPS pacientiem, elpas trūkums attīstās pamazām. Viņi vairs nedara to, ko spējuši pirms gada vai mēneša, nekāpj pa kāpnēm, bet brauc ar liftu, un tamlīdzīgi. Ja pacientiem nepajautā, viņi par elpas trūkumu nesūdzas. Ārstam pacients vienmēr jāmēģina izvaicāt pēc iespējas rūpīgāk. Jānoskaidro, līdz kuram stāvam viņš var uzkāpt, vai agrāk spēja augstāk. Cilvēki dažkārt uzskata pašu par sevi saprotamu, ka nevar atnest mājās nelielu iepirkumu somu neapstājoties, tādēļ pie ārsta nevēršas, kaut gan tas ir diezgan nopietns slimības, bieži arī HOPS simptoms.

Vai darba apstākļi mūsdienīgos birojos patiešām kaitē elpceļu veselībai?

Ja logi ir hermētiski noslēgti un telpā nav ventilācijas, pasliktinās gaisa kvalitāte, tādēļ cilvēki sūdzas par kairinātiem elpceļiem un klepu, ko nekādi neizdodas mazināt. Par sliktas biroju ventilācijas vēlīnu ietekmi uz veselību varēsim spriest tikai pēc vairākiem gadiem.

Ir arī elpceļiem nelabvēlīgas profesijas, kurās cilvēks var ieelpot kādas substances, piemēram, putekļus, smalkas skaidas, krāsu un laku izgarojumus, bet tāpēc jau ir individuālie aizsardzības līdzekļi, respiratori, kurus bieži vien nelieto un pēc tam sūdzas par klepu.

Droši vien plaušām netīk arī lielpilsētu gaiss…

Rīgā ir daudz labāka situācija nekā, piemēram, Pekinā vai kādā citā metropolē. Tomēr vasarā karstā laikā un bezvējā automašīnu izplūdes gāzes netiek aizpūstas prom. Elpceļiem nav labvēlīgi nevieni dūmi, tikai jautājums, cik lielā koncentrācijā.

Ja plaušas ir veselas un ieelpotā materiāla nav pārmērīgi daudz, tās pašas spēj attīrīt elpceļus. Daba mūs apveltījusi ar tā saukto mukocileāro klīrensu, proti, elpceļi ir izklāti ar šūnām, kuru virsmu sedz bārkstiņas, kas kustas tikai vienā virzienā – uz muti. Tās klāj ļoti plāns gļotu slānītis, kas uzķer un nogādā baktērijas, putekļus un citas ieelpotās daļiņas rīkles galā, kur cilvēks tās nemanot norij un kuņģa sula sagremo. Jautājums tikai, cik plaušas ir veselas, jo, piemēram, smēķēšana šīs skropstiņas paralizē un nogalina. Tad cilvēki sūdzas par klepu, taču tajā pašā laikā smēķē, kas ir vislielākais kaitējums plaušām.

Nākot pie jums uz sarunu, Stradiņa slimnīcas teritorijā redzēju smēķējam ne tikai daudzus pacientus, bet arī ārstus. Vai tad viņus neuztrauc nikotīna nodarītais posts veselībai?

No tuvākajiem kolēģiem neviens manās acīs ar cigareti nav rādījies. Cilvēkiem parasti ir aptuveni šāds domāšanas veids: jā, dažiem pīpētājiem būs sirds asinsvadu slimība, daļai slēgsies kāju artērijas, citiem būs HOPS, plaušu vai barības vada vēzis, bet uz mani tas neattiecas.

Reakciju uz cigarešu dūmiem nosaka genoms. Par to liek domāt tas, ka vienai daļai smēķētāju HOPS neattīstās, bet otrai tas notiek ļoti agri un smagi. Sākot smēķēt, vari tikai cerēt, ka nebūsi to vidū, kam radīsies smagas slimības. Vismaz pašreizējā medicīnas attīstības līmenī to nevaram prognozēt. Rodas jautājums – vai gribam riskēt? Savus paziņas, it sevišķi tuvākos draugus, mēģinu pārliecināt atmest smēķēšanu. Lai gan cigaretes pārdod legāli, un katram ir tiesības izvēlēties.

Ja vien viņš neapkūpina citus. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki tā rīkojas?

Tas ir vecum vecais stāsts par brīvību. Mana brīvība izelpot smirdīgas un kaitīgas vielas beidzas tur, kur sākas jūsu degungals. Var darīt visu, kamēr tas neapdraud apkārtējos. Lai cilvēks to saprastu, jābūt attiecīgam emocionālās inteliģences līmenim. Acīmredzot to nosaka gan ģimenes, gan skolas, gan sabiedrības nostāja. Par laimi, pēdējā laikā situācija uzlabojas. Agrāk parasti klubos un restorānos smēķēja. Tagad, cik zinu, tas nenotiek.

Vai Latvija pīpētāju skaita ziņā joprojām ierindojas Eiropas valstu pirmajā trijniekā?

Latvijā smēķē ap 30% iedzīvotāju, un tas ir daudz. Liela daļa cilvēku nemaz nav dzirdējuši par HOPS un tās izpausmēm. Mēdz uzskatīt, ka smēķētāju bronhīts nav nekas šausmīgs. Patiesībā tā ir vecumdienu izvēle, vai būsi sociāli un intelektuāli aktīvs seniors, kurš piedalās savas ģimenes un sabiedrības dzīvē, vai arī atradīsies iesprostots četrās sienās un tev vajadzēs palīdzību, pat lai apģērbtos. Daļai HOPS pacientu slimības beigu stadijā nepieciešama papildu skābekļa pievade, kas ļoti ierobežo viņu sociālo aktivitāti. Latvijā valsts skābekli neapmaksā. Portatīvie skābekļa koncentratori ir tik dārgi, ka vairākums slimnieku tos nevar atļauties.

Grūti iedomāties sajūtu, ka trūkst elpas…

Lai to raksturotu studentiem un pacientiem, aicinu iedomāties, kā viņi justos, ja tikko ātrā tempā būtu noskrējuši 15 kilometru. Mazāk izturīgajiem pietiks iztēloties, ka uzkāpuši septītajā stāvā vai mēģinājuši panākt tramvaju. Šie slimnieki visu laiku jūtas tā, it kā nupat būtu noskrējuši maratonu. Manuprāt, elpas trūkums ir viena no šausmīgākajām sajūtām. Turklāt pienāk kāds brīdis, it īpaši HOPS slimniekiem, kad vairs īsti palīdzēt nevar.

Vai, atklājot HOPS vai citu nopietnu plaušu slimību, pīpēšanu parasti atmet?

Kā kurš. Smēķē pat slimnīcā netālu no mana kabineta durvīm. Tā ir atkarība, kas jāārstē. Vai izdodas atmest pīpēšanu, atkarīgs no gribasspēka, bet vispirms – no motivācijas. Vēl svarīgi, cik stipra ir atkarība no nikotīna. Ja cilvēkam pēc pamošanās uzreiz nepieciešama cigarete vai viņš pat nespēj nogulēt visu nakti neuzpīpējot, tā ir ļoti izteikta. Tad grūtības sagādā ilgstošāki pārbraucieni lidmašīnā vai vilcienos, kur nedrīkst smēķēt. Palīdzībai, lai atmestu šo netikumu, jābūt kompleksai, sākot no medikamentu lietošanas un beidzot ar psihoterapiju. Tiem, kuri pirmo dienas cigareti izkūpina tikai pusdienlaikā, izredzes atmest ir daudz lielākas. Tikai ar nosacījumu, ka ir motivācija.

Vai, pārtraucot smēķēt, plaušas attīrās un atveseļojas?

Visvairāk un neatgriezeniskāk no smēķēšanas cieš tieši plaušas. Atsakoties no pīpēšanas, infarkta un insulta risks ievērojami mazinās un pēc laika pat līdzinās nullei, taču, ja ir ģenētiska nosliece uz plaušu kaitēm, tās pārinodarījumu ar cigaretēm nekad neaizmirst. Tomēr, atmetot smēķēšanu, slimība, visticamāk, noritēs daudz vieglāk un tik strauji neprogresēs.

Pat vairs nepīpējot, plaušu vēža risks tik un tā saglabājas augstāks nekā vidēji populācijā, tomēr nekad nav par vēlu atmest. 95% plaušu vēža slimnieku vai nu smēķē, vai kādreiz to ir darījuši.

Informācija, ka cigaretes satur vairāk nekā četrtūkstoš kaitīgu vielu, neatrod dzirdīgas ausis. Kādi, jūsuprāt, ir vispārliecinošākie argumenti, kas mudina atmest pīpēšanu?

Izstāstu, kas varētu notikt, turpinot smēķēt, kā progresēs elpas trūkums, ka pastāv vēža risks. Frāzes uz cigarešu paciņām ir ļoti vispārīgas. Cilvēks pierod pie visa, tostarp pie briesmīgām bildītēm un melniem uzrakstiem.

Vai smēķētājiem plaušas patiešām kļūst melnas, kā redzams Medicīnas muzejā?

Galvenais ir nevis krāsa, bet plaušu struktūra un funkcija. HOPS pacientu plaušas līdzinās mazgāšanās sūklim ar lieliem caurumiem. To sauc par emfizēmu jeb pārmērīgu plaušu uzpūšanos. Tas nozīmē, ka orgāna virsma, caur kuru skābeklis nokļūst asinīs, ir daudzkārt samazinājusies. Diemžēl HOPS nav iespējams izārstēt, taču, atmetot smēķēšanu un adekvāti lietojot medikamentus, var ievērojami palēnināt slimības gaitu.

Brīnos, ka daudzi smēķētāji nemaz nevēlas atbrīvoties no netikuma…

Man bijuši daudzi pacienti, kuri, noklausoties, kas viņus nākotnē varētu sagaidīt, ir atbildējuši: man patīk smēķēt, un es gribu to izbaudīt. Zinu, ka dzīvē par visu jāmaksā, bet esmu gatavs riskēt. Neskaitāmi cilvēki ir sacījuši: ja nepīpēs, jutīsies izstumti no kolektīva, jo viedokļu apmaiņa kolēģu vidū notiek, ejot kopā uzsmēķēt. Cilvēcīgi to var saprast.

Daudzi atnāk pie ārsta jau ar smagu HOPS un stāsta, ka par to neko nav zinājuši. Par šo slimību patiešām sāka runāt tikai pagājušā gadsimta 50.– 60. gados. Ārsti gan jau XVII gadsimtā bija ievērojuši, ka dažiem cilvēkiem plaušas it kā neievietojas krūšu kurvī, taču nebija zināms, ka viņi ir smēķējuši. Vēlāk kāds dakteris veica daudzas autopsijas, skaidri zinot, vai secējamais cilvēks dzīves laikā pīpējis, un tad saprata, kādas izskatās smēķētāja plaušas. Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka tā izpaužas HOPS, kuras galvenais cēlonis ir pīpēšana.

Vai jums neapnīk runāt par smēķēšanas kaitīgumu?

Agrāk, kad man bija vairāk klīniskā darba, runāju par to katru dienu, tagad – mazliet retāk.

Es domāju, ka tas ir svarīgi. Vienam vajag pateikt ļoti tieši, otram – maigāk. Atmest smēķēšanu nav viegli, jo jāpārvar atkarība un jāmaina dzīvesveids. Labāk nemaz nesākt smēķēt, jo atmest būs grūti.

Vai aizrādāt, ja smēķē sabiedriskās vietas, kur nav atļauts?

Es aizrādu tikai slimnīcā, citur atturos to darīt. Varbūt tas nav pareizi, jo tā palīdzu veidot sabiedrības toleranto attieksmi pret pīpētājiem. Diemžēl aizrādīšana ne vienmēr ko dod un reizēm tikai sabojā garastāvokli, ja kāds rupji atbild.

Kā saglabāt labu plaušu veselību?

Plaušām patīk pilnvērtīga elpošana, nevis sēdēšana pie datora, kad tiek nodarbināti tikai pieci procenti no orgāna apjoma. Jo mazāk plaušu audu piedalās gāzu apmaiņā, jo tām sliktāk. Jo mazāka fiziskā slodze, jo plaušas sliktāk ventilējas un retāk tām sanāk pilnvērtīgi strādāt. Turklāt plaušu hipoventilācija veicina citu slimību attīstību, piemēram, vieglāk pieķeras dažādas infekcijas slimības.

Ir svarīgi laiku pa laikam ieelpot ar pilnu krūti, lai izplestos sīkie bronhi, asinis tiktu kārtīgi apgādātas ar skābekli un plaušas izvingrinātas fiziski.

Pēdējā laikā daudz runā par pareizu elpošanu. Ko tas nozīmē? Tas taču šķiet pašsaprotami.

Kamēr cilvēks ir vesels, tā šķiet, bet, kad saslimst, jāmācās no jauna pareizi elpot, lai sadzīvotu ar savu slimību. Pastāv īpašas programmas, pēc kurām plaušu slimniekus māca elpot. Pareiza elpošana HOPS vai bronhektātiskās slimības gadījumā ir viens no ārstēšanas stūrakmeņiem, jo novērš hipoventilāciju.

Attīstītajās valstīs pastāv rehabilitācijas programmas plaušu slimniekiem gan pēc plaušu operācijām, gan HOPS pacientiem, kad iemāca pareizi elpot, lai viņi varētu dzīvot aktīvāk, samierināties ar elpas trūkuma sajūtām un labāk atklepot krēpas. Latvijā tā pagaidām pietrūkst.

Daudzi nelabprāt vēdina telpas…

Bailes no caurvēja ir latviešu nacionālā problēma. Logu vajadzētu kārtīgi attaisīt kaut vai uz piecām minūtēm un pašiem pa to laiku iziet ārā. Svaigu gaisu novērtēs gan plaušas, gan smadzenes. Jo mazāk gaisā skābekļa, jo vairāk ogļskābās gāzes, kuru mēs izelpojam, un sliktāk strādā prāts. Piesmakušā telpā neviens nevarēs lepoties ar lieliem garīgiem sasniegumiem.

Kā savā darbā izjūtat sezonalitāti?

Ziemā ir elpceļu infekciju laiks, kad stacionārā ārstējas daudz pneimonijas un HOPS slimnieku ar paasinājumiem. Vasarā pacientu ir mazāk, bet pavasaros bieži ir astmas uzliesmojumi. Manu darba gaitu sākumā vecākie kolēģi stāstīja, ka daudzi slimnieki astmas lēkmes laikā bieži nokļuva reanimācijas nodaļā, bet mūsdienās tā notiek ļoti reti, piemēram, ja ir pirmreizēja lēkme vai izteikts slimības paasinājums.

Kādreiz astma bija smaga un pat letāla slimība, kas padarīja cilvēku par invalīdu jau jaunībā, bet tagad lielākajā daļā gadījumu iespējams pilnvērtīgi dzīvot, nodoties fiziskām aktivitātēm un pat piedalīties olimpiskajās spēlēs, jo pieejami iedarbīgi medikamenti un inhalatori. Alerģiju joprojām ļoti labi ārstēt nemākam, taču spējam kontrolēt alerģisko iekaisumu. Ne vienmēr astmas pacientiem zāles jālieto visu mūžu. Bieži pietiek to darīt tikai slimības saasinājuma brīžos, piemēram, ziedputekšņu laikā. To noteikti var pieskaitīt pie medicīnas sasniegumiem.

LA.lv