Veselam
Ārstēšana

Ginekoloģe: Pārslogotība vai vīrišķīga darba veikšana var radīt olnīcu disfunkcijas un pat neauglību 16

Shutterstock ilustrācija

Premenstruālais sindroms jeb PMS ir laika posms pirms menstruācijas, kad daudzas sievietes izjūt nepatīkamus fizioloģiskus un psihoemocionālus simptomus. Izrādās, PMS nemaz nav moderna kaite. Tā pazīstama jau sen, turklāt netīkamie simptomi liecina par sievietes auglību. Tomēr ārstēt šo dabisko procesu sāka salīdzinoši nesen, jo daudzām tas izraisa lielu diskomfortu.

 

Ir ļoti garš simptomu saraksts, kas raksturo PMS. Izplatītākie no tiem ir garastāvokļa maiņas, aizkaitināmība, trauksme, depresija, raudulība, grūtības koncentrēties, miega traucējumi, paaugstināta apetīte, slāpes, vēdera pūšanās, krampjveida sāpes, krūšu jutība, nogurums, izsitumi, galvassāpes, muguras sāpes, tirpšana, redzes pasliktināšanās.

“Simptomi var izpausties dažādi. Piemēram, palielināts hormona progesterona līmenis organismā veicina šķidruma aizturi, krūšu piebriešanu, jutīgumu, kā arī svara pieaugumu. Sievietei biežāk gribas apēst kaut ko saldu: kādu tortīti, šokolādīti. Gribas paraudāt, sevi pažēlot, pasūdzēties,” stāsta ginekoloģe Oksana Babula. “Savukārt vīrišķā hormona testosterona pieaugums organismā veicina agresivitāti. Gribas strīdēties, nogalināt vīru, bērnus…”

Sākoties asiņošanai, progesterona, estrogēna, testosterona hormonu līmenis krītas, un pašsajūta normalizējas.

 

PMS pirmsākumi

Literatūras avotos jau sen aprakstīts, ka nedēļu pirms menstruācijas sievietes izjūt nepatīkamus simptomus, bet agrāk tam nebija nosaukuma.

Sākotnēji PMS uzskatīja par izdomātu slimību. Sievietes kašķīgumu un slikto noskaņojumu saistīja ar sāpēm un diskomfortu, ko izjūt menstruācijas laikā. Pirmo reizi terminu PMS publicēja Britu medicīnas žurnālā 1953. gadā. Ap to laiku tika papildināts premenstruālā perioda izpausmju klāsts, un ar to iepazīstināja plašāku publiku. Tomēr lielāku uzmanību šai diagnozei sāka pievērst tikai XX gadsimta beigās. Divās skandalozās slepkavību prāvās apsūdzētās aizstāvēja, vēršot uzmanību uz to, ka nodarījums ir PMS rezultāts. Vēlāk sekoja negatīva sabiedrības pretreakcija, argumentējot, ka sieviešu bioloģija ir ierobežojoša, neļauj veikt augsta līmeņa profesionālu darbu un veiksmīgi darboties varas pozīcijās.

Sieviešu tiesību aizstāves šajā laikā iestājās par to, lai tiktu uzklausītas pacienšu sūdzības un lai tās netiktu uztvertas kā izdomājums. No otras puses, daudzām sievietēm bija bail, ka, nosakot diagnozi PMS, viņas tiks uztvertas kā emocionālas, neapdomīgas, neuzticamas, savas bioloģijas un trakojošo hormonu upuri. Šādi prātojumi bija aktuāli 1994. gadā, kad Amerikas Psihiatru asociācija klasificēja premenstruālo disforisko sindromu, kas ir psihiatriska diagnoze.

 

Mazāk bērnu, vairāk stresa

“Ja sievietei ir premenstruālais sindroms, tas nozīmē, ka ir bijusi ovulācija un viņa var palikt stāvoklī. Ja ovulācijas nav, tas norāda uz neauglību. Ovulācija iet roku rokā ar šo sindromu,” izskaidro ginekoloģe. “No tā var secināt, ka premenstruālā sindroma nepatīkamo sajūtu pamatā ir grūtniecības neesamība.” Tātad jo biežāk iestājas grūtniecība, jo mazāk nākas izjust šo sindromu. Sievietes organisms reaģē – tas vēlas apaugļoties.

Agrāk PMS, protams, neārstēja. Sievietēm vispār nebija tik daudz vaļas domāt par savu veselību un pašsajūtu. Tomēr dzimstība bija augstāka, ģimenēs bija vairāk bērnu, prāto ārste.

Mūsdienās biežākus un izteiktākus PMS simptomus novēro sievietēm, kuras dzīvo pilsētas vidē, ir ieguvušas augstāko izglītību un strādā ļoti atbildīgu darbu, atklāj Oksana Babula. “Ja sieviete mācās un veido karjeru, tad ir mazāka iespēja, ka viņai atliek laika bērniem un ģimenei. Iespējams, viens no nepatīkamo simptomu cēloņiem ir stress. Ja sieviete ir priekšniece, viņas organisms pieprasa androgēnos hormonus, kas vairo agresiju. Paralēli var sākties dažādas ginekoloģiskas problēmas: izmaiņas ciklā un izteiktāks PMS. Pārslogotība vai vīrišķīga darba veikšana nereti ir olnīcu disfunkcijas un pat neauglības cēlonis. Ja galva ir pārslogota (smadzenēs esošā hipofīze regulē arī olnīcu darbību), ir pastāvīgs stress un liela atbildība, var sākt streikot dzimumorgāni.”

 

Aktuāla problēma

PMS ir dabisks process, kas būtu jāārstē tikai retos gadījumos, – kad nepatīkamie simptomi ir īpaši izteikti un traucējoši. Ginekoloģe gan apgalvo, ka patoloģisks PMS ir izplatīts: “Piektajai daļai sieviešu premenstruālais sindroms ir ļoti izteikts, traucē dzīvot – ir grūti strādāt, simptomi bojā attiecības ģimenē, tātad tas ir jāārstē.”

Pirmā un efektīvākā ārstēšanas metode ir hormonālā kontracepcija: tabletes aptur ovulāciju, līdz ar to nav arī hormonālo svār-stību un garastāvokļa maiņu.

Disforisku traucējumu jeb psiholoģisku simptomu gadījumā iesaka apmeklēt psihoterapeitu vai hipnoterapeitu. PMS nereti ārstē ar homeopātiju, masāžām. Sievietēm iesaka veikt regulāras fiziskās aktivitātes, par īpaši piemērotu uzskata jogu.

Šķidruma aizturi var ārstēt ar urīndzenošiem līdzekļiem, savukārt asinsspiediena pieaugumu ar spiedienu mazinošiem medikamentiem. Smagākos gadījumos jālieto antidepresanti.

Ja organisms pieprasa apaugļoties, tad atrisinājums varētu būt grūtniecība.

 

Mūsdienās esam vērīgākas

Mūsdienās sievietes vairāk pievērš uzmanību savai veselībai, pamana izmaiņas organismā un cenšas noskaidrot to cēloņus.

Nav precīzas statistikas par PMS izplatību, tomēr ginekoloģe Oksana Babula uzskata, ka PMS vērojams gandrīz katrai sievietei – kādai tas ir vairāk izteikts, citai mazāk. “PMS būtībā nozīmē to, ka sieviete zemapziņā vēlas bērniņu, bet dažādu iemeslu dēļ to nevar atļauties. Ovulācija ir pagājusi, tuvojas mēnešreizes, un organisms signalizē, ka grūtniecības nav.”

Vai nav tā, ka sievietes sev šo diagnozi pašas nosaka nepamatoti, jo apkārt par to tik daudz runā? “Nē, drīzāk ir tā, ka sieviete atnāk uz konsultāciju un sūdzas par galvassāpēm, bet beigās noskaidrojam, ka pamatcēlonis ir premenstruālais sindroms. Pie manis katru dienu atnāk pacientes, kas sūdzas par šiem simptomiem,” – tā Oksana Babula.

PMS diagnosticē, pierakstot savas sajūtas un sūdzības dienasgrāmatā vismaz divu ciklu laika posmā. Simptomiem jāsākas aptuveni nedēļu pirms menstruācijas, bet mēnešreižu laikā vai uzreiz pēc tām sūdzībām ir jāpazūd. Ja nepatīkamie simptomi turpinās arī tad, kad asiņošana beigusies, ir jāmeklē cits nepatīkamo sajūtu cēlonis.

LA.lv