Veselam
Psiholoģija

Profesors: Esmu atradis dzīves atminējuma atslēgu0

Foto: Samorealisazia.ru

Ērvins Jaloms ir Stenfordas Universitātes goda profesors psihiatrijā, viens no eksistenciālās psihoterapijas pionieriem un slavenākajiem psihologiem mūsdienu pasaulē. Jaloms ir arī brīnišķīgs rakstnieks, aizraujošu grāmatu autors par praktizējoša psihologa darbu.

Portāls Lifedeeper piedāvā interesantus fragmentus no Ērvina Jaloma grāmatām un intervijām. Protams, tie ir par mīlestību un vientulību, par dzīvi un nāvi, par mūsu eksistences jēgu kopumā.

“Esmu atradis dzīves atminējuma atslēgu: pirmkārt, vēlies nepieciešamo, un, otrkārt, mīli vēlamo.”

“Mūsdienās neviens nemirst no rūgtas patiesības – pretindes izvēle ir pārāk liela.”

“Labākās patiesības ir asiņainas patiesības, kas ar visu gaļu izrautas no savas no dzīves pieredzes.”

“Es sapņoju par mīlestību, kurā divi cilvēki dalās kopīgā kaislē meklēt visaugstāko patiesību. Varbūt to nav vērts saukt par mīlestību. Varbūt to sauc par draudzību. ”

“Vientulība nav atkarīga no cilvēku klātbūtnes vai neesamības.”

“Cerība ir vislielākais ļaunums! Tā pagarina mokas.”

“Laulība ir svēta. Bet… labāk laulību iznīcināt, nekā ļaut tai iznīcināt sevi!”

“Neradiet bērnus, līdz nekļūstat par patiesiem radītājiem. Nav pareizi radīt bērnus, jo tā vajag; ir nepareizi izmantot bērnus, lai aizpildītu savu vientulību; piešķirt nozīmi savai dzīvei nepareizā veidā, radot vēl vienu sevis kopiju…”

“Kad satieku kādu, kurš man patīk, es sāku domāt par to, cik grūti būs šķirties no viņa.”

“Nekad nedrīkst kaut ko atņemt cilvēkam, ja jums nav nekā, ko piedāvāt vietā.”

“Lai izaugtu garš un lepns, kokam vajadzīgas vētras.”

“Jo bagātāka cilvēka iekšējā pasaule, jo mazāk viņš gaida no pārējiem.”

“Mīlestību bieži vien sajauc ar kaislīgu tieksmi vai apsēstību. Bet tās ir atšķirīgas jūtas, un jānošķir viena no otras. Tāds apsēsts mīlētājs savā priekšā redz nevis reālu cilvēku, bet kādu, kas apmierinās viņa vajadzības. Piemēram, glābs no nāves bailēm vai kļūs par līdzekli cīņā pret vientulību. Tāda tieksme var būt ļoti spēcīga, taču tā nevar būt ilgstoša. Tā vēlas tikai ņemt un neprot dot, tā vērsta tikai uz sevi un tāpēc lemta pašiznīcībai. Toties mīlestība ir īpaša saikne starp cilvēkiem, tajā nav piespiešanas, bet daudz siltuma un vēlmes dāvāt labāko otram, rūpēties par viņu.”

“Mēs ļoti labi esam apguvuši vienu mācību: dzīvi nevar atlikt, tā jādzīvo tagad, negaidot nedēļas nogali, atvaļinājumu, laiku, kad bērni pabeigs skolu vai kad aiziesi pensijā. Cik gan reizes esmu dzirdējis izsaucienus: “Cik žēl, ka man bija jāgaida, kamēr vēzis pārņems manu ķermeni, lai iemācītos dzīvot.”

“Tas, kas mums ir, bieži vien sāk valdīt pār mums.”

“Lai radītu dejojošu zvaigzni, cilvēkam jānes sevī haoss un dusmas.”

“Ir divu veidu vientulība: sadzīves, kad nav kam pateikt kādu vārdu, un eksistenciāla, to sauc arī par izolāciju. Šajā otrajā nozīmē cilvēks nolemts būt vientuļš. Lai cik tuvi mēs būtu ar vīru vai sievu, jāmirst būs vienatnē. Dažreiz, mēģinot izkļūt no izolācijas, mēs metamies attiecībās, cenšamies saplūst ar partneri, lai tikai nejustu savu izolāciju. Bet tas nepalīdz.”

“… cilvēks vairāk baidās no nāves, jo mazāk viņš patiešām dzīvo savu dzīvi un jo lielāks viņa nerealizētais potenciāls.”

Saistītie raksti

“Cilvēki, kas jūt tukšumu, nekad neizārstējas, apvienojoties ar līdzīgu cilvēku. Tieši tāpat kā diviem putniem ar salauztiem spārniem apvienojoties, neizdosies palidot kā veseliem. Viņiem jāšķiras un brūces jādziedē vienatnē.”

“Mūs visus satrauc vienas un tās pašas lietas – mēs esam mirstīgi, mēs zaudējam savus mīļos, mēs neatrodam dzīves jēgu.”

LA.lv