Veselam
Psiholoģija

Psihes aizsardzības mehānismi – kā mēs sevi sargājam0

Foto: Pixabay

Katru dienu atgadās notikumi, kas var iedragāt ticību sev un saglabāt pozitīvu pašnovērtējumu nav vienkārši. Metodes, kuras izmantojam dvēseles līdzsvara nosargāšanai un to faktoru mazināšanai, kuri varētu radīt psihisku traumu, sauc par psihes aizsardzības mehānismiem. Tie ir mūsu psihes imūnsistēma.

Tomēr, ja tā ir par daudz attīstīta (mehānismi ir stipri izteikti), mēs dzīvojam abstraktā pasaulē – neredzot realitāti un varam sagādāt ciešanas līdzcilvēkiem. Kādi ir biežāk sastopamie aizsardzības mehānismi un cik tie ir noderīgi vai ne visai vēlami – konsultē Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas (LĀPA) sertificēta ārste psihoterapeite Iveta Valaine (www.arstipsihoterapeiti.lv).

Svarīgi atcerēties, ka visi aizsardzības mehānismi – neapzināti

Psihes aizsardzības mehānismi ir mentālie procesi mūsu psihē – noteikti izturēšanās veidi, kādos mēs uzvedamies vai domājam, lai labāk pasargātu sevi no emocionālām sāpēm, trauksmes, kā arī sev nepieņemamu domu, jūtu un uzvedības pilnīgas apzināšanās.

Ja ir par grūtu izturēt paša jūtas un domas, ieslēdzas aizsardzības mehānismi un neļauj šīm nevēlamajām jūtām, domām un vēlmēm ienākt apziņā, tomēr ļauj izpaust tās maskētā veidā. Tas nozīmē, ka mūsu apziņa nevar tos kontrolēt, un parasti cilvēks neapjauš, ka attiecīgajā brīdī tos pielieto.

Aizsardzības mehānismi kļūst patoloģiski tikai tad, kad to lietošana noved pie uzvedības, kas nelabvēlīgi ietekmē cilvēka dzīvi un attiecības ar citiem.

Kādu brīdi cilvēks ir spējīgs izturēt lielu satraukumu vai lielas psihiskas ciešanas, izmantojot dažādus aizsardzības mehānismus. Tomēr, ja distress ir pārāk liels, un aizsardzības mehānismi ar to vairs netiek galā, visas aizsardzības var tikt pārrautas, iestājas dekompensācijas stāvoklis, parādās bezpalīdzības sajūta, un cilvēks saslimst ar psihisku vai somatisku (fizisku) slimību.
Vēsturiskā jēdziena attīstība
Pirmais, kas atklāja daļu no aizsardzības mehānismiem, bija psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids. Varētu teikt, ka psihoanalīzes vēsture sākās ar mēģinājumu saprast histērijas pacientes.

Pētot pacientes, Freidam radās jautājums – kā izskaidrot to, ka tik bieži viņas it kā aizmirst kādu ļoti svarīgu personisko pieredzi?

Freids atklāja, ka šīm sievietēm ir liels trauksmes un sasprindzinājuma līmenis. Tāds amnēzijas fenomens Freidu ļoti ieinteresēja un, sākotnēji ar hipnozes palīdzību, pacientes sāka atcerēties un atkal pārdzīvot bērnības traumas un seksuālos pārdzīvojumus. Psihoanalītiķis nonāca līdz atklāsmei, ka neizturamās trauksmes pamatā ir kādas irracionālas bailes, parasti par savām seksuālajām vēlmēm, kas ir bīstamas un tāpēc jāaizmirst.

Freids nosauca šo fenomenu par izstumšanu – pārāk liela trauksme liek psihei ķerties pie aizsardzības mehānisma, lai trauksmi mazinātu. Var apgalvot, ka Freida mācība par izstumšanu ir fundaments, uz kuru balstās psihoanalīze un psihoterapeitiskā darba pamatā ir šī izstumtā materiāla atbrīvošana un caurstrādāšana. Svarīgi bija arī tas, ka Freids atklāja – daļa no šīm atmiņām īstenībā bija pacienšu fantāzijas – pamatā viņas izstūma savas seksuālas vēlmes un jūtas, kas pašām nebija pieņemamas, šķita nepiedienīgas vai pat neķītras, īpaši tolaik – 19.gs. beigās, kad pastāvēja mīts par godīgas sievietes aseksuālo dabu un sievietes tika audzinātas atteikties no seksuālām vēlmēm.

Bieži uzskata, ka grēkot domās ir tikpat nepareizi, kā to veikt darbībā, tāpēc nav izvēles – vai nu pilnībā apspied seksuālās vai agresīvās vēlmes, vai pakļaujies tām un sāc darboties atbilstoši šīm vēlmēm. Nobriedušas personības īpašības raksturojas spējā atzīt un toleranti izturēties pret šīm vēlmēm, un nepieļaut to izpausmi ārpus pieņemamajām situācijām.

Vesels cilvēks var mierīgi fantazēt par sava konkurenta vai nelabvēļa nogalināšanu, saprotot, ka nekad to nerealizēs.

Zemapziņā paslēptās agresīvās vēlmes viņam nerada trauksmi un vainas sajūtu. Šīs fantāzijas sniedz vienīgi emocionālu atvieglojumu.

Kā cilvēkā veidojas psihes aizsardzības mehānismi

Zigmunds Freids, strādājot ar saviem pacientiem, atklāja, ka cilvēka psihei ir trīs aspekti, kas ietekmē mūsu uzvedību. Tas ir mūsu Patība (Ego) – mūsu apzinātā daļa, kas nodarbojas ar realitāti. Zemapziņā mitinās mūsu vēlmes, fantāzijas un impulsi (Id), kas bieži ir ļoti satraucoši un nepieņemami. Trešais aspekts ir Superego – mūsu sirdsapziņa un sabiedrības normas, kas savukārt cenšas piespiest mūsu Ego darboties morāli pieņemamā veidā.

Kas tad notiek, kad mūsu prāts netiek galā ar mūsu zemapziņas vēlmēm, realitātes ierobežojumiem un morāles standartiem? Mēs sajūtam iekšēji nepatīkamu stāvokli – trauksmi. Tā signalizē, ka kaut kas nav kārtībā un Ego ieslēdz aizsardzības mehānismus, lai palīdzētu mazināt šīs neizturamās trauksmes jūtas, arī vainas sajūtu, kaunu vai apdraudējumu pašvērtībai.

Par trauksmes neirozi var runāt tad, kad cilvēka iekšējā pasaulē pieaug konflikts starp kādām pretrunīgām vēlmēm vai domām, piemēram, mīlam un reizē ienīstam vistuvāko cilvēku, negribam šķirties, bet arī kopā būt nespējam, gribam dzīvot patstāvīgi, bet arī gribam būt atkarīgi. Ja zemapzinātās bīstamās vēlmes un fantāzijas draud izrauties no kontroles, trauksme kļūst pārāk liela un neizturama.

Cilvēks pastāvīgi cīnās ar trauksmi un tās pārvarēšanu. Pamatā te ir bailes, ka nespēšu kontrolēt savas iekšējās vēlmes (īpaši seksuālās vai agresīvās), bailes, ka saņemšu sodu par neatbilstošu uzvedību un apkārtējie ne tikai nosodīs mani, bet arī atraidīs un pametīs.

Cilvēks izmanto izstumšanu kā savu pamata aizsardzību, bet tas atņem visus spēkus.

Neirotiķis jūtas fiziski izsīcis, nelaimīgs, spējas mīlēt un strādāt ir samazinātas. Viņš pastāvīgi cieš no kaut kā, ir pārāk norūpējies par visu, dzīvo bailēs, vai būs pietiekoši labs, cenšas būt perfekts un ļoti bieži cieš no seksuālas dabas traucējumiem.

Kad un kā mēs „apgūstam” šos aizsardzības mehānismus

Saistītie raksti

Lielākā daļa aizsardzības mehānismu tiek apgūta bērnībā – varētu teikt, tās ir iemācītas uzvedības, kad mūsu uztveres vai sarežģītas bērnības pieredzes dēļ mums vajadzēja aizsargāt savu trauslo, attīstošos Es no pārāk stiprām un biedējošām domām un jūtām. Tā ir laba ziņa, jo tas nozīmē, ka jau pieaugušā vecumā mēs varam apgūt jaunus aizsardzības mehānismus, kas var daudz labvēlīgāk ietekmēt mūsu dzīvi un atteikties no mazāk palīdzošajiem aizsardzības mehānismiem, kas iemācīti bērnībā.

Tomēr jāatzīst, ka mēs nekad pilnībā nespēsim tikt vaļā no savām aizsardzībām, jo zināms, ka atmiņas, jūtas un domas, kas „izraidītas” zemapziņā, nekur nepazūd. Tās diemžēl turpina atstāt spēcīgu ietekmi uz mūsu uzvedību. Tādēļ vienmēr mēs turpināsim izmantot spēkus, kas centīsies noturēt sāpīgās un sociāli nevēlamās domas un atmiņas ārpus mūsu apziņas, un stresa situācijās vai brīžos, kad jūtamies apdraudēti vai mūsu sirdsapziņa kļūst pārāk prasīga, mēs izmantosim vienu vai otru aizsardzības mehānismu, lai pasargātu sevi.

LA.lv