Veselam
Psiholoģija

Turkiem patīk ciest par visu. Laimas Kotas jūlija sajūtas 16


Laima pie savas ģimenes mājas Stambulā, Turcijā.
Laima pie savas ģimenes mājas Stambulā, Turcijā.
Foto no Laimas Kotas albuma

Jūlijā no Stambulas uz vasaras mājām pie jūras atveldzēties no karstuma izbrauc aptuveni divi miljoni stambuliešu. Uzreiz var just, ka pilsētā vietas vairāk, toties to apciemo kāds miljons viesu – muzeji pilni, Lielais un Garšvielu tirgus murd kā pie Bābeles, pa Bosforu vizinās kuģīši starp Marmora un Melno jūru. Karstums reizēm tāds, ka svečturī sveces noliecas, pat tām jūlijs pa karstu. Jūlijā beidzas trīsdesmit dienu garais ramadāns, kad musulmaņu pasaule ievēro gavēni – saulei esot, ne ēd, ne dzer ūdeni, toties pēc saulrieta cienā cits citu un dalās, ko nu Visaugstais devis, un pateicas. Arī par karstumu.

*

“…kas šīs par rozā puķītēm? Tādas neredzētas.”

“Nātrītes. Man Latvijas dārzā tās auga ēnā. Rozīgie ziediņi man ir kā… sveicinājums.”

“Bet kāpēc jūs dārzā stādāt skābas ogas?” pagaršojusi jāņogu no krūma, saviebtu sejiņu jautā mana kaimiņiene deviņgadīgā Melisa.

“Nostalģija…” es atbildu. Cienāju kaimiņienes ar saldajiem ķiršiem, no sulas un saldmes plīstošiem persikiem, sārtrozā aprikozēm un saulē briedušām zemenēm, kas izskatās kā gatavotas nevis ēšanai, bet filmēšanai. Viss salds, dienvidu karstās saules piesūcies un pārbagāts.

Jāņogas šeit sauc par Frenk üzümü – franču vīnogām. Kā atzinās daži turki, visam, kas nav īsti riktīgs, turki dodot apzīmējumu – franču.

Tak ne jau ogu ēšanai jāņogkrūmu iestādīju. Acīm. Sirdij.

*

Stambula. Ārā +24 °C, autobuss, kam pielikta pagarinājuma bloka garmoškas aste, brauc gar Bosfora piekrasti Āzijas kontinenta pusē no Kadikojas uz Beikozu. Cilvēki dodas mājās no darbiem un iešanām, mazliet atslābinājušies. Dūc klimata kontrole, darbojas sildītājs. Dzirdu, kā autobusā cilvēki sarunājas, ka tik auksta vasara sen nav pieredzēta. “Uffff…” – ja dzirdama šāda nopūta, uzreiz zinu, ka runātājs ar kaut ko ir ļoti neapmierināts, nu ļoti. Kā likums, pūtēja seja savilkta pārpasaulīgā sāpju grimasē, ciešanas iezīmē vagas pat jaunu meiteņu sejās.

*

Turkiem patīk ciest par visu. Atbildi, kāpēc viņi ievelk rūpju rievas neatkarīgi no vecuma un laika apstākļiem, izlasīju Orhana Pamuka atmiņu grāmatā Stambula. Kopš bērnības Pamuks bija aizdomājies, kāpēc turki tik daudz valkā melnas drānas un staigā kā saskābuši. Autors tak aizrakās līdz patiesības graudam, izcēla to publiskā telpā kaut vai ar ironijas dakšām. Turki cieš par visu, atzina Pamuks, un, ja nav par ko ciest, vienmēr var ciest un sērot par Osmaņu impērijas bijušās godības krahu. Izlasīju un nomierinājos. Ar latviešiem viss ir normāli, arī citi sēro par pagātni, tikai skaļāk un pamanāmāk.

*

Turcijā nesen valdības uzdevumā bija izveidota komisija, kuras pētnieki noskaidrojuši, cik laimīgi ir turki. Izrādās, iemeslu ciest var atrast vienmēr – no 78 dažāda vecuma stambulietēm, kuras dzīvo strādnieku rajonā Esenlerā, kas varētu būt kā Rīgas Bolderāja, tikai divas sievietes izrādījušās laimīgas. Atbildot uz programmas jautājumiem, viņas bija neapmierinātas ar visu – pat ar to, ka viņu dzīvesvietā piena tirgotāji nepiegādājot tādu pienu, kāds bijis ciematos, no kurienes viņas ieradušās, – no šī piena mājās nevarot pagatavot kārtīgu jogurtu. Pētnieki secināja, ka salīdzinājums toreiz – tagad darbojas pilniem apgriezieniem. Kas bijis pagātnē, apaug ar patīkamu atmiņu vijām, bet mūsdienu dzīvi raksturo moderno patērnieciskumu raksturojošie elementi.

*

Labu laiku dzīvojot Turcijā, nesapratu, kāpēc cilvēki ir nikni un rūc par dzīvi, kaut gan dzīvo cepuri kuldami. Pēc Pamuka atklāsmes izlasīšanas kļuva skaidrs. Ja kāda hanima – turku kundze – man tagad sūdzas par dzīvi, metos viņai pie rīkles un pukstus apcērtu jau iedīglī: kundze, cik gadus jūs strādājāt valsts darbā? Tipiska ir atbilde, ka viņa nav strādājusi, bet audzinājusi vismaz divus bērnus, dzīvojusi mājās, strādājis vīrs.

Prasu tālāk – un kā apmierināta ar pensiju? Kā vienmēr, vajadzētu vairāk. Pat gadījumā, ja turciete nav strādājusi nevienu dienu, viņa saņem naudu. Sievietes var izvēlēties, kuru pensiju saņemt, – to aprēķinot no vīra, tēva, dēla izpeļņas. Vīra pensiju turpina saņemt arī atraitnes.

Tad es prasu – ja jums puse algas/pensijas būtu jāatdod tikai par siltumapgādi un vēl par īri, ko darītu? Kundze, kura sūrojusies par grūto dzīvi, apklust. Sāk domāt, ko es murgoju.

Bet es neatstājos – valsts slimnīcās aprūpe Turcijā ir par velti, zāles tāpat, un, ja jūsu māju nenāktu tīrīt iebraucēji no laukiem, ko tad? Es jau nesaku, bet kādreiz testa nolūkos es pat novēlētu vaidošajām turku kundzēm padzīvot Latvijā kaut vai mēnesi, piemēram, februārī, kad nebeidzami puteņo, kad ledus uz ielām, kad šķiet, ka laiks vispār stāv kā sastindzis. Citādi viņas te – vienalga, vai ziema vai vasara – apmet lakatu ap pleciem, aiztek līdz stūrim, kur bode, un visa diena pagājusi no tāda notikuma.

Salīdzināšana noved pie pārpratumiem. Kā pēdējo trumpi metu acīs to, ka Turcijā rozes sāk ziedēt martā un tā līdz novembrim, – ko viņas var sūdzēties par dzīvi, sasodīts?

*

Ja saka, ka latviešiem patīk sūdzēties par dzīvi vai savu valsti, tad atslābstam, jo līdz turku vaimanāšanas līmenim mums augt un augt. Taču diezin vai vajag. Sūdzoties turku namamātes ir aizmirsušas, kā pirms gadiem divdesmit smirdēja Stambula, nesakārtotās atkritumu saimniecības dēļ spontāni veidojās atkritumu kaudzes, bija pārpildīti autobusi, ik pa laikam pazuda elektrība, bet ūdeni ģimenes ar bērniem sakrāja lielos spaiņos, jo dienā līdz augšējiem stāviem spiediena dēļ ūdens neuzvilkās, ka avīzēs par to visu rakstīt nedrīkstēja, un vispār militāristu laiku viņas ir aizmirsušas. Ja turcietes neidealizē tagadni, pagātni viņas ir piemirsušas.

*

Latvijā par pagātni runā daudz. Patīk mums atgriezties, pamest skatu atpakaļ, un asaru notraucam arī mēs. Vismaz dažus vēstures periodus paturam gaišā piemiņā, kādu laiku pat idealizējam, bet viedokli par laiku, kuru vēsturnieki jau apzīmē kā mītisku, spītīgi turpinām nemainīt. Piemēram, par labajiem zviedru laikiem – tak palasiet avotus, tirpas skrien pār kauliem, kādiem zviedru likumiem bija pakļauti latviešu zemnieki.

*

Arī es domāju par pagājušiem laikiem. Ir lietas, kas uzpeld, ir notikumi, ko kolektīvā atmiņa cenšas izdzēst, ir bijušais, ko atceramies ar lepnumu, vai arī pēkšņi atmiņā uzpeld situācijas, kur notikušais maina seju, no kvazimodiska ķēma kļūstot par apsmaidāmu ampelmani.

 

*

Vēsture ir disciplīna, kur komatus starp apžēlot nedrīkst pakārt var salikt tādā kārtībā, ka visus var uztaisīt par vainīgiem un rūpēs savilktu seju nemitīgi turpināt ciest par bijušo godību vai bojāeju.

Vainīgie pret cilvēci jāsoda, par to šaubu nav. Taču ciest nemitīgi… ir pašiznīcinoši. Ilgojos, kad varēsim pamāt sveikas uz neatgriešanos laikiem, ko esam pārdzīvojuši, un dzīvosim ar to, kas ir un kas būs.

 

LA.lv