Veselam
Ārstēšana

Puzle, no kuras pazūd detaļas. Fakti par demenci0

Foto: Pexels

Gadu no gada pieaug to senioru skaits, kuriem novērojama demence. Rūpes par tādiem slimniekiem ir īsts pārbaudījums tuviniekiem. Turklāt ārstiem nav vienotas izpratnes par slimību un to, ko ieteikt radiniekiem. Gerontoloģe Laura Veimena uzrakstījusi grāmatu “Parunāsim par demenci”, kurā stāsta, kā atrast kopīgu valodu ar cilvēku, kurš zaudē kognitīvās funkcijas.

Portāls Psychologies apkopojis desmit galvenos faktus, kuri būtu jāzina par demenci, un norāda, ka autore ar mīlestību un cieņu stāsta par citu visumu – cilvēka ar demenci Visumu.

1. Rūpes par demences slimnieku ir smags darbs

Kā liecina Amerikas Nacionālās asociācijas palīdzībai ar demenci slimo cilvēku radiniekiem dati, demences pacientu aprūpes slodze ir trīs reizes lielāka nekā parasti. Rūpēties par demences slimnieku ir psiholoģiski daudz grūtāk, nekā rūpēties par pacientu ar fizioloģisku slimību – tas ir neticams stress. Lai samazinātu emocionālo slodzi, aprūpētājam ir jāsaprot, ka nav viņa varā kaut ko mainīt. Vienīgais, ko viņš var darīt, ir sniegt aprūpi un mīlestību.

Pozitīvas atbildes uz visām aprūpējamā emocijām palīdzēs uzturēt mieru un pārliecību. Tas nāks par labu abiem: slimnieks absorbē un “atspoguļo” aprūpētāja emocionālo stāvokli. Turklāt to spēj pat tāds slimnieks, kurš ir gandrīz pilnībā zaudējis kognitīvās funkcijas.

2. Informētība, izpratne – veids, kā atvieglot aprūpi

Zināšanu trūkums par demenci un tās specifiku ir visas pasaules problēma. Tas aizkavē diagnozes noteikšanu un neļauj savlaicīgi uzsākt ārstēšanu.

Vienīgais veids, kā to novērst, ir zināšanas par demenci. Jo augstāks to līmenis, jo augstāka ir sabiedrības un ģimeņu lojalitāte, jo labāka ir medicīniskās aprūpes kvalitāte. Laura raksta: “Tas, kurš patiesi saprot, kas ir demence, izvēlēsies pieņemšanas ceļu, nevis noliegumu.”

“Aprūpētājs, kurš pazīst demences specifiku, domā par nākotni un rūpējas par savu veselību. Viņš nemainīs šo principu, pat ja tāpēc slimniekam būs jāpārceļas uz pansionātu cilvēkiem ar atmiņas traucējumiem vai citu atbilstošu vietu. Kad sāksi paplašināt savas zināšanas par demenci, starp tevi un aprūpējamo izveidosies dziļas, jēgpilnas attiecības. Tas dos spēku un pārliecību, lai rūpētos par tuvinieku.”

3. Demence ir neatgriezeniska noteiktu smadzeņu funkciju zaudēšana

Termins “demence” ir radies no latīņu vārdiem “de” (apzīmē atdalīšanos, zaudēšanu) un “mens” (prāts) un var tikt tulkots kā “prāta zudums”. Alcheimera slimības asociācija definē, ka demence ir “simptomu spektrs, kas saistīts ar atmiņas un citu prāta spēju traucējumiem, kas ir pietiekami nopietni, lai traucētu cilvēka ikdienas darbībām.”

Šis spektrs ir ļoti daudzveidīgs: progresējošs īslaicīgās atmiņas zudums, runas traucējumi, problēmas ar ierasto darbību veikšanu, dezorientācija laikā un telpā, grūtības ar informācijas apstrādi, grūtības ar abstraktu domāšanu, samazināta spēja vai pilnīga nespēja domāt saprātīgi, bailes, paranoja, mainīgs noskaņojums, personības un rakstura izmaiņas.

Neatgriezenisku īslaicīgās atmiņas zudumu un samazinātas kognitīvās funkcijas izraisa organiski smadzeņu bojājumi.

Visbiežāk sastopamie cēloņi ir Alcheimera slimība (60–80% pacientu) vai išēmisks insults. Cēloņu ir vairāk nekā simts, un tie var būt smadzeņu traumas, Parkinsona slimība utt. Visbiežāk tiek diagnosticēti divi vai vairāki cēloņi. Dažādiem demences veidiem ir dažādas pazīmes, regresijas ātrums un lielums, pacienta uzvedības īpatnības. Tāpēc ir ļoti svarīgi noteikt precīzu diagnozi.

Diemžēl ātrs un vienkāršs veids, kā diagnosticēt Alcheimera slimību un citus demences cēloņus, vēl nav izstrādāts. Jaunās tehnoloģijas tikai ļauj pamatotāk pieņemt, kas izraisīja smadzeņu darbības traucējumus.

4. Prāta spējas demence iznīcina pakāpeniski

Visprecīzāk to var iztēloties, iedomājoties trīsdimensiju puzli, no kuras haotiski pazūd sastāvdaļas. Kad un kur pazudīs nākamais gabals, nevar prognozēt neviens. Nav universāla algoritma, kā strādāt ar demences slimniekiem, “demences gadījumi ir unikāli kā pirkstu nospiedumi, nav divu identisku stāstu, visi padomi būs jāmodificē, ievērojot konkrētos apstākļus”.

Zināšanas par demenci pirmkārt un galvenokārt ir izpratne, ka smadzeņu funkciju zudums progresēs. Apturēt un pārtraukt to nav iespējams. Demences slimnieka tuviniekiem ir jāsaprot: sindroms var tikai pasliktināties.

Labākais un vienīgais, ko jūs varat darīt, ir palīdzēt tikt galā ar simptomiem.

Šajā palīdzībā svarīgi būt elastīgiem – pēc progresējošā smadzeņu funkciju zuduma viss var mainīties ļoti ātri. „Es gribu iemācīt jūs lolot un baudīt jebkuru neskarto puzles daļu, kamēr tas joprojām ir iespējams.”

5. Diagnozes noliegšana – izplatīts šķērslis ārstēšanai

Papildus sabiedrības un ģimenes noliegumam ir arī paša pacienta noliegums. Tāds attīstās 80% cilvēku ar Alcheimera slimību un izpaužas dažādos veidos, bet ir kopīga iezīme: cilvēks nesaprot, ka viņš ir slims.

Gadās, ka ne tikai slimnieks pats noliedz slimību, bet arī citi to nevar pamanīt. Pat intelekta pārbaude neuzrāda neko aizdomīgu. Šķietamais cilvēka adekvātums var izspēlēt ar viņu nežēlīgu joku: slimība progresē, bet netiek ārstēta. Slimības noliegšana var rasties cilvēkiem ar ļoti augstu intelektu.

6. Ir bezjēdzīgi mēģināt apelēt pie saprāta

Cilvēkus ar demenci nevar pagriezt ar seju pret realitāti. Viņi visi dzīvo savās dīvainajās pasaulēs. Strīdēties, pārliecināt, pierādīt kaut ko ir bezjēdzīgi. Turklāt tas var tikai kaitēt: cilvēks kļūst nemierīgs, jūtas apjucis.

Lai izveidotu kontaktu ar pacientu, būs jādodas viņa pasaulē un jāatzīst tās realitāte.

Ja piekritīsi slimniekam, apstiprināsi viņa jūtas un saglabāsi mieru, saikne starp jums kļūs spēcīgāka.

Kad tu pozitīvi reaģē uz slimnieka emocijām, jūs abi sākat labāk izjust savu vērtību un nozīmību. Tāda ir Loras Veimenas „pozitīvās metodes” būtība, kas ļauj rast kontaktu ar demences slimnieku.

“Nav vērts mēģināt labot veidu, kādā slimnieks redz pasauli. Labāk trenējies jaunā veidā strādāt ar viņa uzvedību, ko izraisa paranoiskās domas. Lai cik neticami izklausītos viņa apgalvojumi un apsūdzības, ieklausies tajos.” Grūtās situācijās uzņemies iniciatīvu savās rokās un rīkojies tā, it kā ticētu visam, ko aprūpējamais saka – tā ir grāmatas autores „radošās iejaukšanās” metode.

7. Vārdi nav galvenais

Demences slimnieki daudz labāk reaģē nevis uz vārdiem, bet uz emocijām un neverbālām zīmēm un signāliem: sejas izteiksmi, žestiem.

Jo vairāk slimība progresē, jo spēcīgāka ir neverbālā saikne.

Intonācija ir spēcīgāka par vārdiem. Vēlākos posmos pieskāriens un mierīgs smaids ir daudz efektīvāki nekā apstiprinājuma un atbalsta vārdi, kas neapšaubāmi ir svarīgi slimības attīstības sākumā.

“Nekad neaizmirsti par neverbālajiem signāliem. Mēs visi komunicējam, tostarp ar emociju, mīmikas, pieskārienu palīdzību. Ja sarunas laikā tu turi cilvēka roku un smaidi, tu vari viņam pateikt daudz vairāk, nekā var izteikt vārdos.”

8. Vainas sajūta – aprūpētāja mūžīgais pavadonis

Lai kādi varoņi cilvēki patiesībā būtu, lai cik laika tērētu aprūpei un kādu slogu uzņemtos, daudzi jūtas vainīgi. Cilvēki cieš, jo ne vienmēr paspēj izdarīt visu nepieciešamo, reizēm pievēršas citiem ģimenes locekļiem vai sev, laiku pa laikam meklē palīdzību, atstāj slimnieku vienu vai ar kādu citu. Viņi kaunas priecāties par dzīvi.

Tādas nepamatotas emocijas ir ļoti destruktīvas. Tas noved pie nomāktības un spriedzes – fiziskas, psiholoģiskas, garīgas un pēc tam pie depresijas, nervu sabrukuma.

Svarīgi zināt un atcerēties: ja “ārstējošais” neparūpēsies par sevi, tad viņa palīdzība nebūs neko vērta. Slimnieki nolasa, absorbē un “atspoguļo” aprūpētāju emocionālo stāvokli.

9. Tas, kurš rūpējas par tuvinieku ar demenci, pastāvīgi jūt zaudējumu

Demences slimnieks pamazām pārtrauc pildīt savu ierasto lomu aprūpētāja dzīvē. Tāds process ir traumatisks, jo maina visus dzīves aspektus – sadzīves un sociālos. Slimnieks zaudēs fiziskās un garīgās spējas, kādā brīdī viņš vairs nesapratīs, kas atrodas pie viņa. Tas būtiski izmainīs attiecības ģimenē, nebūs iespējams atgriezties iepriekšējā situācijā.

“Turklāt būs pastāvīgi jāsaprot, ka rūpējies par cilvēku, kuram ir neārstējama slimība. Lai kā tu mēģinātu sagatavoties dienai, kad viņš izdvesīs savu pēdējo elpu, kad tas notiks, jutīsi, ka esi tam gatavs daudz mazāk, nekā domāji. Iespējams, tev atkal nāksies iziet visu zaudējuma piedzīvošanas ceļu. Pēc tam tev, tāpat kā citiem ģimenes locekļiem, būs jāpierod pie dzīve bez šī cilvēka un jāmeklē sev vieta pasaulē bez viņa.”

10. Vissvarīgākais ir rūpēties par sevi

Laura atzīmē: “Attiecībās starp slimnieku un aprūpētāju galvenais ir aprūpētājs.” Ja viņš rūpēsies par sevi, viņam būs pietiekami daudz veselības un spēka, lai rūpētos par tuvinieku.

Aprūpētājam ir grūti apzināties savu vadošo lomu attiecībās ar slimnieku, bet tas ir nepieciešams. Ir svarīgi iemācīties atlaist vainas sajūtu un atrast morālo spēku, lai rūpētos par sevi, tiktu galā ar stresu. Ja nepieciešams, jāvēršas pēc palīdzības pie ģimenes, draugiem, atbalsta grupām.

Saistītie raksti
Sevis upurēšana ir nevis vienīgais pareizais ceļš, bet gan bīstams ceļš ne tikai pie savas veselības un personības sagraušanas, bet arī slimnieka.

Viņš jutīs tavu stāvokli un iegrims savā slimībā, un tu nevarēsi viņam palīdzēt.

Gluži pretēji, tavs miers, pārliecība, dzīvesprieks radīs atbilstošu emocionālo atmosfēru, kas labvēlīgi ietekmēs slimnieku. Fiziskais un morālais spēks palīdzēs pārvarēt šķēršļus, ko radīs slimība.

LA.lv