Veselam
Bērni

Rausta valodu, jo bail no mātes. Par runas traucējumiem bērniem un pieaugšajiem 16

Foto – Shutterstock

Šogad Latvijas kinoteātros sāka rādīt režisores Ievas Ozoliņas dokumentālo filmu “Dotais lielums: mana māte”. Filmā galvenais varonis ir puisis, kurš rausta valodu un uzskata, ka problēmas pamatā ir attiecības ar viņa māti. Viņam bail no mammas un vienlaikus – no visām sievietēm. Vai tā patiesi var būt, ka runas traucējumi rodas šāda iemesla dēļ? Izrādās – ne tikai, turklāt traucējumi var sākties jebkurā vecumā.

 

Līdz pat pašnāvībai

Ārsta skatījumā stostīšanās ir jauktas izcelsmes veselības problēma, neiroze, kas var būt bērniem, pusaudžiem un arī pieaugušajiem. Runas traucējumi mēdz sākties agrā bērnībā, bet ārste Ināra Roja norāda, ka tā nav tikai bērnu problēma – uz konsultācijām nāk arī pusmūža gados.

Problēmas cēlonis parasti nav viens vienīgs. Var būt pēkšņi pārdzīvojumi agrā bērnībā, piemēram, izbīlis no suņa. Bērnus ļoti iespaido vecāku strīdi, dusmas, agresija. Tagad Latvijā aktuāls temats ir ne tikai emocionāla, bet arī seksuāla vardarbība pret bērnu. Ja to piedzīvo, bērniņš, protams, klusē, neko nestāsta. Vardarbība ir arī skolā un interneta vidē. Bērni savos izteikumos mēdz būt nežēlīgi, pazemo cits citu. Bērnā upurī pārdzīvojumi izraisa satraukumu, valodas rausti, runas un elpošanas traucējumus, depresiju, domas par to, ka esmu ar problēmām, nevienam neesmu vajadzīgs. Var būt pat pašnāvības mēģinājumi.

“Bija gadījums, kad stostīšanās attīstījās divpadsmitklasniecei, kurai bija jābeidz skola. Meitenei sāka izpausties neirotisks runas defekts pēc tam, kad viņa tika pakļauta fiziskai seksuālai vardarbībai gan skolas vidē, gan mājās no tēva. Pārdzīvotās psihiskās un ķermeniskās traumas rezultātā jaunietei bija gan stostīšanās, gan uzmācīgas bailes, trauksme,” piemēru min ārste.

Psihogēniska stostīšanās, elpošanas, mēles un lūpu muskuļu krampji var izpausties arī augstskolā studiju laikā, izdegšanas un hroniska noguruma gadījumā.

 

Ģenētika, slimības, atkarības

Gadās, ka viens no vecākiem ir stostījies, tāpēc bērnam uz to ir ģenētiska tendence. Piemēram, arī hiperaktīvu bērnu vecāki savā jaunībā nereti bijuši tādi. Tas pats attiecas uz stostīšanos. Vecāki to aizmirst, noliedz, retos gadījumos atzīst.

Stostīšanos var izraisīt galvas trauma vai slimība, piemēram, neiroinfekcija. Ir psihiskas saslimšanas, kas rodas pēkšņi pieaugušā vecumā. Pie vainas var būt arī onkoloģiska kaite – veidojums smadzenēs vai noteiktos nervu centros, kuri ir atbildīgi par valodu. Dažkārt smēķētājiem veidojas ļaundabīgi mēles audzēji, kas ietekmē runasspējas.

Runas traucējumu pamatā var būt hroniska atkarība no alkohola lietošanas, kas veido toksiskus galvas smadzeņu bojājumus. Dzirdēts, ka citi tieši iedzer kaut ko grādīgu, lai atslābinātos un vairs nestostītos. Metodes ir dažādas, teic ārste, bet alkohols noved pie nervu centru bojāejas, tāpēc tas nav risinājums.

Mūsdienās ir aktuāla skaļas mūzikas klausīšanās, visapkārt ir dažādi trokšņi. Arī tie var veicināt dzirdes un runas problēmas.

 

Bērns jūt, ja viņu nevēlas

Savā 2017. gadā Rīgā izdotajā grāmatā Medicīniskā hipnoterapija Ināra Roja raksta, ka bērnu psihiatrijas klasiķi atklājuši – ja bērns nav spējis nodibināt bāzes uzticību mūža pirmajā gadā, viņš cietīs no neuzticēšanās savstarpējās attiecībās arī turpmākajā dzīvē.

“Liela loma ir tuvībai ar māti. Sieviete iznēsā bērnu, tādēļ svarīgs ir grūtniecības periods. Viņai jābūt psiholoģiski nobriedušai. Mēdz būt, ka grūtniece neieredz savu stāvokli, bērnu nemaz nevēlas. Tikai vēlāk ārsta un mammas sarunā atklājas, ka viņa vēl aizvien negrib bērnu. Sieviete nav tikusi galā ar negatīvajām emocijām, iespējams, pati bērnībā cietusi. Pie vainas var būt dažādi notikumi,” vērtē ārste.

Bērns jūt, ja viņu nevēlas. Ja mamma nav auklējusi, dziedājusi šūpuļdziesmu, bērnam tas paliek atmiņā. Viņš pēc mammas sejas pamana, vai viņa smaida vai ir dusmīga.

Koordinējošā galvas smadzeņu garoza, runas centri, emocionālie centri izvietoti galvas smadzenēs un ir savstarpēji saistīti. Ir, piemēram, emocionālā atmiņa, kas ietekmē emocionālos runas centrus. Kad runājam, strādā motorika reizē ar emocijām. Jebkurš ir piedzīvojis situāciju, kad paliek bez vārdiem, jo tā pārsteidzis dzirdētais vai kāds notikums.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kad pie vainas laika trūkums

Komunikācijas trūkums starp vecākiem un bērnu ir dažādu iemeslu dēļ. Mūsdienās pieaugušie ir ļoti aizņemti. Viņi dodas darba gaitās vai uz pasākumiem un atstāj atvases vienas. Bērnam tad nav pie kā vērsties, lai pastāstītu, kā jūtas, kā gājis skolā.

“Bērns īpaši sāpīgi var uztvert, ja viņam, piemēram, ir dzimšanas diena, bet vecāki dodas uz kādu citu pasākumu. Atstāj mājās vienu pašu, iespējams – tumsā. Bērns vēro, kā aiz loga šūpojas zari… raud, baidās… Vecāki domā, ka bērns jau ir pieaudzis, bet līdz īstai pilngadībai viņš ir bērns. Ja ilgstoši ir paaugstināts trauksmes fons, viņš viegli gūst izbīli,” atklāj Ināra Roja.

Vecāki nepietiekami kontrolē, ko atvases skatās un dara interneta vidē. Mazie viegli atrod vardarbīgu, šausminošu informāciju, kas paredzēta psihiski līdzsvarotam pieaugušajam. Tas bērnā var izraisīt apjukumu, pēkšņu stostīšanos, murgainus sapņus, jo smadzenes vēl tikai turpina pilnveidoties, tām nav dzīves pieredzē balstīta emocionālā rūdījuma un sapratnes.

Cilvēka ilgtermiņa atmiņā uzkrājas arī visa negatīvā pieredze: vardarbība mājās, filmās, apkārtējā vidē. Ja negatīvo iespaidu ir par daudz, var būt dažādi nelabvēlīgi iznākumi. Smadzenes nespēj izturēt pārāk lielu slodzi. Kad bērnam jau sākušās uzvedības problēmas vai psihes traucējumi, vecāki attopas, ka nav bijuši pietiekami vērīgi.

 

Vecāku neiecietība

Mēdz būt tā, ka māte vai tēvs neieredz meitu vai dēlu, jo pašiem bijušas problēmas personīgajā dzīvē, attiecībās. Vecāki mēdz emocionāli atgrūst atvasi, pat rupji un neganti pazemot ar vārdiem, izrādīt agresiju. Iespējams, kaunina bērnu, jo viņš sarkst vai pie Ziemassvētku eglītes nespēj nodeklamēt dzejoli. Vārdu trauma ir ļoti spēcīga, un tā patiesi var veicināt stostīšanās attīstību. “Reizēm tam pievienojas urīna vai fekāliju nesaturēšana nakts laikā. Tad bērns vairs nebrauc uz sporta nometnēm un citiem pasākumiem. Vecāki mēdz būt nepiesardzīgi savā attieksmē, pieprasa perfekcionismu, aizmirst, kādi paši reiz bijuši. Liek ņemt piemēru no mātes, tēva, reizē bērnam liek justies mazvērtīgam – “paskat, kāds ir Jānis vai Mārīte, bet tu stosties un vēl čurā gultā”,” analizē ārste.

Bērns var noslēgties, taču pēc laika kļūt agresīvs pret vecākiem vai skolasbiedriem. Tā ir kā kompensācija par visu pārdzīvoto. Gadās, ka tikai bērna izmisuma uzvedība vai rīcība liek vecākiem aptvert situācijas nopietnību.

 

Jābūt iecietīgiem

Ja bērnam jau ir runas traucējumi, tad lielāku trauksmi spēj provocēt vecāku pārmērīgs satraukums, nervozums. Piemēram, puika, kurš stostās, grib dziedāt vai piedalīties kādā nodarbībā, bet māte teic, ka viņu jau nekur nepieņems. Zēns gūst psihotraumu, jo, redz, ir sliktāks par citiem.

Negatīvu ietekmi rada mākslīgais perfekcionisms, kas valda mājas vidē, skolā, masu medijos. Katrs grib būt stiprākais, skaistākais, gudrākais, un tas rada pārāk augstas prasības. Mamma, piemēram, satiekas ar draudzeni un stāsta viņai: “Tu jau zini, mans bērns ir ar psihisku defektu…” Bērns jau no piecu gadu vecuma uztver visu apkārt notiekošo. Viņš dzird, klausās un tiek traumēts.

Arī skolotāju neiecietīga reakcija var atstāt negatīvu ietekmi. Skolotājam jābūt pacietīgam, jāizskaidro klasei, ka katrs ir unikāls un vienlaikus citāds – kādam ir redzes traucējumi, citam valodas problēmas.

 

Vai var izārstēt?

“No savas pieredzes nevarētu teikt, ka stostīšanās biežāk rastos 2–5 gadu vecumā, kā mēdz runāt. Arī zēniem to nenovēroju biežāk. Šie traucējumi var izpausties abu dzimumu pārstāvjiem, un vecums ir ļoti dažāds,” teic Ināra Roja. “Mūsdienās nav svarīgi, kam stostīšanās attīstās biežāk. Tā nav nekāda epidēmija.”

Runas traucējumus var novērst. Pat ja pilnībā neizārstē no stostīšanās, pacients var pilnvērtīgi mācīties, strādāt un darboties, apstiprina ārste hipnoterapeite.

“No stostīšanās var atbrīvot, bet ja pieaugušais, piemēram, bezatbildīgi turpina smēķēt divas trīs paciņas dienā, tad var veidoties slimība, kuras rezultātā viņš atkal sāk stostīties. Veselība ir atkarīga no tā, kā pacients un viņa tuvinieki piedalās ārstēšanā. Tie, kas atmet ar roku, patiesi nespēj izārstēties.”

Lai risinātu stostīšanos, sākumā jāvēršas pie ģimenes ārsta. Tālāk nozīmē vizīti pie neirologa, logopēda, psihoterapeita, ārsta hipnoterapeita.

 

Pamodīsies un būs vesels?

“Vecāki nereti uzskata – atvedīs bērnu pie hipnoterapeita, mazais pagulēs, pamodīsies un vairs nestostīsies. Medicīniskā hipnoterapija nav brīnumnūjiņa!” apgalvo ārste. “Tā ir psihodinamiska terapija, kuras laikā aktīvi strādā galvas smadzeņu nervu, emocionālie centri, tiek ietekmēti runas orgāni (lūpas, mēle, aukslējas, žokļi) un elpošana. Hipnoterapijas seansos ārsts strādā ar pacienta psihi traumējošiem notikumiem. Pacienti īpašos psihoterapeitiskos scenārijos apgūst garīgu un fizisku relaksāciju, pozitīvu pašietekmi. Tā nav gulēšana, bet gan nopietns darbs, satikšanās ar mazvērtību, kompleksiem, bailēm.”

Hipnoterapijas laikā jebkuram pacientam atveras iztēles ekrāns. Cilvēks atbrīvojas no negatīvas pašiedvesmas. Ir bērni, kas grib dziedāt korī vai ansamblī. Seansa laikā izjūt, ka dzied, nestostās. Pēc tam atver acis un patiesi sāk dziedāt – bez stostīšanās. Piedzīvojot ko tādu, mazinās bailes un trauksme. Dziedāšana, pareizas elpošanas apgūšana ir terapija, jo pacients iemācās izdziedāt vārdus izelpā, runāt izelpā. Turpretī stostīšanās laikā mēdz būt elpas krampji, elpošanas apstāšanās, kas rada vēl lielāku satraukumu, tādēļ pareizas elpošanas apguve ir ļoti būtiska. “Kad runājam, mēs taču elpojam. Ja kāds mūs nobaida vai sākam cītīgi, uztraukti domāt, elpu aizturam,” piemēru min ārste.

 

Ārstēšana ir kompleksa

Stostīšanās ārstēšana ir komplekss darbs – jāstrādā ar runas aparātu, emocijām, uzvedību, elpošanu. Ārsts šādam pacientam vienmēr veic diferenciālo diagnostiku, lai noskaidrotu, vai stostīšanās iemesls ir psihogēns vai, piemēram, attīstījies pēc galvas traumas. Nepieciešamības gadījumā var nozīmēt galvas smadzeņu izmeklējumu. Ir gadījumi, kad jāveic datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, elektroencefalogrāfija, paskaidro ārste. Dažkārt papildus jālieto medikamenti, jāveic masāžas. Ja nepieciešams, jāpārbauda plaušas. Dažkārt bērniņam ir bronhiālā astma un stostīšanās. Tad raizes ir divtik lielas.

 

Jābūt kopā ar citiem

Ārste stostīšanās ārstēšanai iesaka dziedāt, nodarboties ar sportu, pašdarbību. Neiesaka būt vien šaurā ģimenes lokā, noteikti vajag socializēties. Bērns, kas stostās, nav ar izteikti īpašām vajadzībām. Ir normāli, ja klasē ir dažādi skolēni – kādam ir sliktāka redze, dzirde, citam runa. Ir jāattīstās kopā ar citiem.

 

Vai svarīgi zināt stostīšanās cēloni?

Ārste apstiprina, ka tas ir būtiski, bet ne vienmēr uzreiz to var noteikt. “Katrs grib zināt, kāpēc viņš stostās, bet svarīgākais ir tas, kas notiek šeit un tagad, nevis pagātnē. Piemēram, vardarbība, seksuāla izmantošana ir smaga trauma. Nedrīkst iestrēgt šajos pārdzīvojumos, bet jāiet uz priekšu. Svarīgi, kāds cilvēks ir šodien un kāds būs nākotnē.”

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Runas traucējums jāārstē

Ja laikus nemana stostīšanos un neveic ārstēšanu, tā izpaužas pieauguša cilvēka dzīvē. Var būt problēmas, piemēram, pāra seksuālās attiecībās – cilvēks kautrējas, jūtas mazvērtīgs. Reizēm viņš nespēj īstenot savas ambīcijas arī sociālā, profesionālā vidē, piemēram, iegūt kāroto darbu televīzijā vai uz teātra skatuves.

“Cilvēki mēdz meklēt palīdzību pie dziedniekiem, prāto, vai nav nolādēti,” stāsta Ināra Roja. “Tā ir katra personīgā darīšana, kam viņš tic. Tomēr runas traucējumu gadījumā jāvēršas pie ārsta. Ja bērns stostās, viņam ir murgi, fantāzijas, halucinācijas, tas nenozīmē, ka viņš ir indigo bērns, kas atnācis no kosmosa. Bija gadījums, kad tēvs pateica: lai jau bērns stostās, viņš ir īpašs. Konkrētajam bērnam jau bija izteikta stostīšanās, emocionāli un elpošanas traucējumi. Psihoterapeitam bija jāstrādā arī ar tēvu, lai saprastu, kāpēc bērna veselības problēmas jārisina.”

 

Mūsu eksperte: INĀRA ROJA, medicīnas zinātņu doktore, neiroloģe, ārste hipnoterapeite

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv