Veselam
Dzīvesveids

Peldes ledainā ūdenī norūda ķermeni un nervu sistēmu0


Vilis Ķempelis ir labos draugos ar vēsu ūdeni jau kopš bērnības, bet jo īpaši kopš 40 gadu vecuma.
Vilis Ķempelis ir labos draugos ar vēsu ūdeni jau kopš bērnības, bet jo īpaši kopš 40 gadu vecuma.
Foto – Karīna Miezāja

Vēss laiks un pat sals nav šķērslis peldēšanai. Vasarā peldas, kur nu katram sanāk, bet, iestājoties vēsākam laikam, ziemas peldētāju kluba “Ozolnieku roņi” dalībnieki vismaz desmit cilvēku sastāvā katru sestdienu pulcējas pie Ozolnieku ezera. Klubiņa vadītāju Vili Ķempeli (69) priecē, ka interese par šīm aktivitātēm Latvijā palielinās un veidojas arvien jaunas interesentu grupas.

 

Kompānijā drošāk

“40 gadu vecumā man radās nopietnas problēmas ar ceļiem, bija apsaldēts sēžas nervs un knapi varēju paiet. Dakteris Jānis Petronis Rīgas 2. slimnīcā sacīja, ka man esot visas iespējamās vecuma slimības, un es nolēmu tikt no tām vaļā rūdoties,” par savu “roņu” gaitu sākumu stāsta Vilis Ķempelis. “Kad man uztaisīja blo­kādi un jutos spēcīgāks, sāku katru rītu skaloties ārā zem krāna ar aukstu ūdeni un turpat svaigā gaisā norīvēties ar dvieli. Nepārtraucu šo rituālu pat tad, kad ārā bija 30 grādu sals. Vispirms pavārtoties sniegā, ūdens liekas pat karsts. Šādas procedūras ne tikai norūda ķermeni, bet arī nomierina un stiprina nervu sistēmu.”

Vēl pēc 10 gadiem Vilis saņēmies ziemas peldēšanai. Kopā ar draugu aizbraukuši uz nomaļu dīķi un izcirtuši ledū caurumu. Vispirms paskraidījis, lai sasildītos, un tad meties iekšā ūdenī. Iepriekšējais rūdījums ļāvis justies patīkami, taču, aizbraucot mājās, bijis ļoti pacilāts noskaņojums. Tā viņš sācis peldēties līdz pat vēlam rudenim. Reiz dīķis aizsalis un ūdens bijis vaļā tikai gar krastu. Tad Vilis peldējis gar malu un priecājies, ka beidzot kļuvis par kārtīgu “roni”. Pēc tam viņš sācis meklēt plašāku kompāniju. Licis avīzē sludinājumus, līdz atsaucies Valdis Nudiens un Romualds Gurklis. Vīri satikušies un nodibinājuši klubu “Pārlielupes roņi”, jo nodarboties ar ziemas peldēšanu kompānijā ir patīkamāk un arī drošāk, ja gadījumā kādam vajadzīga palīdzība.

Meklējot vēl citus domubiedrus, Vilis saticis arī “roņu” kustības aizsācēju Latvijā Ēvaldu Liepiņu. Viņš bija autoritāte, kuras padomos mēdza ieklausīties, piemēram, pieredzes bagātais peldētājs atzinis, ka ziemā nav kaitīgi peldēt tikai līdz piecām minūtēm ilgi. Viņš arī uzsvēris, ka nodarboties ar ziemas peldēšanu jābeidz pakāpeniski un pēc 70 – 80 gadu vecuma tā vairs nav vēlama. Viņš pats mūža nogalē rūdījies tikai ar gaisa peldēm.

 

Basām kājā sniegā

Vilim Ķempelim īpaši patīk peldēt, kad ārā ir sniegs. “Bērni iet garām uz skolu un brīnās, ka staigājam basām kājām un lienam ūdenī,” viņš ir gandarīts. Tomēr, kaut gan “roņi” nav salīgi, viņiem patīk arī siltums, tādēļ ziemā parasti staigā ar cepuri, šalli un cimdiem – tāpat kā citi.

Katram ziemas peldētājam ir savi paradumi. Lai nesaltu pēdas, daudzi velk čības, bet Vilis pieradis peldēt basām kājām. Citi peld ar cepuri un galvu neslapina, taču viņš to no ūdens nesargā. Peldes nobeigumā “roņi” parasti dodas sildīties pirtī, apkurināmā vannā vai vienkārši paskraida.

Nav tiesa, ka ziemas peldētāji nemēdz slimot ar saaukstēšanās slimībām, kā daudziem šķiet. “Kā jau visi “roņi”, reizēm esmu bijis pārgalvīgs un dabūjis smagu bronhītu, kuram vēl pievienojās vīrusu infekcija. Reizēm pelde aukstā ūdenī var pasargāt no slimības, taču nogurušam sevi jāsaudzē,” atzīst Vilis.

Jo aukstāks laiks, jo “ronim” peldēšana patīkamāka. Āliņģis, ilgāk pastāvot, sāk vižņot, un tā virspusē ir ap 0 grādiem. Sākot peldēt, ūdens temperatūra nedaudz paaugstinās.

Vilis Ķempelis piedalās arī ziemas peldēšanas čempionātos. Sacensībās parasti peld 25 metrus pusminūtē vai nedaudz ilgākā laikā. Citreiz mēro 50 metrus, kam vajadzīga apmēram minūte. Pēdējā laikā notiek arī izturības peldējumi 450 metru distancē. Esot arī tādi “varoņi”, kuri nopeld daudz lielāku attālumu, taču tāda pārgalvība veselībai par labu nenāk.

“Manā vecuma grupā ir maz dalībnieku, tāpēc pastāv liela iespēja uzvarēt,” joko ilggadīgais “ronis”. “Tomēr pats galvenais ir nevis saņemt medaļu, bet piedalīties, pēc sacensībām kompānijā pasildīties pirtī un papļāpāt. Lai būtu omulīgāk, lejam uz akmeņiem dažādus zāļūdeņus – no kumelītēm, jasmīniem vai liepziediem, lai gaiss smaržotu.”

Reiz iepriekšējā dienā pirms kāda čempionāta bijis tuvu mīnus 30 grādiem, un arī sacensību laikā termometra stabiņš noslīdējis krietni zem 20 grādu atzīmes. Par spīti runām, “vai tad tie trakie peldēs arī šitādā laikā”, pasākumam neesot bijis ne vainas. Pēc tam visi sasildījušies teltī, kurā kurējusies skaidu krāsns.

Diemžēl ģimenes locekļus Vilim neesot izdevies iesaistīt ziemas peldētāju kustībā. Sievai patīkot tikai izskriet basām kājām sniegā, ātri ar to norīvēties un pēc tam likties siltā gultā.


Atklājums – vienritenis

Vilis Ķempelis peldas arī vasarā, kad to var darīt krietni ilgāk nekā ziemā, tā uzlabojot savu fizisko stāvokli. Justies mundram visas dienas garumā palīdz auksta duša, skrējiens un vingrošana no rītiem, kārtīgi izstaipot visus locekļus.

Saistītie raksti

Ziemas peldētājam ir vēl arī cita aizraušanās – braukšana ar vienriteni. “Pēc tam, kad apmetu kūleni ar motociklu, man vairs neklausīja kājas. Veselu mēnesi gulēju slimnīcā. Līdzsvara trenēšanai un koordinācijas uzlabošanai uzmeistaroju vienriteni, bet tagad tādi nopērkami arī veikalos.”

Kādā velotūrē Vilis ar šo dīvaino braucamrīku mērojis 10 kilometrus, taču tas ir nieks, jo pasaulē ar to piedalās pat maratonos. Viņš aicina pieteikties Latvijas vienriteņa braucējus, lai iepazītos un kopīgi apmestu kādu apli apkārt Ozolnieku ezeram.

 

 

LA.lv