Veselam
Psiholoģija

Rūpes, kas tevi vai žņaudz nost. Maigā vardarbība 16

Foto – Fotolia/Chmara Sergiy

Droši vien katrs cilvēks vismaz reizi saskāries ar rūpēm, no kurām vēlējies aizbēgt. Kad vienlaicīgi izjūti gan dusmas (es to negribu un neesmu lūdzis!), gan vainas izjūtu (viņa taču tā cenšas!), gan bezpalīdzības sajūtu no tā, ka nesaproti, kas notiek – it kā tu būtu iedzīts stūrī.

Kad esi izvēles priekšā – atteikties no rūpēm un “apvainot” cilvēku, vai arī pieņemt tās un nodot sevi – uzvilkt cepuri, kad tev nav auksti; apēst vēl gabalu kūkas, jo “pati cepu”; paņemt līdzi cienastu, kurš tev negaršo.

Maskējoties aiz rūpēm, otrs piedāvā “darīt labu”, viņš nedzird tevi, neieinteresējas par tavām patiesajām vēlmēm, spītīgi uzspiežot savu.

Kā anekdotē: “Ģimene ierodas restorānā un viesmīle vaicā bērnam: “Ko jums, jaunais cilvēks? ” “Hamburgeru un saldējumu, ” – atbild zēns. Te iejaucas māte: “Viņam salātus un vistas kotleti, lūdzu. ” Viesmīle, turpinot skatīties uz zēnu: vSaldējumu ar šokolādi vai karameļu? ” “Mamma, mamma! ” kliedz bērns, “Tante domā, ka es esmu īsts!”

Aiz “aprūpes” plīvura tiešām vari sajusties neīsts, nereāls (manām vēlmēm nav nozīmes, es neesmu svarīgs).

Starp citu, aprūpētājs pat varētu interesēties par tavām vēlmēm: “Cik daudz kartupeļus uzlikt?”, bet atbildot uz “paldies, es negribu” dāsni likt tos bļodā, sakot, “ēd, ēd, tas ir veselīgi (tu esi tik vāja, izsalkusi u.t.t.)”. Tas var padarīt vai traku ar savu “dubulto vēsti” (es interesējos par tevi, bet man vienalga, ko tu vēlies). Kad neviļus moka jautājums: “Hei, vai ar mani viss kārtībā? Vai es vispār esmu?”

Mīlestība, rūpes, maigums, kaislība – visi var būt vardarbība, ja nebalstās uz otra cilvēka atbildes reakciju. Kādu iemeslu dēļ ļaudis bieži vien aizmirst par to. Un domā: mīlu, tātad man ir tiesības izrādīt mīlestību jebkādā formā un daudzumā. Tā, kā protu. Pieprasīt runāt par mīlestību, kad otrs nevēlas to darīt. Gādīgi ieliet piedevu, kad mīļotais jau ir pieēdies.

Tādas “rūpes” ir daudz smalkākas un viltīgākas, ievaino daudz dziļāk un sāp vairāk nekā tieša agresija. No dusmām, niknuma un noniecināšanas pasargāt sevi ir vienkāršāk. Bet te ir bail sagraut attiecības – ar vecākiem, tuviniekiem un draugiem. Jo otrs nesapratīs, apvainosies, aizies, atraidīs, jo ir pilnīgi pārliecināts, ka dara labu. Un šī pārliecība palielina viņa spēkus, neliek kaunēties, kā tas normāliem cilvēkiem būtu par tiešu agresiju.

Izrādot šādas “rūpes”, cilvēks patiesībā rūpējas par sevi – kad baidās, ka viņu pametīs un cenšas kļūt neaizstājams; kad vēlas saņemt kaut ko pretī; kad uzskata, ka otrs ir dumjāks, bezpalīdzīgs u.t.t., un tāpēc uzspiež otram savu priekšstatu par laimi. Tāda maigā vardarbība ir viņa iekšējās pašapziņas trūkuma vai citu problēmu rezultāts. Viņš vienmēr gaida pateicību un paklausību, apvainojas, ja viņu neņem vērā, krīt panikā, ja rūpes netiek pieņemtas. Nepieļauj pat domu par to, ka otram ir tiesības izvēlēties.

Sastopoties ar šādu aprūpi, ir svarīgi atcerēties, ka tu neesi atbildīgs par citu cilvēku jūtām. Viņiem ir tiesības just tevis dēļ jebko, bet viņi vienīgie ir atbildīgi par to, kā pārvaldīt savas jūtas.

Ir svarīgi ļaut sev uzstādīt robežas un tiesības aizstāvēt tās, kā tajā brīdī vēlies: uzstādīt barjeras, būt uzmanīgam ar to, kas notiek attiecībās, piedot sev, ja kaut kas nav izdevies, parūpēties par savu komfortu u.c.

Svarīgi atcerēties, ka īstas rūpes vienmēr ir vērstas uz citiem un ņem vērā viņu intereses, – ja cilvēkam ir svarīgs otrs cilvēks un viņa labklājība, viņš sadzird viņu, pievērš uzmanību viņa vajadzībām un neprasa neko pretī. Izrādot patiesas rūpes, cilvēks dod otram nevis to, ko iedomājas, ka tas ir nepieciešams, bet to, kas patiešām vajadzīgs. Tāpat kā līdzībā par zivi un cigaretēm: “Kāds cilvēks atrada krastā bezpalīdzīgi kustošos dzīvu zivi un mēģināja saprast, kas ir par iemeslu šādam nožēlojamam stāvoklim. Viņam šķita, ka gulēt uz cietas zemes ir grūti. Viņš iedomājās, kas notiktu ar viņu, ja viņam ilgu laiku nāktos gulēt mitrās smiltīs. Viņš novilka šalli, salocīja kā spilvenu un nolika zivi uz tā. Bet redzēja, ka zivs nemaz nejutās labāk, ka tā jau zaudē dzīvības spēkus.

Garām gāja cits cilvēks un ieinteresējās par notiekošo. Pirmais paskaidroja viņam: “Tā un tā, zivis jutās slikti, es paliku zem tās mīkstu pamatu, bet tai joprojām ir slikti”. Otrs saka: “Principā es jūtos tā un tāpat izturos, ja kādu pusotru stundu neesmu uzsmēķējis”. Viņš aizsmēķēja cigareti un ielika zivij mutē, vēloties atvieglot tās ciešanas. Zivij no tā palika vēl sliktāk.

Trešais garāmgājējs apstājās un redzēja, ka zivs guļ uz salocītas šalles, smēķē un sit ar asti. Šis cilvēks bija bagāts. Viņš zināja, ka visas problēmas ir atrisināmas naudu. Aiz līdzjūtības viņš izvilka 100 dolāru banknoti un aizlika zivij aiz spuras.

Garām gāja vēl viens cilvēks un pamanīja pārējos, kuri stāvēja ap jau agonijā sitošos zivi – guļošu uz šalles ar cigareti mutē un 100 dolāru banknoti zem spuras. Viņi skatījās un katrs bija apjucis.

Kāpēc? Viņi taču piedāvāja pašus labākos risinājumus, lai palīdzētu dzīvai būtnei, bet tā nez kāpēc nejutās labāk. Un tikai ceturtais cilvēks izņēma cigareti, atdeva īpašniekiem naudu un šalli un iemeta zivi ūdenī. Un visi brīnījās, kā zivs sajutās labāk un atdzīvojās bez naudas, cigaretēm un mīkstajām mēbelēm… Cik labi viņa jutās vienkārši kā zivs ūdenī!”

Autore – Ksenija Šuļga, praktizējoša psiholoģe, geštaltterapeite, psihoterapeite.

Avots: psy-practice.com

LA.lv