Veselam
Dzīvesveids

Sabalansēt iedomāto ar reālo. Pieredzes stāsti par interneta nozīmi dzīvē0

Foto: pexels.com

Par saviem interneta un sociālo tīklu izmantošanas paradumiem pieredzē dalījās vairāki cilvēki.

Jāprot pareizi sabalansēt interneta lietošanu un reālo dzīvi

Sandra P., 30 gadi, Rīga:
“Pirms 10 gadiem internetā vēlējos atrast cilvēku nopietnām attiecībām, bet sākumā neizdevās. Pēc sarakstēm klātienē satiktie puiši izrādījās savādāki, nekā cerēts. Vēlāk sāku studēt Liepājā un iepazīšanās portālā sameklēju divus puišus no Liepājas. Ar vienu no viņiem sarakstījāmies vairākus mēnešus, līdz pirmo reizi satikāmies Rīgā pie stacijas pulksteņa. Kopš tā brīža esam kopā, interneta vēstuļu draugs ir mans vīrs jau 7 gadus. Internets man palīdzēja atrast lielisku dzīves draugu un bērnu tēvu.

Internetu es izmantoju lielāko tiesu datorā. Telefonā – sabiedriskā transporta aplikāciju, WhatsApp aplikāciju saziņai ar draugiem. Man ļoti patīk WhatsApp. Tajā sazinos ar savām četrām māsām, kas ir pa pasauli izmētātas. Mums tur ir kopīgs čatiņš, varam jebkurā laikā viena otrai kaut ko aizsūtīt. Visforšāk, ka var bildes ātri un ērti nosūtīt. Amerikas galā esošajai māsai gan naktī skaņa jāslēdz ārā, savādāk nevarētu gulēt, ka visu laiku ziņas nāk.

Internetu var izmantot mācībām, google atrast visu nepieciešamo informāciju, lasīt forumus un meklēt receptes, skatīties video. Tomēr es neteiktu, ka esmu no tiem cilvēkiem, kas pārņemti ar telefonu un internetu. Mani pat kaitina, ja vīrs, ēdot brokastis, skatās feisbukā, vai neizlaiž no rokām telefonu, pat ejot uz WC. Man labāk patīk ar cilvēkiem kontaktēties klātienē, ja tas ir iespējams.

Dusmojos uz sevi, ja bezjēdzīgi sēžu internetā. Sāku kādu spēlīti, lasīt forumus vai kaut ko skatīties. Reti ieguvums ir zaudētā laika vērts. Ja aizsēžos pie datora, tad paliek nesakārtota māja, neuztaisītas vakariņas utt. Liekas, ka vispār labāk izdzēstos no visiem portāliem, bet ir cilvēki, ar kuriem tikai tā var sazināties – nezinu telefonu, vai arī vieglāk ir uzrakstīt, nevis piezvanīt. Es zinu vienu jaunieti (tikai vienu!), kurš ir kategoriski noliedzošs pret internetu, viņam mobilais telefons arī visu laiku nebija (tagad ir tikai pāris gadus). Viņam ir paranoja, liekas, ka viņu noteikti izspiegos un nozags identitāti vai pārdos orgānu donoriem. Domāju, ka, ja cilvēks prot pareizi sabalansēt interneta lietošanu un savu reālo dzīvi, tad viss ir kārtībā”.

Mūsdienu tendence – būt atrodamam

Baiba Dz., 25 gadi, Madona:
“Tā ir mūsdienu tendence – tomēr būt kaut kur atrodamam. Vismaz telefoniski. Nezinu pilnīgi nevienu jaunu (līdz 50 gadiem noteikti) cilvēku, kas nelietotu sociālos tīklus un pastāvīgi būtu bez telefona. Mūsdienās ir tikai un vienīgi normāli, ka dodoties ciemos pat uz blakus māju ir pieklājīgi piezvanīt un “pieteikt vizīti”.

Ja cilvēks neatbild uz telefona zvanu, lielākoties domāju, ka ir aizņemts vai nevar/negrib runāt. Ja ir kas ļoti svarīgs – aizsūtu īsziņu, kas par lietu vai pārzvanu vēlāk.

Tomēr ir lietas, kas mazliet nepatīk. Piemēram, ja izglītības iestādēs tiek noteikts, ka visi (vai 90%) no darbiem nododami tikai caur internetu un datorrakstā, ka e-pastu no skolotājiem/pasniedzējiem/lektoriem uzskata par izlasītu vienas dienas laikā (kas realitātē nozīmē, ka internetam IR jābūt pieejai arī brīvdienās), ka stundu/lekciju saraksti laicīgi tiek ievietoti tikai internetā. Saprotu, ka ir tehnoloģiju laikmets, tomēr socializēties interneta vietnēs (negribu – internetu nevajag) vai obligāta interneta lietošana, lai iegūtu izglītību, ir dažādas lietas un tas mazliet mulsina.

Internetu lielākoties gandrīz katru dienu izmantoju datorā, internetu telefonā (wifi) retu reizi izmantoju skolā vai autoostā, ja jāgaida autobuss. Šobrīd ļoti daudz meklēju informāciju mācībām, sekoju līdzi skolas e-pastiem un izliktajiem vērtējumiem, lietoju arī sociālos tīklus un forumus. Vēl seriālu skatīšanās internetā – arī laba lieta. Ja internetu 100% lieto jaunu zināšanu ieguvei, neredzētu vajadzību to ierobežot.

Ir bijusi doma, ka jāpiegriež skābeklis atsevišķām vietnēm, kas neko daudz nedod, bet tajā pašā laikā var ievilkt un patērēt daudz laika (kā cālis.lv forumu sadaļa, domubiedru grupas draugiem.lv utt). Viss atkarīgs no gribasspēka un motivācijas, kā arī prioritātēm dzīvē.

Kā liecina mana pieredze, draugus (nu labi – labus paziņas) un domubiedrus internetā var uziet ļoti ātri. Turklāt bieži vien šīs paziņas un domubiedri ir tādi, kurus reālajā dzīvē nemaz neuzrunātu un neiepazītu. Ar vislabāko draudzeni iepazinos draugiem.lv forumā Māmiņu Tusiņš. Satikāmies dzīvē un sapratām, ka esam uz viena viļņa. Šī draudzene ar vīru bija arī vedēji mūsu kāzās, jo bija vienīgie, ko mēs ar vīru varētu iedomāties šajā godā. Darba iespējas arī tiek meklētas tieši internetā.

Par to, ka darbinieku atlasē firmas mēdz pētīt cilvēka sociālo tīklu profilus – domāju, ka šim faktoram nebūtu jābūt noteicošajam, lai izvēlētos darbinieku. Tomēr pati nesekoju savam priekšstatam. Kad meklēju auklīti bērnam, tomēr paskatījos profilus. Bija meitenes, kuras neuzaicināju uz interviju, jo liela daļa galeriju bija apmēram “kā mēs kodām Rīgā”, “piektdienas dzerstiņš” utt. Tomēr rodas kaut kāds priekšstats par vērtībām.

Bez lielas daļas internetā iegūtās informācijas varētu iztikt. Spilgti piemēri ir ar (topošajām) grūtniecēm, kuras internetā lasa, ka nepieciešams veikt analīzes, pašas uz savu galvu iet nodot, tad internetā salīdzina rezultātus un nereti iedzīvojas trakā stresā par to, ka rezultāti nesaskan ar internetā lasīto. Tas pats ar citām slimībām, kuras var būt un var nebūt iespējamas.

Ticu, ka internetā var iemīlēties. Pati esmu iepazinusies ar vīrieti no Austrālijas. Ilgi bijām “kopā” internetā, beigās viņš lidoja pie manis, lai satiktu dzīvē. Diemžēl realitātē ķīmija nenostrādāja. Tas ir arī interneta mīnuss – dzīvē ir neskaitāmi faktori, kas var ietekmēt otra patikšanu/nepatikšanu, bet internetā to novērtēt nevar (ķermeņa valoda, smarža utt.). Tomēr zinu arī daudz izdevušos stāstus.

Internets ir tas, uz kuru noteikti attiecas teiciens “kas par daudz, tas par skādi”. Internetā var atrast un iegūt ļoti daudz vērtīga un noderīga, tomēr pārlieku liela aizraušanās ar to var manāmi kaitēt reālajai dzīvei. Internetā nereti pavisam bez maksas var mēģināt apgūt kaut ko jaunu, tādējādi iespējams atklāt kaut ko, kas patiesībā bija apslēpts talants un varēja palikt neatklāts. Tomēr tāpat esošs talants var tikt aizlaists postā, jo nav laika to attīstīt – jāsēž internetā. Visam jābūt līdzsvarā”.

Internetu, kaut minimāli, izmanto vairums jauniešu

Vēlējos uzzināt arī tādu gados jaunu cilvēku viedokli, kuri principā neizvēlas kādu no modernajām saziņas formām, taču saskāros ar problēmu – kā viņus atrast un kā uzzināt domas, ja viņu sociālajos tīklos nav. Turklāt, kā jau atzīmēja Baiba Dz., vismaz viņas paziņu lokā tādu cilvēku nav un domāju, ka tā varētu apgalvot vairums jauniešu.

Diāna B. (29 gadi, no Kurzemes) bija ar mieru pastāstīt par savu brāli: „Internetu minimāli izmanto mans brālis. Nevienā sociālajā tīklā viņu atrast nevar. Viņš izmanto tikai e-pastu. Internets viņam noder, lai samaksātu komunālos maksājumus un vēl lai iepirktos aliexpress.com un ebay.com. Ja kāds viņu meklē, tad atrod sazinoties ar pārējiem ģimenes locekļiem un mēs nododam informāciju viņam un viņš izlemj – dot savu e-pastu vai telefonu, lai sazinātos vai nē.

Es lieliski iztiku bez sociālajiem tīkliem, kad biju stāvoklī. Gribēju izvairīties no jebkāda stresa un izmantoju tikai e-pastu. Tiklīdz mazulis piedzima, atkal piereģistrējos draugos. Visi izturējās ar sapratni un nepārmeta, ka tik ilgi ar mani nevarēja sazināties. Katrs pats izlemj, cik laika var tērēt internetam (tas attiecas uz pieaugušajiem). Bērnus vajag kontrolēt.

Katram cilvēkam ir savs iemesls, kāpēc izmanto internetu. Lielākoties tas ir, lai izdzīvotu citu dzīvi – ja diena slikti sākusies, var ieiet internetā, palasīt anekdotes, paskatīties amizantas fotogrāfijas un noskaņojums uzlabojas. Man internets ir, lai pavadītu brīvo laiku, sazinātos ar draugiem un iegādātos drēbes. Internetu izmantoju gan datorā, gan telefonā. Katru dienu pārbaudu e-pastu. Ar draugiem Anglijā, Īrijā un Norvēģijā sazinos caur skaipu un draugiem.lv. Feisbuku un citus portālus neizmantoju, jo uzskatu, ka tas aizņem daudz laika un visos portālos ir viens un tas pats.

Pazīstu vairākus cilvēkus, kas savu otro pusīti atrada internetā. Ne visi ir baigie runātāji un staigātāji. Ir cilvēki, kas grib iepazīt cilvēku lēnām, no attāluma un tikai tad, kad ir kopīga valoda, nolemj satikt dzīvē”.

Izvēlies – telefons vai vakariņas

Anda B., 26 gadi Ziemeļīrija, Belfāsta:
„Internets tiek izmantots datorā, planšetē un telefonā. Mūsu mājā tas ir galvenais informācijas iegūšanas avots (ziņu portāli), aizvieto arī TV un radio, kā arī izmantoti sociālie portāli facebook & draugiem.lv, plaši lietojam skype sarunām.

Bieži vien ģimenes kopīgajā laikā kādam uzrodas rokās telefons, turklāt pamazām internets sāk izspiest manu tik mīļo hobiju – lasīšanu. Ja agrāk internetā pavadīju labi, ja stundu diennaktī, tad tagad tās bieži ir 3-4 stundas, kas, manuprāt, jau ir par daudz. Vienīgie spilgtie ieguvumi, kuri nāk prātā – kursi, kurus, esot mājās ar bērnu, esmu izgājusi vairākus, neizejot no mājas.

Ja es uzturu ar cilvēku sarunu un viņš nepārtraukti lūkojās telefonā, tad es sāku justies ļoti aizkaitināta. Arī vīram bieži piemetas šāds niķis, pēc kura viņš paliek vai nu bez telefona vai vakariņām.

Noteikti emocijas interneta vidē un klātienē nav viens un tas pats un tās ir jāspēj nošķirt. Man cilvēks ir jāredz, jādzird un jāizjūt, lai man veidotos kādas jūtas attiecībā uz viņu, internetā es to nevaru. Man liekas, ka biežāk tā ir tāda skaista ilūzija, ne jūtas. Es pati esmu novērojusi, ka internetā mēdzu izteikties daudz skarbāk un neiejūtīgāk un, manuprāt, tieši tādēļ, ka man ir liegta iespēja otru novērot, ja klātienē es redzu, ka sarunas partneri kaut kas aizvaino vai viņam ir nepatīkami, es labāk piebremzēšu un paklusēšu, internetā diemžēl šāda bremžu sistēma nestrādā un dažreiz pat negribot sanāk otru aizvainot.

Man internets ir izklaide un informācijas avots. Interneta lielākais pluss saskarsmē ir, ka vienlaicīgi un ātri var kontaktēties ar daudz un dažādiem cilvēkiem, iegūt jaunas zināšanas un pieredzi no neskaitāmiem avotiem, bet cilvēkam pašam ir jāmāk un jāspēj atsijāt noderīgo un vajadzīgo”.

Internets – gan atkritumu izgāztuve, gan pērļu atradne

Sintija G., 30 gadi, Rīga:
„Internetu izmantoju gan datorā, gan telefonā saziņai un dažādu sev un bērniem nepieciešamu lietu meklēšanai, piemēram ss.lv. Lai zinātu, kas apkārt notiek, jo ne vienmēr ziņu laikā ir laiks skatīties ziņas.

Kaitina, ka cilvēki neizslēdz telefonus vietās, kur tas var traucēt apkārtējiem. Būtu priecīga, ja mazāk būtu jādzird citu privātās lietas. It sevišķi tās, kur tiek izmantoti vārdi, kurus TV pārraida ar garu piiiiiii… Neciešu, ja lekciju laikā kāds neizslēdz telefonam skaņu un tas sāk zvanīt, skaļi bļaujot kādu no īpašnieka mīļākajām dziesmām. Un pasarg Dies’ uz zvanu tiek atbildēts. Uzskatu to par necieņu.

Internetā IR emocionālā vardarbība, tā gan vairāk starp bērniem un pusaudžiem. Kurš gan grib par sevi lasīt visādus apvainojumus? Uzskatu, ka internets nav vieta, kur būtu jārisina konflikti, bet jāsatiekas ar otru un jāizrunā pa tiešo. Arī bez spēlītēm var iztikt, to laiku vairāk vajadzētu veltīt tuviniekiem.

Es internetā atradu pastaigu biedru, citu māmiņu, kas dzīvo manā apkaimē. Ir dzirdēti neskaitāmi stāsti par virtuālo draudzību. Domāju, ka šajās attiecības cilvēki viens otru idealizē. Otram piešķir īpašības, kas viņam nemaz nepiemīt, ir tikai iztēles auglis. Un kāpēc lai tādā ideālā meitenē/puisī, ar skaistu bildi neiemīlētos?

Internets ir gan lielākā atkritumu izgāztuve, gan informācijas un pērļu atradne. Atkarīgs no paša cilvēka, kādiem mērķiem katrs pats to izmantojam. Varam kādu publiski apliet ar dubļiem, varam kādu uzslavēt, varam pazaudēt laiku un varam atrast darbu, sarunu un domubiedrus un jā, arī ienaidniekus. Kādam internets būs vieta kur izpausties, jo ikdienā ir pelēkā pele, bet aiz aizklātas personības ir atnākusi drosme! Kaut mazāk cilvēki interneta vidi uzskatītu par reālu!”

LA.lv