Veselam
Dzīvesveids

“Sabiedrība ir neizglītota!” Kādēļ neprotam pieņemt cilvēkus ar invaliditāti?3


Klīniskais psihologs Edgars Skrodelis.
Klīniskais psihologs Edgars Skrodelis.
Foto: Timurs Subhankulovs

Viena no galvenajam pazīmēm, kas mūs padara par cilvēkiem, ir rūpes par vājākajiem mūsu ģimenēs.

Sabiedrība sastāv no visdažādākajiem cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem, izskatu, reliģisko pārliecību, seksualitāti un veselības stāvokli.

Katrs no mums vēlas atrast savu vietu, bet dažiem ir nepieciešama apkārtējo palīdzība, un šoreiz cenšamies uzzināt, kā pieņemt un integrēt sabiedrībā cilvēkus ar īpašām vajadzībām un invaliditāti.

Vai mūsu sabiedrība ir atvēra ikvienam?

Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir grūtāk adaptēties vidē, viņi var būt izaicinošāki savā saskarsmē, viņiem var nepiemist kauna sajūta, empātija un citas emocijas, kas veselam cilvēkam piemīt, tomēr tas nemaina komunikācijas un tuvības, piederības nepieciešamību kā ikvienam no mums.

Klīniskais psihologs Edgars Skrodelis gan skarbi uzreiz atbild, ka “mūsu sabiedrība vēl joprojām ir neizglītota”.

Kā pirmo piemēru viņš min pazīstamā mūziķa Ūdrīša incidentu Ventspilī, kur viņam, pusdienojot ar sievu, tika palūgts pamest kafejnīcu, jo vīrieša ēšana neesot estētiska un traucēšot citiem apmeklētājiem.

Nav runa pat konkrētu gadījumu, bet to, cik daudzi ik dienas nokļūst līdzīgās situācijās, vai nu uzklausot neiecietīgus komentārus no apkārtējiem, vai tiekot pavadīti ar pārāk ilgiem skatieniem uz ielas. Kā tad šie cilvēki ar veselības problēmām iemācīsies būt daļa no sabiedrības?

Rolands Ūdris-Balodis un Ilona Balode-Ūdre.
Foto – Leta

Edgars Skrodelis dalās pieredzē, ko uzzinājis Anglijā, kura šajā jautājumā Latvijai ir soli vai pat piecus priekšā. Tur cilvēki ar invaliditāti strādā kopā ar visiem pārējiem un pret cilvēkiem ir pavisam cita attieksme – viss ir dabisks un pašsaprotams.

“Ja tur cilvēks brauc krēslā un kustina tikai vienu pirkstu, tad neviens viņam virsū neskatās. Mums acis šaudās uz visām pusēm,” teic Skrodelis.

Latvijā cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir fiziski grūti arī iziet ārpus mājas, jo infrastruktūra nav viņiem piemērota.

Arī tādēļ mēs šos cilvēkus neredzam, un tas mūsos neieaudzina pareizu līdzcilvēku attieksmi.

Jautāts, kā mainīt šī brīža domāšanu, psihologs atbild, ka pirmais, kas mainīs arī cilvēku attieksmi un spēju pieņemt, ir likumdošana. Ir jāmaina likumi! “Es domāju, ka ar to cilvēki ar kustību un garīga rakstura veselības problēmām citās valstīs ir izcīnījuši savu vietu sabiedrībā – tur viņi ir pirmajā vietā,” skaidro Skrodelis.

Foto: LETA/Ieva Lūka

Likuma burts viņus aizstāv no bezdarba, ja arī cilvēks strādā lēnāk, bet tādēļ, ka viņam ir kādas veselības problēmas, ir jāpieņem viņa darba ātrums un par to, ka viņam ir kustību traucējumi, viņu nedrīkst atlaist.

Viņš strādā rūpnīcā, dara savu darbu, pārējiem maiņas darbiniekiem varbūt ir grūtāk, bet tas nav iemesls, lai šo cilvēku atlaistu, un šeit ir lielisks piemērs, kā apkārtējie pieņem šos cilvēkus – viņi ir daļa no maiņas, darba kolektīva un sabiedrības kopumā.

Foto – Shutterstock

“Cilvēki ir jāintegrē, un, dodot iespēju strādāt dažādās nozarēs, veicot kaut kādus darbiņus, gan pats cilvēks jūtas piederīgs, vajadzīgs, spēj saņemt arī finansiālu neatkarību, gan apkārtējie ar laiku vairs nepamana atšķirīgo. Ko var, to viņš dara!” piemērus min psihologs. Līdztekus likumu un infrastruktūras maiņai, kas, protams, ir lielākais šķērslis, pastāv jautājums, kā mums katram pareizi komunicēt ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

“Tā jau ir filozofija – kas mūs padara par cilvēkiem?

Viena no galvenajām pazīmēm, kas padara par cilvēkiem, ir rūpes par vājākajiem mūsu ģimenēs – vecākiem un bērniem,” teic Skrodelis. Tieši tāpat visas sabiedrības “kopīgajā ģimenē” mēs nedrīkstam izolēt cilvēkus, kuriem vairāk nekā citiem ir nepieciešama apkārtējo palīdzība.

Katram no mums ir jābūt saprotošam, atvērtam un cilvēcīgam, ja komunicējam ar cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, iespējams, ir uzmanīgāk jāieklausās otra teiktajā, jāpielāgojas viņa runas tempam vai domas pavedienam, bet komunikācija un saskarsme jau ir tas, kas mūs padara par domājošām un dzīvām būtnēm. Iecietība un spēja pieņemt! “Ja kādu laiku kaut kas blakus ir, tad agri vai vēlu pie tā pierod un tev tas vairs neizraisa emocijas!

Šie cilvēki ir enerģiski, vēlas darīt un parādīt, viņiem ir jādod iespēja!” atklāj psihologs, turpinot, ka mums ir beidzot pirmajā vietā jānoliek cilvēks. “Mums ir ļoti maz tādu, kuri ir gatavi strādāt ar cilvēkiem ar veselības problēmām.

Saistītie raksti

Arī aprūpētāju un ģimenes locekļu balss ir svarīga, stāstīt, publicēt un rādīt, kāda ir ikdiena, kā dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām, šodien savas dzīves kādas daļas publicēšana un parādīšana ir vieglākais veids, kā sasniegt personas, kas dzīvo citos sabiedrības lokos,” iesaka psihologs. Katrs mazs solis ir tuvāk sapratnei.

LA.lv
VE
Veselam.lv
Veselam
Kendama, velosipēds vai batuts – kas rada biežākās traumas mūsu bērniem?
17 stundas
IA
Ieva Apiņa
Veselam
Latvānis dabas takās un degšķidrums uz oglēm! Kā palīdzēt, ja piknikā gūts apdegums?
18 stundas
AN
Annika Niedrīte
Veselam
“Izārstēšu vēzi ar vienu rokas pieskārienu!” Kā atpazīt viltus dziednieku?
19 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
FOTO: Baltijas ceļa 30. gadadienai veltītais atceres pasākums pie Brīvības pieminekļa
5 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš un Pļaviņš/Točs Jūrmalas posmā sasniedz astotdaļfinālu
6 stundas
LE
LETA
Pasaulē
FOTO: Viļņā “Baltijas ceļa” gadadienā sadodas rokās vairāk nekā 12 000 cilvēku
5 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Sekojot Baltijas valstu paraugam, tūkstošiem “Honkongas ceļa” dalībnieku apliecina savu vienotību
8 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO: Lucavsalā notiek grupas “Skyforger” metāloperas “Kurbads. Ķēves dēls” atjaunotais uzvedums
4 stundas