Veselam
Psiholoģija

Sāku vingrot 72 gadu vecumā! Saruna ar sprigano kundzi Lieni Dauguli3

“Netrūkst ļaužu, kuri smīn, ja dzird runājam par enerģijām. Bet šāds dzīvības spēks pastāv, varam iemācīties to sajust un pārvaldīt,” – tā Liene Daugule. Foto – Matīss Markovskis

Sprigano kundzi pamanu nelielā televīzijas sižetā. Liene Daugule stāsta, ka nekad nav par vēlu pievērsties fiziskām nodarbēm, jo organisms par to allaž būs pateicīgs. Tieši tā bijis viņai, kura ilgus gadus par sportošanu nav pat domājusi. Nolemju enerģisko sievieti satikt un uzzināt viņas stāstu. “Sāku vingrot vien tad, kad kļuvu pensionāre. Tolaik staigāju, sāpēs salīkusi,” laiku pirms pāris gadiem atminas Liene.

 

Vispirms Lieni Dauguli sastopu sportiskā ietērpā. Viņa vada nodarbības Rīgas sociālā dienesta dienas centrā Ābeļzieds. Ierodos treniņa beigās, kad Liene mudina visus sastāties aplī un sadoties rokām, veltīt mirkli tādai kā meditācijai. Redzu, ka no sporta zāles visi iznāk enerģiski, priecīgi. Nebeidz par kaut ko izjautāt nodarbību vadītāju, dalās iespaidos.

Sarunu turpinām Lienes omulīgajā dzīvoklī, kur sienas rotā gleznas. Viņas dzimtā netrūkst mākslinieku, arī meita Sigita ir gleznotāja, augstu novērtēta ne tikai Latvijā.

Vai patiesi nekad nebijāt sportojusi?

Jaunībā spēlēju volejbolu, turklāt ar diezgan labiem panākumiem. Pārtraucu, jo traumēju kāju. Pēc tam tiešām ilgus gadus neko nedarīju. Man nepatīk slēpot un slidot, to pat neprotu, arī skriešana nesagādā prieku. Turklāt dzīves ritenis iegriezās tā, ka nebija laika domāt par sportošanu. Pēc darba jozu mājās pie bērniem, gatavoju ēst un kopu māju. Pēc profesijas esmu inženiere elektromehānikas jomā. Divdesmit divus gadus nostrādāju pedagoģijā. Biju pasniedzēja tehnikumā, ražošanas apmācības meistare. Kāda vairs vingrošana?! Fiziski izkustējos vien lauku darbos. Mums bija vasaras māja labu gabalu aiz Olaines, autobuss tolaik kursēja reti, nācās iet kājām desmit kilometru.

Vēlāk no pedagoģijas aizgāju, nodibināju savu uzņēmumu, man bija pārtikas veikali Rīgā. Noskriešanās pamatīga. Kad biznesam pienāca gals un firmu pārdevu, 72 gadu vecumā kļuvu pavisam brīva.

Kāda bija sajūta?

Visu mūžu joņo, bet piepeši vairs nekā nav, tāds kā tukšums. Bērni pieauguši, dzīvo atsevišķi, dēls ar ģimeni jau ilgus gadus strādā Amerikā.

Nolēmu tā – dzīvošu veselīgi un sākšu vingrot. Nemeklēju fizioterapeitu vai ārstnieciskās vingrošanas speciālistu, jo pati taču gudra! Darīju, kā mācēju. Kādreiz diezgan labi izdevās pacelties svecītē, kāpēc lai to netaisītu tagad?! Neaizdomājos, ka vairs neesmu kā jaunībā, varbūt kaut ko nedrīkstu, ka ķermenis iesīkstējis.

Neveiksmīgi piezemējos un pamatīgi traumēju muguru. Sāpes bija baisas, tās nepārgāja. Nevarēju lāgā pakustēties, viena kāja sāka klemmēties. Jutos kā deviņdesmitgadīga tantiņa! Mazliet gan palīdzēja masāža, ko veica sen pazīstama, lieliska masiere, tomēr joprojām sāpēja. Sāku meklēt vēl kādu iespēju. Nejauši uzgāju informāciju par cigunu. Izpētīju, kādi tur skolotāji, un nolēmu iet pie paša labākā – Igora Kudrjavceva.Vai nemulsināja, ka cigunā runā par enerģijām, dzīvības enerģijas plūsmu, par enerģētiskajiem meridiāniem un punktiem, tātad ārpus medicīnas?

Man sen bija skaidrs, ka šādas enerģijas eksistē. Pirms 38 gadiem man konstatēja audzēju, atrada bumbuli krūtī. Nezināja, vai tas ir ļaundabīgs, tomēr operāciju ieplānoja.

Ļoti baidījos no griešanas, ķēros pie katra salmiņa, kas varētu palīdzēt. Mani iepazīstināja ar vīru, kurš pats sevi izārstēja, izmantojot īpašu dziedināšanu. Viņš pamācīja strādāt ar enerģiju – iedomāties aizdegtu liesmiņu un novadīt to vajadzīgajā vietā. Īsti gan neticēju, tomēr vakarā pirms operācijas biju tik ļoti sabijusies, ka sāku iztēloties. Iedomājos uguntiņu mugurkaula apakšā, to svilināju uz augšu, pa taisnāko ceļu uz labo krūti. Visu nakti degu kā liesmās. Kad nonācu uz operāciju galda, daktere Sarmīte Baltkāje izbrīnā iesaucās – kur palicis jūsu nelāgais bumbulis?! Tomēr nelielu griezumu veica, lai visu pilnībā iztīrītu.

Notikušo daudzi vērtēja kā brīnumu, taču mana attieksme tolaik bija vienkārša – tā notika, un paldies Dievam.

Esat gājusi pie dziedniekiem?

Bija laiks, kad reizi nedēļā kopā ar draudzeni braukāju pie Elejas Veronikas. Neskaitāmas reizes pārliecinājos, kā šī dziedniece jūt enerģijas, visu redz. Tajā laikā vēl smēķēju. Veronika pacilāja manu cigarešu paciņu un teica: tu vairs to nedarīsi. Patiesi – gadu vairs nesmēķēju, tomēr vēlāk atsāku. Bijām Elejā arī vakarā pirms prāmja Estonia nogrimšanas. Dziedniece, pavadot mūs uz durvīm, piekodināja būt uzmanīgiem uz ceļa. Tad piepeši sacīja: ak, kas šonakt notiks jūrā, lai Dievs stāv klāt tiem cilvēkiem…

Tātad jau sen zinu, ka pasaulē pastāv kas tāds, ko nevaram redzēt, aptaustīt. Iespējams, tāpēc izvēlējos cigunu. Interesanti, ka jau pēc laba laika, tīrot putekļus grāmatplauktā, atradu kādreiz iegādātas grāmatas krievu valodā par cigunu.

Vai Kudrjavcevs palīdzēja tikt vaļā no sāpēm?

Ne tikai. Viņš mani apskatīja, lika atgulties uz speciāla galda. Tobrīd biju tik stīva, ka uzrausos ar mokām. Dakteris uzspieda noteiktiem punktiem, un pēc mirkļa sāpes pazuda. Uzreiz ierādīja dažus vingrojumus, ko veikt mājās, iedeva līdzi videomateriālus.

Kudrjavcevs pastāstīja arī vienkāršu paņēmienu, ko varēju veikt, kaut vai ejot pa ielu: jāiedomājas, ka līdz ar katru izelpu sāpes aiziet zemē. Tā darīju, patiesi palīdzēja. Iemācījos visas sāpes iedzīt zemē.

Cītīgi visu pildīju, vingroju katru dienu. Sākumā tas prasīja pusotras stundas, bet vēlāk, kad visu jau zināju no galvas, pietika ar desmit minūtēm.

Aptuveni pēc mēneša pamanīju, ka jūtos labāk. Nebija gan tā, ka vispār nesāpēja. Ja autobusā biju apsēdusies, piecelties nācās ar grūtībām. Domāju, tas taču normāli, man jau vairāk nekā septiņdesmit, gadi dara savu… Nevarēju pat iedomāties, ka jutīšos tik labi kā tagad, pavisam citādi.

Kas mainījies?

Esmu mundra, ir vairāk spēka un enerģijas, nenogurstu. No rīta pieceļoties jūtos labi un tieši tāpat arī vakarā. Enerģija neizsīkst.

Īpaši to pamanīju rudenī. Tad ir mans lielais staigāšanas laiks – dodos sēņot. No rīta sēžos autobusā un braucu ārpus Rīgas. Visu dienu, vismaz sešas stundas, pavadu mežā. Klīstu ar baudu, tas nekas, ka reizēm apmaldos. Agrāk jau pēc pāris stundām kļuva grūti noliekties, lai nogrieztu sēni. Mājup braucot, jutos ļoti nogurusi. Pagājušajā rudenī vairs nejutu starpību – mundra iegāju mežā un tāda nācu mājās. Starp citu, sēņojot izmantoju ciguna paņēmienus – noliecos pareizi un atbilstīgi elpoju.

Pagājušajā vasarā apciemoju dēlu – Olafs jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo Amerikā, ir ķīmijas profesors Hjūstonas universitātē. Parasti dodamies nelielos ceļojumos kājām, šoreiz bijām rezervātā kalnos. Dēls brīnījās, ka esmu kļuvusi tik spēcīga, vairs nenogurstu kā agrāk. Viņam radās interese: kā tas ciguns darbojas, ja jau pat seniora vecumā var sasniegt tādus rezultātus?! Lūdza atsūtīt Kudrjavceva grāmatas par cigunu, tagad visu izmēģina.

Gribējāt saglābt vien savu veselību, bet tagad palīdzat citiem! Kā sākāt vadīt nodarbības?

Kad sāku apgūt cigunu, vienu laiku apmeklēju arī grupas nodarbības pie Igora Kudrjavceva. Reiz viņš vaicāja, vai es vēlētos nākt uz instruktoru grupu. Kāpēc gan ne! Vienmēr eju, kur interesanti. Protams, tolaik nebija ne domas, ka būšu instruktore, bet tagad vadu divas grupiņas dienas centrā Ābeļzieds. Daru to jau gadu kā brīvprātīgā, bez maksas, tāpat kā citi šajā sociālajā centrā. Uzskatu, ka man visa kā pietiek, samaksa nav jāprasa. Turklāt man patīk vadīt nodarbības, esmu taču ilggadēja skolotāja.

Manā grupā reti kuram nav veselības problēmu. Kādam ir locītavā implants, stienis, tad mācāmies ķermeni kustināt pamazām, nenodarot sāpes. Daudziem ir gūžu un mugurkaula problēmas, un ciguns var ļoti labi palīdzēt. Ne viens vien atzīst, ka līdz tam gājis uz ārstniecisko vingrošanu, taču efekts bijis mazāks. Citi uzsver, ka spēks vairojies. Mugura kļūst lokanāka. Katru reizi vairāk jūt, ka mugurkauls nav stabs, tas sāk citādi kustēties, vibrēt.

Viss izdevās jau no paša sākuma?

Sākumā gāja visādi. Piemēram, mācāmies noturēt līdzsvaru, un es saku: iedomājieties virvi un ejiet pa to. Daudzas protestē: man neiznāks, zinu, ka grīļošos, es nevaru… Uzreiz iebilstu: saki – es varu! Ja kaut vienam cilvēkam pasaulē tas izdodas, arī tu to vari!

Turklāt tā jau nav līdzsvara, bet gan elpas problēma. Ja elpošana ir pareiza, var nostāvēt jebkurā ciguna pozā.

Man prieks, ka viņas jau spēj ar iekšējo skatienu sajust, kas organismā notiek. Ne velti ir teiciens – ciguns iemāca redzēt bez acīm, dzirdēt bez ausīm, sajust bez pieskaršanās.

Pamēģiniet ieelpot un izelpot, sajūtot, ka izelpa ir siltāka nekā ieelpa. Tas ir viens no pirmajiem vingrinājumiem, kā sākt sevi sajust.

Interesanti, ka tad, kad iemācies pārvaldīt savu enerģiju, ķermenis daudz ko pasaka priekšā. Atliek vien sev palīdzēt.

Mani izsenis moka atvilnis. Dzēru omeprozolu, nelīdzēja, turklāt to nepanesu. Tagad izmasēju attiecīgu punktu virs nabas pretēji pulksteņa rādītāju virzienam, jo man ir paaugstināta skābe, tātad enerģija jāmazina, vēl izbrauku ribu galus – kļūst vieglāk.

No rīta ar plaukstām izsildu muguras lejasdaļu, nieres. Nieres ir mūsu iedzimtā enerģija, mūsu dzīves ilgums un veselība. Nieres var dažādi stimulēt, atveseļot. Piemēram, elpot iztēlojoties: ieelpoju no sirds uz nierēm, no nierēm uz kājām, nobeigumā – zemē.

Izturos pret sevi kā pētniece, eksperimentēju ar sevi. Jaunībā strādāju ministrijā, tur vajadzēja pamanīt visus zemūdens akmeņus, lai noturētos darbā. Līdzīgi ar organismu – svarīgi visu sajust.

Vai ir kāds vingrojums, ko varētu ieteikt ikvienam?

Ļoti daudzi. Var sākt kaut vai ar pateicību. Kad pamostos, izpildu vienu no Kudrjavceva dotajiem vingrojumiem, kam nosaukums ir veselums. Labrīt, manas mīļās smadzenes, – tā vispirms saku. Pagaidu, kamēr sajūtu galvā siltumu – tātad smadzenes atbild man. Ar acīm sasveicinos. Acis priecīgas, saimniece ar viņām parunā. Tad saku labrīt vairogdziedzerim, plaušām, ausīm, rokām, kājām, aknām… Pie katra orgāna domās apstājos, pagaidu, kamēr rodas tas siltums.

Saistītie raksti

Īpaši vēršos pie sirds. Man patika, kā televīzijas raidījumā par prezidenta Vējoņa veselību sacīja kardiologs Lācis: krūtīs atrodas ne tikai sirds, bet arī dvēselīte. Tā arī es – apsveicinos gan ar sirdi, gan ar dvēseli. Tad visu apvienoju veselumā. Pateicos, ka esmu pamodusies ar labām sajūtām, ka esmu vesela, ka priekšā jauka diena.

Kad vakarā liekos gulēt, atkal saku paldies. Esmu pateicīga, ka man pietika spēka izdarīt visu, ko gribēju, ka apkārt ir jauki cilvēki. Paldies, ka esmu stipra un vesela.

 

 

LA.lv