Veselam
Psiholoģija

Sēdies, divi! Ko mēs palaižam garām ar mūžīgo vērtēšanu savā un bērnu dzīvēs0


Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto – Shutterstock

Es pavadīju divus vakarus ar vīramāti un notvēru sevī sajūtu, cik gan ļoti esmu atradusi domāt vērtējošās kategorijās. Esmu atradusi nu tik ļoti, ka vērtēšana mani pārstājusi nevis vienkārši kaitināt, bet pārvērtusies kaut kādā svešā valodā.

“Kā tu domā, vai tavi bērni labi runā?” “Vai mans dēls ar bērniem pietiekami daudz nodarbojas?” “Vai tev ir labs darbs?” “Un priekšnieks – labs?” “Un maksā normāli?” “Man liekas, ka mazmeita kļuvusi piemīlīgāka, vai ne?” “Vai tas ir normāli, ka Aleksandram jāievēro diēta?” “Un kāpēc viņš sācis kā tāds traks sportot 40 gados? Viņš taču nestrādās par treneri! Vai tas vispār ir normāli?”

Apjuku, domādama, ko lai atbild. Varu pateikt, ka man ir skumji, ka bērni sarunās priekšroku dod angļu valodai, bet es nejūtu sevī spēku un iespējas motivēt viņus vairāk runāt dzimtajā valodā. Varu paskaidrot, kas un kā. Varu padalīties, kā manī cīnās vainas sajūta, slinkums… Es varu pateikt, ka vīrs spēlē ar bērniem monopolu un māca dēlēnam mest kūleņus, bet es nezinu, vai tas ir pietiekami. Es neesmu domājusi par to kategorijās “pietiekami/nepietiekami”. Nezinu, vai mans darbs ir labs un vai man normāli maksā. Es zinu, ka es protu to darīt un atalgojums ir atbilstošs tirgus līmenim. Kādam tas liksies labi padarīts, kādam – ne visai. Ar šo algu var pietikt un var nepietikt. Un mana meitiņa manās acīs vienmēr ir skaista, unikāla un vienīgā! Tāpēc nevaru novērtēt viņu “piemīlības skalā” ne tagad, ne agrāk. Un ka vīram ir tāda diēta, kuru viņš pats sev ir izvēlējies, un viņš nodarbojas ar to, kas viņam patīk un priecē, es nezinu, cik tas kādam šķiet normāli vai nē.

Es raugos uz situācijām, vērojot faktus, sajūtas, tendences un nedomāju, vai notiekošasis ir “pareizs” vai “nepareizs”, es domāju par iemesliem un sekām, lēmumiem un jūtām, savām un citu.

Domāju, cik ļoti gan dažādi mēs varam skatīties uz pasauli. No kurienes rodas vēlme vērtēt? Kāpēc kultūrā iesakņojies: “viņa ir muļķe”, “viņš ir malacis”, “viņi visi ir ēzeļi”. Sakārtoji istabu – labs puika. Iebikstīji māsai – slikts.

Virspusēji raugoties – tā ir vienkāršāk. Noliekot malā ieradumu uzreiz vērtēt, rodas vajadzība ieklausīties, ko gan viņš, šis puisēns, runā. Un kāpēc to saka Tas liek aizdomāties, ko gan viņš jūt. Kā viņš redz situāciju. Kāpēc viņš tā rīkojas. Un tas savureiz liedz iespēju redzēt cilvēku kā objektu, liek reaģēt, just kaut ko pretī, būt empātiskam, saprotošam, klausīties, domāt. Ātrais slēdziens “viņi visi jūk prātā” glābj no pūlēm izprast, kas patiesi ar viņiem notiek un kāpēc.

Mazs bērniņš ir savās sajūtās nemākslots. Ne loģikas, ne spējas manipulēt, ne kontrolēt – tas viss attīstīsies vēlāk. Bērns gandrīz neklausās vārdos un neseko prātam – viņš aiz mūsu vārdiem alkaini meklē mūsu jūtas. Tieši tāpēc psihologi saka, ka bērnam emocionāli biedējošāks ir vecāks, kurš viņu ignorē. Bērni ar mums runā savā nemākslotajā, “jēlajā” valodā, nenotušē jūtas, vēl nav pārbāzti ar analīzi un pareizību, pieklājību, adekvātumu un noderīgumu. Maza bērnam valoda ir jūtu valoda un atbilde, kuru meklē bērni, ir mūsu jūtas.

Kas tad ir vērtējums? Vērtējums ir atteikums līdzpārdzīvot. Tas ir atteikums no atklāsmes “es” – “es redzu”, “es saprotu”, “es jūtu sāpes”, “man ir vientuļi”, “man ir bēdīgi”, “es esmu laimīgs”, “esmu priecīgs”, “esmu apjucis”, “man ir kauns”. Tā vietā ir nosodījums un spriedums par to, kas tu esi. Vērtējums ir atteikums dialogam jūtu līmenī. Runājot ar bērnu “vērtējumu valodā”, mēs atsakām bērniem jūtās, aizvietojot tās ar spriedumiem vai nosodījumu. Viņš ar mums runā jūtu valodā, bet atbildi saņem “kriptogrāfijas mēlē”. Un ātri vien iemācās šo valodu, jo bērni veidoti tā, ka mācās un adaptējas. Un kļūst par pieaugušajiem, kuru sakramentālais jautājums ir “vai tas vispār ir normāli?”

Kad mūs ievaino neciešamas bēdas, mēs apspiežam savas jūtas, lai izdzīvotu. Es skatos vecas filmas par karu, un mani satriec daudzie jūtu aizliegumi. Tikko kā ugunī bojā gājuši viņas bērni, bet viņu jau mudina “nu, nu, savācies, ir karš, ne to vien esam pārcietuši”.

Jā, stresa situācijās, izdzīvošanā mēs noliekam malā daudz ko – pārstājam just sāpes, badu, pārstājam līdzpārdzīvot. Pēc tam izaudzinām bērnus, neprotot atbildēt viņiem jūtu valodā, un viņi arī sevi “atsaldē”, nomainot jūtu valodu pret vērtējumiem, tā orientējoties šajā pasaulē. “Atsaldēto sajūtu” ķermenī nomaina kaloriju skaitīšana, “atsaldētas emocijas” nomaina vērtējumi “sit”, “nieki vien”, “negaudies”. Mēs runājam valodā, ko protam. Ja no bērnības mums ierādīts, ka uz aizvainojumu, lepnumu, cerību jāatbild ar vienaldzīgu seju un ar vērtējumu lielgabalšāviņiem “uzvedies kā maziņš”, “tu tikai iedomājies”, “labs puisēns”, “nenormālais” – tad mēs vēl vairāk attālināmies no jūtu valodas, zaudējam to un baidāmies, vērtējam, vērtējam, vērtējam. Varbūt viņam ir diagnoze? Varbūt esmu slikta māte? Varbūt viņš ir kaut kāds nepareizs bērns? Tas nav normāli.

Just – tas ir tik nesaprotami un nenormāli, jo mēs to neprotam. Tāpēc, ka ikkatru jūtu pārtver vērtējums. Es dusmojos uz bērnu, tātad esmu slikta māte. Es gribu rociņās, tātad esmu atkarīga. Es apvainojos, tātad neesmu pietiekami ar sevi strādājusi.

Jebkuras valodas apgūšana vienmēr ir sareģžīta. Valodas zināšana, pirmkārt, ir citādāka pasaules izpratne. Tas pats ir ar jūtu valodu. Lēmumu nevar novērtēt, bet var ieklausīties otra jūtās un just pretī. Kad trīs gadu vecumā bērnam iedots izjucis banāns, vienkāršāk ir pateikt, ka tas ir nieks. Viņš pie tevis vēršas ar jūtām un emocijām, bet tu atbildi ar loģiku, vērtējumu, kriptogrāfijā. Un pēc tam viņš izaug un raksta internetā: “Mani neviens nesaprot”, “gribas, lai samīļo”, “vienkārši gribas, lai kāds apķer”.

Kamēr mēs nesaprotam, ka vajag pacensties atcerēties aizmirsto jūtu valodu, mums neizdosies būt tuviem, mēs veidosim paaudzi aiz paaudzes ar tiem, kas alkaini vēlas tapt paņemti klēpī, taču neko par to nezina. Kamēr mēs katru reizi disciplinēti un pazemīgi nemācīsimies jūtu valodu, mēs tā arī nesapratīsim savus bērnus. Ir daudz vienkāršāk bērnu dabiskās jūtas novērtēt “viņš  vienkārši ir mazs un dumjš” nekā vismaz tās ieraudzīt. Ieraudzīt un izanalizēt tās ir vienkāršāk nekā pamēģināt izprast. Pamēģināt izprast ir vienkāršāk nekā atļaut sev līdzpārdzīvot. Nekā paņemt rokās. Nekā izjust visu aizvainojumu par pasaules nepareizību, kurā banāns ir izjucis.

Tulkoja Linda Rozenbaha, Veselam.lv

Avots: womanfrommars.com

LA.lv
VE
Veselam.lv
Veselam
Izveidots jau piektais NMPD brigāžu punkts šogad
22 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Swedbank un Latvijas Disleksijas biedrība aicina vidusskolēnus pieteikties Izcilības balvai
1 diena
LE
LETA
Veselam
Tihonova lieta: Rēzeknes slimnīca atsakās komentēt secinājumus
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LL
Lato Lapsa
Latvijā
Neizdodas finanšu ministra Reira “gājiens ar Ploku” 2
2 stundas
LE
LETA/LA.LV
Latvijā
VIDEO. Kariņš pauž pārliecību, ka Latvijas pabalstu sistēma būtu uzlabojama
1 stunda
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Tāds humors tautai nepatīk 1
2 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
Piņķos gāzīs miljonus? Reģistrēta komercķīla teju 50 miljonu eiro vērtībā
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Ugunsgrēkā dzīvoklī Rīgā bojā gājuši divi cilvēki: dzīvību zaudējis arī nepilngadīgs bērns
43 minūtes