Veselam
Ārstēšana

Sirdslietas. Saruna ar ķirurgu un zinātnieku Pēteri Stradiņu 16

Foto-Valts Kleins

PĒTERIS STRADIŅŠ. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs. Ārsts un zinātnieks, kas virza Latvijas un pasaules kardioķirurģijas progresu. Cilvēks, kam izcilība un krietnums ir asinīs. Mūsu saruna par to, kas notiek medicīnā. Un arī par to, kā dzīvot ilgi un laimīgi.

Sāksim ar patīkamo – ar to, ka esat izturējis konkursu un apstiprināts par Sirds ķirurģijas centra vadītāju. Šajā centrā strādājat kopš 1995. gada, pēdējos četrpadsmit gadus bijāt tā 21. nodaļas vadītājs. Kas tagad mainīsies jūsu darba grafikā, lemjamo jautājumu un atbildības lokā?

Tagad manos pienākumos ietilpst ne vairs vienas nodaļas, bet veselas nozares vadīšana, jo Sirds ķirurģijas centrs ir vienīgā vieta Latvijā, kur veic sirds operācijas. Tā, protams, ir cita atbildība. Centru 1969. gadā nodibināja profesors Jānis Volkolākovs, mans skolotājs. 1998. gadā tā vadību pārņēma profesors Romans Lācis. Esmu trešais centra vadītājs, tas nozīmē, ka visas darbības te ir bijušas pārdomātas un izsvērtas. Tāpēc es neko nelauzīšu, tikai attīstīšu. Pārmaiņas, protams, būs, un būs arī jauns enerģijas pienesums.

Pirmais risināmais jautājums ir neatliekamā sirds ķirurģija. Īsā laikā šis process ir jāuzlabo un jāsakārto. Ir jānodrošina kardioloģisko pacientu ārstēšana 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Protams, tam būs nepieciešami papildu resursi, taču bez šādas palīdzības mēs nevaram iedomāties kardioloģijas pacientu ārstēšanu attīstītā Eiropas valstī.

Pirms septiņiem gadiem man sarunā teicāt: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu. Kas pa šo laiku ir mainījies un uz kuru pusi?

Diemžēl ir kļuvis sliktāk. Patlaban ir jādomā nevis par to, kā virzīties uz priekšu, bet kā noturēties, lai nenogrimtu. Arī mūsu slimnīcai neklājas viegli. Tagad galvenais uzdevums ir sniegt cilvēkiem nepieciešamo palīdzību bez 
pārrāvumiem un tajā kvalitātē, kāda šobrīd mums ir, un tā vairumā gadījumu ir laba kvalitāte. Tomēr vienlaikus ir jācenšas spraust jaunus mērķus. Es pazīstu savu komandu, zinu, ka mani kolēģi var vēl daudz vairāk izdarīt, tāpēc ir pelnījuši tādus apstākļus, kas viņiem to ļautu, un pacienti būtu galvenie ieguvēji.

Mazā atalgojuma dēļ daudzi ārsti un māsas pamet valsts darbu. “Stradiņos” neiroķirurģijas blokā ir divas operāciju māsas, bet vajag septiņas. Aritmoloģijā klājas vēl grūtāk.

Diemžēl tāda ir situācija. Naudas trūkums medicīnā ir hronisks. Kā pirms desmit gadiem tas sākās, tā visus šos gadus ir turpinājies un tikai pasliktinājies. Kamēr citās nozarēs ir vērojams atveseļošanās process, medicīna ir novesta līdz kritiskai robežai.

Tas ir tikai finansējuma vai tomēr arī sistēmas jautājums?

Abējādi. Sistēma nav spējusi piesaistīt nozarei finansējumu. Taču, ja tagad kāds saka: kamēr sistēma nav sakārtota, nedosim naudu, – tas ir absurds. Šobrīd runa ir par minimālo bāzes līmeni. Vienkārši ir jāpalielina algas tiem, kas strādā medicīnā. Nauda tam ir jāatrod, pretējā gadījumā tiek parakstīts nāves spriedums – gan Latvijas medicīnai, gan nācijai.

Nākamais solis – jāsakārto medicīnas struktūra. Pašreizējās ministres laikā šajā jomā ir daudz kas darīts, un idejas ir pareizas. Tomēr struktūras sakārtošanai būtu jābūt nākamajam etapam, kad algu jautājums ir jau atrisināts. Patlaban, kamēr situācija ir kritiska, nav prātīgi sākt krasas pārmaiņas. Krīzes un limitēta budžeta apstākļos reformas jāievieš ļoti uzmanīgi, tas attiecas arī uz e-medicīnu.

Galerijas nosaukums

Ģimenes ārstu asociācija ir iekustinājusi to, kas patiesībā bija jādara Ārstu biedrībai un Mediķu arodbiedrībai.

Ģimenes ārsti ir ļoti svarīgs spēks, veselības aprūpes piramīdas pamatne. Streiks ir licis politiķiem ieklausīties. Taču līdzīgas prasības ir arī māsām, reanimatologiem, anesteziologiem un visiem citiem ārstiem, kas strādā valsts sektorā.
Problēmu ir daudz. Mēs joprojām medicīnā neesam spējuši atbrīvoties no padomju laika domāšanas. Jaunie ārsti netiek pietiekami izmantoti, tāpēc daudzi spējīgi jaunieši aiziet uz privāto sektoru, kaut gan varētu sekmīgi strādāt sarežģītajās medicīnas nozarēs ar daudz lielāku pienesumu sabiedrībai, ja vien viņiem uzticētos un dotu šādu iespēju. Vai arī viņi aizbrauc no Latvijas, jo te nav iespējas godīgi un līdzvērtīgi konkurēt. Un tas nav tikai naudas dēļ. Mani rezidenti arī pelna maz, bet viņi saprot, ka ir vajadzīgi. Jaunais ārsts paliek, ja redz savu vietu medicīnā un izaugsmes iespējas. Bet daudzi to neatrod, arī ļoti talantīgi jaunie ārsti. Un pazūd Latvijai vai tām nozarēm, kur varētu strādāt ar vislielāko atdevi.

Tātad mēs atkal runājam par sistēmas trūkumiem.

Jauno ārstu sakarā – noteikti! Ārstam, gluži kā sportistam, arī ir vecuma ierobežojumi. Ir produktīvais laiks, kam seko periods, kad palīdz pieredze. Diemžēl Latvijā paaudze aktīvajā vecumā tiek izmantota nepilnīgi. Nav skaidri definētas izaugsmes un karjeras iespējas, tās nav vienlīdzīgi pieejamas. Arī tas liecina par sistēmas nepilnībām. Ja paskatāmies, kā veselības aprūpe ir sakārtota ziemeļvalstīs, kur ir līdzīga mentalitāte, bet nav smagā padomju domāšanas mantojuma, redzam, ka tur viss notiek citādi. Ir vēl viena svarīga nianse: medicīnas administrēšana ir specifiska nozare, sava veida biznesa nozare. Piemēram, lai atbilstoši mūsdienu prasībām veiktu sirds operācijas, mēs visu laiku mācāmies. Mācās arī citu specialitāšu kolēģi, jo nemitīgi tiek ieviestas jaunas, efektīvākas metodes. Diemžēl medicīnas administrēšanā šī attīstība nav redzama.

Spilgtākais piemērs ir e-medicīnas ieviešana Latvijā. Ne jau mēs to esam izdomājuši, Eiropā tā jau darbojas. Mēs būtu varējuši izvēlēties labāko esošo modeli un ieviest to šeit, taču tā vietā esam gājuši savu ceļu, izgudrojot to no jauna, algojot darbiniekus, kuri varbūt ir 
talantīgi, bet kuriem trūkst zinību par to, kas tieši ir vajadzīgs. Mēs tērējam daudz lielākus līdzekļus, turklāt iegūstam zemākas kvalitātes galaproduktu.

Un tādas nejēdzības ir ik uz soļa. Izglītība ir ārkārtīgi svarīga. Ja ir izglītība, skaidrs plāns un izpratne, mērķus var sasniegt pat tad, ja līdzekļi ir ierobežoti. Tāpat joprojām nav konkretizēts mūsu slimnīcas kā universitātes slimnīcas statuss, Universitātes slimnīcas likums ir iestrēdzis, un Saeimas kompetences un izpratnes trūkums nespēj izšķirt prioritātes. Birokrātam arī būtu jābūt izglītotam un gudram, taču Latvijā parasti to kompensē ar darbinieku skaita pieaugumu, kas diemžēl palielina tikai nekompetentu un pretrunīgu rīkojumu daudzumu, ko saņemam ik dienu. Var teikt, ka ģimenes ārstu streiks arī ir birokrātu nekompetences sekas.

Vai medicīna Latvijā pamazām nepārvēršas par biznesu?

Tas, ka medicīna ir bizness, mūsdienu pasaulē ir normāli. Taču Veselības ministrijai būtu vispirms jāizvērtē un tad jānošķir, kas jāuzņemas valsts un kas privātai medicīnai. Privātā medicīna ir absolūti nepieciešama, taču ir skaidri jānodala un jādefinē, kurš lauciņš kuram spēlētājam. Ir disciplīnas, kas varētu attīstīties abējādi. Uz manu specialitāti tas neattiecas, jo sirds ķirurģija gandrīz nevienā valstī nav sevi apliecinājusi kā privāta prakse. Izmaksas un komplicētība neatbilst privātai medicīnai, vismaz ne masveidā.

Atgriežoties pie sirds lietām: kopš 2002. gada Sirds ķirurģijas centrā veiktas divdesmit trīs sirds transplantācijas, trīs no tām pagājušajā gadā. Viena operācija maksā trīsdesmit tūkstošus eiro.

Sirds transplantācija ir pati labākā metode cilvēkam ar galēji smagu sirds mazspēju. Mēs šo programmu turpināsim un centīsimies pilnīgot. Vienīgais limitētājs faktors ir donoru siržu pieejamība. Citu ierobežojumu sirds transplantācijā nedrīkst būt. Neatkarīgi no kvotām pārstādīšana ir jāveic. Tā notiek visur civilizētā pasaulē. Tāpēc ir gaidāmas vairākas organizatoriskas pārmaiņas arī transplantācijas centrā. Nāks jauni cilvēki, kas, cerams, veicinās nozares sekmīgu attīstību.

Kā attīstās jūsu pētījums par sirds vārstuļu biomehāniku? Vai ir jau atrasts jaunais biomateriāls, par ko runājām pirms septiņiem gadiem?

Šis tas ir pavirzījies, taču diemžēl ne tik strauji, kā gribētos. Tolaik bija vairāki Eiropas finansējuma avoti, kas tagad apsīkuši pārlieku sarežģīto noteikumu dēļ. Šobrīd Eiropas naudu ir gandrīz neiespējami izmantot ārstam, kas strādā arī praktiskajā medicīnā. Par laimi, ir Izglītības un zinātnes ministrijas valsts pētījumu programma, kurā mums ir atvēlēta neliela sadaļa, tāpēc pētījumi turpinās. Mērķis ir iegūt tādu bioloģisku materiālu, kas būtu saderīgs ar pacienta šūnām un varētu iespējami ilgi veikt sirds vārstuļa funkcijas. Patlaban mēs izmantojam vai nu cūkas, vai liellopa vārstuļus, kas, protams, ir apstrādāti, tomēr to darbības laiks ir limitēts. Tāpēc turpinām veikt pētījumus un veiksmes gadījumā varam būt pirmie, kam izdodas patentēt šādu unikālu, no pacientam draudzīga biomateriāla izveidotu protēzi. Tas, protams, atkarīgs no tā, kā mums sekmēsies ar nākamajām pētījuma fāzēm.

Kardioķirurgs atver pacienta krūškurvi un liek asinsvadiem apvedceļus; invazīvais kardiologs asinsvadus paplašina bez skalpeļa, darbojoties caur kādu no artērijām. Vai esmu pareizi sapratusi?

Pilnīgi precīzi. Mūsu darbības nav paralēlas, bet papildina viena otru, tā ir simbioze. Pacients ar sirds koronāro slimību vai aterosklerozi sirds asinsvados pēc ģimenes ārsta un kardiologa nosūtījuma nokļūst pie invazīvā kardiologa, kas veic radioloģisku izmeklējumu ar kontrastvielu. Ja konstatē asinsvadu sašaurinājumus, ir jāizvērtē, cik daudz to ir un kādi, cik lielos posmos un par cik procentiem. Vienkāršākos gadījumos lieto invazīvās kardioloģijas ārstēšanas metodes, sašaurinājumu ar īpašu baloniņu paplašina un ievieto stentu, kas neļauj sašaurinātai vietai atkal sakļauties. Tā ir viena no pamata metodēm. Gadījumā ja stentu nav iespējams implantēt vai stents ir jau bijis implantēts, tomēr bojātā vieta iet ciet, vai arī bojājumu ir daudz, tad ir darbs sirds ķirurgam. Svarīgi, kurā mirklī invazīvais kardiologs nosūta pacientu pie sirds ķirurga. Tāpēc mēs strādājam ciešā sadarbībā.

Cik operāciju gadā veicat?

Mūsu centrā veicam ap tūkstoš simt operācijām gadā. Šāda statistika saglabājas jau labu laiku. Par spīti regulārai budžeta samazināšanai, par spīti tam, ka netiek atjaunota aparatūra un instrumenti, par spīti visām nejēdzībām, mums šo līmeni ir izdevies noturēt. Šogad būs jauns izaicinājums, jo klāt nāks jau pieminētās akūtās sirds operācijas, kas nozīmē, ka būs jāstrādā arī sestdienās un svētdienās, arī naktīs. Mūsu un intensīvās terapijas resursi tātad tiks novirzīti arī šiem pacientiem. Akūtās operācijas ir viskomplicētākās, daudz kas ir neparedzams un nav optimāls ne pacientam, ne ķirurgam. Piemēram, pacientam ir iedotas zāles, kas šķidrina asinis, lai nebūtu infarkts, taču operācijas laikā tas izraisa pastiprinātu asiņošanu, tāpēc ir jādod pretlīdzekļi, kas palielina citus riskus. Lai to nodrošinātu, trūkst personāla, un tie, kas ir, nav atbilstoši apmaksāti. Tomēr centīsimies sniegt palīdzību pilnā apjomā.

Teicāt, ka gadā veicat tūkstoš simt operācijas. Un cik vajadzētu?

Pēc Eiropas datiem, aptuveni divus tūkstošus, taču skaits ir atkarīgs arī no citu medicīnas dienestu darbības. Patlaban Latvijā tas varētu būt arī mazāks, ap tūkstoš piecsimt, ieskaitot akūtās operācijas, kas prasa vismaz divas, ja ne trīs reizes vairāk gan cilvēku, gan finanšu resursu.

Un tomēr – vai var teikt, ka Latvija sirds ārstēšanas jomā kļuvusi par vienu no līderēm Eiropā? Ja runājam par speciālistiem, nevis viņiem piešķirto naudu.

Pavisam noteikti. Turklāt lielā mērā mēs nosakām toni arī pasaulē. Arī organizatoriskā ziņā. Uz vispārējā Latvijas medicīnas organizācijas fona kardioloģija ir ļoti labi sakārtota. Tiesa, daži pārmet, ka mums salīdzinājumā ar citām nozarēm tiek procentuāli piešķirts vairāk naudas, taču jāsaprot, ka sirds un asinsvadu slimības ir galvenā problēma novecojošai Eiropas sabiedrībai, un uz šā fona patiesībā finansējums ir niecīgs.

Agrāk, ja kādam bija infarkts, viņš bija gandrīz vai norakstīts. Tagad situācija ir radikāli mainījusies.

Jā, agrāk ārsti bija laimīgi, ja pacients izdzīvoja, kaut arī nereti līdz mūža galam palika uz gultas. Tagad pēc infarkta pacientam slimnīcā veic izmeklēšanu, asinsvads tiek atvērts un tajā ielikts stents vai ķirurģiski tiek izveidots apvedceļš. Latvijā netiek pieļauts, ka sirds muskulis atmirst zonā, kur infarkta brīdī asinsvads ir aizgājis ciet. Mēs atveram asinsvadu, un muskulis paliek dzīvs. Tas ir gan dzīvības, gan dzīves kvalitātes, gan darba spēju jautājums. Arī par to politiķiem vajadzētu padomāt: ieguldījums veselības aprūpē valstij atmaksājas ar uzviju, jo ļauj cilvēkiem, pirmkārt, dzīvot, otrkārt, dzīvot kvalitatīvi. Un vēl maksāt nodokļus, jo strādājošo vecums Latvijā ir ļoti liels.

Par veselības aprūpes sistēmu esmu sapratusi vienu: lai cik izcili būtu daži mūsu speciālisti, Latvijā tomēr labāk ir neslimot. Kādi ir jūsu ieteikumi tiem, kas vēlas dzīvot ilgi un laimīgi?

Dzīves ilgums un kvalitāte ir saistīta ar daudziem faktoriem. Iedzimtību mēs nevaram mainīt, taču ir virkne lietu, ko varam. Tagad arvien vairāk cilvēku domā, cik daudz, kad un ko viņi ēd, cenšas sabalansēt darbu ar fiziskām aktivitātēm, skrien, brauc ar velosipēdu, izvairās no kaitīgiem ieradumiem. Turklāt daba ir brīnumains spēka avots, no kura varam smelt un smelt gan fizisko, gan emocionālo lādiņu. Un te nu mēs esam privileģētā situācijā. Ja salīdzinām Rīgu, no kuras pusstundā varam nokļūt mežā vai pie jūras, piemēram, ar Parīzi vai Londonu. Nemaz nerunājot par citām Latvijas pilsētām un novadiem.

Ko pats darāt, lai nekļūtu par savu kolēģu pacientu?

Man patīk orientēšanās sports. Sāku ar to nodarboties, dēla pamudināts. Tūlīt pēc mūsu sarunas braukšu uz slimnīcu, bet pēc tam uz mežu aiz Babītes. Zinu, ka tur būs vēl kādi trīs simti cilvēku un starp viņiem neviena, kas smēķē. Un viņi visi skries piecus vai desmit kilometrus. Vienalga, kāds laiks, saule vai lietus, mežs būs pilns ar orientieristiem. Pat sporta inventāram nav nozīmes, galvenais ir gribēt. Ja esi kustībā, viss notiek. Arī ziemā.

Vai ziemā joprojām jūsu plānotājā ir arī zemledus makšķerēšana?

Ja vien iespējams, cenšos vismaz reizi gadā tikt līdz kādam ezeram. Arī šogad ir būts. Tiesa, ir bijuši arī tādi gadi, kad nesanāk.

Turpinot dzimtas tradīcijas, esat Sēlijas patriots un arī tur ieguldāt savu brīvo laiku un enerģiju.

Katru gadu cenšos organizēt talkas sava vectēva dzimtajā pusē pie Sunākstes baznīcas, kur savulaik dzīvojis un apglabāts izcilais apgaismotāju laikmeta mācītājs un latviešu laicīgās literatūras dibinātājs Vecais Stenders. Pirms dažiem gadiem iekārtojām Bildu Ābeces taku, šogad sakopām mācītājmuižas vietu, sapņojam par atjaunotu mācītājmuižas parku, kur senatnīgā vidē varētu integrēt laikmetīgo mākslu. Lai šo ideju īstenotu, kopā ar domubiedriem dibināsim Stendera biedrību.

Vecais Stenders bija arī modernu ideju atbalstītājs. Viņa trīssimt gadu jubilejai veltītā piemiņas pasākumā Viesītē varēja apskatīt veļas mazgājamo mašīnu, kas ar jūsu pūlēm izgatavota pēc viņa rasējumiem.

Jā, tā ir īpaša koka muca ar vāku, kurā iestiprināts ar roku griežams rotors. Prototipu Vecais Stenders izgatavoja un aprakstīja 1765. gadā. Savam laikam tas bija vērtīgs izgudrojums, kuru viņš pats raksturoja šādi: “Četrpadsmit gadu veca meitene var kā rotaļā paveikt tik, cik citkārt četras sievas.”

Vai dēls Kārlis arī piedalījās šajā procesā?

Jā, protams, arī Kārlis piedalījās. Bet vairāk gan Anna.

Un vai šovakar Kārlis skries kopā ar jums?

Šovakar ne, viņš piedalās orientēšanās sacensībās Serbijā. Pavasarī startēja arī Pasaules skolēnu čempionātā Sicīlijā.

Cik viņam tagad gadu?

Palika piecpadsmit. Viņš ir prasmīgāks orientierists nekā es, savulaik vēl varēju puikam dot padomus, tagad ir otrādi. Prieks, ka orientēšanās Latvijā ir pats populārākais tautas sporta veids. Priecājos arī par to, ka arvien vairāk cilvēku apceļo Latviju kājām vai ar divriteņiem. Latvija ir piemērota pārgājieniem. Gribētos, lai būtu vairāk maršrutu, kas aprakstīti un iezīmēti kartēs. Protams, mums ir piecsimt kilometrus gara piekraste, ejot gar jūru, neapmaldīsimies.

Aiziesi vai nu līdz Nidai, vai Ainažiem.

Tieši tā. Bet, ja gribam pa iekšzemi staigāt, tad svarīgas ir pat ne marķētas takas, bet labākas kartes un pieredzējušu ceļotāju apraksti grāmatās vai internetā. Man ir savi maršruti vairākām dienām, reizēm ar draugiem padalos.

Savulaik ģimenes pārgājienu maršrutus izvēlējāties, lai arī Anna tiek līdzi. Cik viņai tagad gadu?

Oktobrī būs divpadsmit. Anna aizraujas ar latviešu tautas dejām, bet viņai ļoti patīk arī vairāku dienu pārgājieni, īpaši gulēšana teltī kopā ar suni.

Un kur dodaties ar Aiju? Vai garo pārgājienu tradīcija joprojām ir spēkā?

Saistītie raksti

Katru gadu ejam. Gan nedēļas nogalēs ar teltīm pa Latviju, gan arī desmit dienu pārgājienos, vislabprātāk braucam uz ziemeļu tundru. Mūsu iemīļotās vietas ir Zviedrijas un Norvēģijas paši ziemeļi aiz Polārā loka un Grenlande.

Tikai telts un mugursomas?

Jā. Ir smagi jānes, jo līdzi ir pārtika, gāzes baloniņi, bet lēnām pierod, un ejot jau arī pārtikas krājumi pamazām sarūk.

Ogas netiek lasītas un zivis uz vietas makšķerētas?

Reizēm ir arī ogas, sēnes un kāda zivs. Makšķere man vienmēr ir līdzi, bet uz to paļauties nevar, mūsu maršrutos reti ir iespēja papildināt pārtikas krājumus.
Taču Skandināvijā ir arī takas, kas piemērotas mazāk pieredzējušiem ceļotājiem – var iet no vienas mājiņas uz nākamo, kaut vai pa Karaļa ceļu pašos ziemeļos. Tur arī ir skaisti, tikai daudz vairāk cilvēku un arī izdevumi ir lielāki, jo jāmaksā par naktsmītni. Toties var iet ar vieglu mugursomu, izbaudīt dabu. Ziemeļi ir īpaši. Kalni, daba, klimats. Kaut gan arī Latvijā var piedzīvot fantastiskas emocijas.

LA.lv