Veselam
Psiholoģija

“Skaļi dziedu pie stūres un dusmojos sporta zālē”. Kristas Dzidzēvičas metodes cīņā ar stresu0

Foto: Matīss Markovskis

Pievēršoties stresa tēmai, arī veselības žurnālisti dalās pieredzē, kā tikt galā ar stresu. Lūk, žurnālistes Kristas Dzidzēvičas metodes.

Lai cik labi viss tiek saplānots, lai cik viegli jūtamies pēc ceturtdienas vakara jogas, no pārsteidzošiem kreņķiem un stresa neviena darba nedēļa netiek pasargāta.

Pulkstenis apstājas, krastmalā atkal sastrēgums un rīta kafija, vēl netikusi līdz birojam, izrotā jauno balto blūzi.

Man gan šķiet, ka ar briedumu mana māka cīnīties ar stresu ir uzlabojusies, tomēr vēl nesen ilgās lūpu krāsošanas un sliktas laika plānošanas dēļ tas bija regulārs sabiedrotais, jo visas tikšanās vienmēr tika kavētas – neatkarīgi no tā, vai tā bija kafijošana ar draudzenēm vai darba intervija lielā uzņēmumā.

Ar šādu pēdējā brīža skriešanas stresu tā arī neiemācījos tikt galā, gluži vienkārši pieaugu, iemācījos plānot savu laiku un ierasties uz svarīgām (un arī mazāk svarīgām) tikšanās reizēm savlaikus. Šis arī ir mans labākais līdzeklis cīņā ar stresu, kas rodas pirms tikšanās ar otru cilvēku.

Man palīdz līdz sīkumiem izzināts maršruts, kas jāmēro līdz tikšanās vietai, jo esmu viena no tām sievietēm, kas apmaldās trijās priedēs.

Mēdzu visu – sabiedriskā transporta kursēšanas laikus, kafejnīcas nosaukumu un vēl kādas piezīmes – pierakstīt, lai būtu pārliecināta, ka manis izvēlētais laiks un transports ir īstie, kā vienkāršāk un, protams, arī laikā paspēt uz tikšanos.

Tā kā darbs saistīts ar nepazīstamu cilvēku uzrunāšanu un regulāru iepazīšanos, pati tikšanās ar svešinieku man nesagādā stresu, bet tieši ceļš līdz tam. Vēl gatavojoties kārtējam “36,6 °C” numuram, devos uz divām intervijām otrpus Daugavai.

Man kā ogrēnietei, kas Rīgā dzīvojusi tikai studiju laikā, pazīstamākais ir galvaspilsētas centrs un Maskačka, kur atradās universitāte un kojas. Rīgas attālākos nostūros regulāri apmaldos un tā varu nonākt pat līdz histērijai, jo telefons mēdz izlādēties vai aplikācijā es kā mazs zilais punktiņš nekustos ne uz vienu, ne otru pusi un man vajadzīgā iela pēkšņi šķiet kilometriem tālu.

Šādos brīžos mēģinu pilnībā izslēgt prātu, ielieku telefonu kabatā, nedomāju par to, ka tikšanās vietā kāds mani, iespējams, jau gaida, un vienkārši ar humoru atzīstu – jau otro reizi šodien esmu apmaldījusies. Draudzīgi aiz rokas ķeru tuvāko pretimnācēju un lūdzu palīdzību.

Tā kā sabiedriskā transporta mīklainie ceļi, tīkli un sarežģītā sistēma, kurā apmaldos, ir regulāra darba nedēļas sastāvdaļa, esmu pie šāda maza stresa devas pieradusi, tomēr daudz sliktāk ir tajās retajās reizēs, kad padodos dzīvesbiedra spiedienam un uz interviju nolemju braukt ar auto.

Man ir autovadītājas apliecība jau astoņus gadus, ikdienā braucu ar auto, tiesības esmu ieguvusi Jelgavā un labprāt dodos garās ekskursijās pa Latviju.

Varu braukt uz jebkuru galamērķi, tikai ne uz Rīgu!

Domas par satiksmi galvaspilsētā man uzdzen nenormāli lielu stresu, teju fobiju. Pat apzinoties, ka pārspīlēju, es tiešām iedomājos, ka ielām ir septiņas joslas, vienlaikus pārvietojas miljoniem mašīnu, virsū brauc pieci trolejbusi un pārgalvīgi pūļi ik minūti metas zem riteņiem.

Man vienmēr šķitis, ka stresu iznīcina miers, stabilitāte un galvas izvēdināšana, tomēr pie stūres man palīdz tieši pretējais – gatavojoties ceļam uz Rīgu, tuvākajā degvielas uzpildes stacijā nopērku kafiju, uzlieku navigācijas aplikāciju, lai rāda ceļu, un uzgriežu Radio Skonto vai SWH Rock uz pašu skaļāko un dziedu līdzi.

Mašīnā nav pasažieru, tāpēc šāda cīņa ar stresu ir iespējama – par pārsteigumu pašai tieši skaļā balsī dziedāšana līdzi ABBA, Smokie vai Roda Stjuarta zelta dziesmām man palīdz atbrīvoties un koncentrēties ceļam.

Esmu sapratusi – ar stresu cīnīties iespējams dažādi, un atsevišķās situācijās palīgs var būt tieši pretēja darbība: ir situācijas, kad nepieciešams sakopot domas, atbrīvoties, uz desmit minūtēm pazust no realitātes, citreiz (vismaz man) palīdz troksnis, skaļa dziedāšana un agresīvi laimīga dejošana pie stūres.

Domāju, ka ikdienā mans darbs ir gana stresains, tomēr nevar visu novelt tikai uz profesijas izvēli, esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš pārdomā katru soli, katru pateiktu vārdu vai noķertu skatienu trīs reizes.

Līdz ar to manā galvā domas, idejas un bailes nemitīgā virpulī rada lieku stresu gan par darbu, karjeru, gan, protams, attiecībām un ģimeni. Ikvienam zināms, ka tas nav veselīgi, tomēr pilnībā izskaust šo īpašību neesmu iemācījusies.

Ikdienā bez liekiem papildu kreņķiem un izņēmuma gadījumiem man atbrīvoties no ierastās stresa devas palīdz mūzika, grāmatas un sports.

Mūziku labprāt klausos vilcienā uz darbu, mājās, sportojot, līdz ar to pielāgoju skaņdarbus savam garastāvoklim – vislabāk to spēj uzlabot vecas, labi zināmas dziesmas, kas mani atgriež atpakaļ laimīgās atmiņās un tādējādi atbrīvo no domām par pašlaik notiekošo, kas radījis lieku stresu vai uztraukumu.

Saistītie raksti

Aizskriet no savām problēmām nav veselīgi, tomēr man tieši šis ir labākais veids, kā cīnīties ar stresu. Vismaz trīs reizes nedēļā kādreiz skrēju pa pilsētu vai mežu, tagad esmu devusi otro iespēju sporta zālei un pagaidām esmu sajūsmā – visas sliktās domas, dusmas, stresu, uztraukumu var izskriet, izbraukt, izcilāt un izkliegt caur fiziskām sāpēm, tas ne tikai ir, manuprāt, ātrākais un veselīgākais veids, kā cīnīties ar stresu, bet arī patīkamākais, jo pēc konstantas, ilglaicīgas cīņas uzvaras pjedestālā gaida arī vesels organisms un skaistas ķermeņa līnijas.

Ar pārlieku dzīves pārdomāšanu, stresu darbā un sabiedriskajā transportā vēl neesmu iemācījusies cīnīties līdz galam, domāju, ka tas ir darbs visa mūža garumā, es cenšos dzīvi uztvert vieglāk, būt laimīga un ļaut sev mazāk uztraukties un vairāk smaidīt.

LA.lv