Veselam
Bērni

Solis tuvībai. “Stradiņos” divi mazuļi zīž krūti jau ķeizargrieziena operācijas laikā4

Foto: Pixabay.com

“Šodien bija brīnišķīga darba diena! Paspērām solīti tuvāk tam, ka nošķirtības brīdis mammai no bērniņa ķeizargrieziena laikā ir vien dažas minūtes. Divi “ķeizarpuikas” laimīgi zīda krūti vēl operācijas laikā!” tā savā priekā 19. decembrī dalījās Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas vecmāte Linda Mātere.

Kā dūla un grāmatas “Dziedinošas dzemdības” autore esmu iedziļinājusies ķeizargrieziena operācijas un to seku fiziskajos un emocionālajos aspektos, tādēļ arī šī ziņa mani ļoti iepriecināja – mēs vairs nevaram teikt, ka tā notiek tikai ārzemēs, tas iespējams arī tepat, Latvijā. Un, cerams, ka šī prakse vērsīsies plašumā.

Uzzināju, kā šī pieredze notika, ko tas dod, kā jūtas viena no māmiņām, kas varēja ātrāk būt tuvākā kontaktā ar bērnu (viņai ir, ar ko salīdzināt,jo šis ir viņas otrais “ķeizarbērniņš”).

Mazulis tik ļoti vēlējās zīst, nespēju atteikt!

Vecmāte Linda Mātere stāsta, ka jau agrāk ar kolēģiem tika spriests, kā ķeizargrieziena operācijā padarīt īsāku mātes un bērna nošķirtības laiku, veicināt zīdīšanu un kontakta veidošanos. Šajā rudenī ārsti arī bijuši konferencē Venēcijā, kur skartas šīs tēmas, un tā bijusi papildus iedvesma – ir valstis, kur bērniņa tētis, piedaloties ķeizargrieziena operācijā, var pat pārgriezt nabassaiti, bērniņš drīz pielikts pie krūts u.tml.

Taču šādas iespējas palikušas ieceru līmenī, līdz 19. decembrī pienāca kāda no plānotajām ķeizargrieziena operācijām un citāda pieredze notika… it kā pati no sevis. “Parasti bērniņu pēc izcelšanas ārsts iedod man, es viņu pielieku mammai pie vaiga, nomēru un nosveru, uzvelku cepurīti un zeķītes, ietinu sedziņā un, ja ir tētis, sniedzu viņam, vēlams uzliekot pliku mazuli uz kailām tēta krūtīm, pēc tam mazo sasedzot. Mūsu slimnīcā tētis paliek turpat blakus pie mammas galvas.

Šoreiz mazulis tik ļoti gribēja zīst, tik ļoti izrādīja šo vēlmi, ka man bija žēl noskatīties un vienkārši instinktīvi pieliku viņu pie mammas krūts.

Šķita, ja neliktu, bērns pats no segas izrāptos ārā un aizlīstu līdz krūtij. Pielikts pie krūts, mazais uzreiz sāka zīst. Arī ārste, kas veica operāciju, Maira Jansone, atbalstīja šādu pieeju,” atceras vecmāte.

Mazais pie krūts tika pielikts slīpi, tā, ka varēja tikt pie pretējās krūts.

Nākamajā operācijā atkal šādā pašā speciālistu komandā vecmāte jau vienkārši mazo ņēma un lika pie krūts, un arī šis mazulis labprāt sāka zīst.

“Tas, protams, nav gluži tas pats kā uzlikt mazuli mammai un pie krūts uzreiz pēc piedzimšanas – jo dažas minūtes šeit aizņem obligātie darbi, – tomēr tas ir jau minūtes 20-25 ātrāk nekā ierastā praksē,” vērtē Linda Mātere.

Grāmatas tapšanas laikā, runājot ar daudzām sievietēm, kuras piedzīvojušas ķeizargrieziena operāciju vai kurām izskatītā tās iespējamība, tieši šis atšķirtības moments viņām šķitis viens no sāpīgākajiem. Turklāt citviet tētis reti var būt blakus ar mazo, un līdz brīdim, kad mamma varēs ieraudzīt bērniņu, var paiet pat stundas.

Drīzai tuvībai ir vēl citi argumentēti ieguvumi.

Mamma: Šī ir pilnīgi citādāka pieredze

Pirmais mazulis, kurš tik ļoti gribēja uzreiz zīst, ir Evijas Mežbortes otrais bērniņš, kurš dzimis ar ķeizargrieziena operācijas palīdzību. Mājās puisēnu, kuram vārdiņi vēl tiek “pielaikoti”, gaida sešgadīgā māsa.

“Meita pirms sešiem gadiem ar ķeizargrieziena palīdzību piedzima pulksten desmitos no rīta, un tikai pievakarē man viņu atnesa (kaut nebija pilnā narkoze). Mazo atnesa jau tīru, sakoptu. Es tādu dabīgu, kāds viņš piedzima, īsti pat neredzēju, cik nu uz minūti virs aizslietņa paceltu augšā. Toreiz man teica – nesīs mazo man tad, kad es varēšu viņu paņemt. Paļāvos uz to, un nebija drosmes prašņāt, lai bērnu dod ātrāk. Šoreiz gan domāju, ka tik ilgi negaidīšu un prasīšu, lai ātrāk mazo dod man. Tomēr, vadoties no iepriekšējās pieredzes, nebiju arī gaidījusi, ka dēliņu uzliks man tik ātri. Tas bija pārsteigums.

Viņš tik ļoti gribēja zīst, pielikts pie krūts, uzreiz atrada krūti un sāka zīst, it kā to darītu ne pirmo reizi. Tas bija pārsteidzoši.

Ar meitu mums abām bija jāmācās, kā to procesu novadīt. Viņai – kā zīst, man – kā viņai šo darbu atvieglot. Bet šoreiz bija sajūta, it kā mēs jau to iepriekš abi būtu samēģinājuši,” priecājas mamma.

P. Stradiņa slimnīcā ierastā kārtība ir tāda, ka, tiklīdz vēders aizšūts, tātad apmēram 20-25 minūtes pēc operācijas uzsākšanas (ja nav sarežģījumu), mamma tiek aizvesta uz palātu ar bērniņu, kur mazais divas stundas atrodas āda-āda kontaktā, tas ir kails mazulis uz kailas mammas, sasegts. Mazulim par 20-25 minūtēm ātrāk būt drošībā un ar vispazīstamāko – mammu, kā tas bija abos šajos piemēros, ir liels ieguvums.

Turpina mamma Evija: “Gandrīz pēc izcelšanas vēl operācijas laikā mazais bija pie krūts, tad mūs pārveda uz palātu, kur mazo atkal uzlika uz vēdera tā, lai būtu droši. Tomēr, kad personāls aizgāja, un ne vīra, ne draudzenes man līdzi nebija, apjuku, – ko darīšu, ja mazais knosīsies, pakustēties, jo pagaidām varēju kustināt tikai rokas. Taču citādi bija forši, ka varējām būt kopā.

Jau nākamajā dienā pēc operācijas varēju mazo pilnvērtīgi aprūpēt, arī jau pirmajā naktī ņēmu pie sevis – teicu, ka tikšu ar visu galā, un mani tajā atbalstīja. Protams, ir kaut kādas fiziskās neērtības kā rētas sāpes u.tml., bet ir iespējas, kā to atvieglināt.

Esmu priecīga dalīties šajā pieredzē ar citiem.”

Ginekoloģe: Vēlamies organizēt dzemdību aprūpi mazulim draudzīgāk

P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe un dzemdību speciāliste Maira Jansone, kura veica abas minētās ķeizargrieziena operācijas, stāsta, ka šis ir viens no soļiem, lai īstenotu ieceres – organizēt arvien bērnam draudzīgāku dzemdību aprūpi, tostarp ķeizargrieziena operācijas laikā.

“Minētajā operācijā bērniņš tiešām ļoti aktīvi izrādīja vēlmi zīst, tā ka vecmāte pielika viņu pie krūts – daļā, kur nav nepieciešama sterilitāte.

Tas nav nekas neiespējams, varbūt ir mazliet neērtāks organizēšanas process, mammai ir neērta piespiedu poza un vecmātei jāpacenšas, jāpalīdz.

Nākamais mazulis tādu interesi neizrādīja, bet devām iespēju būt pie krūts.

Manā praksē līdz šim nebija bijuši šādi gadījumi, bija bērniņi, kam sniegts āda-āda kontakts – ar tēti vai mammu, bet ne notikusi zīdīšana uzreiz pēc nabassaites pārgriešanas.

Mums ir vēl kur attīstīties, piemēram, lai pirmo kontaktu veidotu jau tad, kad nabassaite vēl nav pārgriezta. Šīs operācijas laikā mamma ir piespiedu pozā un nodalīta no mazuļa piedzimšanas un līdz ar to arī no pirmās saiknes ar bērnu. Kāds posms izpaliek. Esam redzējuši, kā to risina citās valstīs, piemēram, izveidojot speciālu atveri palagā, pa kuru vecmāte padod bērnu uzreiz mammai, kamēr nabassaite pulsē. To vēl nespējam īstenot, ir jāizdomā, kā to organizēt…”

Jautāta, vai vecāki tagad, plānojot ķeizargrieziena operāciju “Stradiņos”, var runāt par iespēju jau operācijas laikā mazuli likt uz mammas un/vai pie krūts, ārste atbild: “Šī agrāka pielikšana pie krūts ir mazs solītis, nekas radikāls. Mums droši vien pašiem par to jārunā, kādreiz gan laika limits ierobežo iespēju visu izrunāt. Protams, vecāki var teikt, ja vēlas gūt šādu pieredzi.”

Kāpēc labi, ja bērns uz kailām tēta krūtīm

Kamēr pagaidām šādi gadījumi, kad bērniņš uzlikts operācijas laikā uz mammas āda-āda kontaktā un tiek zīdīts jau operācijas laikā, ir tikai divi, jau labi iekopta prakse “Stradiņos” ir mazuļa nodošana tētim pēc izcelšdanas un apskates, piedāvājot viņam sniegt āda-āda kontaktu, proti, tētis mammai sēž pie galvas un var kailu mazuli likt uz savām kailajām krūtīm, bet mazulis tiek apsegts.

“Nevaru teikt par visām vecmātēm, bet es šo iespēju tētiem vienmēr piedāvāju. Man liekas, ka diezgan maz tētu par to zina,” stāsta vecmāte Linda Mātere, “jo bieži vien samulst, kad piedāvāju pēc ķeizargrieziena uzlikt mazo viņam uz krūtīm. Tēti, nevajag no tā baidīties,” iedrošina vecmāte.

Esot kopā ar tēti, kura balsi mazulis dzirdējis arī grūtniecības laikā, mazulis jūtas drošība, ne pamests, kā tas būtu, guļot apsildītā gultiņā.

Tieši kailas ādas-ādas kontakts nodrošina visoptimālāko temperatūru bērnam, turklāt siltums sniedz drošību.

Arī tēta mikroflora ir jūsu mājas mikroflora, kuru bērns “nokopē” – tas noteikti ir labāk nekā kopēt slimnīcas mikrofloru.

Ko sniedz ātrāks kontakts ar bērnu

Varbūt pirmajā brīdī var šķist – kas gan ir 20-25 minūšu atšķirtība no mātes (vai tēva), ja pēc tam taču abi ir kopā. Taču šie jautājumi ir pētīti un ir virkne faktoru un risku, kas tiek mazināti, nodrošinot pēc iespējas ātrāku kontaktu ar bērnu.

Vieglāk veidojas mātes un bērna emocionālā saikne, jo tā netiek pārtraukta, mazāk ir zīdīšanas grūtību, tiek nokopēta mājinieku – mātes vai tēva – mikroflora, nevis slimnīcas mikroflora.

Un pamēģiniet tīri cilvēcīgi iedomāties, kā jūs varētu justies, izvilkts no savas ierastās siltās, pustumsas vides pēkšņā vēsumā, neierastā plašumā un bez pazīstamas balss… Pamesti, vai ne tā?

Ilva Elnebija grāmatā “Pieskaries man! Taktilās komunikācijas nozīme bērna attīstībā” raksta: “Piesaistes veidošanos pirmajās dzīves stundās veicina abu āda-ādas saskare, acu kontakts starp bērnu un māti, viņam pazīstama balss. Bērns pirmajās divās stundās redz labāk nekā nākamajās divās trīs dzīves nedēļās.

Nosusināts bērniņš uz mātes krūtīm ātrāk sasilst, turklāt tas notiek daudz veselīgākā veidā, nekā noguldot viņu gultiņā un sasedzot. Māte sasilda mazuli līdz ideālajai temperatūrai.

Ir pierādīts, ka uz mātes krūtīm pat atdzisis bērniņš sasilst ātrāk nekā inkubatorā!”
Saistītie raksti

Brīnišķīgi, ka ir mediķi, kas ir atvērti pārmaiņām un spējai ieklausīties mazuļa un mammas vajadzībās, organizējot atbilstoši savu darbu un sniedzot atbalstu.

Ja jūs vai jūsu dzīvesdraudzene piedzīvojusi ķeizargrieziena operāciju, ierakstiet komentāros, cik ilgi pēc bērniņa izcelšanas varējāt būt kopā ar mazuli un kādā veidā!

LA.lv