Veselam
Dzīvesveids

Spārnota dzīvei. Saruna ar zviedru dziedātāju bez rokām, kura iedrošina nepadoties arī citus 16

ZANE ENIŅA, raksts publicēts žurnāla “36,6” jūlija numurā.

Meklējot piemērotāku, gaišāku vietu intervijai, Lēna Marija Klingvala pūlas telpā ieslēgt gaismu. Ar plecu vairakkārt piespiež gaismas slēdzi, jo roku viņai nav. Man grūti pārvarēt vēlēšanos mesties to izdarīt viņas vietā, bet vēlāk teju vai jātur sevi rokās, lai viņai nepalīdzētu iemalkot kafiju un nobaudīt smalkmaizīti. Šī apbrīnojamā sieviete jau pirms mūsu sarunas ir vairakkārt uzsvērusi savu patstāvību. „Nē, protams, ka ne!” Lēna Marija diezgan piepaceltā tonī atbild uz manu jautājumu, vai viņa dzīvo kopā ar vecākiem. 46 gadu vecumā viņa intensīvi ceļo, sniedz koncertus vai visā pasaulē, jo ir profesionāla dziedātāja, kā arī ar savu dzīvesstāstu iedrošina ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. „Ziemā man nekad nenosalst rokas, un es arī nevaru pazaudēt cimdus,” viņa pajoko, ar šo teikumu atklājot savas dzīves uztveres pamatus – humoru un prasmi saredzēt pozitīvo tur, kur tā šķietami nemaz nav.

Nenoskaidrota iemesla dēļ zviedriete Lēna Marija piedzimusi bez rokām un ar vienu normāla garuma kāju. Otra ir tik īsiņa, ka pēda atrodas ceļgala līmenī, tāpēc pie tās piestiprināta apakšstilba protēze. Tādējādi Lēna Marija spēj ne vien pārvietoties, bet arī dara to ļoti enerģiski. Internetā atrodamajos video redzams, ka viņa, būdama mazs meitēns, ar tādu pašu sparu arī piedalās peldēšanas nodarbībās kopā ar klasesbiedriem. Ap potīti sievietei glīts sudrabots pulkstenis, uz līdzās novietotā krēsla – klēpjdators. Ik pēc brīža viņa noauj kurpi un ar abu kāju pirkstiem veikli padarbojas ar klaviatūru, lai ieslēgtu pavadījuma ierakstu. Tad viņa ceļas kājās un spēcīgā, patīkamā balsī nodzied pa kādai dziesmai.

Salutoģenēzes vēstniece

Latvijā viņa ieradusies kopā ar Bengtu Lindstrēmu – pediatru un Trondheimas universitātes profesoru, kurš pasaulē cenšas popularizēt salutoģenēzes ideju. Lēnu Mariju viņš uzskata par dzīvu ilustrāciju tam, ka tā darbojas. Šī jaunā zinātne pēta cilvēka spējas izdzīvot un attīstīties par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem. Idejas pamatlicējs bija medicīniskās socioloģijas profesors Ārons Antonovskis (1923-1994), kurš sava mūža nogalē daudz tika iedziļinājies stresa un slimības mijiedarbībā. Runājot par salutoģenēzi, kā raksturojošu piemēru parasti min Ārona Antonovska secinājumu, ko viņš aprakstīja 1987.gadā iznākušajā grāmatā Atklājot veselības noslēpumus. Pētot sievietes un novecošanos, viņš salīdzināja nacistu koncentrācijas nometnēs izdzīvojušo sieviešu un kontrolgrupas garīgās veselības stāvokli, secinot: kontrolgrupā laba emocionālā veselība ir 51%, bet izdzīvotāju grupā – gandrīz 30% sieviešu. Nometnēs šīs sievietes bija pieredzējušas neaptveramas šausmas, tomēr ne vien izdzīvojušas, bet arī saglabājušas veselo saprātu un dzīvesprieku. Kas nosaka to, ka cilvēkā šādi iekšējie resursi rodas un ka daudzi ir veseli un laimīgi, neraugoties uz to, ka viņu dzīve no malas varētu likties smaga un neizturama? Un otrādi – kāpēc daudzi no tiem, kuriem nekā netrūkst, slimo un nebūt nestaro laimē?

Atbildes uz šiem jautājumiem nu jau vairākus gadu meklē arī Bengts Lindstrēms, bet Lēnai Marijai, tās, šķiet, jau zināmas. „Es vienmēr esmu bijusi ļoti mīlēta. Lai vai ko es arī nedarītu, vecāki mani atbalstīja, tāpēc man visu mūžu ir licies – cik labi, ka es esmu citāda!” Lēna Marija izturas tik pašapzinīgi, ka izraisa cieņu un apbrīnu, nevis žēlumu. Ja kāds viņas dzīvesstāstā cer atrast mokošu cīņu ar kompleksiem, neatlaidīgu sevis pārvarēšanu vai apņēmīgu pašiedvesmošanos, velti meklēts. „Dīvaini, bet visi, ko sastopu, gaida ko tādu,” Lēna Marija īsti meitenīgi noķiķina. Viņa vienmēr ir bijusi laimīga un pratusi priecāties par to, kas citiem šķitis pavisam ikdienišķs. „Kad mācījos skolā, reiz teicu mammai: šodien ir īpaša diena, jo mums būs matemātika! Jūs teiksiet, ka matemātika nav nekas īpašs, bet man nudien tā likās.”
Cenšos izdibināt, vai un kā Lēnas Marijas vecāki, kuri nu ir pensijā un nodarbojas ar zirgkopību, savulaik pieņēmuši īpašu lēmumu par tik labvēlīgu un mīlestības pilnu attieksmi pret meitu. „Domāju, ka nekāda lēmuma nebija, ka viņi vienkārši izturējās dabiski, jo tieši tādi paši viņi bija arī attieksmē pret manu brāli. Tāda vienkārši bija viņu izturēšanās pret dzīvi: vienmēr daudz joku, pateicības… Mūsu dzīvesveids bija ļoti vienkāršs, pratām gūt prieku sīkumos. Šādu attieksmi esmu mantojusi, bet liela loma bijusi arī manai personībai: esmu atvērta, man ļoti patīk ceļot, atklāt ko jaunu, tikties ar cilvēkiem. Mans brālis ir citāds, ļoti kautrīgs, mēdz nokauties ar dažādām domām, un tādēļ viņa dzīve noteikti ir daudz grūtāka par manējo. Tā ir tāda, par kādu citi tikai sapņo. Kad mācījos mūziku, daudzi no maniem kursa biedriem cerēja reiz stāvēt uz lielās skatuves, veidot spožu karjeru un pelnīt ar to iztiku, bet tas izdevās tikai retajam.”


Zviedrijas faktors

Iebilstu, ka, iespējams, viss nebūtu ritējis tik gludi, ja Lēna Marija nebūtu piedzimusi labklājīgajā Zviedrijā, kurā pastāv ļoti spēcīga sociālā sistēma. „Taisnība. No sirds vēlos, lai stiprs sociālais atbalsts būtu jebkurā vietā pasaulē, lai ikviens varētu iet skolā un varētu dzīvot patstāvīgi, jo sabiedrība sniedz nepieciešamo atbalstu. Tāpēc kādam jākļūst par tādu kā paraugu un ar savu piemēru jārāda, cik tas svarīgi. Tā ir manu braucienu ēnas puse, nonākot valstīs, kurās Zviedriju par šīs priekšrocībām apskauž. Par jūsu iesākto tematu man īpaši bieži uzdod jautājumus Austrumeiropā. Reiz biju Minskā, kur man bija tikšanās ar ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti. Pienāca kāda sieviete un teica: „Kā jūs iedrošināties mums stāstīt, kas mums būtu jādara un cik sarežģīta bijusi jūsu dzīve! Jums nav ne jausmas, cik smagi iet mums,” un tad viņa aizgāja. Jutos ļoti apbēdināta. Mans mērķis ir parādīt, ko sabiedrība var iegūt, ja ikvienam dod iespēju. No otras puses, ne visi šīs iespējas izmanto – pat tad, ja to netrūkst. Arī Zviedrijā netrūkst depresīvi noskaņotu cilvēku, kuri sociālo sistēmu uzskata par sliktu un sūdzas, ka neviens nepalīdz. Jautājums nav naudā vai tās daudzumā. Ikvienam, arī ļoti bagātam cilvēkam parasti drusku pietrūkst! Tādēļ mana filozofija ir novērtēt to, kas man ir, nevis koncentrēties uz to, kā nav. Bet ja kaut nedaudz ar savu dzīvesstāstu varu ietekmēt tos, kuri pieņemt lēmumus, kas ietekmē sabiedrības dzīves kvalitāti, man jāturpina iesāktais: mudināt integrēt ikvienu, vai tas būtu invalīds, homoseksuāls cilvēks vai jebkā citādi atšķirīgais.”

Pie stūres un uz motocikla

„Ikviens bērns noteiktā dzīves posmā saka: es pats. Mana māte ļoti daudz ko man ļāva darīt pašai, ļāva izmēģināt, tādēļ nekad neesmu cietusi savas invaliditātes dēļ. Kad vēlējos kļūt par medmāsu, man teica – tu noteikti būsi vislabākā medmāsiņa! Tikai vēlāk sapratu, ka, visticamāk, pati būšu medmāsu paciente, bet esmu pateicīga vecākiem, ka viņi man atļāva pie šī secinājuma nonākt pašai,” saka Lēna Marija un piebilst: „Cita lieta ir attiecības. Tās nudien var būt nopietns pārbaudījums.” Par smagāko posmu savā mūžā viņa uzskata laiku pēc šķiršanās no vīra, ar kuru laulībā nodzīvoja vairāk nekā 10 gadu. Jūtams, ka šis temats viņu sāpina joprojām, jo uz jautājumu, kāda viņas dzīvē ir loma mīlestībai pret vīrieti, viņa atbild izvairīgi.

Vēlāk, kad tiekas ar bērniem invalīdiem un viņu vecākiem, kāda meitene uzdod jautājumu, vai Lēna Marija gribētu iemācīties braukt ar velosipēdu. Viņa atbild, ka droši vien labprāt baudītu izjūtas, ko sniedz šī nodarbe, un ka tās laikam gan varētu būt līdzīgas tām, ko piedzīvo, braucot ar motociklu. Tās gan viņai ļoti labi zināmas kopš laikiem, kad kopā ar vīru krustu šķērsu uz mocīša izbraukājuši kalnus un ielejas! Šķiet, braukšana viņai sagādā īpašu prieku, taču arī sniedz lielāku neatkarību: viņa pastāsta, ka savulaik sapņojusi kļūt par kravas auto šoferi, taču, kad sapratusi, ka laikam tas neizdosies, tomēr nav atkāpusies no idejas par personīgo auto. Kad ar dziedāšanu viņa nopelnījusi pietiekami, viņa vēl aizņēmusies bankā un nopirkusi pamatīgu Lexus. Auto adaptēts, Lēna Marija to vada ar kājām un tāpat arī iepilda auto degvielu. Ceļojumos viņa nekad neiekārtojas viesnīcu numuros, kas pielāgoti personām ar kustību traucējumiem. „Tajos parasti nav krēslu – tos izvāc, lai cilvēkam ratiņkrēslā būtu vairāk vietas. Bet man krēsls ir vajadzīgs, teiksim, lai atbalstītos, kad vannas istabā pie izlietnes tīru zobus,” viņa paskaidro. „Un drēbes taču arī ir tik ērti nolikt uz krēsla!”

Atbildot uz jautājumiem, Lēna Marija atkal un atkal apraksta dažādas situācijas, kurās atklājas viņas prasme atrast pozitīvu risinājumu situācijās, kurās citiem dūša sašļuktu papēžos un virsū māktos nolemtība vai dusmas uz līdzcilvēkiem.

„Sporta nodarbībās skolā basketobolu spēlēt nevarēju, toties varēju pūst svilpē un būt tiesnese!

Reiz man nospēra protēzi. Ilgi lēkāju pa skolu uz vienas kājas, to meklēdama. Visi jau bija devušies mājās, skola bija tukša. Visbeidzot uzdūros diviem ķiķinošiem puišeļiem, kuri bija paņēmuši manu protēzi un iebāzuši pastkastē. Viņi bija paslēpušies un gaidīja, kad ierasdīsies pastnieks. Man šī ideja iepatikās – arī es gribēju redzēt viņa izbīli, pastkastītē ieraugot cilvēka pēdu, tāpēc paslēpos un gaidīju kopā ar viņiem. Tiesa gan, toreiz pastnieku tā arī nesagaidījām.”


Drošais pamats

„Es nebūtu neko sasniegusi, ja nebūtu saņēmusi tik daudz mīlestības, īpaši no maniem vecākiem, bet arī no citiem apkārtējiem, kā arī no ticības. Ja jūti, ka tiec mīlēts, tad uzdrošinies darīt to, ko citos apstākļos neuzdrošinātos,” atzīst dziedātāja.

Par to runā arī salutoģenēze: vienkāršoti skaidrojot, cilvēka iekšējie resursi stresa apstākļos ir tieši tik lieli kā sevis apzinātība situācijā šeit un tagad: es saprotu, kas notiek, zinu, ko varu un spēju darīt lietas labā, man ir, uz ko paļauties. Ka tieši mana dzīve ir dzīvošanas vērta, kaut arī no malas šķiet ļoti parasta vai pat nožēlojama. Klausoties šajos Bengta Lindstrēma skaidrojumos, man prātā sāk virknēties daudzu tagad tik populāro pašpalīdzības un izaugsmes rokasgrāmatu virsraksti, kurus varētu apvienot vienā – Padomi, kā pareizi dzīvot labi. Bengts Lindstrēms pasmaida un atzīst – oponenti salutoģenēzes pētniekiem visbiežāk pārmetot, ka tā nav nekāda zinātne, bet drīzāk reliģijas novirziens, kāda sekta. Skeptiķus viņš aicina lasīt salutoģenēzes adeptu zinātniskās publikācijas par pierādījumiem (vietne internetā, kur atrodama informācija angliski – www.salutogenesis.hv.se), kā arī pastāsta, ka pašlaik visā pasaulē darbojas ap 15 salutoģenēzes izpētes centru. Tajos strādā ne vien medicīnas, bet arī socioloģijas, psiholoģijas, pedagoģijas un citu zinātnes nozaru pārstāvji. „Tā ir interdisciplināra nozare, kuru interesē indivīda universālās spējas orientēties uz pozitīvo – neatkarīgi no valsts, kurā viņš dzīvo, neatkarīgi no tautības un tā, vai viņš ir ticīgs vai nē,” paskaidro zinātnieks. Viņš uzskata, ka nākotnē salutoģenēzes principiem būtu jākļūst par svarīgu izglītības, kā arī veselības aprūpes un sociālās sistēmas daļu, padarot tās efektīvākas. „Mums jau ir laba teorētiskā bāze, ir iesākti arī daudzi ilgtermiņa pētījumi 45-50 pasaules valstīs. Skandināvijas valstīs salutoģenēze pakāpeniski jau kļūst par sabiedrības veselības speciālistu izglītības daļu. Redzu, ka salutoģenēzei ir nākotne visās dzīves jomās.”

Tikšanās noslēgumā Bengts Lindstrēms pateicībā par Lēnas Marijas uzstāšanos viņai iedāvina stikla eņģelīti, ko darinājis kāds bērns ar īpašām vajadzībām, un paskaidro: „Tas man atgādina tevi, Lēna Marija. Redzi, viņam, tāpat kā tev, nav roku. Toties tam ir spārni.”
Fragments no sarunas ar Lēnu Mariju šā gada maijā, Saulkrastos tiekoties ar ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām.

Kā plānojat savu ikdienu?
Pirms pieciem gadiem piedalījos vienā no lielākajiem Zviedrijas televīzijas šoviem. Biju galvenā viešņa 90 minūšu programmā bez reklāmām. Kad nākamajā dienā atvēru savu elektronisko pastu, tajā bija 832 vēstules. Sapartu, ka man nepieciešams aģents, kurš manu ikdienu plāno joprojām. Gadu pēc šova man bija 200 uzstāšanos gadā – tas ir biežāk nekā katru otro dienu. Kad tik daudz strādā, tad šo to arī nopelna, un tad nu es nopirku savu sapņu auto – lielu Lexus.


Cik bieži un kā vingrināt balsi?

Patlaban nevingrinos gandrīz nemaz, jo es jau tāpat gandrīz katru dienu dziedu. Tagad mēģinājumi notiek tad, kad mācos kādu jaunu dziesmu vai kad komponēju. Jāpastāsta, ka tad, kad augu, man nebija sapņa atrasties uz skatuves vai dziedāt publikas priekšā. Gribēju būt mehāniķe, šofere vai medmāsa. Taču tad pienāca laiks izdarīt izvēli, kurā virzienā vēlos veidot savu dzīvi. Manas atzīmes skolā nebija labas, īpaši gudra neesmu [smejas]. Skolā es tikai jautri pavadīju laiku, mans brālis bija tas centīgais un gudrais. Tolaik jau dziedāju un spēlēju ērģeles baznīcā, bet zināju, ka skolā, kad papildus izvēlējos mūziku, skolotāji par mani sprieda: labi, paņemsim viņu – droši vien mūzikas jomā viņa neko daudz nesasniegs, bet tas viņai tomēr nāks par labu kā invalīdei, lai jau mēģina. Daudzi mani klasesbiedri vēlāk iestājās dažādās Zviedrijas mūzikas koledžās. Es pieteicos Stokholmas Karaliskajā mūzikas koledžā, kur no 200 kandidātiem pieņēma četrus. Atlases otrajā kārtā varēja izpildīt kādu dziesmu pēc savas izvēles. Es nodziedāju muļķīgu dziesmiņu, kas sākas ar vārdiem, ka daba ir skaista un diena – brīnišķīga, bet es esmu tik neglīta un tomēr laimīga, jo mana mamma mani uzskata par skaistu. Nezinu, vai žūrija juta pret manu žēlumu un tas iedarbojās, bet nav svarīgi, – mani uzņēma. Nomācījos četrus gadus un patiešām iemācījos dziedāt.

Kā satikāt savu vīru?
Iepazināmies studiju laikā. Arī viņš mācījās mūziku. Apprecējāmies 1995.gada vasarā. Pirms tam mans uzvārds bija Johansone – tas laikam gan ir visparastākais zviedru uzvārds. Apprecoties kļuvu par Klingvalu, kas ir rets uzvārds. Kad pēc 11 gadiem izšķīrāmies, nolēmu paturēt vīra uzvārdu, jo būt par Klingvalu man šķita jautrāk.

Vai atceraties savu pirmo uzstāšanos? Vai nebija bail lielas publikas priekšā, jo tomēr neesat gluži parasts cilvēks.

Tas notika Japānā, bet man ļoti patika. Bail nebija! Laikam tas ir mans lielākais trūkums [smejas]. Parasti, ja man jautā, kādi ir mani lielākie trūkumi, gan mēdzu atbildēt, ka trūkst laika. Un vēl – es nespēju iegaumēt vārdus.[smejas]

Laikam gan man nav baiļu būt uz skatuves tāpēc, ka kopš agras bērnības biju pieradusi atrasties uzmanības centrā. Esam ļoti liela ģimene, no tēva puses vien man ir 22 brālēni un māsīcas. Kad radi sanāca kopā, tētis mani uzcēla uz krēsla, lai es visiem dziedātu priekšā – nevis tāpēc, lai mani izrādītu, bet tādēļ, ka tā darīja arī citiem brālēniem un māsīcām, ja kādam uznāca vēlēšanās padziedāt. Man arī nekad nav neērtības sajūtas, ja uz mani skatās. Te man jāpastāsta kāda epizode. Kad biju skolniece, uz stundām devos skolas autobusā. Ja vajadzēja parādīt biļeti, meklēju to, galvu somā iebāzusi, jo paņemt varēju tikai ar muti. Pēc brīža izvilkusi galvu no somas, konstatēju, ka uz mani lūkojas vismaz trīs apaļu un izbrīnītu acu pāri, kas trauji novērsās. Pārnākusi mājās, atstāstīju to mammai un teicu: „Tad lūk, kā jūtas tie, kas ir slaveni!”[smejas]. Bet vai tā tiešām ir tā sajūta, nezinu joprojām. Nevaru pateikt, kāpēc Zviedrijā uz mani skatās, – vai tāpēc, ka esmu citāda, vai pazīstama. Bet tam nav nozīmes!

Lēnas Marijas Klingavalas atziņas un idejas:
„Vecākiem vajadzētu burtiski sēdēt uz rokām, ja viņiem rodas vēlēšanās savu bērnu vietā darīt ko tādu, ko viņi spēj paši, kaut neveikli vai lēni. Tikai tā notiek attīstība, kaut arī caur neveiksmēm, kļūdām un atkārtotiem mēģinājumiem.”
*„Daudzi uzskata, ka būs laimīgi, kad paveiks ko tādu, ka citi viņus ievēros un novērtēs. Es domāju, ka patiess prieks rodams nelielās lietās, intīmos sīkumos, attiecībās ar citiem cilvēkiem. Zviedrijā mēdz teikt, ka tikai patstāvīgais un neatkarīgais var būt patiesi spēcīgs, bet es tam nepiekrītu: manuprāt, stipru dara tas, ka ir tuvi draugi un ģimene, kas mīl par spīti tam, ka ļoti labi tevi pazīst. Es nekad nebūtu sasniegusi tik daudz, ja nebūtu mīlēta.”
*„Esam ļoti nadzīgi, cilvēkus iedalot dažādās grupās, veselajos un slimajos, normālajos un nenormālajos. Bet kas īsti ir normālība? Reiz lasīju grāmatu, kuras nosaukums bija Ikviens ir normāls, pirms to iepazīsti. Katram ir kāds skeletiņš skapī.”
*„Dzīvē sastopamies ar prieku, skumjām, sāpēm, laimi. Ja tā ir tik bagātīga, tad kāpēc daudzi to vien dara, kā vaimanā par dzīves grūtībām? Tas taču nav vienīgais, kas notiek!”
*” Ik gadu notiek Zemes stunda: visi tiek aicināti uz stundu izslēgt elektroierīces. Es vēlētos ieviest Smaida stundu: noteiktā dienā un laikā cilvēki veselu stundu uzsmaida viens otram. Tavs smaids kādam var padarīt gaišu visu dienu.”


Ko tas nozīmē. Jēdziens „salutoģenēze” veidots kā antonīms „patoģenēzei” (no grieķu „pathos” – slimība), saliekot kopā latīņu vārdu „salus” (veselība) un grieķu „genesis” (izcelsme).

Rokasgrāmata. „Stopētāja ceļvedis salutoģenēzē” ( „The Hitchiker`s guide to salutogenesis”) – Bengta Lindstrēma un viņa kolēģes Monikas Eriksones grāmata, kurā populārzinātniski izskaidroti salutoģenēzes pamati, aprakstot arī šajā jomā veiktos zinātniskos pētījumus. Tā iztulkota angliski, spāniski, franciski, kā arī vairākās citās valodās (latviski pagaidām vēl ne).

Lēna Marija Klingvala un Bengts Lindstrēms viesojās Latvijā Sabiedrības integrācijas fonda finansētā projekta „Salutoģenēze – nozīmīga sociālā atbalsta un iekļaušanā sabiedrībā metode bērniem un jauniešiem ar invaliditāti” ietvaros rīkotā semināra laikā š.g. maijā.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv