Veselam
Psiholoģija

Ir dabiski piedzīvot attiecību krīzes, kad ģimenē ienāk bērns. Pieredzes un psiholoģes komentārs 16

Foto no facebook.com/alisasuephotography/

Annas stāsts: “Pirmie mēneši bija visgrūtākie”

Lai gan ģimenes papildinājums ir brīnumains un skaists notikums, tomēr nav noslēpums, ka tas ir arī pārbaudījums attiecībām. Tieši bērna piedzimšana nereti liek pārim aizdomāties, vai tiešām viņi ir radīti viens otram un spēs nodzīvot kopā atlikušo mūžu. Citus turpretī bērniņa ienākšana spējusi satuvināt.

“Grūtniecības laikā biju ļoti emocionāla, varēju raudāt par jebkuru sīkumu. Dzīvesbiedram bija apnikusi mana raudāšana, bet nācās sakost zobus un saprast, kādēļ esmu tik sakāpināta. Lai arī tas bija liels pārbaudījums, nevarētu teikt, ka grūtniecība ieviesa mūsu attiecībās kādas īpašas pārmaiņas.

Attiecības nedaudz mainījās līdz ar dēla ienākšana pasaulē. Tas ir mūsu pirmais bērns un ar partneri ļoti satuvināja. Prieks, ko radījis mazais, ir vārdos neaprakstāms,” priecājas jaunā sieviete.

“Protams, papildus klāt nāca ikdienas strīdi. Visgrūtākie bija pirmie mēneši pēc bērna piedzimšanas. Strīdus iniciēja tas, ka viens otru centāmies pamācīt, kā pareizāk izturēties pret bērnu, piemēram, kā labāk nēsāt, turēt mazuli. Mani kā māti tas aizvainoja. Cik zinu, nevienai mammai īsti nepatīk, ja māca, kā izturēties pret savu bērnu. Sākumā domāju, ka mums ir pasliktinājušās attiecības, bet izrunājoties sapratu, ka tā šķitis tikai man. Pirmos divus mēnešus es biju ļoti pārgurusi, viss mani satrauca, sadusmoja sīkumi,” atzīst Anna.

“Uzskatu, ka pirmās grūtniecības laikā pārim būtu jāapmeklē kursi. Es biju nopirkusi grāmatas, lasīju par bērna piedzimšanu. Zināju, ka mana pieredze nebūs tāda pati, kā aprakstīts grāmatā, tomēr iepriekšēja sagatavošanās ir nepieciešama. Ļoti palīdzēja arī draudzenes, kurām jau ir bērni, viņas dalījās savā pieredzē. Ļoti būtiska ir savstarpēja komunikācija ar partneri. Mūsu attiecības nav pasliktinājušās tikai tāpēc, ka visu izrunājam.

Mans partneris ir superīgs tētis. Redzot, kā viņš spēlējas un auklē dēlu, mana mīlestība pret viņu ir augusi. Ja bērnam ir labs tēvs, attiecības nevar pasliktināties. Dienas laikā mans partneris ir aizņemts, tāpēc es pavadu vairāk laika ar bērnu. Man ir ļoti daudz mājas pienākumu, bet ar tiem jau esmu apradusi, un par mājas darbiem vairs nekašķējamies. Tomēr arī tētim ir savi pienākumi: viņš vanno bērnu, apgriež viņam nagus. Visu savu brīvo laiku velta dēlam,” priecājas Anna.

“Mums ir ļoti veicies – vienmēr atrodam, kas pieskata dēlu, ja vēlamies palikt divatā. Nevarētu teikt, ka divvientulībai atrastos tikpat daudz laika kā pirms ģimenes papildinājuma, bet tik daudz arī vairs nevajag. Paši viens otram uzdodam jautājumu: “Ko mēs darītu bez bērna? Kā pavadītu laiku?” Esam tā pieraduši būt trijatā, ka šķiet – bez bērna būtu tik garlaicīgi, dzīvei vairs nebūtu jēgas. Ir mainījušās vērtības. Tajā pašā laikā jāatrod kāds brīdis atpūtai,” uzskata jaunā māmiņa.

“Kopumā varu teikt, ka bērna piedzimšana ir ļoti liela attiecību pārbaude. Ne velti daudzi pāri šķiras. Vīrietim var šķist, ka viņš ir gatavs kļūt par tēvu, bet realitāte parāda ko citu. Jāatzīstas, ka arī es iepriekš nebiju domājusi, ka bērnam jāvelta viss brīvais laiks. Nevar pat doties uz veikalu, kad ienāk prātā, bet tikai tad, kad ir tāda iespēja.”

 

Ilonas un Andra stāsts: “Bērns mūs satuvināja”

Ilona un Andris kopā ir vairāk nekā divus gadus, un arī viņiem pasaulē nācis pirmais bērns. “Grūtākais posms pēc bērna piedzimšanas ir pirmie mēneši, kamēr aprod, iejūtas vecāku lomā. Sākumā jāpiedzīvo negulētas naktis, ir fiziski un morāli grūti. Taču ar visu esam spējuši tikt galā. Lasu materiālus par dzemdībām, bērna audzināšanu. Jāsaka gan, ka grāmatu apraksts ir ļoti vispārīgs, taču bērni ir tik dažādi, tādēļ bieži paļaujos uz savām izjūtām un intuīciju, nevis sekoju ieteikumiem,” atzīst Ilona.

“Tā kā mans vīrs nav greizsirdīgas dabas, viņam nav nekādu pretenziju, ka tik daudz laika pavadu ar bērnu. Mazajai ir pusgads, viņa jau sākusi rāpot, tāpēc spēlējamies lielajā istabā, kur arī uzturamies abi ar vīru. Uzskatu, ka mēs ļoti daudz laika pavadām trijatā, tāpēc jūtamies tuvi,” dalās Ilona.

“Mums ir veicies, ka ir abi vecāki gan no manas, gan vīra puses. Ja vēlamies pabūt divatā, aizvedam meitiņu pie vecvecākiem. Abi esam aktīvi, patīk kaut kur aizbraukt, piemēram, septembrī plānojam doties atpūsties ārpus Latvijas. Tad mazajai būs vairāk par gadiņu. Tomēr jāatzīst, ja ar vīru kaut kur aizbraucam, es tāpat domās esmu ar meitiņu. Ir grūti atslābināties, prātoju, kā viņai klājas, ko dara. Tāpēc cenšamies mazo visur ņemt līdzi.”

“Nevienu brīdi neesmu bijis greizsirdīgs par to, ka sieva velta tik daudz uzmanības meitai. Tieši otrādi, priecājos par bērnam sniegto mīlestību,” – tā Andris. “Dienas laikā es strādāju, līdz ar to sieva pavada laiku ar meitu, pēc darba cenšos maksimāli veltīt laiku gan bērnam, gan sievai. Divvientulībai arī atliek laiks. Regulāri kaut kur aizbraucam, atpūšamies divatā, piemēram, nesen bijām SPA.”

Kā saka Andris, kašķi viņu kopdzīvē ir retums, jo pienākumi ir sadalīti un abi vienmēr izrunājas par to, kas nomāc. “Grūtākais posms bija pirmais mēnesis, kamēr ar visu apradām. Laimīgā kārtā ar meitu nav bijušas problēmas. Zinu, ka sieva grūtniecības laikā daudz lasīja un joprojām lasa informāciju par bērniem. Laikam jau tas palīdzējis. Ar sievu gājām uz pirmsdzemdību kursiem, kuri arī bija noderīgi. Neuzskatu, ka bērna piedzimšana bija liela attiecību pārbaude. Šis notikums mūs vēl vairāk satuvināja.”

Psihoterapeite: Liels pārbaudījums

Psihoterapeite Iveta Upeniece dalās atziņās par pēcdzemdību periodu.

“Bērna piedzimšana ir viens no svarīgākajiem izaicinājumiem vecāku dzīvē. Notiek iekšējo vērtību un prioritāšu pārvērtēšana. Var rasties iekšējs konflikts, jo bieži jāizvēlas, vai es realizēšu to, kas vajadzīgs man, vai to, kas nepieciešams bērnam. Visbiežāk jau vecāki savas intereses pakārto bērna vajadzībām.

Bērna piedzimšana reizē ir arī priekpilns notikums, dzīvē var parādīties jaunas krāsas, jauna kvalitāte. Vecākiem bieži vien par dzīves jēgu kļūst uzaudzināt veselu, laimīgu atvasi. Ja bērnam neveicas, viņam ir slikta veselība, uzvedības problēmas vai grūtības mācībās, vecāks to var uztvert personīgi, justies bezpalīdzīgs, it kā pats būtu cietis neveiksmi, izgāzies,” stāsta psihoterapeite.

“Jaunie vecāki mēdz būt ļoti dažādi. Ir partneri, kuri ģimenes pieaugumu sāk plānot tikai tad, kad ir iegūts noteikts statuss, stabilitāte, kas parasti ir ap 30 gadu vecumu.

Abi partneri tad vienojas, ka tagad dzīvi veltīs bērnam. Ir arī jaunāki partneri, kuri varbūt pat bērnu nav plānojuši, bet tas piesakās. Viņiem var būt citi plāni, intereses, vēl piepildāmi sapņi. Tādā gadījumā atvasei var tikt mazāk uzmanības.

Katrai situācijai ir savi plusi un mīnusi, bet, ģimenei pieaugot, vienmēr no kaut kā jāatsakās. Svarīgi ir saprast, kā labā tas tiek veikts, un darīt to ar mīlestību.”

Iedomas neatbilst realitātei

“Visizteiktākā problēma, ko pēc bērna piedzimšanas piedzīvo pāris, – gaidītais nesaskan ar esošo. Grūtniecības laikā var izlasīt simtiem grāmatu par bērna kopšanu un audzināšanu, tomēr vecāki nebūs pilnībā gatavi realitātei.

Dabā ir iekārtots, ka bērns lielākoties atkarīgs tieši no mātes. Abi deviņus mēnešus pavadījuši kopā pilnīgi nešķirami. Sievietei šķiet, ka viņa ir vienīgā, kas spēj bērnu pietiekami labi saprast. Ja runā par agrīnajām traumām, kas noved pie personības traucējumiem, lielāka daļa rodas tieši zīdaiņa vecumā, tādēļ bērnam patiesi jāvelta ļoti daudz uzmanības. Sieviete nereti ir pārņemta ar bērnu, vīrietis var justies atstāts novārtā un pamazām pats sāk atkāpties, jo jūtas kā trešais liekais. Tēvam būtu svarīgi saprast mātes rūpes par mazuli, piedāvāt savu palīdzību, uzņemties atbildību. Vīrietim ir jāpiedalās bērna audzināšanā, bet, ja sieviete viņu atstumj, viņam par to jārunā ar partneri,” uzskata speciāliste.

“Tas cieši saistīts ar sievietes un vīrieša personīgo pieredzi, iepriekšējām attiecībām, attiecībām ģimenē. Ļoti bieži cilvēki neapzināti savā uzvedībā atkārto vecāku paradumus un attieksmi pret bērnu un partneri. Sieviete var atkārtot savas mammas rīcības, var kļūt redzams negatīvais mātes komplekss, nespēja tikt galā ar situāciju.
Ja vīrietim ir pieredze, ka ģimenē par bērniem rūpējas māte, bet tēva galvenais uzdevums ir pelnīt naudu, tad viņš arī savā ģimenē centīsies ieviest šādu kārtību.”

Komunikācija un tuvība

“Būtiski, lai partneri saglabātu ne tikai savas vecāku lomas, bet arī vēlmi būt kopā un pavadīt laiku kā pārim. Bērnam piedzimstot, ir dabiski piedzīvot attiecību krīzes. Tomēr tās ir jāizrunā. Tas palīdz pārvarēt un izturēt grūtos brīžus. Vīrieši sākotnēji parasti ir elastīgi, pielāgojas tam, ka sieviete visu uzmanību velta bērnam. Problēmas sākas tad, ja grūtības un atstumtība ieilgst un pāris atsvešinās.

Abiem būtu jārunā par to, kas nomāc, uztrauc. Jāpavada pietiekami daudz laika divatā, jāatgādina sev, kāpēc ir kopā ar dzīvesbiedru. Ja iespējams, jāatrod kvalificēta aukle, kurai var uzticēties. Tas palīdzētu rast laiku divvientulībai,” iesaka psihoterapeite.

“Ģimene tiek balstīta uz abiem vecākiem. Ja bērns ir attiecību pamats vai līme, tad no tā cieš gan attiecības, gan bērns. Svarīgi, lai vecāki grib būt kopā viens ar otru un patur prātā, ka kādu dienu bērni kā putni aizlidos no ligzdas un vecākiem atkal būs jāmācās būt kopā divatā.”

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv