Veselam
Psiholoģija

Starp moderno medicīnu un cigunu. Saruna ar internistu Edmundu Jansonu1


“Reizēm sarunai ar pacientu nepietiek pat ar stundu,” atzīst Edmunds Jansons.
“Reizēm sarunai ar pacientu nepietiek pat ar stundu,” atzīst Edmunds Jansons.
Foto – Marta Purmale

Lai vairāk palīdzētu pacientiem, Rīgas Austrumu klīniskās uzniversitātes stacionāra Gaiļezers terapijas nodaļas vadītājs internists Edmunds Jansons ir pievērsies arī austrumu gudrībām. Jau 15 gadus viņš nodarbojas ar cigunu. Tas apvieno elpošanas, fiziskos un prāta nomiernāšanas vingrojumus, kas palīdz izveseļoties. Pusgadu ārsts darbojas kā ciguna skolotājs veselības centrā Vivendi, kur konsultē arī mazasinības slimniekus. Pēdējā laikā viņs sācis pētīt plaukstas un studē grāmatu par mēles diagnostiku. Kā pats atzīst, turpina nodarboties ar cilvēka organisma izzināšanu.

Vai studiju laikā interese par interno medicīnu radās sabiedrībā pazīstamā profesora Ilmāra Lazovska un citu korifeju ietekmē?

Priecājos, ka esmu profesoru Ilmāra Lazovska, Jūlija Anšelevica un Nikolaja Skujas skolnieks – viņu lekcijas bija bauda klausīties. Viņiem piemita analītiskā domāšana un spēja argumentēt savas domas, ko ļoti augstu vērtēju. Biju sajūsmā par ļoti inteliģento profesori Olgu Kovšu. Atmiņā palicis profesors Arnolds Valtneris, kura lekcijas vēl nesen pārskatīju. Tomēr visvairāk mani ietekmēja docents Valentīns Būmeisters, kurš endokrinoloģijas nodarbībās mēdza runāt arī par filozofijas un ētikas jautājumiem. Savukārt viens no maniem pēdējiem pasniedzējiem Ēriks Kalniņš tagad ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais ārsts, tāpēc atkal iznāk ar viņu sadarboties.

Tomēr nevaru apgalvot, ka šie mācībspēki būtu mani ievirzījuši internajā medicīnā. Izvēli noteica interese par cilvēka organismā notiekošajiem procesiem.



Internistam nepieciešamas ļoti plašas zināšanas…

Daudzi joprojām nezina, ar ko internists nodarbojas. Tas ir iekšķīgo slimību ārsts jeb terapeits. Nav slikti specializēties konkrētā nozarē, taču, ja cilvēkam ir vairākas kaites vienlaikus, speciālists ne vienmēr pievērš uzmanību tam, kas neattiecas uz viņa lauciņu. Tomēr nevar ārstēt, piemēram, tikai labo roku, par pārējo organismu neliekoties ne zinis. Internistam jāpārzina visas medicīnas jomas – jābūt padomdevējam, kurš pasaka, kur pacientam doties, vai ārstēšanā jāiesaistās pašam. Man nemēdz būt garlaicīgi, jo vienmēr rodas dažādi izaicinājumi un nav iespējams ieslīgt rutīnā. Nekad nezinu, ar ko mana diena sāksies un ar ko beigsies.

Mūsu nodaļā nenonāk vienīgi grūtnieces pirms dzemdībām un cilvēki, kuriem nepieciešama operācija. Parasti pacientiem ir vismaz piecas sešas kaites, un ārstēšana jāpielāgo visām vienlaikus.

Vissarežģītākais internista darbā ir neskaidru veselības traucējumu diagnostika, kad cilvēku jau izmeklējuši vairāki speciālisti un nav atraduši konkrēto slimību, taču viņš nav vesels un varētu būt pat nopietni slims. Šādi pacienti ir lielākais izaicinājums, un, jāatzīst, ne vienmēr spējam viņiem palīdzēt. Reizēm kaites ir ļoti sarežģītas, mīklainas un uzreiz pilnībā neizpaužas.

Gadās, ka cilvēku izraksta no nodaļas, bet punktiņš uz i tā arī netiek uzlikts. Daži gadiem ilgi apmeklē dažādas klīnikas, tomēr pat ar vismodernākajām tehnoloģijām diagnozi neizdodas noteikt.

Vai neskaidru slimību gadījumos iemesls nav meklējams, tā sakot, galvā?

Cēlonis psihē dažkārt mēdz būt gados jauniem un ļoti veciem cilvēkiem. Bijuši arī mēģinājumi slimības notēlot, un reizēm esam uz to uzķērušies.

Biežāk gan ir objektīvi veselības traucējumi – nespēks, pārmaiņas asinsainā, orgānu funkciju traucējumi, kam nespējam atrast iemeslu. Gadās retas slimības, kuras nepazīstam. Reizēm iemesls ir saistīts ar dzīves režīmu, ko ne vienmēr izvērtējam, vai arī pacients nav visu izstāstījis.

Kādu slimnieku, fiziski spēcīgu vīrieti, ārstēju vismaz desmit gadu, no kuriem piecus ar viņu tikos gandrīz diendienā, tomēr problēmas cēlonis tā arī netika atklāts. Viņam bija atkārtots drudzis ar divu trīs dienu intervālu, kurus pats paredzēja. Nodaļā šis pacients iestājās vesels, bet nākamajā dienā sacēlās augsta temperatūra. Cietais rieksts daudziem speciālistiem – onkologiem, reimatologiem, hematologiem, infektologiem –, un tad nokļuva pie manis. Atbildi, kāda kaite viņam varētu būt, meklēju arī internetā un literatūrā, taču nesekmīgi. Cilvēka organisms joprojām ir sarežģīta mīkla. Mēs pārzinām tikai mazu daļiņu no tajā notiekošajiem procesiem. Beidzot studijas, ārsts nereti šaubās mazāk nekā tad, kad jau ir vairāku gadu pieredze. Cik slimnieku, tik dažādu problēmu sakopojumu. Cilvēka organismā notiek fantastiskas bioķīmiskās norises, piemēram, vienmēr esmu brīnījies par procesiem asinīs, kur atrodas gandrīz visu bioķīmisko vielu molekulu pārstāvniecība. Tas ir prātam neaptverami!

Kāpēc izvēlējāties specializēties hematoloģijā?

Tas bija likteņa pirksts, jo Rīgas 6. slimnīcā atbrīvojās šā speciālista vieta. Tagad labi orientējos šajā jomā un nepieciešamības gadījumā konsultēju kolēģus. Savukārt hematologi uzticas manis noteiktajai diagnozei.

Studentiem un ģimenes ārstiem lasu lekcijas par mazasinību. Šī slimība ir diezgan plaši izplatīta – var būt gan iedzimta, gan kā sekas gandrīz jebkurai iekšķīgai kaitei, arī asiņošanai un barības vielu uzsūkšanās traucējumiem.

Esat strādājis par hematologu arī Onkoloģijas centrā. Vai vēža un citu smagu slimību slimniekiem atklājat visu par viņu veselības stāvokli?

Atliek tikai brīnīties, kad cilvēks man stāsta, ka jau gadu mocījies. Kad vaicāju, kāpēc tik ilgi gaidījis un nav nācis pie ārsta, atbildes nav. Ja vien sāpes nav neciešamas, pie tām pierod.

Agrāk bija pieņemts pacientu par audzēju neinformēt, lai psiholoģiski netraumētu, jo cilvēki vēzi visbiežāk uztver fatāli, kā nāves spriedumu. Taču, ja veidojums ir laikus atklāts un tam nav netipiskas lokalizācijas, ir iespējams palīdzēt, tāpēc pacientam par to jāpastāsta. Diemžēl dažkārt cilvēki cenšas it kā bēgt no slimības, ielaižot to līdz galējai stadijai, kad vairs nav atpakaļceļa.

Ko domājat par zinošiem pacientiem, kuri uzdod daudz jautājumu?

Tas ir interesanti, bet reizēm drusku kaitina. Ja slimnieks spēj uzklausīt teikto, ir labi, bet, ja atnāk ar domu, ka pašam viss skaidrs, rodas jautājums, kāpēc viņš meklē manu palīdzību.

Priecājos par pacientiem, kuri atraduši internetā vērtīgu informāciju, kas mudina mani pārliecināties, vai tā ir taisnība, un pašam uzzināt ko jaunu.

Kā, būdams plaša profila speciālists, paspējat sekot līdzi jaunumiem medicīnā?

Piedalos konferencēs, kas veltītas dažādām tēmām. Katru mēnesi apmeklēju internistu biedrības sēdi. Vismaz reizi gadā braucu uz kādu starptautisko kongresu.

No interneta portāla Medscape regulāri saņemu dienas un nedēļas jaunumu apkopojumu par visu, kas notiek medicīnā pasaulē. Katru dienu apskatos un noderīgākos faktus izkopēju. Kādreiz tos pārlūkoju, braucot trolejbusā, vai pirms gulētiešanas.

Vai brīvdienas veltāt tikai atpūtai?

Darba dzīves sākumā biju medicīnā, kā saka, līdz ausīm. Kad, beidzot studijas, gadu strādāju Gulbenes rajona slimnīcā par neatliekamās medicīniskās palīdzības vadītāju, bet sieva, ar kuru tikko biju apprecējies, dzīvoja Rīgā, savu laiku veltīju tikai medicīnai. Vēlāk sapratu – pat strādājot 24 stundas septiņas dienas nedēļā, visu nespēšu paveikt. Lai darbs būtu produktīvs un neattīstītos tikai viena smadzeņu kroka, jāatrod laiks atpūtai.

Mani veldzē mākslas pasaule. Aizejot uz simfoniskās mūzikas koncertu, operu vai teātri, sastopu daudzus savus kolēģus. Mums visiem māksla vajadzīga atslodzei – ne velti ārstus mēdz salīdzināt ar izdegošu svecīti, jo darbs medicīnā ir ļoti smags.

Brīvdienās kopā ar sievu slēpojam Mežaparkā vai Vecāķos. Pēdējos piecus gadus esmu aizrāvies ar kalnu slēpošanu. Pērn gada nogalē pirmoreiz biju īstos kalnos – Itālijas Alpos. Man vajag drusku adrenalīna.

Esmu liels dabas mīļotājs, patīk staigāt pa mežu, vērot dzīvniekus, fotografēt. Un vēl – spiningot. Makšķerēšana aizrauj mazāk, jo tajā trūkst dinamisma. Visbiežāk dodos uz Jūdažu ezeru netālu no Siguldas, kur katrs rīts un vakars ir tik brīnišķīgs un, galvenais, atšķirīgs! Ja vēl gadās noķert kādu zivi, baudījums ir vēl lielāks.

Vai mēdzat būt ass pret pacientiem?

Nerāju slimniekus, jo neticu, ka, pakratot ar pirkstu vīram, kurš daudzus gadus smēķējis, viņš to vairs nedarīs. Kļūstu neiecietīgs, ja pacients nav ievērojis manus norādījumus un slimība tāpēc saasinājusies. Tad mēdzu teikt arī stingrāku vārdu.

Man nav simpātiju pret ielu cilvēkiem, kuri medicīnas iestādes izmanto par savu dzīvesvietu, taču kādreiz, aprunājoties ar vienu otru klaidoni, atklāju viņā daudz interesanta un pārsteidzoša.

Vai pietiek laika uzklausīt pacientu dzīvesstāstus?

Protams, laiks ir ierobežots, tomēr slimnieka likteņstāsts jāzina, jo tas nereti palīdz noteikt diagnozi. Reizēm pat ar stundu par maz, lai visu varētu izrunāt.

Strādājot ar vecāko kursu studentiem, esmu novērojis, ka viņi uzreiz nosūta uz izmeklējumiem. Mācu, ka vispirms ar cilvēku jāiepazīstas un tikai tad var vērtēt viņa parametrus. Lai palīdzētu slimniekam, nevis tikai jāizraksta zāles, bet jāizskaidro, kāds ir viņa veselības stāvoklis un kā rīkoties. Ārstu mazrunības, aizņemtības vai citu iemeslu dēļ diemžēl cieš pacienti.

Būdams Vācijā, sākumā priecājos par datorizētajām klīnikām. Dakteris sēž pie monitora, kur septiņos ekrānos redzami slimnieku veselības rādītāji: asinsspiediens, pulss, temperatūra un citi parametri. Taču, izrādās, datorizācijai ir arī sliktā puse – kad māsiņa ziņo, ka kādam pacientam kļuvis slikti, ārsts nesteidzas pie slimnieka, tikai paskatās ekrānos un atzīst, ka viss ir kārtībā. Uzskatu, ka šāda mehāniska pieeja medicīnā nav pieņemama.

Kad strādāju hematoloģijā, daudzi slimnieki mani apmeklēja regulāri un kļuva par labiem paziņām. Zināju par viņu nodarbošanos, mājas dzīvi un bērniem. Ja es nestrādātu medicīnā, nebūtu sastapis tik daudz interesantu cilvēku un tādējādi sevi bagātinājis.

Kādreiz uznāk pagurums, šķiet, ka viss apnicis, taču tas ātri pāriet. Atvaļinājumā parasti pavadu visu mēnesi. Trešajā nedēļā, sēžot laivā vai staigājot pa mežu, sāk raisīties domas par medicīnu un esmu gatavs atgriezties darbā.

Pats esat slimojis?

Slimības mani pārāk nav mocījušas, taču ir nācies iejusties pacienta lomā. Ne jau visi ārsti mani pazīst, un tad iespējams pavērot veselības aprūpes sistēmu no otras puses. Būt slimniekam ir pavisam citādi, nekā būt ārstam. Parasti nedaudz uztraucos, kas ar mani notiks, vai kolēģis mani sapratīs un spēs palīdzēt. Zinu, ka daži izmeklējumi ir nepatīkami, turklāt kopš bērnības esmu baidījies no injekcijām.

Esat strādājis gandrīz tikai vadošos amatos. Jums patīk pārredzēt spēles laukumu?

Priekšnieks esmu bijis tikai sagadīšanās pēc. Vīrietim konkrētā vecumā mēdz piedāvāt vadītāja amatu. Kad pierod, tas kļūst mazliet kā narkotika.

Kāds kolēģis jokojot teica, ka būt nodaļas vadītājam nozīmē desmit gadus īsāku dzīvi, jo viņš pastāvīgi atrodas starp diviem dzirnakmeņiem – starp kolektīvu un priekšniecību.

Sākot strādāt pašreizējā amatā – lielā nodaļā lielā slimnīcā –, bija diezgan grūti adaptēties. Pirmās trīs dienas tikai sēdēju kabinetā, mēģināju saprast sistēmu, izskatīt dokumentus. Toties kāda bauda bija beidzot aiziet pie slimnieka un sākt ar viņu runāt! Administratīvie pienākumi nav tas, kas man patīk vislabāk, tomēr, kad esmu ticis galā, jūtu gandarījumu.

Kad bijis pats lielākais gandarījums?

Vislielākais emocionālais pārdzīvojums ir tad, ja esmu izārstējis smagu slimnieku vai pat izglābis viņa dzīvību. Jau gadus desmit glabāju rožu pušķi, ko man uzdāvināja jauns vīrietis ar neskaidru diagnozi. Viņam bija nopietni vairāku orgānu bojājumi, ļoti sliktas analīzes, pastāvēja aizdomas par nezināmu infekciju. Pusotra mēneša veicām dažādus izmeklējumus un kopīgi ar kolēģiem viņu izglābām.

Reiz vienā nedēļā man nācās sniegt neatliekamo palīdzību trim klīniskajā nāvē esošiem pacientiem. Visas trīs reizes bija veiksmīgas. Tajā brīdī šķita, ka spārniņi būtu pieauguši.

Patīkami ir arī tad, ja varu izdarīt kaut ko labu kolēģiem. Kādreiz, kad bija iespējas, organizēju nodaļas kolektīvam ekskursijas, kam bija liela piekrišana.

Mēdz teikt, ka cilvēks mūža pirmajā pusē savu veselību bojā, bet otrā – ārstējas. Kā visvairāk nodarām sev pāri ?

Vislielākā nelaime ir psiholoģiskā spriedze, kuras mazināšanai viens uzsmēķē, cits nododas alkohola vai pārmērīgai ēdiena baudīšanai vai arī lieto pārāk daudz medikamentu, tādējādi bojājot veselību.

Vai arī pats sev esat kaitējis?

Kad bērnībā pamēģināju uzsmēķēt, palika slikta dūša un interese neradās. Līdz 24 gadu vecumam biju pilnīgs atturībnieks. Tagad grādīgos dzērienus mēreni lietoju saviesīgos pasākumos. Kādreiz esmu sev kaitējis neizguļoties un dusmojoties. Vakaros nevajadzētu ēst tik daudz saldumu, bet, tā kā man nerodas lieki svara kilogrami, ļaujos šai vājībai. Derētu vairāk fizisku aktivitāšu.

Kāpēc pievērsāties cigunam?

Aptuveni pirms 15 gadiem televīzijā redzēju raidījumu, kurā demonstrēja ķīniešu vingrojumus. Man patika skatīties, kā dažāda vecuma cilvēki neparasti kustas. Šķita, tajā slēpjas kāda sena gudrība. Tēvs par to bija atnesis materiālu, un es, īsti nesaprazdams, pārrakstīju. Vēlāk, kad radio dzirdēju aicinājumu uz ciguna vingrošanu, aizgāju. Izrādījās, to vada mans kursabiedrs Igors Kudrjavcevs. Man iepatikās, tāpēc ar to nodarbojos līdz pat šim laikam un pēdējo pusgadu pats esmu skolotājs.

Nodarbības rada prieku un pozitīvu enerģiju. Man patīk strādāt medicīnā, taču brīžiem uz darbu dodos ar satraukumu un smaguma sajūtu. Reizēm aizeju mājās ar sarūgtinājumu, negatīvām emocijām un galīgi izsīcis. Ciguna nodarbībās viss sliktais pazūd un pārņem miers. Tas ir, kā ieiet pirtī un iznākt laukā tīram. Tagad, kad esmu skolotājs, šīs izjūtas ir vēl spēcīgākas.

Cenšos būt līdzsvarā, un to panākt palīdz vingrošana. Nevaru apgalvot, ka vairs nekad nedusmojos, taču, ja nenodarbotos ar cigunu, iespējams, būtu daudz nesavaldīgāks.

Savus skolniekus uzskatu par draugiem. Nereti viņi atnāk noguruši, sliktā garastāvoklī un ar galvassāpēm, bet pēc stundas tās ir pārgājušas. Tiek iegūts līdzsvars, kura cilvēkiem ļoti bieži pietrūkst.

Kā jūs raksturotu cigunu?

Ciguns ir darbs ar enerģiju, un tam ir dažādi līmeņi. Īstam cigunistam vajadzētu vingrot vismaz sešas stundas dienā, bet es, protams, tik daudz šai lietai nevaru nodoties. Otrs ir ārstnieciskais ciguns, ar kuru nodarbojos es. Vingrošana nostiprina muskuļus un emocionāli līdzsvaro, tāpēc pazūd sāpes. Trešais līmenis ir kaujas māksla, kad meistars tik lielā mērā spēj valdīt pār enerģiju, ka ar rokām var akmeņus skaldīt.

Tad jau senie ķīnieši ir viedāki par latviešiem, jo mums tādu vingrojumu nav.

Varbūt mēs daudzo okupāciju un sevis noliegšanas dēļ daļu seno zinību esam zaudējuši.

Biju pārsteigts, nopērkot pašmasāžai domātu klūgu slotiņu, kādu lietojuši mūsu senči. Mūsu zintnieki nereti iesaka to pašu, ko Austrumu gudrie. Dzīvojam zem vienas saules, un mūs visus ietekmē vieni un tie paši spēki. Kaut gan vairākums cilvēku ir noskaņoti materiālistiski, pastāv arī kaut kas, ko nevaram sataustīt.

Kā noprotu, jums ir pozitīva attieksme pret tautas medicīnu un dziedniecību.

Ja dziednieks spēj izdarīt vairāk un labāk nekā es, viņa metode ir derīga. Ja izdodas vienreiz, tā varētu būt tikai sakritība, taču, ja atkārto vairākkārt un spēj palīdzēt daudziem, tad pārzina šo sistēmu.

Pie dziedniekiem cilvēki dodas, ja mediķi nav palīdzējuši, taču tas ne vienmēr ir pareizākais ceļš. Savā praksē esmu pieredzējis, ka dažkārt pacienti pēc tam jau ir nedziedināmi.

Vai, jūsuprāt, Austrumu medicīnu iespējams veiksmīgi apvienot ar Rietumu medicīnu?

Saistītie raksti

Daudzus jautājumus ar tradicionālās medicīnas zināšanām nespēju izskaidrot, piemēram, kāpēc slimniekam mēdz mainīties mēle un nagi, tāpēc esmu mazliet pievērsies Austrumu medicīnai. Abu mērķis ir palīdzēt slimniekiem izveseļoties. Manuprāt, ideālais variants tiek sasniegts, zināšanas apvienojot. Lieliski, ja ķirurgs var veiksmīgi izoperēt audzēju. Ja dziedniekam to izdodas izārstēt ar savām spējam, arī tas ir fantastiski! Kāds no maniem pacientiem bija Filipīnās un rādīja man videofilmu, kā strādā filipīniešu dziednieki, piemēram, satausta un izņem nierakmeņus. Izskatījās gandrīz neticami, taču vajadzētu pieņemt, ka eksistē dažādas ārstēšanas iespējas.

Vai ir kas tāds, kas jūs darbā sarūgtina?

Reizēm kļūst skumji, ka mediķi netiek novērtēti un tāpēc ir spiesti strādāt divās, trijās un pat vairākās darbavietās. Es priecātos, ja ārsti varētu visu savu laiku un enerģiju veltīt vienai darbavietai. Ja atalgojums būtu vienīgais, kāpēc cilvēki strādā medicīnā, slimnīcas jau sen būtu tukšas. Viņiem ir aicinājums, par kuru nevar samaksāt. Gandarījums par veiksmīgi izārstētu pacientu nav novērtējams naudā.

LA.lv
AN
Annika Niedrīte
Veselam
Nepiebeidziet upuri: piecas aizliegtas frāzes
20 stundas
AN
Annika Niedrīte
Veselam
TESTS: Cik izlēmīgs cilvēks tu esi?
20 stundas
KD
Krista Dzidzēviča
Veselam
Garšu pasaule pirtī – kā pagatavot augu tējas, uzlējumus un našķus?
23 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Latvijā pat ķīnieši aizsargā savu intelektuālo īpašumu. Saruna ar Patentu valdes direktoru 1
Intervija 3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Vējoņa birojam “atlaišanas pabalstos” izmaksās 83 405 eiro
15 minūtes
RN
Rita Našeniece
Latvijā
Rita Našeniece: Vēl tikai nemirstīgais Ameriks rēgojas gaiteņos kā zīme, ka interese nav zudusi…
4 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
“Swedbank” paziņo par jaunu maksājumu iespēju ieviešanu
35 minūtes
LA
LA.LV
Laukos
“Ilgāk kavēties nedrīkst!” Latvijā sāk ziemāju kulšanu
2 stundas