Veselam
Psiholoģija

No matemātikas skolotājas par dūlu un vecmāti. Līgas Giniborgas spēka stāsts 16

Līga Giniborga. Foto – Matīss Markovskis

“Esmu atradusi savu aicinājumu kalpošanā sievietei viņas vissvētākajos dzīves mirkļos – gaidībās, radībās un apgūstot jaunās prasmes bērniņa kopšanā,” – tā par savu arodu spriež dūla, vecmāte un divu bērnu māmiņa Līga Giniborga. Viņai nav noteikta darba laika un nereti, lai sniegtu atbalstu kādai dzemdētājai, cauri pilsētai jātraucas pat vistumšākajās nakts stundās.

 

Zinu, ka agrāk strādājāt par matemātikas skolotāju. Tas šķiet stipri atšķirīgi no jūsu tagadējā aroda.

Matemātika man vienmēr patikusi. Skolā bieži to paskaidroju klasesbiedriem. Nevis devu norakstīt, bet izskaidroju. Varēju iestāstīt ikvienam – man nesagādāja problēmas atkārtot vēl un vēl, kamēr visi saprot. Nebiju tāda matemātiķe, kura uzreiz var atrisināt visus olimpiāžu uzdevumus, tas bija process, kamēr sapratu, kā nonākt līdz galarezultātam. Kad šo procesu biju izgājusi, mācēju parādīt arī citiem. Tā atklāju sevī izskaidrošanas talantu.

Matemātikas skolotāja savā ziņā arī ir tāda kā dūla – atbalsts bērnam kādā noteiktā procesā. Skolotājam jāsniedz audzēknim sajūta: ja viņš atrisinās uzdevumu, iegūs prieku par paveikto. Iedrošināt un ļaut pašam tikt galā. Protams, matemātika ir sausa zinātne ar formulām un skaitļiem, taču īsts profesionālis bērnam liek saprast, ka viņš var izdarīt pats un tas būs jautri. Kad skolēni to sāk just, viņi sauso zinātni labi ņem pretī. Es domāju, ka matemātika ir brīnumaina zeme ar savu valodu, kultūru, tradīcijām, kas veicina domāšanas procesus un arī emocijas.

 

Skan skaisti, tomēr ne vienmēr tā notiek praksē. Vai jums pašai tas izdevās?

Domāju, ka jā. Ir ļoti vienkārši nepiepūlēties, atvērt grāmatu un teikt – tagad, bērni, 105. uzdevums. Taču es ļoti daudz laika pavadīju gatavojoties. Bieži domāju, kā sākt stundu un paziņot tās mērķi, nepieminot matemātiku. Piemēram, reiz teicu – iedomāsimies, ka šodien esam mafijas pārstāvji, mums jāatrisina, lūk, šāda problēma. Un viņi pavilkās. Mēģināju visu pasniegt kā spēli, kurā bērni piedalās, kļūst azartiski un paši vēlas atrisināt piemēru. Kad jautāju, vai viņi vēl gribēs tādus uzdevumus, skanēja vienbalsīgs jā. Tad es zināju, ka esmu savu darbu padarījusi. Īpaši liels gandarījums bija, kad, ienākot skolā, pretī nāca sestās klases lielākie palaidņi un vaicāja, ko mēs šodien darīsim. Viņiem bija sajūta, ka matemātikas stundās noteikti notiek kaut kas interesants.

Galerijas nosaukums

Pavisam nesen skolotāji devās streikot. Kad jācīnās par izdzīvošanu, grūti būt radošam.

Es piekrītu. Streiki bijuši vienmēr, arī tad, kad vēl strādāju skolā. Tomēr jau tad es piedzīvoju, ka no tā nekas nemainās. Studējot domāju, ka būs citādi – skolotājs būs labi apmaksāta profesija, tāpēc ir vērts tajā ieguldīt savu laiku, radošumu un citus resursus. Godīgi sakot, es vīlos. Nereti jutos kā viena pret sistēmu, kas negrasās mainīties. Ko līdz būt garīgi bagātam, ja fiziski knapi vari sevi pavilkt? Tāpēc es saprotu skolotājus, taču man nav viņiem padoma. Tas jārisina valsts līmenī. Ja tolaik nebūtu vīra, es būtu uz nabadzības robežas.

 

Tas taču nebija galvenais iemesls, kāpēc kļuvāt par dūlu?

Nē, par dūlu kļuvu, pateicoties savām otrajām dzemdībām, kas notika mājās. Pirmās dzemdības bija slimnīcā, un tās neapmierināja manas gaidas. Domāju, ka vecmāte man palīdzēs, sniegs atbalstu, taču to es nesaņēmu.

Otro gaidību laikā satiku vecmāti, kura mainīja manu dzīvi. No viņas saņēmu atbalstu visā grūtniecības periodā. Tas ne vienmēr bija medicīniski, vienkārši man blakus bija sieviete, kura saprot, kam eju cauri, atbalsta, klausās un sadzird mani. Toreiz biju pārsteigta, ka kādam patiesi interesē, kā jūtos, ko domāju, no kā baidos. To es nekad nebiju piedzīvojusi.

Pirmajās dzemdībās gribēju, lai kāds man ir blakus un ļoti palīdz, bet, tuvojoties otrajām, kad vecmāte man jautāja, kur es viņu redzu bērna dzimšanas laikā, es atbildēju, ka blakusistabā. It kā es viņu pieņēmu, jo viņa ļoti atbalstīja un bija gudra, tomēr beigās gribēju būt pati, just pati, darīt pati. Apzināti vai neapzināti biju izaugusi un no nedrošās mammas, kurai vajadzēja palīdzību, tikusi līdz stāvoklim, kurā pati biju gatava uzņemties atbildību.

 

Jūs sakāt, ka garīgi izaugāt. Kā tas izpaudās dzemdībās?

Tā, ka man nebija bail ļauties šim procesam, nevajadzēja, lai kāds masē sāpošo muguru, tur roku un saka, ka man labi sanāk, vai atgādina, ka jāelpo. Iekšēji bija ļoti liela pārliecība, ka ar mani un bērnu viss ir kārtībā. Biju ar viņu nepārraujamā saitītē.

Bērniņš nāca ar muguriņu pa priekšu, skatoties zvaigznēs. Vecmātes zina, ka tādi mazuļi dzimst daudz ilgāk, tāpēc slimnīcā bieži taisa ķeizargriezienu – nevienam nav pacietības gaidīt. Jā, process bija visas dienas garumā, taču mani nesteidzināja un ļāva visam notikt dabiski.

Vecmāte pēc tam teica – tu, Līga, izdarīji to pati un izdarīji tik brīnišķīgi, ka tev mani nemaz nevajadzēja.

Viņa arī minēja, ka es varētu būt dūla citām sievietēm un iemācīt to, kā es nonācu līdz šādam stāvoklim. Tas mainīja manu dzīvi – sāku lasīt, ko dara dūlas, kā atšķiras no vecmātēm. Interese pamazām auga, un pēc pāris gadiem Latvijā sākās pirmās mācības, tajās piedalījos arī es.

Jau vairākus gadus strādājat par dūlu. Mammām esat vajadzīga, taču kā ārsti uztver jūsu klātbūtni dzemdību zālē?

Man bijusi tikai laba pieredze, nekādas piezīmes neesmu saņēmusi.

Atceros gan kādu reizi, kad ārsts ienāca dzemdību zālē un, skatoties uz mani, teica – jūs jau zināt, kurš dzemdībās ir galvenais, vai ne? Bet es saprotu, ka personāls ir nedaudz tramīgs un reizēm varbūt šķiet, ka dūla kaut ko norādīs, teiks vai būs gluži kā mammas advokāte, taču tā nav atļauts uzvesties. Tur esmu, lai atbalstītu dzemdētāju.

Nav jau arī gluži tā, ka vienkārši ierodamies kopā ar jauno māmiņu – pirms tam tomēr sazināmies ar slimnīcu un informējam par šo faktu. Kopumā sadarbība ar mediķiem ir ļoti laba.

 

Kādā no sava bloga ierakstiem sakāt, ka sievietes dzemdību un pēcdzemdību aprūpi mēdz asociēt ar izvarošanu. Vai varat paskaidrot sīkāk?

Pēc dzemdībām sievietes nereti man stāsta par savu pieredzi, kas reizēm ir ļoti nepatīkama. Piemēram, jaunā māmiņa tiek izrakstīta no slimnīcas, ginekologs viņu apskata un pamana, ka vēl palikusi kāda plēvīte vai kaut kas cits, kas jāiztīra. Ne vienmēr to izdara iejūtīgi, pabrīdinot vai izskaidrojot, ko un kāpēc dara. Vienkārši izdara, un viss. Sievietes saka, ka reizēm sajūta ir tik netīra, it kā kāds būtu izvarojis.

Jā, visas manipulācijas nevar būt patīkamas, tomēr ir svarīgi pacienti iepazīstināt ar procesu un censties būt iejūtīgam. Visiem ārstiem studijās māca ievērot pacienta intimitāti un izskaidrot norises, taču reizēm tā nenotiek.

Nav runa par gadījumiem, kad jāglābj dzīvība, tad nav laika un skaidrošana notiek pēc tam. Tā ir tāda kā izlīdzināšanās. Tad ārsts pat var pateikt – piedod, ka izdarīju sāpīgi, tā vajadzēja, lai pasargātu tavu dzīvību. Atgriezeniskā saite ir būtiska.

 

Kādi, jūsuprāt, ir neiejūtības iemesli?

Domāju, ka tā ir rutīna un izdegšana. Būtisks faktors ir arī tas, ka pieredzējušie kolēģi, mācot jaunos, to neparāda, bet pašam aizdomāties nereti ir grūti. Steiga, stress kā jebkur citur. Piemēram, dzemdībās joprojām lieto Kristellera paņēmienu: kad bērns ir izstumšanas periodā, bet sieviete ir pārgurusi, mazulis iesprūst – tad ārsts vai kāds no personāla guļas virsū viņas vēderam un ar spēku stumj mazuli ārā. Ir smagi būt klāt šai vardarbībai. Nereti sieviete pat netiek brīdināta par to, kas notiks. To izmanto, ne tikai lai palīdzētu iesprūdušam mazulim, bet arī gadījumos, kad bez tā var iztikt. Šis paņēmiens ir aizliegts vairākās pasaules valstīs, jo nodara kaitējumu gan mātei, gan bērnam. Bieži vien daudz palīdzīgāka būtu sievietes informēšana, iesaistīšana, pozīcijas maiņa, iedrošināšana un atbalsts jau atvēršanās posmā, lai adrenalīns, kas būs vajadzīgs stumjot, neiztērētos iepriekš.

Jāpiebilst gan, ka personāls, protams, negrib nodarīt pāri, tieši pretēji – vēlas palīdzēt. Tomēr sajūta pēc tam ir briesmīga. Un, ja nav atgriezeniskās saites, sieviete nesaprot, kas noticis. Dažreiz, lai tiktu vaļā no pārdzīvojumu sekām, nepieciešama psihoterapija.

Pat neko nezinot par Kristellera paņēmienu, jaunas sievietes nereti baidās no dzemdībām. Kāpēc?

Tie ir mīti, kurus sagādā vecāki, televīzija un citi informācijas avoti. Mūsu mammas savā laikā dzemdēja… nu, kā dzemdēja. Tā, ka reizēm dvēsele kliedz par to, ko izjutusi. Ir izveidojies priekšstats, ka tas ir kaut kas šausmīgs, un šī informācija tiek izklāstīta visapkārt. Bet sievietes, kas piedzīvo jaukas dzemdības, visbiežāk par to daudz nestāsta.Arī televīzija ietekmē uztveri. Visbiežāk filmās rāda, ka dzemdības sākas ar ūdeņu noiešanu kaut kādā nepiemērotā vietā, bet pēc tam ir lielas sāpes, kliegšana, haoss. Dzīvē tā īsti nenotiek.

 

Dažādi pētījumi apstiprinājuši, ka dūlas klātbūtne dzemdībās, piemēram, par 50% samazina ķeizargrieziena risku, ir arī citi ieguvumi. Tomēr tas ir maksas pakalpojums. Vai nav tā, ka tikai turīgās sievietes var atļauties vieglas dzemdības, bet pārējām jādzemdē, kā pagadās?

Ideālajā gadījumā varētu runāt par valsts atbalstu. Kamēr tā nav, jāmeklē citi varianti. Turklāt vienmēr ir dūlas, kuras mācās. Tas nozīmē, ka viņas ir ieinteresētas praksē. Sievietes, kuras nevar samaksāt, var vērsties pie topošajām dūlām. Rezultāti nebūs sliktāki. Piemēram, 80. gados Gvatemalā jaunās māmiņas atbalstīja parastas ciema sievas, kuras vispār nekādos kursos nebija gājušas, – sievietes, kas pašas kādreiz dzemdējušas, atbalstīja tās, kuras dzemdē tagad. Arī tad rezultāti bija ļoti labi.

 

Samazinātu ķeizargriezienu skaitu min pie dūlošanas plusiem, tomēr dažas sievietes to izvēlas apzināti.

Ne vienmēr cilvēki apzinās, ka tā ir liela operācija, iejaukšanās cilvēka ķermenī. Tas var būt bīstami, jo nekad nevar zināt, kā organisms uz to reaģēs. Var būt daudz komplikāciju, par kurām sievietes nav informētas. Piemēram, asiņošana, infekcija, risks zaudēt dzemdi, palielināts trombu skaits, narkozes komplikācijas. Vēderā var veidoties saaugumi, uz ķermeņa paliks rēta, un reizēm atkopšanās process ir daudz sāpīgāks, nekā dzemdējot dabiski.

Katrai manipulācijai ir savi riski. Tas nenozīmē, ka sievietē nav jāieklausās – kaut kas viņu ir pamudinājis izvēlēties ķeizargriezienu, jāmeklē sakne. Tas varbūt saistīts, piemēram, ar iepriekšējo dzemdību pieredzi, seksualitāti, mītiem par dzemdībām un citiem faktoriem.

 

Kādas ir šābrīža tendences valstī – vai ģimenes laikus atrod savus speciālistus vai tomēr dodas uz dzemdībām nesagatavojušās?

Man šķiet, ka tendence sameklēt sev piemērotākos speciālistus kļūst arvien populārāka. Arī dūlas kļūst pazīstamākas. Protams, ģimenes, kurās nav bērnu, visbiežāk par tām nav dzirdējušas.

Jaunās ģimenes arvien vairāk sāk domāt par veselību. Tā jau sen nenozīmē tikai potes un zāles pret galvassāpēm. Cilvēki grib ēst veselīgi un būt fiziski aktīvi. Šie jautājumi kļūst būtiski un iesakņojas kā ģimenes vērtības. Tāpēc arī gaidību laikā cilvēki bieži vēlas visu izdarīt tā, lai tas saskanētu ar viņu filozofiju, un meklē speciālistus, kuri spēj sadzirdēt un saprast.

 

Ja tēvs vēlas piedalīties dzemdībās, bet tur jau atrodas medicīniskais personāls un dūla, vai viņš netiek nedaudz pastumts malā?

Nē, tētis tiek iesaistīts. Vīrietim nekad netiek atņemta viņa loma. Ja sievietei vajadzīgi pieskārieni vai masāža, to var izdarīt vīrs vai dzīvesbiedrs. Tas ir viņu bērns, viņu mīlestības stāsts. Bieži vien vīrietis daudz labāk zina, kas sievietei vajadzīgs, jo viņi jau kādu laiku ir kopā. Viņš zina, kādi pieskārieni viņai patīk vai sagādā baudu. Es ļauju viņam justies drošāk, jo nereti vīrietis nezina, ko drīkst vai nedrīkst darīt. Tad es varu pateikt, ka var pieskarties vai nobučot. Varētu pat teikt, ka es esmu slinka, jo ļoti iesaistu tēvus. (Smejas.) Reizēm viņiem vienkārši neienāk prātā, ka tāda vienkārša lieta kā buča var palīdzēt.

 

Kad piedzimst bērns, savā ziņā piedzimst arī mamma un tētis.

Jā, piedzimst jaunā lomā. Ne vienmēr tajā pašā sekundē vai minūte, tomēr izveidojas kaut kas, kā viņos iepriekš nav bijis. Dažreiz vecāki tikai gadu pēc bērniņa nākšanas pasaulē var patiesi teikt – es esmu piedzimusi kā mamma vai tētis. Pat ja dzemdē ceturto reizi, sieviete piedzimst kā četru bērnu māmiņa.

Var teikt, ka dzemdības ir arī atvadas no iepriekšējās dzīves. Kaut kas tiek zaudēts un kaut kas iegūts. Mainās ikdienas situācija, pasaules redzējums un dzīves izjūta.

Grūtniecības laikā sievietei tiek sniegta īpaša mediķu un piederīgo aprūpe, taču pēc dzemdībām visa uzmanība pievērsta bērnam. Vai esat novērojusi, ka sievietes šajā laikā jūtas pamestas?

Esmu. Piemēram, ja sieviete dzīvo piektajā stāvā un pati nevar nonest lejā ratiņus, viņa ir ieslēgta četrās sienās, tāpēc jūtas gluži kā cietumā.

Sabiedrība īsti neprot sniegt atbalstu jaunajām māmiņām. Ja gaidību laikā vismaz pieklājības pēc apjautājas, kā viņa jūtas, pēc tam tas tiek aizmirsts. Citreiz cilvēki domā – nezvanīsim, lai atpūšas. Bet mamma tajā pašā laikā nesaprot, kāpēc neviens nepiezvana.

Kādreiz latviešiem bija tāda tradīcija kā iešana raudzībās, šodien tā atstāta novārtā. Taču velti! Sievietei ir nepieciešama palīdzība, it īpaši pirmajā posmā, kad viņai nav laika uztaisīt ēst, sakopt māju vai aiziet uz veikalu. Ir labi, ja kāds palīdz un ļauj nedomāt par sadzīvi, lai jaunā māmiņa pilnvērtīgi apgūtu prasmes apkopt bērniņu.

Emocionālā ziņā reizēm ir svarīgi vienkārši uzklausīt un neuzbāzties ar saviem padomiem.

 

Vārds dūla grieķu valodā nozīmē – pieredzes bagāta sieviete, kas palīdz citai sievietei. Vai jūtaties kā pieredzes bagāta sieviete?

Kaut kādā ziņā jā, savu pieredzi esmu krājusi visu mūžu. Protams, ar gadiem jūtu, ka man tās ir vairāk, tomēr nevaru teikt, ka visu saprotu. Man ir uzkrāta diezgan liela pieredze dzemdībās. Taču vai man ir pieredze būt blakus mammai, kurai jādzemdē miris vai dzīvotnespējīgs bērniņš? Dzemdības ne vienmēr ir prieks. Esmu ar to sastapusies, taču šī pieredze nav liela.

 

Ar klientēm esat kopā noteiktu laika posmu. Vai beigās nav grūti atvadīties?

Jā, mēs sadarbojamies kādu mirkli dzīvē, un tam pienāk beigas. Tad arī saku, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās. Reizēm pat ir atvadu ceremonija, kurā savu darbu beidzam ar pirtīžām vai rebozo lakatu masāžu. Mēs nosvinam, ka tagad šī sieviete ir mamma, viņa ir gatava būt patstāvīga, daļa grūtību jau ir aiz muguras.

Protams, ir liela emocionālā saikne, tāpēc atvadīties ir grūti. Es savu darbu nevarētu darīt, ja šīs sievietes neiemīlētu. Vienmēr, pirms piekrītu sadarboties, sev pajautāju – vai es spēšu iemīlēt šo sievieti? Ja viņu nemīlēšu, nevarēšu nakts vidū piecelties un priecīga braukt uz dzemdībām. Tikai mīlestības dēļ to varu darīt.

 

Jūsu darbs prasa ne vien fiziskos, bet arī emocionālos resursus. Kā jūs sevi atjaunojat?

Manā darbā, tāpat kā jebkurā citā profesijā, ir svarīgi rūpēties par sevi. Mums, dūlām, ir supervīzijas, kurās izrunājam to, ko esam piedzīvojušas, un sniedzam atbalstu viena otrai. Tas palīdz. Ir ļoti liels risks izdegt, tāpēc pati regulāri apmeklēju psihoterapeitu. Gribu palikt vesela un nenest līdzi traumas. Esot klāt traumējošā procesā, arī es pati varu ievainot savu garīgo veselību.

Saistītie raksti

Smeļos spēku dabā. Reizēm nevajag daudz – pietiek aizbraukt kaut kur pastaigāties, apsēsties zem ozola, sajust zemi, debesis. Vēl man patīk dziedāt. Lielākoties tās ir dainas, kas man sniedz enerģiju, spēku un sakārto domas. Tās bagātina mani.

Man palīdz arī saikne ar Dievu. Grūti izskaidrot – tā ir sajūta, ka staigāju pa zemes virsu un jūtu, ka viņš ir te, ar mani, manī. Arī dzemdībās, brīžos, kad ir pārāk grūti, es lūdzos. Nespēju iedomāties, kā būtu, ja es nejustu saikni ar Dievu.

 

LA.lv