Veselam
Bērni

Stereotipu varā: kā jūtas zēni, kuram nepadodas sports0

Foto: Pixabay

Meitenēm jāprot gatavot un tīrīt māju, savukārt zēniem jābūt labiem sportā – ātri jāskrien, tālu jālec un precīzi jāmet grozā. Šie ir tikai daži no dzimumu stereotipiem, ar kuriem ik dienas sastopas mūsu bērni. Bet ko darīt, ja tu esi meitene, kurai nepatīk gatavot, vai zēns, kam nepadodas sports? Kā šādās situācijās rīkoties vecākiem, bet kādu spiedienu no apkārtējiem izjūt bērni, skaidro portāls “Fatherly”.

Tu tak esi vīrietis, tev ir jābūt labam sportā – ir viens no sabiedrības lielākajiem spiedieniem attiecībā pret vīriešu dzimtes pārstāvjiem.

Sevišķi aktuāli tas ir skolēniem jebkurā vecumā. Sports var kalpot kā saikne starp dēlu un tēvu un ir lielisks veids, kā jaunietim iemācīt komandas darbu. Taču, ja tev nepiemīt labas koordinācijas spējas, tu neesi ātrs skrējējs un arī lekšana tev nepadodas, tad sports var būt iemesls, kāpēc tu vienaudžu vidū tiec apsmiets vai atraidīts.

“Sports ir kā koks ar diviem galiem,” uzskata sociologs Maikls Musto, kurš pētījis jauniešu attiecības ar sportu. “No vienas puses, tas ļauj puišiem pierādīt savu vīrišķību veidos, kādos ikdienā viņi to nevar izdarīt, bet, no otras puses, tas var kalpot ar apsmiešanas vai pazemošanas iemeslu.”

Tie puiši, kuriem nepatīk sports vai nepiemīt vajadzīgās fiziskās īpašības, lai tajā konkurētu ar citiem, nereti tiek par to apsmieti. Sabiedrībā ir izveidojušies daudzi stereotipi par to, kādām jābūt sievietēm, bet kādiem – vīriešiem. Un viena no lietām, ko mēs sagaidām sevišķi no jaunajiem vīriešiem pusaudžu vecumā, ir labas sportiskās dotības. Arī meitenēm šķietami daudz labāk patīk sportisti nekā tie, kas sprintā vienmēr paliek pēdējie vai basketbola spēlē sēž uz soliņa.

To, ka vienaudži daudz augstāk vērtē tos puišus, kuriem padodas sports, sevišķi labi var novērto skolā. Tieši tur visbiežāk populāri ir tieši atlētiskākie zēni, piemēram, skolas basketbola izlases spēlētāji. Skolā vislielākais vienaudžu un meiteņu mīlulis parasti ir komandas kapteinis. Savukārt tie puiši, kuri ar sportu ir uz “jūs” nereti ir atrodas “frontes” otrā pusē, un var piedzīvot izolāciju un apsmiešanu no vienaudžiem. Tas sliktākajā gadījumā var novest pie depresijas. Vairāk par pusaudžu depresiju, lasi šajā rakstā.

Sports ir viens no galvenajiem aspektiem, kā puisis var apliecināt savu vīrišķību. Jau no maza bērna kājas līdz pat pieaugušam vecumam vīrieši viens otrā augstu vērtē tādas īpašības kā sacensības gars un emocionālā nepiesaiste. Sabiedrība redz vīriešus kā līderus, kuri ir radīti būt par kompāniju vadītājiem vai ieņemt kādu citu augstu amatu. Mēs sagaidām, ka viņi būs līderi ne tikai savā darba vietā, bet arī ģimenē. Sports ir viens no pirmajiem veidiem, kā viņi var parādīt, ka viņiem piemīt tas, ko sabiedrība no viņiem sagaida.

Taču no puišiem tiek sagaidīts ne tikai tas, ka viņi būs labi sportā, bet arī tas, ka viņiem padosies tieši vīrišķīgie sporta veidi, piemēram, basketbols, hokejs, futbols, regbijs utt. Sociologs stāsta, ka, ja zēnam padodas tādi sporta veidi kā daiļslidošana, vingrošana vai dejošana, viņš citu savu dzimuma pārstāvju acīs neiegūst tādu pašu cieņu un atzinību kā tas, kuram padodas kāds no iepriekš minētajiem “vīrišķīgajiem” sporta veidiem.

Tas ir cieši saistīts arī ar dažādu sporta veidu vēsturi.

Musto min, ka, piemēram, peldēšana ir viens no sporta veidiem, kurā labus panākumus var gūt arī tie puiši, kuriem daba nav devusi vīrišķīgu un spēcīgu augumu.

Agrāk šis sporta veids tika uzskatīts par privilēģiju, jo ar to nodarbojās tikai augstākās klases pārstāvji. Līdzīgi ir arī ar vingrošanu vai daiļslidošanu. Savukārt basketbols un futbols vairāk tika uzskatīti par ielu sportu, ar kuru varēja nodarboties jebkurš. Šie zemākas klases vīrieši nereti bija daudz atlētiskāki par augstākās klases pārstāvjiem. Arī vietējo acīs viņi iekaroja daudz lielāku cieņu.

Taču ir puiši, kuri savu vīrišķību spēj vienaudžiem pierādīt citādā veidā.

Musto stāsta, ka viņi lielākoties ir no sociālekonomiski daudz labvēlīgākām ģimenēm nekā lielākā daļa skolas vai klases biedru. Tāpat ir skolas un klases, kurās augsti tiek vērtēti tieši tie puiši, kuri spēj sasniegt labus rezultātus skolā.

Musto piebilst, ka, protams, liela daļa pašcieņas un vīrišķības izrādīšanas ir atkarīga no draugiem, sevišķi pusaudžu vecumā, taču arī vecākiem jaunā vīrieša dzīvē ir liela nozīme. Viņš iesaka necensties bērnu virzīt uz sportu tikai tāpēc, ka viņš ir puisis. Musto uzsver, ka nevajadzētu ieaudzināt bērniem dažādus stereotipus, no kuriem viens neapšaubāmi ir – vīriešiem padodas sports. “Ir tik daudz citas lietas, kuras zēniem varētu ļoti labi padodies, taču, iespējams, viņi to nekad neuzzinās, jo nemaz necenšas tās pamēģināt, kā nekā tētis un visi pārējie puiši teica, ka to dara tikai meitenes,” sociologs skaidro.

Viņš uzskata, ka ir tik daudz puišu, kuri labprāt dejot, un tik daudz meiteņu, kuras labprāt spēlētu hokeju vai futbolu, bet šo ieaudzināto dzimuma stereotipu dēļ viņi nemaz neskatās tajā virzienā. Tas šķiet kā aizliegtais auglis. Taču sociologs uzsver, ka šāda dzimuma stereotipu ieaudzināšana neattiecas tikai uz sportu, tā ir ik uz soļa – rotaļlietu, apģērba, krāsu un citu bērna dzīves aspektu izvēlē. “Šos stereotipus ir ļoti grūti salauzt un censties nenodot no paaudzes paaudzē, taču, visnotaļ, tas ir kaut kas, pie kā mēs varam nemitīgi strādāt un pilnveidoties,” viņš iedrošina.

Vīrišķības izrādīšana un pierādīšana ir svarīga ne tikai vienaudžu, bet arī vecāku acīs, sevišķi tēvu. Bieži vien tieši sports ir galvenā lietas, kas vieno tēvu un dēlu. Kopīga došanās un izlases hokeja spēlēm vai bumbas mešana grozā piemājas pagalmā ir laiks, ko viņi var pavadīt kopā. Dēla interese par sportu krietni atvieglo arī tēva dzīvi, jo viņam nav lieki jālauza galvu par to, kā pavadīt laiku kopā ar savu atvasi. Taču sociologs skaidro, ka situācijās, kad zēns nav ieinteresēts sportā, bet tēvs ir, var veidoties nepatīkama spriedze, kuras rezultātā tēvs var censties viņu piespiest doties un treniņiem vai kopīgi noskatīties futbola maču.

Muto skaidro, ka bieži vien, kad apkārtējie saprot, ka puika nav ieinteresēts sportā, tā tiek uzskatīta par viena homoseksualītes pazīmēm. Sociologs Tristans Bridges ir pat uzrakstījis rakstu par to, ka vecāki daudz biežāk internetā mēģina atrast “pazīmēs, ka mans dēls ir gejs”, nekā “pazīmes, ka mana meita ir lesbiete”. Taču sociologs mierina, sakot, ka vecākiem nevajadzētu par to uztraukties. Tas, ka zēnam nepatīk sports, nebūt nav pirmā homoseksualitātes pazīme.

Palīdzēt var saruna

Ja redzi, ka tavam bērnam nepadodas sports un viņš uz basketbola treniņu dodas “ar nokārtu degunu”, padomā, varbūt sports nav domāts viņam. Apsēžaties un aprunājaties. Viens no efektīvākajiem veidiem, kādā tu vari palīdzēt savam dēlam apzināties – tas, ka viņam nepatīk vai nepadodas sports nebūt nenozīmē, ka viņš nav vīrišķīgs, ir saruna, uzsver portāls “Building Boys”. Daudzi vecāki nevēlas uzsākt sarunu par šo tēmu, jo viņiem ir sajūta, ka tas bērnam radīs sajūtu, ka vecāki viņu kritizē. Neskatoties uz to, bērni jūtas atviegloti, kad mamma vai tētis pirmais uzsāk sarunu par sāpīgām tēmām.

Šai sarunai nebūt nav jābūt motivējošai lekcijai par dzīvi un tās vērtībām. Galvenais sarunas mērķis ir likt bērnam saprast un sajust, ka vecāki ir gatavi viņu atbalstīt un kopā jūs atradīsiet kādu citu nodarbošanos, kas viņas padosies. Palīdzi puikam saprast, ka sports nav vienīgā lietas, kas raksturo vīrišķību. Un nav jau arī tā, ka visām meitenēm patīk tikai sportisti.

Centies sarunas laikā izrunāt arī to, kā bērnam vajadzētu rīkoties, ja kāds viņu apsmej par to, ka viņam nepadodas sports. Tas samazinās risku, ka tavs dēls atbildēs uz apsmiešanu ar agresiju.

Sarunas beigās atgādini, ka vecāki un citi ģimenes locekļi viņu ļoti mīl, neatkarīgi no tā, cik ātri viņš skrien, tālu lec vai precīzi spēj iemest bumbu grozā. Pēc pāris gadiem šīm lietām vairs nebūs tik liela nozīme, tāpēc centies viņa uzmanību koncentrēt uz ko citu.

Te ir daži jautājumi, kurus tu vari uzdot dēlam, lai viņu labāk saprastu:

  • Vai skolotāji zina, ka dažreiz klasesbiedri nevēlas tevi iesaistīt sporta spēlēs?
  • Vai ir kāds cits mazāk populārs sporta veids vai aktivitāte, ar kuru tu labprātāk nodarbotos?
  • Vai tu jūti, ka mēs, vecāki, uz tevi izdarām kāda veida spiedienu saistībā ar sasniegumiem sportā?
  • Vai ir kas cits, izņemot sportu, ko tu labprāt gribētu pamēģināt?
  • Tāpat daži no šiem jautājumiem palīdzēs jums abiem padomāt par citām lietām, kuras, iespējams, bērnam varētu padoties, iespējams, tas ir mākslas pulciņš vai teātra nodarbības. Iespējas ir daudz, galvenais ir atrast piemērotāko.

LA.lv