Veselam
Psiholoģija

“Tādu, kā mēs, vairs nebūs.” Neirologs Sakss par dzīvi un nāvi pusgadu pirms aiziešanas0

Foto: Variety.com

Olivers Sakss bija viens no slavenākajiem mūsdienu neirologiem un rakstniekiem. Publicējam viņa pēdējo sleju, kas rakstīta sešus mēnešus pirms viņa nāves. Ticiet mums, ir vērts to izlasīt.

“Pirms mēneša man šķita, ka mana veselība ir laba, pat stipra.

Man ir 81 gads, bet es joprojām nopeldu jūdzi dienā. Taču mana veiksme ir beigusies.

Pirms dažām nedēļām uzzināju, ka manās aknās ir daudzas metastāzes. Pirms deviņiem gadiem atklāja, ka man ir rets acs audzēja veids. Radioterapija un lāzeri, kas palīdzēja noņemt audzēju, izraisīja redzes zaudējumu vienā acī. Manā gadījumā varbūtība, ka acs audzējs veidos metastāzes, nebija liela, taču man nepaveicās.”

Esmu pateicīgs par deviņiem veselīgas un produktīvas dzīves gadiem pēc sākotnējās diagnozes, bet šodien esmu aci pret aci ar nāvi.

Vēzis ir saēdis trešdaļu no manām aknām. Lai gan to var palēnināt, apturēt to nevar.

Man jāsaprot, kā dzīvot atlikušos mēnešus. Man tas jādara bagātākajā, dziļākajā un produktīvākajā veidā. Uz to iedvesmoja viens no maniem iecienītākajiem filozofiem Deivids Hjūms, kurš 65 gadu vecumā, uzzinājis, ka ir nāvīgi slims, uzrakstīja īsu autobiogrāfiju. Tas aizņēma tikai vienu dienu 1776. gada aprīlī. Viņš to nosauca “Mana dzīve”.

“Es ļoti maz cietu no savas slimības, un, kas ir vēl interesantāk, neraugoties uz ķermeņa spēku izsīkumu, mans garīgais līdzsvars mani neatstāja ne uz mirkli,” rakstīja Hjūms. “Es saglabāju to pašu aizraušanos ar zinātni, to pašu interesei par dzīvi sabiedrībā kā agrāk.”

Man paveicies, ka esmu dzīvojis vairāk nekā 80 gadus, 15 gadus ilgāk nekā Hjūms, un šie gadi bija tikpat piesātināti ar darbu un mīlestību.

Šajā laikā es publicēju piecas grāmatas un pabeidzu autobiogrāfiju (tā ir garāka nekā Hjūma dažas lapas), kas tiks publicēta pavasarī. Un es gandrīz esmu pabeidzis vēl vairākas grāmatas.

“Es,” turpina Hjūms, “izcēlos ar lēnprātību, savaldību, atvērtu, sabiedrisku un jautru raksturu, spēju pieķerties, neprasmi just naidu un lielu mērenību visās kaislībās.”

Te es atšķiros no Hjūma. Lai gan man bija siltas attiecības un draudzība, nav reālu ienaidnieku, nevaru teikt, ka esmu lēnprātīgs cilvēks. Gluži pretēji, esmu diezgan kareivīga būtne, mani bieži pārņem aizrautīga entuziasma uzplūdi un pilnīgs mērenības trūkums visos manos hobijos.

Tomēr vēl viena rindiņa no Hjūma esejas man šķiet pārsteidzoši patiesa: “Ir grūti būt mazāk saistītam ar dzīvi, nekā es esmu tagad.”

Dažu pēdējo dienu laikā esmu varējis uzlūkot savu dzīvi kā no liela augstuma, tāpat kā ainavu, un manī nostiprinājās apziņa par to, kā saistītas visas tās sastāvdaļas. Tas nenozīmē, ka dzīve man ir beigusies. Gluži pretēji, es jūtos ārkārtīgi dzīvs, un vēlos un ceru atlikušajā laikā panākt vēl dziļāku draudzību, atvadīties no visiem, kurus mīlu, uzrakstīt vēl kaut ko, ceļot, ja tam pietiks spēka, sasniegt jaunus izpratnes un jēgas līmeņus.

Tas prasīs uzdrīkstēšanos, runas skaidrību un tiešumu. Man būs jāpanāk skaidrība manās attiecībās ar pasauli. Taču man atliks laiks arī jautrībai (un pat dažai labai muļķībai).

Es pēkšņi jūtos koncentrējies un redzu perspektīvu. Nav laika nekam nenozīmīgam. Man jākoncentrējas uz sevi, darbu un saviem draugiem.

Es vakaros vairs neskatīšos ziņas. Es vairs netērēšu savu uzmanību politikai vai strīdiem par globālo sasilšanu.

Tā nav vienaldzība, bet piesaistes trūkums: mani joprojām dziļi satrauc situācija Tuvajos Austrumos, globālā sasilšana un pieaugošā nevienlīdzība. Bet tā vairs nav mana darīšana – šīs lietas pieder nākotnei. Es sajūsminos, kad satieku apdāvinātus jauniešus – pat tos, kas man veica biopsiju un noteica diagnozi. Es jūtu, ka nākotne ir labās rokās.

Pēdējo desmit gadu laikā pievērsu uzmanību manu laikabiedru nāvei. Mana paaudze ir ceļā uz izeju, un katra nāve man šķita kā kādas daļas zaudēšana no sevis. Tādu, kā mēs, vairs nebūs. Nekad vairs nebūs arī tādu cilvēku kā jūs. Kad cilvēki mirst, viņus aizstāt nevarēs nekas. Viņi atstāj caurumus, kurus nevar aizpildīt, jo katra cilvēka ģenētiskais un neironu liktenis ir kļūt par unikālu indivīdu, atrast savu ceļu, dzīvot savu dzīvi, mirt savu nāvi.

Es nevaru izlikties, ka manī nav baiļu. Taču manas galvenās emocijas ir pateicība.
Saistītie raksti

Es mīlēju, un mīlēja mani. Man daudz tika dots, un es deva kaut ko pretī. Es lasīju, ceļoju, domāju un rakstīju. Es komunicēju ar pasauli tā, kā to dara tikai rakstnieki un lasītāji.

Un vissvarīgākais, ka es biju saprātīga būtne, domājošs dzīvnieks uz šīs skaistās planētas, un tas pats par sevi bija milzīga privilēģija un lielisks piedzīvojums.

 

Pēc ārzemju materiāliem

LA.lv
KB
Kristīna Blaua
Veselam
Kā izaudzināt ģēniju, nevis kaprīzu “niķu podu”. Psihologu ieteikumi
1 diena
VE
Veselam.lv
Veselam
Saulesbrilles vasarā: “must have” kā pieaugušajiem, tā bērniem
1 diena
VE
Veselam.lv
Veselam
“Vaivaros” notiks sporta spēles cilvēkiem ar kustību traucējumiem
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA/AFP
Pasaulē
Tramps asiem vārdiem izsakās par britu tankkuģa sagrābšanu
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Svētdien termometra stabiņš pakāpsies līdz +29 grādiem
1 stunda
IK
Inga Kaļva-Miņina
Kultūra
Noraujot viltus maskas. Jāņa Bruģa proza
34 minūtes
LA
LA.LV
Sports
Krievijas hokeja zvaigzne Panarins skarbi par Krievijas politiku un Putinu: Vladimir Vladimirovič, pārdod savas slidas
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Valsts policija meklē bezvēsts prombūtnē esošo Elizabeti Mileiko
39 minūtes