Veselam
Psiholoģija

Bailes attīsta veģetatīvās distonijas spēku. Meldras spēka stāsts, raušoties laukā no panikas0


Meldra Malaševska
Meldra Malaševska
Foto: Matīss Markovskis

“Ja ir stipri nervi, būs arī laimes izjūta. Veselība, spēks, dzīvotspēja un pacietība mērāma tieši ar nervu spēku. Dzīvība plūst pa nerviem, to nekad nevajadzētu aizmirst,” uzsver Meldra Malaševska. Viņu var sastapt gan sporta kluba MyFitness Latvia filiālē Matīss, ko Meldra vada, – tas ir viņas darbs, gan lasot lekcijas un stāstot par veģetatīvo distoniju.

Meldra pati šo nopietno kaiti piedzīvojusi spēcīgā veidā, taču nolēmusi nepadoties. Apņēmīgi sākusi pētīt, kā un kāpēc šis sindroms rodas, mācījusies izprast pati sevi. Par spīti visam, raususies laukā no panikas bedrēm, līdz atradusi veidu, kā iepazīt savu prātu un ķermeni.

 

Zinu, ka izmaiņas tavā veselībā sākās pirms četriem gadiem. Kā tas notika? Vai to piepeši sajuti?

Ar veģetatīvo distoniju es saskāros ļoti skaistā vietā – Barselonā. Biju aizbraukusi atpūsties no visa. Tolaik studēju un strādāju, bija pamatīga slodze, nogurums. Tam pievienojās sāpīgi emocionālie pārdzīvojumi: tuvinieka nāve un pēc tam arī šķiršanās ar draugu. Lai atslēgtos no problēmu jūkļa, izlēmu braukt ceļojumā.

Es labi atpūtos. Pirmspēdējā ceļojuma dienā devos uz atrakciju parku. Piepeši man sāka trūkt elpas, sirds nelāgi klauvējās, pārņēma tāds kā vājums, uznāca arī nelaba dūša. Tādas sajūtas nekad nebiju piedzīvojusi.

Sapratu, ka noticis kaut kas nopietns: sirds mazspēja, varbūt pat infarkts! Bet man ir tikai 21 gads!

Es tā nobijos, ka uzreiz turpat atrakciju parkā meklēju medicīnas punktu. Ārsts teica, ka tas, visticamāk, ir saules dūriens, kas šķita visai loģiski, mierināja, ka nav bīstami, lai atpūšos, un viss pāries. Taču nelāgie simptomi nerimās, nemazinājās. Līdzko ielidoju Rīgā, skrēju pie lidostas ārsta. Arī viņš apgalvoja to pašu – organismam nepieciešama atelpa, dodiet tam atpūtu.

Vai pēc atpūšanās sajuties labāk?

Nekā tamlīdzīga. Man joprojām dauzījās sirds, trūka elpas, tirpa ķermenis. Ģimenes ārste mani izmeklēja, nosūtīja uz dažādām pārbaudēm. Konstatēja, ka sirds un vairogdziedzeris ir kārtībā, plaušas arī, asinsanalīzes izrādījās neticami labas, neko neuzrādīja arī galvas smadzeņu pārbaude.

Kā kārtīga skolniece izgāju visus ārstus, pārliecinājos, ka visi orgāni ir veseli, nav nekādu slimību. Viss bija kārtībā, tomēr nelāgās izpausmes turpinājās. Pagāja mēnesis, divi, bet kļuva tikai sliktāk.

Atceroties savas vizītes pie dažādiem ārstiem, tās bieži atgādināja apburto loku: es izstāstu savas problēmas, mani uzklausa, māj ar galvu, izrunā nesaprotamus terminus, kā es smejos, īpašā dakteru folklorā, tad izraksta medikamentus un dažādas procedūras.

Es to visu cītīgi daru, taču labāk nekļūst! Tolaik domāju – varbūt ārsti ir sazvērējušies pret mani un nesaka patiesību?

Visbeidzot ģimenes ārste izteica versiju – tā varētu būt veģetatīvā distonija.

Strādāji sporta klubā, biji taču veselīga un sportiska jauniete. Kā tā varēja gadīties?

Nav jau tā – ja esi sportisks un līdzsvarots, tevi nekad nepiemeklēs veģetatīvā distonija. To var provocēt gan fiziska saslimšana, kas var gadīties katram, gan emocionāla spriedze, psiholoģiskie faktori, liels pārdzīvojums, stress, ar ko arī saskaras daudzi.

Man diezgan neilgā laikā nācās pārdzīvot divus sāpīgus notikumus. Turklāt – man bija arī daži nelāgi ieradumi, kas bojāja veselību. Bieži arī bija par maz miega. Jā, es sportoju, bet tas nespēja kompensēt ķermeņa izsīkumu. Es tā dzīvoju, kamēr vienā brīdī jau bija pāri mēram.

Esmu daudz domājusi, kāpēc veģetatīvo distoniju uzskata par neizskaidrojamu ķermeņa kaiti. Vai tiešām trūkst informācijas? Vai veģetatīvā distonija nav līdz galam izpētīta? Tā nebūt nav, bet, lai to uzzinātu, vajag laiku un vēlmi meklēt plašajā informācijas laukā.

Atbildes var atrast. Es atradu.

Veģetatīvā nervu sistēma regulē iekšējās organisma funkcijas, ir saistīta ar asinsriti, elpošanu, gremošanu, vielmaiņu, endokrīno dziedzeru darbību, tā nodrošina saistījumu ar centrālo nervu sistēmu. Šai nervu sistēmai jābūt līdzsvarā, tātad – ja tas tiek izjaukts, ieslēdzas dažādi kompensējošie mehānismi, organisms sāk darboties tādā kā izdzīvošanas režīmā.

Katra emocija ietekmē ķermeņa stāvokli, katrs sasprindzis muskulis ir kā signāls organismam – trauksme, tuvumā ir briesmas.

Mokošākais tas, ka nelāgie simptomi ik pa laikam mainās.

Man viss sākās ar elpas trūkumu un sirdsklauvēm. Pēc tam sirds dauzīšanos vairs nejutu, bet bieži trūka elpas. Kad elpošanas problēma pārgāja, sāka tirpt seja, arī pēdas. Mocīja pēkšņas galvassāpes, parādījās tāda kā nerealitātes sajūta. Pēc tam tas viss pārgāja, bet atkal atgriezās sirdsklauves… Prāts visu laiku ir pārbiedēts ar šausminošiem simptomiem, kas regulāri maina savu formu.

Kas notika tālāk, kā mēģināji izkļūt no apburtā loka?

Pēc rakstura esmu dumpiniece, ātri vien sapratu – tā nevēlos dzīvot! Sapratu, ka medicīniska palīdzība ir tikai daļa no visa. Jādara pašai! Sāku intensīvi meklēt visu iespējamo informāciju. Klausījos internetā dažādās valodās intervijas ar ārstiem. Lasīju medicīniskus skaidrojumus par nervu sistēmu, par šo kaiti.

Man ļoti palīdzēja tas, ka meklēju loģisku un pamatotu izskaidrojumu maniem simptomiem.

Analizēju sevi, eksperimentēju ar sevi.

Sāku vilkt paralēles un lēnām apzināties likumsakarības. Kāpēc bailes, panikas lēkme parādās līdzīgās vietās un situācijās? Kāpēc prātīgs cilvēks pēkšņi pārtop par morāli nevarīgu? Ar lielu interesi lasīju amerikāņu psihologa Džona Votsona, uzvedības psiholoģijas pamatlicēja, eksperimentus ar cilvēka psihi pagājušā gadsimta sākumā.

Atmiņas reflekss ļoti labi atceras nepatīkamākos brīžus, prāts izstrādā aizsargprogrammas. Ja esi piedzīvojis pirmo panikas lēkmi, piemēram, autobusā, visticamāk, kādu laiku nevarēsi braukt ar sabiedrisko transportu un pat savu auto.

Mana pirmā panikas lēkme notika atrakciju parkā, kur pulcējas daudz cilvēku. Notikušais iespiedās smadzenēs, un, kad nonācu līdzīgā situācijā, zemapziņas refleksi pamodās, un – bums! Sākās sirdsklauves, elpas trūkums, vairs nespēju sevi kontrolēt…

Taču, izrādās, šīs prāta aizsargprogrammas iespējams mainīt. Lai tā notiktu, ir jādod prettrieciens. Es apzināti izaicināju sevi – par spīti nāves bailēm, braucu ar sabiedrisko transportu, devos uz publiskiem pasākumiem. Jāatzīst – vairākas reizes cietu neveiksmi. Panikas lēkme man sākās koncertā Arēnā Rīga. Taču es apzinājos, ka aizbēgšana ir padošanās. Es paliku. Tolaik lietoju valokordīnu – sirds pilienus. Sēdēju un tikai dzēru ūdeni, kurā pilināju nomierinošos pilienus.

Bailes attīsta veģetatīvās distonijas spēku.

Prāts veic izmaiņas tikai tad, ja neradi iemeslu bailēm. Man jābūt drosmīgākai un neatlaidīgākai! Radināju savā raksturā šo cīņu.

Kā to darīji?

Pēc koncertā piedzīvotās panikas lēkmes nopirku biļetes uz amerikāņu dziedātājas Bejonses koncertu Vemblija stadionā Londonā. Tur ir daudzreiz vairāk skatītāju! Atkal cietu neveiksmi – koncerta laikā divreiz nācās doties pie ātrās palīdzības ārstiem. Viņi mani cītīgi pārbaudīja, pat izmērīja skābekļa daudzumu organismā, jo man trūka elpas. Dakteri mierināja, ka viss kārtībā, nevar notikt nekas slikts.

Paiet ilgs laiks, kamēr iemācies saprast savu kaiti, proti to kontrolēt.

Simptomi ir tik apgrūtinoši un mokoši, daudzi veģetatīvās distonijas skartie baidās, ka nomirs vai sajuks prātā.

Jā, es arī baidījos. Ja nu tas notiks publiskā vietā, ko es darīšu?! Vai kāds spēs palīdzēt, paspēs izsaukt ātros? Ja es nomiršu, ja notiks neglābjamais… Varbūt izklausās muļķīgi, bet tādā brīdī tā jūties.

Ja ārsti apstiprinājuši, ka nopietnas patoloģijas nav, jāsaprot, ka, piemēram, elpas trūkumu rada muskuļu spazmas, ko izraisa trauksme, tātad nosmakt nav iespējams. Arī prātā sajukt nemaz nav tik vienkārši, un sirdstrieku nepiedzīvosi, jo tā rodas tikai ielaistas slimības rezultātā, ja fiziski skarta sirds.

Panikas lēkmes laikā sirdsdarbība paātrinās, jo palielinātā daudzumā izdalās stresa hormoni. Savukārt muskuļu tonuss pieaug un pastiprināti izdalās sviedri tāpēc, ka aknās atbrīvojas glikogēns, kas pievada organismam papildu enerģiju, lai tas būtu gatavs pārciest stresu.

Ar visu to, ka sapratu – tas nav bīstami dzīvībai, tomēr nerimos prātot: cik ilgi mans organisms spēs to paciest?

Vai lietoji arī kādus nopietnus medikamentus?

Jā, es gadu dzēru antidepresantus. Sākumposmā zāles ir vajadzīgas, lai sakārtotos iekšējie procesi. Ļoti būtiski arī pareizi pārtraukt lietot medikamentus – tas jādara ārsta uzraudzībā, stingri. Mani konsultēja ārste psihiatre Laura Štāne. Viņa mani iedvesmoja arī kā personība. Daktere, kura lec ar izpletni, spēlē bungas un brauc ar motociklu!

Daudzi paļaujas tikai uz medikamentiem, domā, ka ar to vien tiks uz strīpas. Zāles neārstē, vien palīdz piecelties kājās un sākt darīt pašam.

Es dzēru zāles, bet vienlaikus darīju arī daudz ko citu.

Profesionāla palīdzība ir nepieciešama, bet neviens ārsts nevar veikt rentgenu manām domām. Nepieciešams darbs ar ķermeni un prātu. Par visefektīvāko es uzskatu tā dēvēto PSP metodi – Pacel Savu Pēcpusi.

 

Foto no privātā albuma

Ko tā ietver? Ko dari tā pavisam praktiski, ik dienu?

Svarīgi ir stiprināt nervu sistēmu. No rīta pēc dušas norīvēju ķermeni ar frotē dvielīti pēc īpašas sistēmas. Šādi uzlaboju asinsriti. To iemācījos no daudziem zināmās Ineses Ziņģītes – man bija tas gods ar viņu sarunāties. Savukārt kardiologs Andrejs Ērglis ieteica kontrastdušu, to gan izmantoju tikai vasarā, aukstajā gadalaikā lāgā nepatīk.

Vēl ik rītu vingroju – tie ir vingrojumi, kas kustina dziļo muskulatūru. Der arī, piemēram, pilates vai fitnesa joga. Ļoti noderīgi ir elpošanas vingrinājumi, jo tie palīdz atslābināt muskuļus.

Man patīk un palīdz pēdu masāža. Zināms, ka pēdas ir kā organisma karte, regulāri tās masējot, var uzlabot veselību. Īpaši uzmanību pievēršu stresa punktu masāžai, tie atrodas pašā pēdas viducī. Pamācību, kā to pareizi darīt, atradu internetā. Ne vienmēr vajag naudu konsultācijai vai nodarbībai – daudz ko var atrast sociālajos tīklos vai grāmatās.

Jā, es daudz lasu, ko agrāk nedarīju, literatūra mani ārstē.

Mani iedvesmoja ārsta psihoterapeita Andreja Kurpatova grāmatas, smēlos izpratni, kā pārvarēt psiholoģiskās grūtības un daudz ko citu.

Ik rītu mēģinu sevi noskaņot, cenšos katru dienu justies motivēta. Man ir plāns mēnesim – veidoju to apzināti, piefiksējot, ko vēlos realizēt šajā laikā. Tad ir skaidrs, kāds ir iemesls celties no rīta un sākt kaut ko darīt.

Uzreiz pēc darba veltu laiku fiziskajām aktivitātēm. Pavadu laiku ar ģimeni. Jo vairāk esmu aizņemta pozitīvā ziņā, jo mazāk laika ir negatīvām domām.

Būtiski arī izvērtēt, ar ko baroju savu organismu, lai uzturs ir pilnvērtīgs. Atsakos no trekna ēdiena un arī naksniņām jeb ēšanas vēlu vakarā. Kofeīna, alkohola, nikotīna un citu mākslīgo dopingu lietošana kairina nervu sistēmu un var provocēt panikas lēkmi. Cukurs arī ir dopings, kas īsti nav vajadzīgs. Iztieku bez tā visa.

Esmu sajutusi trauksmi pēc man nederīga ēdiena. Vakarā notiesāju šokolādi, un naktī sākas panikas lēkme. Tādos brīžos labi saprotams, cik mans organisms joprojām ir jutīgs.

Cik ilgs laiks pagāja, kamēr tiki uz gaišās svītras?

Divi gadi. Pirmā kļūda, ko pieļauj daudzi, – uzskata, ka kaite var pāriet īsā laikā. Izmēģina vienu metodi, tā nepalīdz, ķeras klāt vēl kādai, atkal nekā… Atmet visam ar roku. Nav jēgas sevi mānīt, ka veģetatīvās distonijas sindroms var ātri pāriet un tikai ar ārstu pūlēm.

Es apņēmīgi mēģināju daudz ko vienlaikus, lai saprastu, kas der tieši man. Ieguldīju neatlaidīgu darbu katru dienu, uzsveru – katru dienu! –, lai tiktu tuvāk veselīgākai dzīvošanai. Sākumā, protams, bija diskomforts, jo vajadzēja pilnībā mainīt savu ikdienu. Agrāk man patika dzīvot viegli, bez piepūles. Bet es pieņēmu, ka citādi nevarēšu, un nu jau tas kļuvis par manu dzīvesveidu.

Daudz strādāju ar emocijām, mācos pieņemt kritiku un nejaušus aizvainojumus, lai neielaistu tos sevī. Esmu iemācījusies ieklausīties savā ķermenī.

Mēģinu izvairīties no situācijām un faktoriem, kas provocē. Nedrīkstu būt pārgurusi, jo arī tas var izraisīt trauksmi. Zinu robežu, līdz kurai spēju būt darbīgā režīmā, pēc tam noteikti ļauju sev atpūsties.

Dažreiz gan mēdz parādīties trauksme, bet es gluži kā profesionālis māku noteikt, kāpēc ir tieši šobrīd. Es izdzīvoju šo trauksmi – piefiksēju, ka tā eksistē, bet nepievēršu uzmanību, jo zinu, ka pāries. Un tad nomierinos.

Ko vajadzētu zināt, kā rīkoties tuviniekiem, ja līdzcilvēku piemeklējusi šī kaite?

Nedrīkst žēlot, bet atbalstīt gan vajag. Mani tuvinieki ir gudri, izglītoti cilvēki, viņi saprata, ka fiziski ar mani viss ir kārtībā. Paldies viņiem, ka palīdzēja man ar atbalstu, motivēja!

Svarīgi, lai apkārt ir saprotoši cilvēki.

Ilgstoši sarakstījos ar kādu jaunu sievieti, ko iepazinu feisbuka forumā, viņai ir tāda pati problēma. Mēs sniedzām viena otrai informāciju par šo tēmu, iedvesmojām darīt, atskaitījāmies par paveikto. Tas tiešām ļoti palīdzēja.

Tagad tu palīdzi citiem. Zinu, ka lasi motivācijas lekcijas un vadi seminārus par veģetatīvo distoniju. Esi izveidojusi domubiedru grupu feisbukā, kam ir daudz sekotāju.

Savulaik pati meklēju informāciju, pārliecinājos, ka latviešu valodā ir ļoti maz vērtīgas lasāmvielas. Ir angliski, ir krieviski, bet ja cilvēks nepārvalda svešvalodas? Turklāt daudz kas tiek skaidrots pārāk sarežģīti, zinātniski, tas ne visiem der.

Es sapratu, ka varu būt pirmā vēstnese, kas to skaidro vienkārši un saprotami.

Lasīju, tulkoju, laidu informāciju caur sevi.

Strādāju sporta klubā MyFitness, tolaik biju administratore. Vaicāju vadītājam, vai drīkstu mūsu telpās organizēt lekciju par veģetatīvo distoniju. Saņēmu labvēlīgu atļauju. Sanāca ļoti daudz klausītāju, atsaucība bija milzīga. Sapratu, cik daudzi ir kā izslāpuši pēc šādas informācijas. Turpināju iesākto.

Es vienmēr runāju atklāti, stāstu arī par savām šaubām un neveiksmēm. Par šo kaiti nav jākaunas runāt. Mūsu laikmeta iezīme ir pamatīga psiholoģiskā spriedze, iespējams, mūsu nervu sistēma tai nemaz nav paredzēta. Varbūt jaunajai paaudzei daba dos citādu nervu sistēmas uzbūvi un nevienu vairs nepiemeklēs veģetatīvā distonija…

Patlaban sadarbojos ar zinību centru Zikurāts, regulāri stāstu par šo tēmu. Man ir arī lekcijas tiešsaistē, ja nu kāds nevēlas nākt uz publisku pasākumu. Pēc semināriem daudzi atraksta, pavēsta, ka beidzot uzdrošinās rīkoties, simptomi mazinās, jūtas labāk.

Pamanu, ka vēl vairāki cilvēki rīko seminārus par veģetatīvo distoniju, dalās savās zināšanās un pieredzē. Es pavēru durvis, un aiz manis nāk citi. Man prieks, ka par to runā arvien vairāk.

Nereti lekcijā izskan vaicājums, vai no veģetatīvās distonijas iespējams atbrīvoties pavisam. Vai jūs ticētu ārsta apgalvojumam, ka jums nekad mūžā nebūs iesnu?! Tāpat nav garantijas, ka šie simptomi neparādīsies. Taču svarīga ir katra diena, kurā esi spējis sadzīvot ar savu ķermeni, veidot labus apstākļus organismam un nervu sistēmai.

Citi brīnās, kad saku: esmu pateicīga slimībai. Bet es daudz labāk iepazinu sevi, izmainījos, pilnveidojos, turklāt tik neticami īsā laikā.

Mans raksturs kļuva spēcīgāks, esmu mērķtiecīgāka un arī pacietīgāka. Tā ir atbilde uz jautājumu, kā izārstēt veģetatīvo distoniju.

 

Atziņas, kas var noderēt

• Veģetatīvā distonija sniedz iespēju iepazīt savas personības stiprāko pusi.

Saistītie raksti

• Vērtīgu palīdzību var sniegt ārsts psihoterapeits. Ieteicama kognitīvi biheiviorālā terapija. Taču vienlaikus vajadzētu arī pašam meklēt pamatotu skaidrojumu, visu izpētīt, lai izprastu cilvēka uzvedības modeļus un psihes procesus.

• Var palīdzēt arī manuālais terapeits. Piemēram, sprandā var būt nospiesta daļa nervu, arī tas var kairināt veģetatīvo nervu sistēmu. Tas var ierobežot skābekļa piegādi smadzenēm, izraisīt galvassāpes. Jebkuras izmaiņas kaulu un muskuļu struktūrā var izraisīt nervu sistēmas traucējumus.

• Ļoti būtiski ir relaksēties. Piemēram, izmēģināt gongu terapiju – šīs kosmosa skaņas ļauj atslābt.

• Izvēlēties informāciju, ko lasīt un skatīties internetā, jo nelāgas ziņas uzbudina nervu sistēmu.

 

LA.lv