Veselam
Psiholoģija

Te nav spēka nomazgāties, te – it kā Dievs būtu sabučojis. Dzīve ar bipolārajiem traucējumiem0


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Autores: Anastasija Jefremova un Dita Vinovska

Dašai ir 25 gadi un bipolārie traucējumi. Agrāk šo slimību sauca par maniakāli depresīvo psihozi. Tas nozīmē, ka cilvēks brīžam slīgst apātijā, citkārt kļūst neparasti enerģisks un darbīgs. Šādā stāvoklī viņš ir spējīgs uz neprātīgu rīcību – piemēram, par visu naudu aizlaist uz Lasvegasu un nospēlēt visu kazino.

Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem, 2016. gadā Latvijā uzskaitē bija 687 cilvēki, kam diagnosticēti bipolāri afektīvie traucējumi. Pēdējo gadu laikā šī slimība diagnosticēta arvien lielākam cilvēku skaitam. 2014. gadā diagnoze uzstādīta 13 cilvēkiem, 2015. gadā uzskaitē uzņemts 21 jauns pacients, bet 2016. gadā – 32.

“Baidos, ka likšu vilties, – neko pa īstam neprātīgu mānijas stāvoklī neesmu sastrādājusi,” smejas Daša. “Ir divu tipu bipolārie traucējumi.

Vienā noskaņojums virzās pa sinusoīdu un, kad nonāk “līdz griestiem”, cilvēks dara savādas lietas.

To sauc par māniju. Man ir otrā tipa traucējumi, līdz mānijai nenonāku. Lielāko daļu laika šāds cilvēks pavada subdepresijas stāvoklī – dzīve ir sūdīga, spēka nav, tomēr kaut kā dzīvot var. Pēc tam nāk hipomānija – dzīve ir skaista, bezgalīga enerģija, it kā dieviņš būtu sabučojis. Tai brīdī ir grūti noticēt, ka nebeidzamās enerģijas ilūzija tiešām ir tikai ilūzija. Baterijas nosēžas ļoti ātri. Un tad sākas depresīvā fāze – guli un vāļājies kā tāds ronis, nemazgājies, smirdi.”

Atzīt savu slimību

Pirmoreiz bipolārie afektīvie traucējumi parasti parādās no pubertātes līdz 25 gadu vecumam un sākas ar depresīvo epizodi. Dašai tie sākās pēc skolas beigšanas, kaut jau pusauga vecumā viņa bija ļoti trauksmaina, slikti gulēja, murgoja.

“Lai gan es nebiju no tiem bērniem, kurus vecāki līdztekus mācībām noslogo ar obligātajiem pulciņiem un papildnodarbībām, reizēm man bija grūti izvilkt mācību nedēļu, biju pārgurusi jau pēc dažām skolas dienām un mājasdarbiem. Pārējie bērni ar tieši tādu pašu dienas režīmu un slodzi mierīgi tika galā, un viņiem pietika spēka daudz kam citam, man – ne,” atceras jaunā sieviete.

Sākotnēji viņa ar savu problēmu mēģinājusi tikt galā pašas spēkiem. “Teicu sev, ka esmu neaptēsta, slinka muļķe, kas nepietiekami cenšas. Gulēju, ēdu pareizi, sportoju, biežāk devos svaigā gaisā. Daudz strādāju, lai nebūtu laika visādiem pārdzīvojumiem. Īsāk sakot, sekoju amatieriskiem standarta padomiem, kas, protams, nedarbojās. Kā tad tā?

Režīma ievērošana bipolāriķim ir vērtīga, tomēr tā nevar būt ārstēšanās pamatā, tik vien kā stiprinošs instruments.

10–12 stundu darbadiena, lai nebūtu laika pārdzīvojumiem, būtībā ir nekas cits kā pašiznīcinoša izturēšanās un pat cilvēku ar medicīniskā izpratnē pilnīgi veselu psihi var novest tikai pie emocionālas izdegšanas.”

Pie psihiatra Daša vērsās pirms divarpus gadiem, pēc vecmāmiņas nāves, kad sajuta, ka no salīdzinoši stabila stāvokļa grimst depresijā. “Iepriekšējās depresīvās epizodes laikā es pāris reižu biju tuvu tam, lai izdarītu pašnāvību. Abas reizes apstājos pēdējā brīdī. Lieliski atcerējos šo stāvokli un nevēlējos tādā atgriezties.”

Tabletes, suņi un jūra

“Sākumā es dzēru antidepresantus un normotīmiķus,” jaunā sieviete stāsta. “Tās ir tādas zāles, kas it kā “veido koridoru”, stabilizē stāvokli. Pēc tam pievienojās neiroleptiķi… bet reizē ar tiem arī 17 kilogrami pāris mēnešu laikā, tādēļ ar ārstu nolēmām no tā atteikties. Tā vietā sāku lietot trankvilizatorus. Un reizēm nomierinošās zāles. Tās izraisa atkarību, tādēļ lietoju tikai kā ārkārtas līdzekli.

“Savu” ārstu atradu ne uzreiz. Mana pirmā psihiatre man ļoti palīdzēja, izrakstīja nepieciešamās zāles un kādu laiku ārstēja ar psihoterapiju.

Tomēr manis ārstēšanā viņa daudz ielika savus personīgos uzskatus un pārliecības, kas nav ētiski.

Piemēram, visiem cilvēkiem ar netradicionālu seksuālo orientāciju esot dziļas traumas, dažām slimībām homeopātija palīdzot labāk par parastajiem medikamentiem, bet labākais veids, kā nonākt pie iekšējā miera, esot lūgšana. Nolēmu mainīt terapeitu.”

Sliktākā palīdzība cilvēkam, kas cieš no depresijas vai bipolāriem traucējumiem, ir ieteikums izvēdināt galvu vai atslēgties. Tomēr dažas lietas var būt kā palīglīdzeklis, ja tiek dzertas zāles.

“Esmu brīvprātīgā suņu patversmē,” stāsta Daša. “Dievinu suņus, taču pagaidām nevaru atļauties paņemt sev mājdzīvnieku, tādēļ eju pastaigās ar svešiem. Vēl man palīdz došanās uz jūru aukstā, vējainā dienā un skatīšanās uz viļņiem. Un protams, arī izgulēšanās.”

Attiecības ar citiem: ”dergļu tests”

“Man bija draudzene – pietiekami tuva. Viņai bija diezgan smaga dzīve, taču viņa tika galā. Un viņu kaitināja tas, ka es netieku galā. Viņa uzskatīja, ka Osvencimā resnu cilvēku nebija, savukārt šahtu strādnieki necieš no depresijas. “Arī man ir slikti, bet es nečīkstu,” viņa teica. Mēs pārtraucām kontaktēties,” stāsta Daša.

Galu galā viņa nolēmusi, ka neslēps savu slimību. “Šis ir dergļu tests,” Daša teic. “Arī domāšanas elastības tests. Ja uzskati, ka depresija ir slinkajiem, bet cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem ir jāguļ psihenē, – visu gaišu! Mans priekšnieks zina par bipolārajiem, un viņam viss šķiet OK.”

Sieviete ir pārliecināta, ka šādas diagnozes slēpšana ir negodīga un neglīta.

Reiz tā jau bija: hipomānijas fāzē Daša sākusi strādāt jaunā darbavietā, uzņēmusies lērumu pienākumu un nav spējusi tikt galā. Viņu palūdza aiziet. Tas vairs neatkārtošoties, viņa ir pārliecināta. “Psihoterapija man ir iemācījusi pievērst sev uzmanību, apzināties un vēlēties saglabāt līdzsvaru. Hipomānijas stāvoklī es sev atgādinu, ka neesmu Dievs. Subdepresijas stāvoklī varu strādāt. Depresijas fāzē… Bija laiks, kad es tikai frīlansoju… Strādāju pāris stundas dienā, rakstīju vai rediģēju kaut kādus rakstus.”

Latvijā slimot nav dārgi, taču bail par anonimitāti

Pirms dažiem mēnešiem Daša pārcēlās uz Sanktpēterburgu – viņai piedāvāja vadīt liela uzņēmuma mārketinga nodaļu. “Man ir laba alga, taču nevaru iedomāties, kā iztikšu, ja atkal būs nepieciešamas zāles un psihoterapija. Latvijā par zālēm es nekad nemaksāju vairāk par 30 eiro, bet te cilvēki tērē pa 15–20 tūkstošiem rubļu (200–250 eiro). Viens psihoterapijas seanss Rīgā man izmaksāja 20–30 eiro, bet te par to vidēji prasa trīs tūkstošus rubļu (40 eiro). Apsveru domu atkal apmeklēt psihoterapiju, taču, kā paskatos uz cenām, tūlīt padomāju, ka par šo naudu labāk uz spa salonu aiziet.”

Taču situācija ar pacienta anonimitāti Latvijā ir biedējoša, apgalvo Daša. “Gāju pie privāta psihiatra, arī pie valsts ārstiem sen atcelta uzskaite, tāpēc mana medicīnas vēsture glabājas pie ārstes, nevis kopējā datubāzē. Taču receptes aptiekā tāpat tiek skenētas. Un tagad ar elektronisko recepšu sistēmu ir tā, ka lērums cilvēku no malas par mani var visu uzzināt.”

Jauno sievieti biedē Latvijā uzsāktais deinstitucionalizācijas process un ideja par pakāpenisku atteikšanos no psihiatriskajām slimnīcām. “Jā, šizofrēnija ļauj dzīvot normālu dzīvi, es pati pazīstu tādus cilvēkus. Bet ir taču arī tādi, kas kādos dzīves periodos ir patiešām bīstami sev un apkārtējiem. Jābūt videi, kurā nepieciešamības gadījumā kāds viņiem operatīvi palīdzēs. Citādi tas ir kā pašam sev griezt apendicītu.”

Sieviete ir pārliecināta – būtu labi, ja valsts pa īstam iesaistītos destigmatizācijas procesā (stigmatizācija – stereotipu, zīmogu piešķiršana, destigmatizācija – pretējais process), publicējot populārzinātniskus rakstus, rīkojot atvērtās lekcijas. “Cilvēki ar psihiskiem traucējumiem nav maniaki, kas pliki skraida ar cirvi rokās. Tas ir jāskaidro,” teic Daša.

Māksliniekam nav jācieš

Par bipolārajiem traucējumiem Daša raksta blogu tīklā “Telegram”. Tam ir apmēram trīs tūkstoši lasītāju. Rakstīšana sākās kā pašpsihoterapija, bet nu attīstījusies kā skaidrojošs projekts ar trim mērķiem: dot savu artavu slimības destigmatizācijā, pārliecināt vērsties pie ārsta tos, kas vēl šaubās, un parādīt, ka “modīgā bipolaritāte” nav nekāda romantika.

“Ir cilvēki ar reālām problēmām, kuras viņi nevienam nenovēl. Un ir tie, kas izliekas, viņi vēlas uzmanību. Viņi citē “Oksimoronu”, kuram, starp citu, tik tiešām ir bipolārie traucējumi, kuru dēļ viņš tika izslēgts no Oksfordas. Skandē viņa dziesmu “Биполярочка”, sēž uz palodzes – tādi bēdīgi, plediņā ietinušies.

Psihiskās saslimšanas vienmēr bijušas romantizētas, stereotips, ka māksliniekam ir jācieš, valda mūžam. Nē, viņam nav jācieš.

Ir jāsaprot, ka tas ir gluži kā alkoholisma un pašiznīcināšanās romantizēšana.”

Salīmētā vāze

Jau vairākus mēnešus Dašai ir remisija, viņa nelieto medikamentus un neapmeklē ārstu. Stāvoklis noteikti ir labāks nekā pirms ārstēšanās, tomēr viņa nekad neizveseļosies pilnībā.

“Āzijā ir kāda tradīcija. Sasistu vāzi salīmē un stiķējuma vietas krāso ar zelta krāsu. Skaisti. Tomēr, ja vāze kritīs vēlreiz, iespēja, ka tā saplīsīs, ir daudz lielāka. Tajos piecos gados, kuru laikā centos sev pati palīdzēt un neārstējos, es salauzu savu psihi. Stresa izturības līmenis ir daudz zemāks. Jūtos kā tā vāze, kā atkailināts vads, caur kuru plūst strāva.

Speciālists: dzīvot traucē traucējumu ignorēšana, nevis pati slimība

Foto: LETA/ Ieva Čīka

Bipolāri afektīvie traucējumi agrāk tika dēvēti par maniakāli depresīvo psihozi, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, psihiatrs Elmārs Rancāns. “Šo traucējumu gadījumā cilvēkam raksturīgi pacilāta un nomākta garastāvokļa periodi, kas ilgst vismaz nedēļu vai divas nedēļas,” skaidro speciālists.

Viņš norāda, ka garastāvokļa svārstības ir izteiktas – cilvēks noteiktu laika periodu ir izteikti pacilātā noskaņojumā (maniakālā stāvoklī) vai arī izjūt spēcīgu depresiju. Bipolārie traucējumi parasti parādās pusaudžu vecumā un gados jauniem cilvēkiem.

Salīdzinot ar citiem psihiskiem traucējumiem, šī slimība biežāk tiek pārmantota – cilvēkiem, kam ģimenē kāds cieš no bipolārajiem traucējumiem, ir lielāks risks ar tiem saskarties.

Prof. Rancāns norāda, ka ikvienam cilvēkam var būt vērojamas garastāvokļa svārstības, bet tas uzreiz nenozīmē, ka viņš cieš no bipolārajiem traucējumiem. “Šīs garastāvokļa svārstības nav tik izteiktas.

Visspilgtākā pazīme bipolāri afektīviem traucējumiem ir maniakālais stāvoklis, un to raksturo tas, ka cilvēks vismaz nedēļas garumā ir izteikti runīgs, kustīgs, darbīgs.

Viņam ir raksturīga ātra runa, plaši žesti. Viņš ir sociāli aktīvs, iesaistās dažādos darbos, kaļ plānus, kuri ļoti bieži ir nereāli. Viņš savā maniakālajā stāvoklī var būt ļoti pārliecinošs, brīžiem pat ar savu ideju aizrauj citus.”

Speciālists uzsver, ka ir būtiski saprast, ka šis stāvoklis cilvēkam parasti nav raksturīgs.

Viņš var būt aktīvs, gulēt ļoti maz, bet vienalga justies enerģijas pārpilns un iedvesmots. “Šādos brīžos viņam ir paātrināta domāšana, viņš var nereālistiski vērtēt savas iespējas, viņš var pieņemt nepārdomātus lēmumus,” skaidro dr. Rancāns, piebilstot, ka šādos brīžos cilvēkam ir paaugstināts pašvērtējums un viņš nespēj novērtēt dažādus riskus.

“Ir svarīgi saprast, ka viena atsevišķa pazīme to neraksturo,” piebilsts psihiatrs, “jābūt daudzu pazīmju kopumam.” Esot šādā stāvoklī, pacienti pret to neizturas kritiski – viņiem šķiet, ka tā ir viņu norma.

Maniakālais stāvoklis nav mūžīgs – pēc kāda laika tas pāriet pats no sevis. Tam var sekot depresīvs stāvoklis, kam piemērojamas visas depresijas pazīmes. Tas ilgst vismaz divas nedēļas pēc kārtas. Šajā laikā cilvēks ir bēdīgs, nomākts, viņam ir pazemināta seksuālā dziņa, zūd interese par apkārtējiem cilvēkiem, un pasauli. Tas, kas kādreiz sniedza gandarījumu, to vairs nerada. Pazūd “dzīves garša”.

“Depresijas laikā parādās koncentrēšanās grūtības, subjektīvi šķiet, ka pasliktinās atmiņa.” Cilvēks kļūst pesimistisks un jūtas mazvērtīgs. “Tas spēcīgi kontrastē ar to stāvokli, kad viņš ir bijis pacilāts,” skaidro prof. Rancāns.

Speciālists stāsta, ka bipolāri afektīvo stāvokli var salīdzināt ar šūpolēm.

Cilvēks, kas cieš no šiem traucējumiem, savas dzīves laikā daudz ilgāku laiku pavada depresīvā stāvoklī nekā pacilātā noskaņojumā. Parasti cilvēki nepamana maniakālo stāvokli – par to nesūdzas ne viņi, ne līdzcilvēki. Palīdzību meklē depresīvā stāvokļa laikā.

Ir ļoti būtiski nodalīt depresiju, kas atkārtojas no depresīvā stāvokļa, ko izraisa bipolāri afektīvie traucējumi. “Te būtiski atšķiras ārstēšana,” uzsver Rancāns, “depresijas gadījumā palīdz antidepresanti un psihoterapija, bet bipolārajiem traucējumiem, ja viņi ir depresijas fāzē, ļoti uzmanīgi jānozīmē antidepresanti, jo vienā brīdī šīs šūpoles no depresīvā gala var atkal iešūpoties maniakālajā fāzē. Tāpēc viņiem ir nepieciešama ārstēšana ar cita veida medikamentiem, ko sauc par garastāvokļa stabilizatoriem.”

Cilvēkiem, kas cieš no bipolārajiem traucējumiem ir svarīgi apzināties savu garastāvokli un zīmēt līkni par to, kā tas svārstās laika gaitā. “Ir jāsaprot, ka maniakālais stāvoklis ir subjektīvi patīkams – viss izdodas, veicās. Taču maniakālais stāvoklis ir līdzīgs ātrajam kredītam. Ja to neārstē ar medikamentiem, tad būs jāmaksā pamatsumma ar visiem procentiem – cilvēks atgriežas dziļā depresijā.”

Iepriekš piedzīvotā pacēluma dēļ, depresīvais stāvoklis šķiet vēl smagāks un nomācošāks. Dr. Rancāns norāda, ka bipolārie traucējumi ne vienmēr izpaužas tik izteikti, tomēr jāņem vērā, ka arī tad pacēlumam seko kritums. Šādās situācijās ir būtiski, ka traucējumi tiek atpazīti un uzsākta atbilstoša ārstēšana, ko nosaka psihiatrs.

“Ko tas nozīmē cilvēkam? Svarīgi ir saprast, ka savu slimību mēs neizvēlamies,” uzsver profesors. Viņš skaidro, ka cilvēkam ir izvēle – ļaut slimībai kontrolēt viņa dzīvi vai ar speciālistu un medikamentu palīdzību ņemt kontroli savās rokās.

Saistītie raksti

“Ja cilvēks sāk apzināties, ka viņam ir šīs garastāvokļu svārstības un viņš meklē palīdzību, tad ar to var sadzīvot.” Speciālists norāda, ka pasaulē ir ļoti daudz slavenu cilvēku, kas cietuši no šiem psihiskajiem traucējumiem. Viņš gan piebilst, ka, iespējams, sasniegts būtu daudz vairāk, ja šiem cilvēkiem būtu bijusi iespēja kontrolēt un vadīt savu garastāvokli.

“Dzīves kvalitāte nepazeminās, ja šo stāvokli kontrolē,” uzsver speciālists. Viņš norāda, ka ilgstoši ir jālieto medikamenti, lai stāvokli uzlabotu. “Nevar sacīt, ka ārstēšana ietekmē dzīves kvalitāti. Nē, neārstēta slimība ietekmē dzīves kvalitāti,” skaidro prof. Rancāns. Gadās, ka cilvēki dažādu aizspriedumu dēļ nevēlas atzīt savu slimību. Un tieši šāda uzvedība ietekmē cilvēka dzīvi, attiecības un karjeru. “Ja cilvēks kontrolē savu garastāvokli, tad viņš var realizēt visu, kas viņam ir dots – spējas, zināšanas prasmes…”

 

LA.lv