Veselam
Dzīvesveids

Tikai klusumā kaut ko dzird. Saruna ar latviešu budistu mūķeni Elgu Bridžīnu Rūsiņu0


Elga Bridžīna Rūsiņa
Elga Bridžīna Rūsiņa
Foto: Laura Grīnvalde

Elgas Bridžīnas Rūsiņas ģimene pameta Latviju kara laikā, mūkot no padomju armijas. Piecus gadus ģimene nodzīvoja bēgļu nometnē Vācijā un tad pārcēlās uz Ņūdžersijas štatu ASV, tāpēc nekādu bērnības atmiņu par dzimteni viņai nav. Tomēr kaut kas vilka atpakaļ, un nu Elga jau četrus gadus dzīvo Latvijā. Viņa atgriezās pirms četriem gadiem 70 gadu vecumā kā jāpāņu budisma tradīcijas Soto Zen mūķene, piederīga Kontemplatīvo budistu ordenim (Order of Buddhist Contemplatives atrodas ASV un Eiropā). Elgas mājās nu ierīkots templis, kur ikviens interesents var saņemt mācību par brīvu. Mūsu saruna, kurā rosīgi piedalās arī Elgas sunīte Lilija, – par izvēli pievienoties mūku ordenim un to, kā tas izmaina skatījumu uz laicīgo dzīvi.

 

Man ir brīnišķīga iespēja manā vecumā iepazīt savu tautu un dzimteni. Draugi teica: tas ir traki – vecumdienās uz svešu zemi, bet es gribēju, Latvija vilka kā magnēts.

Tas bija drīzāk senču zemes aicinājums, nevis misija?

Bija abi. Pirmās viesošanās reizē ievēroju, ka Latvijā nav daudz informācijas par budismu.

Gribēju kaut ko piedāvāt un turpināt savu dzīvi kā mūķene, bet ne klosterī. Tur bija jauki, bet pienāca laiks darīt kaut ko citu.

Budismā mūks var būt arī ārpus klostera?

Var. Šis dzīvoklis skaitās kā mazs templis, kur cilvēki var nākt mācīties. Mūsu uzdevums ir dot mācības bez maksas – piedāvāt, bet nemēģināt piespiest vai pārvilināt no citas reliģijas. Un tā es daru.

Ar ko jūs nodarbojāties pirms budisma?

Strādāju sociālajā dienestā ar senioriem un sievietēm, kuri bija apdraudēti ģimenē vai cietuši no vardarbības.

Kā budisms atnāca? Vai jūs pie tā? Kā būtu pareizi sacīt?

Tas bija brīnums. Jau ilgāku laiku jutos kā vāvere ritenī, kad kāds man pastāstīja, ka klosterī kontinenta otrā pusē, Kalifornijā, ir labas mācības… Tur varēja par lētu naudu tikt mācīties. Tolaik mani budisms pārāk neinteresēja, uzskatīju to par Āzijas reliģiju.

Ir jau arī!

Jā, bet vairāk mani interesēja meditācijas, laiks klusumā, ko es varētu atļauties. Turp aizbraukusi, biju pārsteigta – klosterī nebija nekādas Āzijas, bija ļaudis no Eiropas, ASV, Jaunzēlandes. Nekā biedējoša. Pēc laika es tur sajutos ērti. Klausījos mācību, un man kaulos radās pārliecība, ka tā ir pareiza. Tas nebija prātā, bet dziļi, kā ķermeniskas sajūtas. Biju aplūkojusi dažādas reliģijas, no sikhisma līdz kristietībai, un nekam es tā līdz galam nevarēju piekrist, tas mani neaizrāva.

Klosterī man nāca atklāsme, ka šis ir mans ceļš. Brīnums un pārsteigums. Man tā vieta tā iepatikās, ka nodomāju – kad man būs atvaļinājums un nauda, braukšu turp un palikšu ilgāk pamācīties. Tad es nolēmu agrāk pensionēties un prātoju – varbūt man pārcelties tuvāk klosterim, lai es ik rītu varētu tur meditēt. Tas būtu jauki, vai ne!? Bet tad padomāju – klosterī var dzīvot bez maksas, tad kāpēc man nedzīvot tur?

Laicīgajā dzīvē jums tolaik nebija tādas saistības, kas varētu likt šaubīties?

Dēls bija izaudzis, un es izšķīros no vīra… Biju brīva sākt jaunu dzīvi.

Ko dēls par to teica?

Dēlam tā ideja patika, viņš mani ļoti atbalstīja. Pārējā ģimene gan vaimanāja… Bet dēls (viņš ir mūziķis) saprata, un tas bija jauki. Viņš vēl joprojām mani atbalsta.

Budistu mūķene drīkst iziet no klostera satikties ar dēlu?

Ne pārāk bieži – reizi gadā. Jaunpienācēji ar ģimeni drīkst runāties reizi mēnesī.

Bet mūki?

Kā mūks seniors vari darīt, kā gribi. Kamēr mācās, tikšana ārpus klostera ir ierobežota – tikai pie ārstiem vai tamlīdzīgos gadījumos. Uz kino un restorāniem neiet.

Uz grāmatnīcu arī ne?

Klosterī ir plaša bibliotēka. Un personīgo mantu ir tik, cik koferī, vairāk nekā.

Un apģērbs?

Piemēram, šis ir klostera apģērbs, mēs paši šujam. Mums ir variants no japāņu stila biksēm. Un šis (rāda ap kaklu) skaitās kā mazā kesa – svētā drēbe. Katram elementam ir nozīme: te stūros ir sargi, kas pasargā tavu garīgo būtni. Smalki sašūts no maziem gabaliņiem, kā pečvorks, tekstilmozaīka.

Kad mūki Budam jautāja, kā viņiem ģērbties, Buda mācīja izveidot drēbes no izmestām lupatām.

Mūki tās izmazgāja un sašuva, un krāsoja ar krāsvielu, kas iegūta no džekfrūta jeb Indijas maizes koka augļa.

Kā izpaužas mūka askēze?

Nepavisam nevaru teikt, ka Latvijā dzīvoju askēzē. Es dzīvoju paradīzē! Man ir ļoti ērta dzīve. Klosterī tā ir daudzējādā ziņā ierobežota, bet arī ļoti brīnišķīga un ļoti brīva. Ir diezgan stingrs režīms, klusums, katram ir darbs, mēs pasniedzam arī mācības. Klostera ideja ir dot cilvēkam, kurš grib garīgi attīstīties, iespēju vienkārši par to domāt – tev ir laiks, nav jāmaksā par mašīnu vai dzīvokli… Vari iedziļināties sevī, un daudz kas parādās šādā klusumā.

Sarunas ir tad, kad virtuvē plāno ēdienkarti, bet tāda pļāpāšana, small talk (saviesīgas sarunas – red.) – varbūt reizi nedēļā, kad mēs savācamies uz tēju. Izklausās garlaicīgi, taču īstenībā tā ir brīnišķīga iespēja.

Jūsu mājoklī templī jums tagad ir vieta, kur meditēt. Kāpēc pirms tam nevarējāt mājās meditēt? Ar ko atšķiras meditēšana mājās no klostera?

Jautājums – kas tevi vairāk sauc, aicina. Tos piecpadsmit gadus mani sauca klosteris, tas bija man vajadzīgs. Bet pēc šā laika iekšējā intuīcija, kam diezgan daudz uzticos, deva zīmi, ka šī man vairs nav pareizā vieta. Parunājos ar savu abati, teicu, ka gribu ņemt pauzi uz kādu gadu un visu pārdomāt, līdzīgi bija, pirms iestājos klosterī.

Gribēju, lai viss apstājas, kā itālieši saka – basta! Tikai klusumā kaut ko dzird, un es nezināju, kas tas būs.

Kādu laiku dzīvoju pie māsas Ņūdžersijā, tad dabūju mazu dzīvoklīti tur. Gāju uz budisma tempļiem, runāju ar citu tradīciju mūkiem, izmēģināju laicīgo dzīvi – vai tā vēl pievelk. Un man kļuva skaidrs, ka esmu mūķene – klosterī vai ne. Mūķenes dzīve ir ieēdusies man kaulos.

Vai to, kā tagad dzīvojat, var dēvēt par laicīgo dzīvi?

Jā, tā ir parasta ikdienišķā dzīve. Eju iepirkties, man ir nauda, man ir suns, televizors… Bet šī ikdienišķā dzīve rit citādi nekā pirms budistu klostera – es vēlos būt noderīga citiem. Man ir pensija no Amerikas, ar to sevi uzturu. Ordenis mani atbalsta garīgi. Es nebūtu atbraukusi dot mācības bez klostera atļaujas. Kad sākumā uznāca vēlme braukt prom, mani garīgie padomnieki to neatbalstīja, jo mūkiem ir tāds uzdevums – iet tur, kur esi vajadzīgs. Nevari pats vienkārši izvēlēties, ko gribi darīt.

Bet iekšēji taču var sajust, kur esi vajadzīgs?

ASV mūki bija ļoti vajadzīgi, katru mēnesi cilvēki nāca uz mācībām, retrītiem. Taču man bija garīgs nemiers, un mans Skolotājs un ordeņa vadītājs nolēma, ka man vajag šo pauzīti. Tās laikā konsultējos arī ar ļoti iecienītu seniormūķeni citā ordenī. Jautāju viņai, vai esmu neprātīga, ka gribu braukt uz Latviju. Viņa teica – nē, tev jābrauc, skaidrs, ka jābrauc, kāpēc ne!?

Garīgā attīstība iet rokrokā ar ikdienas praksēm, kuras palīdz cilvēkam saglabāt veselību un veselumu. Ko varētu pārņemt no budisma novirziena, ko jūs pārstāvat?

Es teiktu, ka meditācija ir vissvarīgākā prakse – pašam sevi iepazīt un tikt skaidrībā. Vai jūs meditējat?

Nezinu, vai tas, kā es meditēju, kaut kā līdzinās jūsu sistēmai…

Mūsu meditācijas sistēma ir diezgan vienkārša. Bet nozīme ir tā, ka šādi mēs iepazīstam sevi dziļāk.

Mums visiem ir jautājumi, lietas, kas dzīvē nesanāk, par ko dusmojamies, ko nesaprotam. Meditācija mums to lēnā garā atklāj un palīdz skaidrāk redzēt, kāda ir šī situācija. Un tad var rīkoties.

Parasti cilvēks meditāciju iztēlojas tā – apsēsties vienā pozā un kādu brīdi neko nedomāt.

Apmēram tā arī ir. Mēs parasti skatāmies caur sava ego, savas pagātnes filtru, un meditācija dod iespēju nevis pavisam tikt no tā vaļā, bet uz brīdi, kaut 20 minūtēm atbrīvoties, atļaut parādīties tam, kas mums dabiski dziļāk ir iekšā. Mūsu tradīcijā meditāciju veic bez kāda īpaša mērķa. Ne tāpēc, ka tad man būs zemāks asinsspiediens vai es retāk dusmošos.

Cik ilgi jūs pati ikdienā meditējat?

Kādas 45 minūtes.

Vai diennakts laikam ir kāda nozīme?

Man pašai no rīta tumsā ir vislabākais laiks. Bet tas katram var būt atšķirīgi. Tiek ieteikts sākumā meditēt divreiz dienā – no rīta un vakarā.

Varbūt vajadzīga kāda īpaša vieta vai sagatavošanās? Vai to var darīt jebkur – kaut vilcienā sēžot?

Jebkur, kad iemācās. Kaut veikalā! Bet sākumā gan kādā klusā vietā (gultā labāk ne, jo var aizmigt). Un labāk, ja mugura ir dabiski taisnā pozīcijā, vertikāli – kā ergonomiskajos krēslos. Lai ķermenis būtu mierīgs, mugurai jābūt taisnai, līdzsvarotai, lai nekas nenospiestu asinsvadus, lai muskuļi nebūtu jāpiepūlē. Tas ir ideālais variants. Gūžām jābūt augstāk par ceļgaliem. Roku pozīcija veido enerģētisku savienojumu. Acis nolaistas. Mēs turam vaļā.

Grūtākais ir ar prātu: mūsu mācība skaidro, ka domas nav sliktas, bet tās meditācijas laikā neievēro. Iedomājies, tu mierīgi sēdi zem tilta, pa kuru iet satiksme.

Pār tiltu brauc mašīnas, divriteņi, cilvēki staigā… Tās ir mūsu domas. Meditācijas laikā mēs paliekam mierīgi zem tilta. Daudzkārt meditācijas laikā tu ievērosi, ka ar savām domām esi iekāpusi kādā no tām mašīnām un kaut kur aizbraukusi prom. Visādas domas nāk – kas rīt darāms, kas būs pusdienās un tā tālāk. Tad jāatnāk atpakaļ uz meditāciju mierīgi, bez spriedumiem. Tas ir grūti. Kad nāk garlaicīgums – kad domas nenāk, nekas nevārās prātā –, ir labi iemācīties izturēt, jo tas ir ļoti svēts laiks.

Vai tas notiek pilnīgā klusumā?

Meditācijas laikā ir ļoti no svara nekam citam nepievērsties, taču ir iespējas turpināt meditēt arī, kad dzird skaņas, – tikai nepievērst tām uzmanību.

Prātam jau vajadzīgs kaut kāds āķītis, lai nomierinātos, kaut vai elpas vērošana… Par mantrām gribēju vaicāt – vai jūsu tradīcijā skaita kādas mantras?

Mums ir dziedājumi, jo mūsu klostera dibinātāja Džijū-Keneta bija mūziķe: viņa ņēma svētos rakstus un lika klāt Rietumu tradīcijas mūziku. To sauc par plainchant, skan līdzīgi viduslaiku gregoriskajiem dziedājumiem.

Praksē ir arī lūgšanas?

Ir lūgšanas, un ir klanīšanās. Klanīšanās ir ļoti svarīgas budismā, jo tās rāda cieņu sev, citiem, visām radībām. Ir personīgas lūgšanas, ir veltījumi visām būtnēm un to labklājībai. Tie, kas nespēj noliekties līdz grīdai, klanās, kā nu var, atkarībā no veselības stāvokļa. Klosterī uz klanīšanos aicina zvans. Klanoties saka: “Gods Budam!” Tad – gods Dharmai (tas ir – mācībai) un gods Sangai (kopienai). Mums ir skaisti teksti, tos mēs dziedam.

Meditācija skaitās kā tāda maza nāve, jo tās laikā cilvēks atsakās no sevis – kā mums būs jādara, kad mirsim. Kas ir tālāk – kad nomirstam?

Grūtā mācība budismā ir tā, ka tas, ko mēs uzskatām par sevi, nav īsts. Dvēseles neiet no vienas dzīves uz nākamo. Kaut kas atdzimst, bet tas nav tieši es. Kad Buda tika apgaismots, viņš redzēja, ka šis es nav īsts, tas vienmēr mainās, es ir tikai šābrīža maņu kopojums. Dziļākais es ir apziņa, ko mēs attīstām šajā dzīvē.

Visi grib mierīgi nomirt, un tāpēc ir labi, ja prot meditēt – atteikties no ķermeņa, no ego un sevis paša sajūtas. Atvērta sajūta uz kaut ko augstāku. Budismā nav Dieva, bet kaut kas tur ir. Dievībām (bodisatvām) nav jātic. Avalokitešvara, Līdzcietības dievība, piemēram – daži tic, ka tā ir būtne, kas nāk un palīdz, citi – ka principa attēlojums. Arī tas der.

Dažiem budisma novirzieniem ir īpašas prakses, kas sagatavo cilvēku aiziešanai, pat poza, kādā mirēju novieto. Vai jums arī ir tādas tehnikas, kā sagatavoties nāvei?

Tehnikas nav, nē. Īsumā – laicīgs budists gatavojas nāvei ar ētisku dzīvi un meditāciju. Ir pieņemts, ka mūki un tuvinieki sēž pie mirstošā meditējot, lasa svētos rakstus, runā, klusē – dara to, kas ir piemērots konkrētajam cilvēkam.

Varu pastāstīt, kā mēs Shasta Abbey klosterī Kalifornijā palīdzējām manai draudzenei mūķenei. Viņa mira savā istabā klosterī ar krūts vēzi, tas ilga kādas sešas nedēļas. Viņa bija izvēlējusies mirt mājās, nevis slimnīcā. Pie viņas nāca māsiņas no medicīnas aprūpes iestādes, deva pretsāpju zāles un iekārtoja skābekļa tvertni, lai būt vieglāk elpot. Dienas laikā vienmēr kāds bija klāt, sēdēja klusumā, kaut ko lasīja priekšā, no rītiem mēs viņai dziedājām. Bija skaisti.

Tā rāmi viņai sanāca aiziet?

Ne gluži. Dažbrīd redzēju, ka viņa ar kaut ko cīnās, ka viņai kaut kas tumšs rādījās. Bet tas pārgāja, jo atbalsts, kad tev ir sava prakse un ticība, ļoti palīdz. Tajā laikā viņa vairs nespēja runāt.

Vai saistāt slimību ar cilvēka dzīves gājumu, teiksim, viņš nejēdzīgi dzīvoja un tāpēc saslima?

Nē, mēs nedomājam, ka slimības vienmēr nāk no karmas un ka viss ir sekas no šīs vai iepriekšējām dzīvēm. Ir arī baciļi, netīra vide…

Tā ne vienmēr ir mūsu vaina, ja saslimstam. Daži tic, ka visu, kas nāk, mēs paši varam mainīt. Tomēr viss nav tik vienkārši.

Kas pēc nāves notiek ar ķermeni? Kā to izvada?

Budisti var izvēlēties tikt aprakti vai kremēti. Kad cilvēks ir miris, viņa ķermeni mazgā cienīgā veidā un atvadu ceremonijā nolasa desmit priekšrakstus, lai mirušais tos atminas. Ir arī dziesmas un laba vēlējumi.

Ir teikts, ka dažiem svētiem cilvēkiem paliek īpašas pazīmes – tās sauc par šarīra. Ir vēl budistu grupas, kuras saglabā relikvijas no svētiem cilvēkiem, Budas zobu, piemēram. Svētos pīšļus. Vēlāk tie, kas vēlas, var dabūt mirušā pelnus mazā maisiņā. Pārējie pelni tiek likti uz altāra klosterī. Ir tāda maza atmiņu istabiņa, kur tie glabājas. Ja tuvinieki vēlas, pelnus atdod viņiem. Bet svarīgi arī, ko pats aizgājušais ir gribējis.

Un nekādas apraudāšanas? Kaut kas tāds, ko mēs darām bērēs, nenotiek?

Nē, ir tāds skatījums uz nāvi, ka tās nav beigas un nav nekas šausmīgs. Tā ir daļa no tā, ko mēs piedzīvojam. Visu laiku kaut kas mainās, un nāve ir tikai vēl viens piedzīvojums.

 

Galerijas nosaukums

 

Mūķenes ieteikumi ikdienas dzīvei

Lūgta nosaukt trīs lietas, ko ar savu bagāto un dažādo pieredzi varētu ieteikt ikvienam cilvēkam, kurš negatavojas iet klosterī, bet dzīvo parastu laicīgo dzīvi, Elga Bridžīna pastāstīja, lūk, ko.

* Pirmkārt – meditēt. Otrkārt – dzīvot ētisku dzīvi. Treškārt – tas it kā izklausās vienkārši, jo visi jau saka, ka jādzīvo labi… Bet mūsu rīcība atstāj milzīgu iespaidu uz mūsu prātu un zemapziņu. Cik godīgi mēs esam cits pret citu, cik atklāti?

* Ir astoņu posmu ceļš, ko Buda ieteicis. Nezinu, vai tas būs viegli saprotams, bet viens no ieteikumiem ir veidot sevī pareizu nolūku. Vēl – neatņemt dzīvību bez jēgas, uzturēt sevi ar kaut ko, kas dod labumu cilvēcei. Tam nav jābūt nekam pārmēru sevišķam – arī kāds, kurš slauka ielas, dara labu citiem.

* Vēl būtiska ir skaidra domāšana un pareizā virzienā vērsti centieni – vērst savu enerģiju jēdzīgā virzienā, uz mērķi, kas nekaitē citiem.

Saistītie raksti

* Svarīgi cienīt visu dzīvo radību, jo budisms arī dzīvniekus uzskata par svarīgām būtnēm. Redz, arī mana mazā sunīte Lilija cīnās ar savu karmu, saviem dēmoniem. Arī odu mēs nesitam, ja varam nesist, labāk iznest ārā un palaist. Tas gan nenozīmē, ka labi skaitās dzīvot ar prusakiem, tomēr nogalināt vajadzētu tik reti, cik vien iespējams. Arī nosistajam odam var sūtīt labas domas, lai viņam izdodas nākamā dzīve…

 

10 budisma priekšraksti

1. Es apņemos iemācīties cienīt visu dzīvo radību un atturēties no nogalināšanas.

2. Es apņemos iemācīties nepiesavināties to, kas man nepienākas, nezagt un nemānīt citus ne mazākajā lietā.

3. Es apņemos mācīties tikumīgi rīkoties, cienīt un rūpēties par cilvēkiem, viņus neizmantot un nekopt nepiedienīgu dzīvesveidu.

4. Es apņemos iemācīties runāt patiesību un nemānīt citus, runāt no sirds, runāt atklāti un patiesi.

5. Es apņemos iemācīties turēt skaidru, neapmulsinātu prātu un neveicināt citu maldus.

6. Es apņemos iemācīties netenkot par citu kļūdām un trūkumiem.

7. Es apņemos iemācīties neizcelt sevi un nepazemot citus, bet redzēt paša nepilnības un atzīt, kas ir labs citā.

8. Es mācos dāsni domāt un rīkoties, un neskopoties nevienā jomā.

9. Es apņemos iemācīties neturēt dusmīgu prātu un dziedināt aizvainojumus un ienaidu.

10. Es apņemos iemācīties nerunāt ļaunu par Budu, Dharmu un Sangu un izrādīt cieņu visās domās un rīcībās.

 

LA.lv